Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieredzē dalās Marta K.:
«Meitu uzreiz pēc piedzimšanas aizveda uz bērnu slimnīcu, tāpēc pirmās trīs dienas bijām šķirtas un man nebija iespējas viņu barot ar krūti, lai gan piens bija. Pēc tam nebija problēmu panākt, ka bērns ēd no krūts, bet piens pirmā mēneša laikā tā arī pietiekamā daudzumā nesāka ražoties. Jau slimnīcā mazo pamatā lika barot ar piena maisījumu.
Nonākot mājās, centos pēc iespējas biežāk barot ar krūti, cerot, ka piena kļūs vairāk, bet šķita, ka tas ar katru dienu samazinās, lai gan dažbrīd meitu turēju pie krūts pat stundu. Katru dienu papildus devu aizvien vairāk piena maisījuma. Katru vakaru uztraucos (dažbrīd līdz asarām), vai meita raud tāpēc, ka joprojām ir izsalkusi, vai tomēr ir kāda cita problēma. Šī cīņa turpinājās mēnesi, līdz brīdim, kad sapratu, ka pat no rīta man vairs nav gana daudz piena, lai meitai pietiktu.
Kādu rītu pēc kārtējās nakts, ko biju pavadījusi neguļot, sapratu, ka vairs to nevaru izturēt, un nolēmu pilnībā pāriet tikai uz piena maisījumu.
Jauktā barošana man sagādāja daudz vairāk stresa nekā tas, ka meita ēd tikai maisījumu. Šādi es vismaz zinu, ka viņa saņem gana daudz ēdiena.»
Pieredzē dalās Viktorija:
«Dvīņi piedzima grūtniecības 39. nedēļā. Meita no krūts ēda uzreiz, bet dēls īsti negribēja zīst. Atbraucot mājās no slimnīcas, turpināju meitu barot ar krūti, bet dēlam savu pienu atslaucu un baroju viņu ar pudelīti. Tā kā baroju bērnus pēc pieprasījuma, atslaukt nācās ļoti bieži. Aptuveni trīs mēnešus turpināju abus barot šādi – ar savu pienu, bet kādā brīdī biju tik ļoti nogurusi no nemitīgās atslaukšanas, ka sāku dēlu barot ar piena maisījumu. Tad meitai sākās alerģija, un ar maisījumu sāku barot arī viņu. Ir bērni, kuri krūti labprāt zīž uzreiz, un tādi, kuri to dara negribīgāk: ja blakus nav speciālistu, kas vecākus var pamācīt un iedrošināt, kad krūts barošana uzreiz neizdodas, vecāki ātri padodas. Mūsu situācija, protams, bija sarežģītāka – dvīņus man bija daudz ērtāk barot, izmantojot pudelīti, jo tad bērni varēja ēst vienlaikus. Maisījumu varēju ņemt visur līdzi, un nebija jāuztraucas, kā es viņus abus paēdināšu, ja pēkšņi sagribēs ēst un raudās.»
Pieredzē dalās Marta I.:
«Meitiņa piedzima nedaudz pirms noteiktā termiņa, ar ķeizargrieziena operāciju. Pirmajās dienās viņa tika barota ar pudelīti – gandrīz tikai ar manu atslaukto pienu. Viņa ļoti lēni pieņēmās svarā, un, kad konstatēju, ka vienā ēdienreizē apēd tikai 20–30 ml, sāku viņai papildus dot arī piena maisījumu, kas tobrīd apjoma ziņā bija aptuveni 50% no dienas devas. Savu pienu turpināju dot ar pudelīti, lai kontrolētu apēstā daudzumu (lai meita diennaktī būtu apēdusi vismaz 600 ml krūts piena). Pēc pirmajām četrām nedēļām piena maisījuma daudzumu sāku samazināt līdz 1–2 devām dienā un devu to tikai pēc tam, kad meita jau bija izēdusi krūts pienu vai kad bija redzams, ka viņa ir nogurusi no krūts ēšanas.
Sasniedzot divu mēnešu vecumu, meitas svars bija optimāls, un piebarot viņu ar maisījumu vairs nebija vajadzības.
Ar rūpīgu un pacietīgu darbu, atrodot mums abām piemērotākos veidus, kā barot (reizēm kustībā, reizēm statiski), pārgāju uz barošanu tikai ar krūti, un tā tas ir vēl aizvien. Manuprāt, mammas nereti pakļaujas spiedienam – gan apkārtējo, gan medicīnas personāla. Daudzas iekšējo sajūtu par to, kas pašas bērnam nepieciešams, pazaudē jau pirmajās bērna dzīves dienās, kad izdzird kādu negatīvu piezīmi vai pārlieku atšķirīgus ieteikumus. Meita veiksmīgi sāka ēst no krūts jau slimnīcā, un šis process man nebija nedz nepatīkams, nedz sāpīgs – tas bija sirsnīgs un izbaudāms. Ticu, ka mammai jācenšas būt pēc iespējas mierīgākai, lai viss izdotos. Un, pat ja krūts barošana tomēr neizdodas, tāpat ticu – mamma pati zina vislabāk.»
Pieredzē dalās Zane:
«Mana jaunākā meitiņa piedzima priekšlaikus akūta ķeizargrieziena operācijā – šādam pavērsienam nebiju gatava ne fiziski, ne psiholoģiski, un piena man tobrīd, protams, vēl nebija. Meitiņa tika nogādāta jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā, kur pirmajās pāris maltītēs saņēma piena maisījumu, kamēr es atguvos pēc operācijas. Aptuveni 10 stundas pēc operācijas sāku stimulēt krūtis un centos atslaukt kaut dažas lāses piena, ko nodaļas personāls pievienoja maisījumam. Izdabūt vērtīgo pirmpienu no tukšām, negatavām krūtīm bija liels izaicinājums.
Turpmākās nedēļas ievērojām striktu režīmu – meitu caur zondi un pēc tam ar pudelīti baroju ik pēc trim stundām ar savu atslaukto pienu. Atslaukšana bija ļoti grūts process, kuru nekad neaizmirsīšu. Sākumā pat 5 ml iegūšana šķita kā varoņdarbs, bet pirmajām ēdienreizēm tas bija pietiekami, pēc tam vajadzēja jau 10–15 ml un aizvien vairāk. Meita no krūts pati neēda, tāpēc piena bija maz. Lietoju dažādas atslaukšanas metodes – gan manuālos, gan elektriskos pumpjus –, bet vislabāk izdevās atslaukt ar rokām. Meitas pirmie dzīves mēneši pagāja nepārtrauktā piena atslaukšanā.
Meitas piektajā dzīves mēnesī manas fiziskā un garīgā spēka rezerves bija izsmeltas, un sāku viņai papildus dot piena maisījumu. To kombinēju un devu uz maiņām ar atslaukto krūts pienu. Maisījumu pamatā devu naktīs, bet tāpat turpināju naktīs arī celties, lai atslauktu pienu rīta maltītei. Sākot ar septīto mēnesi, kad meita jau sāka ēst dārzeņu un augļu biezeņus, pārgāju tikai uz piena maisījumu.»
Līgas pieredze
«Pēc dzemdībām bērniņš pats zīst nevarēja, tāpēc centos pienu atslaukt. Sākumā spēju atslaukt tikai 2–5 ml un turpināju censties ik pēc pusotras stundas – gan ar rokām, gan ar pumpi, bet ar rokām man izdevās daudz labāk. Kad biju ar bērniņu palātā, viņš sāka zīst krūti, bet ar ļoti nepareizu satvērienu, tāpēc spēja izzīst ārkārtīgi maz un trūkstošo apjomu nodrošinājām ar maisījumu. Ēdienreizes sākumā devu nedaudz maisījuma, lai bērns pamostas un ir spēks, un tad liku pie krūts. Pati esmu zīdīšanas konsultante, bet konsultējos ar kolēģi, jo, kad esi šādā emocionālā stāvoklī, skats no malas ļoti palīdz.
Mājās turpināju barot šādi, sekojot līdzi svara pieaugumam (svēru arī autiņbiksītes, lai zinātu, cik bērns izēdis). Man nebija mērķa obligāti nonākt līdz ekskluzīvai zīdīšanai, tomēr ap divu nedēļu vecumu bērna zīšanas tehnika uzlabojās, man palielinājās piena daudzums un sāku maisījuma apjomu pakāpeniski – pa 30 ml – samazināt. Kad bērnam bija viens mēnesis, maisījumu vairs nevajadzēja vispār.
Ko es secināju? Lielākais darbs padarāms pirmajās divās nedēļās, tomēr zīdīšana var izdoties arī vēlāk.
Tāpat sekoju ieteikumiem par atslaukšanas biežumu un ilgumu, tomēr ņēmu vērā savu spēku un iespējas konkrētajā brīdī. Zīdīšanas konsultante man bija milzīgs atbalsts, jo palīdzēja saprast, cik maisījuma vajag katrā posmā, kā arī sniedza citus praktiskus padomus. Zināju – ja piena daudzumu neizdosies palielināt un nāksies barot jaukti, izmantotu SNS (suplimentary nursing system), kas ļauj atslaukto pienu vai maisījumu iedot, kamēr bērns zīž pie krūts.»
Annijas pieredze
«Jaukti esmu barojusi abus savus bērniņus. Ar pirmo bērniņu jau dzemdību nodaļā neveicās ar zīšanas uzsākšanu, un jau pēc otrās nakts sākām piebarot mazo ar maisījumu. Aizbraucot mājās, centos pirms katras ēdienreizes piedāvāt arī krūti, bet mazais pārsvarā no tās atteicās. Sekoja konsultācijas ar trim dažādām zīdīšanas konsultantēm, un izmēģinājām visdažādākās metodes, lai piedabūtu mazuli zīst, ieskaitot barošanu ar katetra caurulīti, kura piestiprināta pie krūts un no kuras tek maisījums. Atslaucu arī savu pienu, bet pārsvarā spēju iegūt vien 10 ml. Šādi nomocījāmies divus mēnešus – visi bijām nelaimīgi un iztukšoti, tāpēc nolēmu pilnībā pāriet uz piena maisījumu. Beidzoties krūts barošanai, beidzās arī mūsu mokas. Ļoti biju vēlējusies barot ar krūti un daudz domāju par to, kāpēc viss tā izvērtās. Iepriekš bijām zaudējuši bērniņu, un šīs dzemdības bija ļoti smagas – ticu, ka saknes arī barošanas situācijai meklējamas nepārstrādātā traumā un sērās.
Otrs bērniņš piedzima, kad pirmajam bija gandrīz divi gadi. Apbruņojusies ar informāciju, biju apņēmības pilna barot ar krūti. Dzemdības bija skaistas, un pēc tām mazulis lieliski piezīdās pie krūts. Taču mazais bija nokrities svarā un, aizbraucot mājās, daudz gulēja, pats īsti negribēja celties uz ēšanu, trūka spēka. Astotajā dzīves dienā svars vēl nebija pieaudzis. Tā sākām piebarot ar maisījumu arī otro bērniņu. Svēru viņu nepārtraukti – pirms katras ēdienreizes un pēc tam, lai iedotu papildus nepieciešamo maisījuma apjomu. Lai vairotu savu pienu, atslaucu to ar pumpi, lietoju dažādas tējas un preparātus. Turklāt izrādījās, ka bērniņam ir govs piena nepanesība, nācās lietot speciālu maisījumu, kas bija rūgts, tāpēc katra ēdienreize bija kā cīņa. Barojot jaukti, nocīnījāmies vairāk nekā septiņus mēnešus. Spriedze bija milzīga, taču esmu pateicīga par katru pilienu sava piena, kuru tomēr varēju iedot savam bērniņam.»
