Vai ārstu bērni ir vakcinēti?

Vakcinācija
Dace Rudzīte
31. jūlijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kamēr vecāku vidū netrūkst nedz vakcinācijas piekritēju, nedz pretinieku, ārsti lielākoties iestājas par vakcinēšanu. Tāpēc gribējām uzzināt, vai pašu ārstu bērni ir vakcinēti? Atbildi sniedz infektoloģe Dace Zavadska, alergoloģe Elīna Aleksējeva un Pāvels Naumovs.

Vakcīnas – fantastisks aizsardzības veids

Stāsta Dace Zavadska, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģe: «Abas manas meitas – Elza (16) un Māra (8) – ir pilnībā vakcinētas pēc valstī esošā vakcinācijas kalendāra. Meitām potēju arī vairākas papildu vakcīnas, kuras uzskatu par nepieciešamām viņām un jebkuram citam, gan dzīvojot Latvijā, gan arī ceļojot, – tās ir abas meningokoka vakcīnas. Tāpat katru gadu potēju gripas vakcīnu un A hepatīta vakcīnu – šo galvenokārt ceļojumu dēļ. Pati par sevi saprotama ir vakcīna pret ērču encefalītu. Vecākā meita, kas saņēmusi valsts apmaksāto cilvēka papilomas vīrusa vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, papildus saņēma arī jauno vakcīnu, kas aizsargā pret deviņiem vīrusa tipiem – tātad aizsardzība ir krietni plašāka. Pati esmu vakcinējusies pret papilomas vīrusu, katru gadu vakcinējos arī pret gripu. Pateicoties vakcinācijai, esmu droša gan par sevi, gan meitām.
Jau mācoties par infektoloģi un tagad vēl vairāk nekā tad esmu pārliecināta par vakcinācijas ieguvumiem.
Pilnīgi noteikti, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka vakcīnas ir vieni no drošākajiem un efektīvākajiem medikamentiem pasaulē, un tas ir fantastisks veids, kā pasargāt bērnus un sevi vismaz no daļas sliktā, kas ar mums var notikt. Mēs nevaram pasargāt no visa, taču ir ļoti maz ierobežojumu, kad vakcinācija var nebūt efektīva vai kad jānogaida, lai to veiktu. Tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gadījumi, piemēram, bērniem ar imūnsupresiju jeb imūnās sistēmas nomāktību, bērniem pēc orgānu transplantācijas, onkohematoloģiskie bērni, kas saņem ķīmijterapiju, – jā, viņi nevar saņemt dzīvās vakcīnas, taču viņi vienmēr var saņemt nedzīvās vakcīnas. Runājot par bērniem ar imūnsupresiju, galvenās bažas ir par to, ka viņiem var pietiekami neizstrādāties aizsardzība, un tāpēc vai nu pagaida, kamēr imūnsupresija beidzas, vai dod papildu devas, lai antivielas nodrošinātu aizsardzības līmenī. Noteikti varu apgalvot, ka pēc tīra ūdens vakcīnas ir nākamā lieta, kas pasaulē būtiski mazinājusi saslimstību un mirstību. Precīzāk – nevis vakcīnas, bet vakcinācijas process, kas tiešām strādā efektīvi.»

Nespētu nevakcinēt bērnus

Stāsta Elīna Aleksējeva, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu alergoloģe, pneimonoloģe: «Manas meitas – 16 gadi un tūlīt būs seši gadi – saņēmušas visas vakcīnas pēc vakcinācijas kalendāra. Kad piedzima jaunākā meita, bija novembris, un mēs vakcinējāmies pret gripu, lai mazajam bērnam būtu mazāks risks no mums, mediķiem, dabūt kādu vīrusu. Toreiz vakcinējām arī lielo meitu, lai neapdraudētu mazulīti, kuru pašu vēl nevar vakcinēt. Meitas saņēmušas arī papildu potes – mums patīk daudz būt dabā, un tur bieži atrodamies ne tikai mēs, bet arī ērces, tāpēc esam vakcinēti arī pret ērču encefalītu. Vecākā meita it potēta pret cilvēka papilomas vīrusu. Man ģimenē tuvs cilvēks ir aizgājis ar dzemdes kakla vēzi, tāpēc par šo poti man nebija nekādu šaubu.
Strādājot slimnīcā, sastopos ar bērniem, kuri nav vakcinēti, un nekādi nevaru pievienoties tiem, kas nozākā vakcināciju. Diemžēl mēs mediķi, redzam pretējo pusi, kas notiek tad, ja bērns nav potēts.
Nupat slimnīcā bija ar garo klepu smagi slims bērns, pērn bija arī nāves gadījumi. Kad sāku strādāt, man ar šīm slimībām nebija jāsaskaras, par tām lasīju tikai grāmatās, bet tagad... Tas tikai parāda to – ja nevakcinējas, šīs infekcijas atkal sāk pacelt galvu. Kā alergoloģe nereti satieku mammas, kas stāsta, ka pēc tam, kad mazais saņēma poti, sākās alerģisks dermatīts. Taču alerģiskais dermatīts parādās arī mazuļiem, kuru vecāki ir vakcinācijas noliedzēji un kuri savus bērnus nepotē. Divi trīs mēneši vienkārši ir tāds vecums, kad sāk parādīties pirmās dermatīta izpausmes, taču tam nav nekāda sakara ar vakcināciju. Vienkārši vakcinācijas laiks sakrīt ar brīdi, kad atopiskajam dermatītam patīk parādīties. Un tad ir viegli tos abus sasaistīt – redz, pirms divām nedēļām bērnu potēja un tagad viņam sākās dermatīts. Taču arī nepotētiem bērniem ir tādas pašas ādas problēmas kā potētajiem. Neatkarīgi no vakcinācijas! Tāpat vakcināciju reizēm vaino uzmanības deficīta sindroma izraisīšanā. Taču ir pierādīts, ka tas rodas ģenētisku izmaiņu dēļ, vienkārši izpausmju sākums atkal sakrīt ar vecumu, kad ir gan pote, gan mainās bērna uzvedība un aktivitāte. Varbūt visa patiesība nav pilnīgi līdz galam zināma, bet mana pārliecība, dzīves, darba pieredze un zināšanas rada pārliecību – es noteikti nespētu uzņemties lēmumu nevakcinēt savus bērnus.»

Ejam homeopātiskās profilakses ceļu

Stāsta homeopāts, ausu, kakla un deguna slimību ārsts Pāvels Naumovs: «Mums ar sievu ir pieci bērni. Pirmās divas meitas ir lielas – 30 un 32 gadi, abas ir vakcinētas tā, kā tolaik to darīja. Atceros, ka vecākā meita 8. vai 9. klasē saņēma difterijas poti un pēc tās sāka nemitīgi slimot ar angīnu. Pat nonāca līdz tam, ka man pašam nācās savām rokām operēt meitu un griezt viņai paratonsilāro abscesu. Iedomājieties, tēva rokas griež meitas kaklu, lai dabūtu ārā strutas. To izdarīju, bet pēc sāku aizdomāties...
Trešo bērnu potējām daļēji, bet jaunākos – dēlu, kuram būs 11 gadu, un meitiņu, kurai ir deviņi gadi, – nevakcinējām ne pret ko, bet gājām homeoprofilakses ceļu, un mana tēva sirds par bērniem ir mierīga.
Kalpoju katrai ģimenei, un, ja vecāki jautā, vai bērnu vakcinēt, vienmēr piedāvāju četrus variantus, ļaujot pašiem izlemt. Pirmais – vakcinēties pēc pilnas programmas, ko piedāvā valsts vakcinācijas kalendārs. Otrais – vakcinēt daļēji pret kādām infekcijām, ko vecāki uzskata par bīstamām. Visbiežāk vecāki izvēlas difteriju, stingumkrampjus, arī cūciņas puišiem, masalas, masaliņas meitenēm, garo klepu. Ja izvēlēts šis ceļš, mēs homeopātiski sagatavojam organismu vakcinācijai – divas nedēļas pirms un četras nedēļas pēc vakcinācijas lietojot homeopātiskos preparātus. Trešā iespēja ir nevakcinēties nemaz, un to izvēlas liela daļa pie manis nākušo vecāku. Jā, arī viņiem mēdz būt šādas tādas sūdzības, un tad piemeklēju atbilstošus preparātus imūnsistēmai. Ceturtā iespēja ir homeopātiskā profilakse – tā ir Austrālijā izstrādāta profilakse, kad dod homeopātiskos preparātus, kas pagatavoti no toksīniem, kurus satur bīstamās infekcijas. Tos dod bērnam no diviem trim mēnešiem līdz septiņiem gadiem pēc precīzas shēmas, kas katram gan ir individuāla, ņemot vērā anamnēzi, vai ģimenē un rados bijusi, piemēram, tuberkuloze, difterijas gadījumi, hepatīti, vai ir kāda īpaša sociālā vide.
Mūsu sabiedrība ir pārāk virzīta uz vakcināciju, taču domāju, ka visa šī problēma ir nepamatoti uzpūsta. Manuprāt, tas daļēji ir bizness, plus neliels procents baiļu un lieku raižu.
Mazulim līdz apmēram triju mēnešu vecumam vispār nav savu antivielu, ir tikai mammas, tāpēc viņam vispār nav, ar ko veidot imunitāti. Tad kāpēc vakcinēt tik mazus bērnus, kas ir ļoti jutīgi un kam nav nobriedusi imūnsistēma. Otrs – kad sāk dot kompleksās vakcīnas, reakcija visbiežāk ir uz otro un trešo poti. Kāpēc netiek pārbaudītas antivielas pēc pirmās vakcīnas? Ja antivielu titrs ir ļoti augsts, tas ir līdzīgi kā tad, ja pilnā spainī lej iekšā ūdeni – līst pāri. Ja antivielas izveidojušās maksimālā daudzumā, var būt zibeņveida, ātra anafilaktiska reakcija, kā rezultātā var iestāties nāve. Bet mēs vakcinējam vēl un vēl, nemaz nepārbaudot. Tāpēc noteikti iesaku agrīno vakcināciju atlikt līdz triju mēnešu vecumam un katram bērnam piemērot individuālu pieeju. Un pēdējais. Homeopātijas pamatlicējam Samuelam Hānemanim bija teiciens: «Nebaidies būt vieds!» Tad mēģināsim arī mēs būt, ja ne viedi, tad vismaz saprātīgi. Izlemiet, vai esat gatavi nedomājot potēt atvases pret visām esošām un neesošām infekcijām un vēlāk audzināt bērnu autistu, gulēt uz grīdas slimnīcās un vākt naudu, lai veiktu kaulu smadzeņu pārstādīšanu ārzemēs, cerot, ka izārstēsiet leikozi. Visu dzīvi nodarboties ar bērnu ratiņkrēslā, sekot, lai viņš neaizmirstu paņemt līdzi inhalatoru bronhiālās astmas lēkmes novēršanai, atgādināt sev, ka pienācis laiks dot mazulim insulīna injekciju... Simtreiz nomēriet, pirms izdariet nenovēršamo, jo vakcīnu pēc tam nevar padarīt par nebijušu un indes nevar iesūkt atpakaļ šļircē. Ar vakcīnu sekām būs jāsadzīvo bērniem un mums. Domājiet! Novērtējiet veselību, kuru apdraudat ar vakcīnu! Pazaudēt veselību ir viegli, bet atgūt – grūti, dažkārt – neiespējami.»  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs