Rīga +13°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bieži vien jaunajiem vecākiem ir grūti nosargāt savu – tēta un mammas – lomu un atbildību.
Kā pateikt NĒ
Kā lai mamma vecmāmiņai pasaka – nenāc bez saukšanas, nemazgā manu veļu, nenes man to zupiņu... es negribu!!! Ir grūti, vārdiem pār lūpām neļauj plūst emocionāla barjera, jo tie taču ir vecvecāki, viņi nāk, labu gribēdami, tie ir cilvēki, kuri visvairāk palīdz... Visbiežāk NĒ izdodas pateikt krīzes brīžos, kad viss jau tiešām līdz kaklam, bet tad sakāpinātās emocijas neļauj šo lietu mierīgi izrunāt. Tas, vai mamma spēj atteikties no vecmāmiņas pārlieku lielās palīdzības, visvairāk atkarīgs no jaunās sievietes pašapziņas. Un pašapziņa šādā situācijā nereti ir klupšanas akmens. Ja vecmamma tik ļoti raujas palīdzēt, jaucas jaunās ģimenes lietās, tad acīmredzot viņa arī, audzinot savu meitu vai dēlu, bijusi valdonīga, visu noteikusi, komandējusi. Un visbiežāk valdonīgām sievietēm tieši meitas izaug ar pazeminātu pašvērtējumu, kas vajadzīgajā brīdī liedz pateikt NĒ.
Varbūt saukt palīgā bērniņa tēti? Tas vienmēr ir labi, ja pāra attiecības ir stabilas, viens otru atbalsta. Tad ir vieglāk arī runāt ar vecvecākiem. Bet nevajag šo uzdevumu deleģēt: «Mīļais, pasaki vecmammai, lai viņa no rītiem nezvana un mani nemodina.» Ar vecvecākiem jārunā tam, kuru samilzusī problēma uztrauc, citādi, visticamāk, sanāks tā – vecmamma pārmetīs mammai: «Kāpēc tu pati man nevarēji pateikt, kāpēc tu viņam visu stāsti?» Un mamma vēl vairāk ierausies sevī. Ja abus jaunos vecākus uztrauc vecvecāku pārlieka iejaukšanās ģimenē – abiem arī jārunā ar vecvecākiem.
Ja vecmāmiņa saka: «Es negribu jaukties jūsu darīšanās, bet, manuprāt, jums vajadzētu darīt tā un tā,» – šī ir lieliska iespēja turpināt: «Tiešām, tās ir mūsu lietas, mūsu dzīve, un mēs vēlamies māju kārtot pirmdienā, nevis sestdienā, turklāt ar bērnu iet vēlāk ārā, jo vēlamies ilgāk pagulēt...»
Ja nepasaka NĒ
Ja vecvecāki nāk, kad vēlas, un nosaka, ko darīt, jaunajai ģimenei nav savu robežu, māja ir kā caurstaigājamā sēta. Bet robežām ir jābūt, arī bērnam tās jāsajūt. Citādi iznāk, ka nevis vecāki uzņemas atbildību par bērna dzīvi, bet vecvecāki. Vecmamma nāk ar zupiņu pabarot mammu un bērnu un šādi atņem zupas vārīšanas funkciju pašai mammai. Ja situācija ar zupiņu atkārtojas, tiek pārņemtas vēl citas vecāku funkcijas, tas allaž atstāj negatīvu ietekmi uz pāra attiecībām. Lai ģimene attīstītos, pārim jāiziet cauri gan emocionālām, gan arī praktiskām grūtībām. Tas ir svarīgi, lai viņi divi vien – vīrietis un sieviete – atrastu izeju no grūtībām, nevis izdarītu to ar vecvecāku palīdzību.
Var gadīties, ka brīdinājuma signālus kāds no pāra neizjūt. Piemēram, māmiņai ir ērti un labi, ka vecmāmiņa vienmēr ir klāt un palīdz, bet nezin kādēļ bērna tētis arvien ilgāk strādā, mājās ir kluss, «nekāds», ierāvies sevī, pavada laiku pie televizora, maz kontaktējas. Dzīve rāda: ja vecmāmiņas palīdz maz, biežāk bērnu audzināšanā aktīvi iesaistās tēvs. Kura gan to negribētu? Kādas sievietes stāsts: viņa atzīst, ka abus bērnus ir audzinājusi roku rokā kopā ar vecmammu, bet ar bērnu tēti dzīves ceļi gājuši pat kā divas paralēles – tik maz saskares punktu viņiem bijis. Biežāk pārāk cieša sasaite sievietei veidojas ar savu mammu. Ja koalīcija veidojas ar vīramāti, tad, visticamāk, šī sieviete droši vien jūtas ļoti apspiesta savā ģimenē.
Vecmāmiņa – auklīte
Ja pāris izlemj, ka mammai laiks atgriezties darbā un nepieciešama auklīte, nereti šai lomai tiek izvēlēta vecmāmiņa. Tad pirmais darbs ir vienoties par noteikumiem – kā audzināt un aprūpēt bērnu, un te nu noteicēji ir vecāki.
Ja vienošanās panākta, bet vecmāmiņa to nepilda, būtu jāmeklē cita auklīte. Piemēram, vecmamma saka: «Zini, tava mamma galīgi negudra, salasījusies «Manu Mazo» un izdomājusi, ka jādara šitā, bet mēs tā nedarīsim vis, mēs darīsim tā un tā...» Tādējādi bērns nonāk lojalitātes konfliktā un īsti vairs nesaprot, kam klausīt: kad blakus ir vecmāmiņa – jāklausa viņai, kad blakus vecāki – jāklausa viņiem. Bet klausīt – šādā situācijā katru reizi nozīmē darīt ko pretēju. Bērns iekšēji jūtas kā saplosīts. Ja noteikumi ir mainīgi ilgu laiku, vienā brīdī bērnam tas ir līdz kaklam un viņš kļūst dusmīgs. Mazi bērni dusmojoties emocionāli mainās – vai nu niķojas, neklausa, vai kož un sit. Aptuveni līdz trīs gadu vecumam viņi nemāk izstāstīt, ka ir dusmīgi un nosaukt iemeslu. Ja situācija, ka valda noteikumu sajukums, turpinās vēl ilgāk – tas veicina agresivitātes rašanos, mazina pašapziņu, rada dažādus uzvedības traucējumus, vēlāk – noteikumu nepieņemšanu vispār u. c.
Var gadīties, ka vecmāmiņa cenšas pieņemt noteikumus, bet iekšēji tiem pretojas, nespēj pieņemt pa īstam. Tad vienīgais risinājums ir vecākiem un vecvecākiem izrunāties, argumentēt un atkal izrunāties. Tikai runājoties var nonākt pie kopsaucēja. Ja tas tomēr neizdodas, varbūt labāk meklēt citu auklīti.
Konsultē ģimenes psihoterapeite IVETA PĻAVIŅA.
Teksts: Ilze Olšteina
