Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pārmaiņas ir neizbēgamas
Bērna piedzimšana ir viens no nozīmīgākajiem atskaites punktiem ikviena cilvēka dzīvē. Ne velti tie, kam ir bērni, atskatoties pagātnē, dzīvi dala – pirms un pēc bērna dzimšanas. Jo dzīve pirms un dzīve pēc tiešām ļoti atšķiras. Tāpēc jautājumu par to, ko bērns maina cilvēka dzīvē, gribētu pārfrāzēt un pajautāt citādi: ko viņš nemaina? Vai ir kāda dzīves joma, ko bērna piedzimšana atstāj neskartu? Atbilde ir skaidra – tādas jomas nav. Tā domā arī psiholoģe Kristīne Balode, uzsverot, ka gandrīz neviena cita pieredze, ko šajā dzīvē varam gūt, nav tik transformējoša, pārmaiņas nesoša kā bērna piedzimšana. Galu galā – tā nosedz pilnīgi visus dzīves aspektus, sākot ar fizisko ķermeni, beidzot ar garīgo un psihoemocionālo. Līdz ar to pārmaiņas ir neizbēgamas.
Iekšējas pārmaiņas
Protams, bērna piedzimšana maina abu – gan vīrieša, gan sievietes – dzīvi, tomēr, iespējams, sievietes šīs pārmaiņas izjūt daudz spilgtāk, jo parasti viņas ir tās, kuras kļūst par mazuļu ikdienas aprūpētājām un kuras uz brīdi paiet nost no darba dzīves un sabiedriskajiem notikumiem.
«Bērniņš ienes sievietes dzīvē ne tikai sadzīviskas un praktiskas izmaiņas, bet arī izmaiņas attiecībās ar sevi,» uzskata Kristīne Balode. Šajā laikā ļoti bieži izkristalizējas vērtības un prioritātes, kas līdz šim, iespējams, bijušas neskaidras. Šajā laikā sieviete var sākt daudz skaidrāk apjaust, pēc kā viņa ilgojas, jo atrodas dzīves posmā, kad ir mazliet atkāpusies no savas sabiedriskās lomas un iekūņojusies intīmākā teritorijā. Bērns piedāvā sievietei nonākt pilnīgi jaunā un ļoti spēcīgā sievietes lomā – mātes lomā.
Tieši mammas loma ir tā, kas nereti iekustina skumjas par nepiepildītu dzīvi, jo jaunie notikumi un pieredzes ir ārkārtīgi intensīvi un spilgti, tādi, kas nelīdzinās nekam līdz šim pieredzētam.
Turklāt bērna kopšanas atvaļinājums ir laiks, kad uz brīdi izkāp no vāveres riteņa, kurā esi bijusi līdz šim, un it kā paskaties uz savu dzīvi mazliet no malas. Ne velti tieši bērna kopšanas atvaļinājuma laikā daudzas pieņem lēmumu mainīt darbu, sākt savu biznesu vai pievērsties ģimenes dzīvei. Šīs ārējās pārmaiņas iet roku rokā ar iekšēju pārkārtošanos.
«Tas, ko sievietes izvēlas darīt, ko savā dzīvē mainīt, skaidri liecina par to, cik tālu savā ikdienišķumā mēs daudzas esam no tā, pēc kā patiesībā ilgojamies,» uzskata Kristīne Balode. «Bērns ir kā katalizators, kas sievieti pabīda īstajā virzienā. Viņš paplašina sievietes apziņā viņas pašas robežas, viņas izpratni un izjūtu par to, kas viņa ir, ko viņa var, kas viņu interesē un par ko deg viņas sirds.»
Ārējas pārmaiņas
Nav nejaušība, ka lielākās ārēji redzamās pārmaiņas visbiežāk skar tieši sievietes darba jomu. Kristīne Balode uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc tik daudzas jaunās mammas pirmajos gados pēc bērnu piedzimšanas pievēršas jaunai nodarbei, var būt saistīts ar kādas radušās vajadzības apmierināšanu. Ja viņai trūkst sociālu kontaktu, viņa sāk meklēt iespēju organizēt bēbīšu nodarbības; ja nevar nopirkt savai gaumei atbilstošu bērnu apģērbu, sāk to šūt pati.
Otrs iemesls, kāpēc jaunās māmiņas tik aktīvi mēdz iesaistīties jaunu projektu veidošanā, pēc psiholoģes domām, ir sabiedrības spiediens. «Sabiedrībā, kurā dzīvojam, lai kā negribētu to atzīt, valdošās pamatvērtības ir nauda, vara un statuss. Un tev kā cilvēkam lielāka vērtība ir tad, ja esi sabiedriski noderīgs. Ja sēdi mājās un audzini bērnus, tava vērtība sabiedrības kontekstā ir zemāka, jo tu jau neko nedari.»
Domāju, katra sieviete, kam ir mazs bērns, reizi pa reizei saskaras ar šādu attieksmi, ka viņa jau tikai sēž mājās ar bērnu. Un, jo augstāk viņa pirms tam kāpusi pa naudas, varas un statusa kāpnēm, jo sāpīgāks var būt šis sabiedrības sitiens!
«Ne visas sievietes spēj izturēt šo spiedienu un neapzināti meklē veidus, kā sevi realizēt, tomēr paliekot arī mammas lomā. Tā top daudzi mammu biznesi, kas ļauj pašām sev apliecināt savu varēšanu, neiet pret sabiedrības spiedienu un neizkrist pašām no ticības, ka viņas joprojām ir vērtīgas. Domāju, ja mūsu sabiedrībā ģimene patiešām būtu augstākā vērtība arī praksē, ne tikai runu līmenī, daudzas sievietes krietni vairāk un ilgāk izbaudītu dzīvi ar bērnu.»
Pārmaiņas attiecībās
Vēl viena joma, ko pārmaiņas skar visvairāk, protams, ir pāra attiecības. Mainās esošā ģimenes struktūra, tajā ienāk vēl viens cilvēks, un viņam tajā jāatrod pilnvērtīga vieta. Pārim jāpārvērtē līdzšinējās prioritātes, jāpierod pie jauniem kopā būšanas veidiem, katram jāsaprot savas jaunās funkcijas un, visticamāk, daudz vairāk nekā līdz šim jādarbojas komandā. «Domāju, ka būtiskākais, ko bērniņš maina savu vecāku dzīvēs, – viņš iemāca viņiem izkāpt ārā no sava egocentrisma. Iemāca rēķināties gan ar citu, gan arī savām emocijām. Grūtniecība un dzīve ar mazuli ļauj attiecībām izaugt ļoti strauji. Tāpēc jau ir tik maz bezbērnu pāru, kas spēj saglabāt ilgstošas attiecības. Tas nenozīmē, ka tie, kam ir bērni, dzīvo kopā tikai viņu dēļ. Nē! Tas nozīmē, ka dzīvē ar bērniem pieaugušie iemācās rēķināties ar otru, nobīdīt malā savu egoismu un pieņemt nozīmīgākus kompromisus, kas savukārt palīdz saglabāt attiecības, ejot cauri krīzēm, kas gadās kopīgajā ceļā.»
VECĀKU PIEREDZES
Meita mainīja ikdienas kopā būšanas modeli
LĪGA un JURIS STĀMERI pēc meitiņas Martas piedzimšanas izlēma pirmo gadu pavadīt mājās visi kopā.
Stāsta Līga: «Kad pieteicās meitiņa, izlēmām, ka laiku, kamēr viņa būs pavisam maza, gribam pavadīt, maksimāli esot kopā. Bērniņa audzināšanu gribējām izbaudīt abi divi, diendienā esot kopā. Kā to īstenojām? Vīrs paņēma bērna kopšanas atvaļinājumu, es no darba aizgāju pavisam. Jāatzīst, lēmums par šādām pārmaiņām nebija viegls. Man tā bija pirmā darbavieta, kurā biju ļoti iejutusies, tomēr skaidri apjautu, ka ģimene man ir svarīgāka par karjeru.
Vīram šis lēmums bija sarežģītāks, jo viņš bija strādājis ilgāku laiku; pāreja no darbadienu skrējiena uz vienkāršu būšanu mājās ar mums bija grūta.
Kad apspriedām šo lēmumu, ilgi diskutējām gan par emocionālajiem aspektiem, gan finansiālo pusi. Būtisks bija arguments, ka tad, ja vīrs turpinātu strādāt, viņš daudz laika pavadītu ārzemju komandējumos, un tas mums šķita nepieņemami laikā, kad ģimenē ir mazulis. Sapratām, ka šāda iespēja – kopīgi audzināt bērniņu no viņa pirmās dienas – mums dzīvē var arī vairs nebūt. Martas piedzimšana noteikti ir likusi mums pieaugt kā personībām. Mūsu attiecībās ir parādījies vairāk nosvērtības un atbildības izjūtas, pazudusi zināma deva vieglprātības. Marta ir ne tikai sastrukturējusi mūsu ikdienu, ieliekot to noteiktā režīmā, bet arī padarījusi to daudz aktīvāku un mazāk pakļautu rutīnai. Varu teikt, ka mums katra diena ir pilnīgi citāda un atšķirīga no iepriekšējās, jo nu mēs nevis sēžam pie televizora vai datora, bet aktīvi atpūšamies, ejam pastaigās, dodamies uz zoodārzu, brīvdabas muzeju, braucam uz laukiem pie vecmammām, ceļojam pa Latviju.»
Mainījām dzīvesvietu no pilsētas uz laukiem
MONTA PANKULE, divu dēlu mamma, pēc otrā dēliņa piedzimšanas kopā ar vīru un bērniem pārcēlās uz dzīvi laukos.
Stāsta Monta: «Kad jaunākais puika bija mazs, nopirkām mazu mājiņu sešus kilometrus no Skrīveriem, pilnīgos laukos. Doma bija, ka tā būs mūsu brīvdienu māja, kur varēsim braukt nedēļas nogalēs un atvaļinājumos un ļaut bērniem izbaudīt dzīvi ārpus pilsētas. Esmu uzaugusi laukos un no bērnības atceros, cik ļoti patika, ka vari atvērt durvis un iziet pagalmā. Kad Drosmis bija mazs, izbaudīju, kā tas ir – dzīvot ar mazu bērnu pilsētā: pusstunda vajadzīga, lai iztaisītos no mājas, vēl pusstunda, kamēr tiec līdz parkam. Un ja vēl laiks pa ceļam sabojājas… Kad piedzima Miķelis, Drosmis bija beidzis pirmo klasi Valda Zālīša sākumskolā.
Aizbraucām vasaru pavadīt uz savu mājiņu. Tuvojoties rudenim un laikam, kad jāatgriežas Rīgā, mūs pārņēma arvien spēcīgāka izjūta, ka negribam to darīt, līdz kādā brīdī bija skaidrs: ja puika teiks, ka ir gatavs mainīt skolu, paliksim laukos. Viņš piekrita.
Es aizgāju no biroja darba Rīgā – pirms tam strādāju liela uzņēmuma loģistikas nodaļā. Jāsaka, man birojā nebija viegli, gribējās lielāku brīvību, nevarēju pieņemt, ka darba dēļ ikdienā neredzu ne sauli, ne lietu, ne vēju. Kad pārcēlāmies uz Skrīveriem, pamazām sāku pievērsties savas radošās darbnīcas izveidei. Gāju sietspiedes kursos, sāku apgūt keramiku, un tās ir lietas, ar ko pašlaik nodarbojos un ko mēģinu attīstīt. Māksla mani ir interesējusi vienmēr, taču, kad pēc skolas beigšanas bija jāizdara izvēle par labu tai vai eksaktajām zinībām, izvēlējos studēt uzņēmējdarbību, jo vecāki pārliecināja – ar mākslu nenopelnīsi. Tagad studijās gūtās zināšanas varu likt lietā, lai attīstītos, esmu piesaistījusi arī Eiropas finansējumu savam radošajam projektam. Protams, tas ir liels darbs un prasa daudz laika, ieguldījumus un ģimenes atbalstu, bet es to daru ar prieku. Atbrauc vīrs no darba, un es līdz pusnaktij pazūdu darbnīcā. Ja tā padomā – lai es sēdētu birojā līdz pusnaktij un ar prieku? Nekad! Bet tagad man ir tāds darbs, kurā tas ir iespējams. Paralēli tam esmu sākusi pasniegt keramikas nodarbības dienas centrā bērniem invalīdiem un pensionāriem. Nekad agrāk nebiju domājusi, ka varētu būt skolotāja, bet pēc šaubīšanās piekritu pamēģināt, un man tiešām patīk.
Vīrs joprojām strādā Rīgā un dodas turp katru dienu. Es uz pilsētu aizbraucu reizi nedēļā, citreiz ciemos pie draugiem vai lai aizietu uz kādu koncertu. Pozitīvi, ka tagad dzīvojam kaimiņos manai mammai, tāpēc varam viņai atstāt bērnus un atbraukt uz pilsētu divatā. Arī kontakts ar Rīgas draugiem nav zudis – varam sazināties internetā un viņiem patīk atbraukt pie mums ciemos, izrauties no pilsētas. Puikam skolā klājas labi, un nav arī tā, ka šeit, laukos, būtu mazāka iespēja attīstīt sevi. Tāpat ir pieejami gan sporta pulciņi, gan mākslas un mūzikas skola.
Esmu priecīga, ka laiks mājās ar jaunāko bērnu man ļāva saprast, ko es dzīvē gribu un ko negribu. Tā man bija iespēja daudz ko pārvērtēt. Man šīs pārmaiņas tik ļoti patīk, ka ne reizi tās neesmu izjutusi kā grūtības.
Un dzīve laukos man nesagādā nekādu piepūli, tikai prieku. Nekādu lielo saimniecību gan vēl neesmu iekopusi. Man ir ogas – zemenes, mellenes –, jo mazajam puikam ļoti garšo. Aizraujos ar puķu audzēšanu. Mums ir sunītis, kaķītis, un nesen vīrs atveda arī trīs aitas. Tā arī dzīvojam.»
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2016. gada oktobrī.
