Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lielākajā daļā ģimeņu vecāki ir tie, kas nosaka atradināšanos no mātes piena vai maisījuma. Viņi nolemj, kad un kā bērns sāks ēst papildēdienu un kad beigs ēst pienu vai maisījumu. To varētu saukt par vecāku vadītu ēšanu. Turpretī bērna vadīta ēšana (BVĒ) ļauj ieklausīties mazulī un cienīt viņa attīstības tempu, sākot iepazīšanos ar ēdienu pasauli tad, kad tam gatavs ir bērns, nevis vecāki.
Kad piedāvāt pirmo piebarojumu?
Dažādos laikos bijuši ļoti atšķirīgi uzskati, kad ir īstais laiks pirmajam piebarojumam. Līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem bērnu ieteica zīdīt līdz 9 mēnešiem, 19. gadsimtā – līdz pat gadam. Taču 20. gadsimta pirmajā pusē sāka veidoties agrīnas piebarošanas prakse, ko ietekmēja problēmas ar zīdīšanu un atteikšanās no zīdītāju pakalpojumiem. Vēlāk pēckara gados daudzviet pasaulē piebarošana netika saistīta ar bērna vecumu, bet gan svaru – bērnam, kura svars sasniedza 5,5 kg, tika piedāvāts pirmais papildēdiens. Šobrīd pierādīts, ka mātes piens ir vislabākais uzturs mazulim un līdz 6 mēnešu vecumam pilnībā nodrošina to ar nepieciešamajām uzturvielām un vitamīniem.
Atbilstoši bērna vadītas ēšanas principiem par gatavību iepazīt papildēdienu liecina nevis noteikts bērna vecums, bet dabiskas attīstības pazīmes.
«Pats galvenais signāls vecākiem, ka nu mazuli var aicināt pie ģimenes galda, ir tas, ka mazulis sāk sēdēt un līdz ar to spēj pilnvērtīgi piedalīties maltītē. Vairākums bērnu to dara nedaudz vēlāk, kā esam ieraduši mazulim piedāvāt pirmo piebarojumu, – aptuveni 8–9 mēnešu vecumā,» skaidro fizioterapeite Klaudija Hēla.
«Pasaules Veselības organizācija rekomendē zīdīt mazuli vismaz līdz 6 mēnešu vecumam. Taču mātes piens ir pilnvērtīgs, uzturvielām bagāts ēdiens, tādēļ ir pilnīgi pietiekams uzturs arī vecākam bērnam,» atzīst neonatoloģe Dina Krūze.
Pazīmes, kas liecina, ka bērns ir gatavs pats ēst:
- Prot sēdēt.
- Izrāda interesi nobaudīt to, ko ēd pieaugušie.
- Spēj noturēt ēdienu pirkstiņos un nogādāt mutē bez citu palīdzības.
Nav pamata bērnam piedāvāt papildēdienu pirms pusgada vecuma, pat ja kādu no šīm pazīmēm var novērot ātrāk!
Kādēļ nav vēlams mazuli sākt piebarot pirms 6 mēnešu vecuma?
Dina Krūze stāsta, ka neviens cits ēdiens zīdaiņa vecumā bērnam nesniedz tik koncentrētu uzturvielu, vitamīnu un citu vērtīgu komponentu bagātību kā mātes piens. «Zīdainīša kuņģa tilpums ir neliels, un veselīgai augšanai viņam nepieciešams koncentrēts, viegli sagremojams kaloriju un uzturvielu avots.» Fizioterapeite Klaudija Hēla atzīst – ir dīvaini, ka liela daļa pirmā piebarojuma produktu ir tie paši, ko uztura speciālisti ieteic lietot pieaugušajiem, kas ievēro diētu un vēlas zaudēt kādu lieku kilogramu. «Ja mazuļa punci piepildām ar dārzeni, kas satur tikai niecīgu daļu no kalorijām un uzturvielām, kas ir mātes pienā, tad paliek mazāk vietas mammas pienam vai maisījumam.»
Speciālisti arī atzīst, ka, pāragri piedāvājot papildēdienu, bērna organisms vēl nav gatavs to pārstrādāt, tādēļ ēdiens vienkārši iziet cauri, nesniedzot vērtīgās uzturvielas.
Turklāt pētījumi pierāda, ka palielinās risks saslimt ar dažādām infekcijas slimībām un ciest no alerģijām, ja bērns saņem papildēdienu pirms laika. «Nekur nav jāsteidzas – jūsu bērns ēdīs vēl visu dzīvi, bet mātes pienu viņš nesaņems vairs nekad.»
Maldīgas pazīmes
Daudzas pazīmes, kas liecina, ka bērns ir gatavs pirmajam piebarojumam, patiesībā ir tikai pieņēmumi un vairāk saistītas ar konkrēto vecumposmu. Lūk, dažas no tām.
- Bērns nenoguļ visu nakti bez mošanās. Dažkārt vecāki pāragri ķeras pie papildēdiena, jo uzskata, ka bērns tādējādi mierīgāk gulēs. Taču bērni naktī mostas daudz un dažādu iemeslu dēļ. Ja bērniņu tiešām modina izsalkums, tad viņam būtu jāsaņem vairāk mātes piena, nevis papildēdiens.
- Bērnam ir pārāk mazs svars. «Visbiežāk papildēdienā ir mazāk kaloriju nekā mātes pienā, tādēļ maz ticams, ka tas sekmēs svara pieaugumu, ja vien neķersimies pie biezputrām,» saka Klaudija Hēla. Neliela svara dinamikas samazināšanās ir raksturīga visiem bērniem, sevišķi, kad viņi sāk vairāk kustēties.
- Bērns ir mazāks vai lielāks par saviem vienaudžiem. Lielumam nav nozīmes. «Mēs, pieaugušie, arī esam dažādi – cits resnāks, cits tievāks, garāks, īsāks. Ja bērns ir lielāks vai mazāks, tad tāds viņš ir piedzimis un tādam viņam jābūt, un tas nav iemesls sākt viņu ātrāk piebarot,» skaidro Klaudija Hēla.
- Bērns vēro, kā citi ēd. Kad bērns kļūst aktīvāks, viņš arī izrāda lielāku interesi par to, ko dara pieaugušie. Viņš labprāt atdarina, čāpstinot muti, un ļoti cieši vēro visu, kas notiek apkārt. Tomēr tā nav pazīme, lai piedāvātu papildēdienu, – tā ir dabiska ziņkāre, kas palīdz šim procesam sagatavoties.
Kā notiek bērna vadīta ēšana?
Kad bērns sāk sēdēt un izrādīt pazīmes, ka ir gatavs papildēdienam, viņu maltītes laikā sēdina pie ģimenes galda. Viņam ir sava vieta, piemērots krēsliņš, ko var ērti pievirzīt pie galda. Sākumā tā var būt tikai vērošana un iepazīšanās ar notiekošo. Tiklīdz mazulis izrāda interesi par ēdienu, viņš tiek iedrošināts to izpētīt, paņemot ēdienu rokās, – nav svarīgi, vai bērnam jau sākumā izdodas arī ko apēst.
Bērnam nepiedāvā biezenīšus, bet gan tāda lieluma un formas gabaliņus, ko viņam viegli satvert pašam, izpētīt struktūru, nogaršot. Nekas īpaši nav jāgatavo – bērns var ēst kopā ar pārējiem.
Izvēloties un gatavojot ēdienu, vien jāpatur prātā, ka maltītē piedalīsies arī mazulis, tāpēc jāierobežo garšvielu un sāls lietošana un produkti atbilstoši jāsagriež. «Sākumā, kamēr mazās rociņas vēl ir neveiklas, bērniņam ērtāk satvert ēdiena gabalu, kas nedaudz lielāks par plaukstiņu. Vēlāk, kad sīkā motorika kļūst precīzāka, gabaliņu lielums var samazināties. 8–9 mēnešus vecam bērnam labi derēs gabaliņi no dārzeņu sautējuma, zupas vai citi mīksti sagatavoti dārzeņi un pat gaļas gabaliņš. Un nav svarīgi, vai bērnam jau ir izlīduši zobi vai nav – turpat zem smaganām tie ir, un smaganas ir cietas, ar tām it labi var sasmalcināt mīksti sautētus dārzeņus un gaļu,» skaidro speciāliste Klaudija Hēla.
Svarīgākais, ka jau no paša sākuma bērns ēd pats, nevis viņam ēdienu ar karoti iebaro kāds cits – bērna vēderā nonāk tikai tas, ko viņš pats ar rociņām spējis paņemt un nogādāt mutē.
«Mazam bērniņam sākumā uz šķīvja var uzlikt apmēram trīs gabaliņus, lai ir izvēle, bet ne haoss,» iesaka Klaudija Hēla. Bērns ar interesi izpētīs piedāvājumu, varēs novērtēt ēdiena atšķirīgo struktūru, krāsu, smaržu un garšu. «Lielākam bērnam var piedāvāt izvēlēties, ļaujot no lielā trauka pašam ielikt ēdiena gabaliņus savā šķīvītī.»
Ievērojot bērna vadītas ēšanas principus, tikai mazulis pats nosaka, cik daudz ēdīs un cik ātri paplašinās ēdienu klāstu. Līdztekus bērns turpina saņemt pienu (mammas pienu vai maisījumu), kad vien vēlas, un pats nosaka, kad ir gatavs samazināt tā daudzumu. Šādā veidā, cienot mazuļa individuālo tempu, notiek pakāpeniska pāreja no piena uz lielo cilvēku ēdienu, uzticoties, ka tieši bērns vislabāk zina, kad un kādā proporcijā kuru ēdienu vēlas saņemt.
Veidojam veselīgu attieksmi pret ēdienu
Pirmās reizes, kad bērns tiek iepazīstināts ar papildēdienu, var ietekmēt bērna attieksmi pret ēdienu visas dzīves garumā, tāpēc ir svarīgi, lai šī pieredze būtu patīkama. Daudziem bērniem un viņu vecākiem atradināšanās no piena vai maisījuma nenorit mierīgi un harmoniski. Protams, ne visi bērni protestē pret tradicionālo barošanu ar karoti, tomēr daudzi ar to šķietami samierinās, nevis uztver ar patiesu prieku. Toties izskatās, ka bērniem, kam atļauj ēst pašiem un darīt to kopā ar ģimeni, tiešām ļoti patīk ēdienreizes. Turklāt, iesaistoties kopīgās ģimenes maltītēs jau no paša sākuma, nevis ēdot atsevišķi, viņi daudz labāk izprot arī ēdienreizes sociālo nozīmi – bērns apgūst, kā dalīties, sagaidīt savu kārtu un sarunāties pie galda. Kopīgas maltītes pozitīvi ietekmē attiecības ģimenē, sabiedriskās iemaņas, valodas attīstību un veselīgas ēšanas prasmi. BVĒ principu ievērošana var nodrošināt arī bērna veselību ilgtermiņā.
Pētījumi liecina, ka bērni, kas no mazotnes ēduši saskaņā ar savu ēstgribu, iemācās kontrolēt savu sāta sajūtu un daudz retāk pārēdas – tas darbojas kā profilakse liekā svara problēmām pieaugušā vecumā.
Turklāt novērots, ka šie bērni biežāk izvēlas veselīgus ēdienus un tādēļ saņem labāku uzturu kopumā. Jāpatur prātā, ka, ievērojot BVĒ principus, piena ēdienreizes samazinās ļoti pakāpeniski, tāpēc ar krūti barotie bērni vēl labu laiku saņem ievērojamu daudzumu mammas piena. «Zīdīšana sniedz ne tikai ideāli sabalansētas uzturvielas, bet arī pasargā bērnus un viņu mammas no daudzām nopietnām slimībām un labvēlīgi ietekmē bērna attīstību,» atgādina Dina Krūze.
Ēdot patstāvīgi, bērns pēta un mācās
Svarīga ir ne vien bērna attieksme pret ēšanu – šī pieeja kopumā ļauj mazulim augt patstāvīgākam un uzticēties saviem spēkiem. Bērni, kas darbojas patstāvīgi, ātrāk apgūst visu jauno, ir pārliecināti par savām spējām un iemācās novērtēt situāciju. Ja bērnam jau no mazotnes piemīt pārliecība par sevi, viņš arī vēlāk ir gatavs izmēģināt ko jaunu un pārlieku nepārdzīvo, ja viss nenotiek, kā iecerēts.
Ne mazāk būtiski BVĒ pieeja ietekmē vecākus – ja vecāki redz, ka bērns var patstāvīgi paēst, viņiem ir vieglāk paļauties uz sava bērna spējām un instinktiem. Tas bieži ļauj mierīgāk uztvert bērna vajadzību pētīt pasauli, kas, savukārt, nozīmē, ka netiek ierobežota bērna brīvība, apgūstot visu jauno.
Eksperimentēšana un pētīšana ir bērna būtība. Ar rokām un muti bērni iepazīst gandrīz visus priekšmetus, tostarp arī ēdienu.
Iepazīstot dažādo ēdienu atšķirīgo izskatu un struktūru, bērni iemācās novērtēt un izšķirt, kas viņiem garšo un kas ne, viņi ātri vien atrod savus mīļākos ēdienus un var neēst to, kas viņiem negaršo, atsakoties tikai no vienas sastāvdaļas, nevis no visas maltītes. Turklāt gandrīz visas iemaņas, ko var apgūt, spēlējoties ar vislabākajām attīstošajām rotaļlietām, bērns iemācās, darbojoties ar ēdienu. Piemēram, bērns apgūst tādas priekšmetu īpašības kā lielums, forma, svars, struktūra, kā arī – kas ir vairāk un mazāk. Šajā izpētes procesā iesaistītas visas maņas (redze, tauste, dzirde, oža un garša), tāpēc bērns atklāj, kā visas šīs sajūtas mijiedarbojas, tā labāk izprotot apkārtējo pasauli. Liekot ēdienu mutē ar pirkstiem, bērns trenē roku un acu koordināciju. Dažādu lielumu un struktūru ēdiena satveršana vairākas reizes dienā uzlabo bērna roku veiklību. Vēlāk tas palīdz rakstīšanas un zīmēšanas apguvē. Ēdiena košļāšana (nevis tikai biezenīša norīšana) attīsta sejas muskulatūru, veicinot runātprasmes apguvi.
Ieguvējas ir arī mammas
Mammas, kam nepatīk visu dienu pavadīt virtuvē, izjutīs atvieglojumu, uzzinot, ka var iztikt arī bez bērnu biezenīšiem. Turklāt ne vienmēr rezultāts attaisno līdzekļus – dažkārt mazais ēdējs nobauda puskaroti un neizprotamu iemeslu dēļ atsakās vērt vaļā muti. Kad maltīte tiek gatavota kopīgi visai ģimenei, tā, protams, ir nedaudz jāpielāgo, tomēr, ja vien jūsu ikdienas ēdienkarte nesastāv no saldētas pārtikas pusfabrikātiem, tas nav sarežģīti. Šā paša iemesla dēļ ir arī vienkāršāk paēst ārpus mājas, neņemot līdzi iepriekš sagatavotas bērnu pārtikas burciņas, nemeklējot iespēju tās uzsildīt utt., jo ikviena restorāna ēdienkartē atradīsies kas piemērots arī mazākajam klientam.
Reizēm mammām ir bažas, vai mazais apēdis pietiekami.
«Vesels bērns pie pilna šķīvja badā nenomirs,» pasmaida Klaudija Hēla. Ievērojot BVĒ principus, mammai nav jāizjūt bažas, vai bērns apēd pietiekami, jāievēro kādi grafiki vai normas – bērns ēd tieši tik daudz un to, ko jūt par nepieciešamu. «Tas noņem nopietnu spiedienu no vecākiem, jo teju ikviens vēlas zināt, cik labi jūsu bērns ēd. Ja bērns ēd pēc BVĒ principiem, tad jums vienmēr ir atbilde – pietiekami!»
Pie galda atkrīt cīņas un viltības ar ēšanu. Ja bērns netiek spiests ēst, nav iemesla cīņai par izēstu šķīvi. Klaudija Hēla stāsta, ka savā praksē sastapusies ar dažādām viltībām un trikiem, uz kādiem vecāki parakstījušies, lai tikai kaut ko iemānītu bērna mutē. «Kādā ģimenē bērns ēda tikai tad, ja skatījās konkrētu multenīti. Un kad multfilmas pēkšņi nebija, radās nepārvarama problēma paēdināt bērnu. Citur vecāki taisīja trikus ar bumbiņām, bet bērnam vajadzēja arvien vairāk un interesantākas izdarības, lai justos izklaidēts, kamēr tika barots. Kad vecāku roku veiklība vairs neprogresēja, bērns atteicās ēst, un beidzot tika pieaicināts speciālists, lai atrisinātu problēmas ar ēšanu.» Eksperte ir pārliecināta: «Mums nevajadzētu pārvērst ēšanu par izrādi. Tad nebūs arī vajadzības izdomāt dažādas stratēģijas ar rotaļām, lai iemānītu bērnam ēdienu, ko viņš patiesībā nemaz nevēlas. Un nevajadzēs īpaši noformēt ēdienu kā smaidīgas sejiņas vai paslēpt dārzeņus citos ēdienos, lai lielākiem bērniem nodrošinātu veselīgu uzturu.» Novērojumi liecina, ka pēc BVĒ principiem ēdušie bērni, arī izaugot no zīdaiņa vecuma, retāk izrāda kaprīzes attiecībā uz ēdienu un ir atvērtāki gastronomiskiem piedzīvojumiem.
Ņem vērā!
- Svarīgi izšķirt aizrīšanos un rīstīšanos. Īsta aizrīšanās ir tad, ja elpceļi tiek pilnībā vai daļēji bloķēti. Ja kaut kas daļēji aizsedz elpceļus, bērns automātiski sāk klepot, lai tos atbrīvotu, un parasti tas atrisina problēmu. «Bērni patiešām aizrijas ļoti reti,» apstiprina Dina Krūze. Klepošana un spļaudīšanās, kas izskatās un izklausās biedējoši, patiesībā ir zīme, ka bērns pats tiek galā. Pieaugušajiem rīstīšanās reakcija rodas mēles pašā dziļumā – lai to izsauktu, dziļi rīklē jāiebāž pirksts. Mazam bērnam šī refleksa darbības zona ir daudz tuvāk mēles galam, tādēļ aktivizējas biežāk, un kairinājumu izraisījušais ēdiena gabals atrodas krietni tālāk no elpceļiem. Rīstīšanās reflekss ir dabisks aizsargreflekss, kas bērnu pasargā no aizrīšanās, pirms tas patiesi ir noticis, un tas ir svarīgs, lai bērns varētu iemācīties droši tikt galā ar ēdienu. Bērnam pieaugot, neatkarīgi no tā, vai bijis ļauts ēst patstāvīgi vai ne, tā mēles zona, kuras kairinājums izsauc šo refleksu, atvirzās dziļāk, tādēļ rīstīšanās sākas tikai tad, kad ēdiens ir tuvāk rīklei. Tādējādi bērns vienkārši pāraug vajadzību rīstīties. Tomēr, rīstīšanās refleksa zonai virzoties tuvāk pozīcijai, kur tā atradīsies pieaugušo vecumā, tā arvien vairāk zaudē agrīnās brīdinājumu sistēmas lomu. Tādēļ bērni, kam sākumā bijis liegts pašiem iepazīt ēdienu, iespējams, zaudē izdevību šo refleksu izmantot, lai apgūtu prasmi neļaut ēdienam nonākt pārāk tuvu elpceļiem.
- Ēšanas laikā bērnam jāsēž taisni vai nedaudz jānoliecas uz priekšu, tad parasti vajadzības gadījumā viņš elpceļus varēs atbrīvot pats – un vislabāk šajā brīdī ir viņu netraucēt. Tieši tādēļ ir svarīgi piebarošanu nesākt, pirms bērns pats sēž, jo ir svarīgi neēst pusguļus.
- Pastāv sakarība starp darbībām, ko bērns spēj paveikt ar rokām un ar muti. Sākotnēji bērna rociņas ir neveiklas un viņš mutē spēj ielikt tikai palielus gabalus – kādus prot ar mēli valstīt pa muti. Vēlāk, kad attīstās pincetes tvēriens, arī viņa košļāšanas prasmes ir progresējušas, un ēst smalkāku ēdienu nesagādā nekādas grūtības. Tātad – ja bērns spēj mutē ielikt rozīni, viņš, visticamāk, to arī droši apēdīs. Tieši sakarība starp šiem diviem bērna attīstībai būtiskajiem aspektiem padara BVĒ metodi drošu, ja vien vecāki tajā neiejaucas.
Populārākie raksti
