Rīga +18°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Ināra Tetereva
Nekad nesaki nekad
Mēs apprecējāmies 1976. gadā, un tā ilgāk šķirti viens no otra esam bijuši tikai vienu reizi dzīvē – kad Boriss divus gadus dienēja armijā.
Savulaik mana draudzene, arī vārdā Ināra, stāstīja, ka viņas sapnis ir apprecēties ar tālbraucēju kapteini, kas nekad nebūtu mājās. Es par to brīnījos: kā tu kaut ko tādu vari gribēt? Tas taču ir ārprāts, ka vīra visu laiku nav mājās.
Bet tagad jau esmu sapratusi, ka nekad nevajag teikt nekad.
Jo es pati sev esmu dabūjusi tādu tālbraucēju kapteini, kādu pat nevarēju iztēloties. (Smejas.) Man tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena. Atceros, kad Boriss ieradās mūsu kompānijā Jūrmalā, viņš stādījās priekšā kā tūrists no Maskavas. Es vēl padomāju: ir nu gan uzpūtīgs tips! (Smejas.)
Šad tad izjūtu sevi kā Solveigu
Šad tad sevi izjūtu kā Solveigu, kas vienmēr gaida mājās savu princi – Pēru Gintu. Tai pašā laikā – ja man vajadzētu viņam sekot līdzi visos pasākumos, diez vai es to spētu. Borisa enerģija ir neizsīkstoša, un man šķiet, ka viņš uzlādējas no visa, ko dara.
Jaunībā likās, ka tad, kad Boriss kļūs vecāks, viņš paliks prātīgāks un lēnāks. Nekā tamlīdzīga. Jo vairāk iespēju nāk klāt dzīvē, jo trakāks viņš paliek. Viņš izmanto visas iespējas, lai skraidītu apkārt pa pasauli.
Otru pārveidojot, pati būsi nelaimīga
Man liekas, ka nevajag otru par visām varītēm pārtaisīt. Mēģinot lauzt otra personību, pati būsi nelaimīga. Jo tādu viņu tev vairs nevajadzēs. Ja es Borisam teiktu – «nebrauc apkārt pa pasauli, nemācies, necenties neko jaunu apgūt, labāk sēdi mājās un skaties televizoru», man viņš sen būtu apnicis. Bet tagad man nekad ar Borisu nav garlaicīgi.
Kad Borisam bija bizness Maskavā, viņu uzaicināja piedalīties televīzijas raidījumā Sieviešu dumpis (Женский бунт). Studija bija pilna ar sievietēm – vismaz kādām 50 –, un katra viņam uzdeva kādu jautājumu. Viens no jautājumiem bija šāds: «Vai jūsu sieva zina, ko jūs darāt?» Viņš atbildēja tā: «Mana sieva vienmēr zina, kur es esmu.» Tad kundze viņam pārjautāja: «Vai jūsu sieva ir atraitne?»
Jo tikai atraitne varot vienmēr zināt, kur ir viņas vīrs.
Bet man jāatzīstas, ka viņš man tiešām no visurienes zvana.
Boriss vienmēr gribējis visu izzināt, piedzīvot, piedalīties. Citreiz pat bijis tā: ja kaut kur pasaulē notiek kas ievērības cienīgs, nodomāju, vai tikai Boriss jau nav tur. Vairākkārt gadījies, ka viņš nokļūst pašā notikumu epicentrā.
Reiz taču viņš pat nira četrus kilometrus zem ūdens, lai nokļūtu pie nogrimušā Titānika. Traks viņš ir. Bet esmu kategoriski pret, un viņš man arī apsolījis – ka nemācīsies vadīt lidaparātu. Borisa draugs Sergejs gan saka, ka viņš tagad mokoties pēc šī dotā solījuma.
Gadu laikā esam kļuvuši kā viens vesels, saauguši kopā
Tad, kad Boriss nira pie Titānika, es mājās dedzināju sveces un lūdzu Dievu: «Piedod viņam, jo viņš nesaprot, ko dara! Ļauj viņam dzīvam atgriezties mājās!» Nirēji bija pievienojuši batiskafiem plastmasas trauciņus. Kad viņi pacēlās virs ūdens, normāla izmēra glāzītes bija pārvērtušās uzpirksteņos.
Tas spiediens tur ir milzīgs, cilvēks varētu sasprāgt kā tāda oga, kurai kāds uzkāpis virsū ar kāju. Tas viss varēja beigties slikti. Toreiz tajā braucienā vēl atteica viens motors, un es pat no attāluma izjutu, ka kaut kas ir noticis. Tik ļoti baidījusies par Borisu neesmu nevienā citā reizē.
Populārākie raksti
Taču ar gadiem otru izjūti kā pati sevi. Pret Borisu vērstas pārestības es izjūtu tīri fiziski – it kā man kāds darītu pāri.
Vēl atceros, ka perestroikas laikā mums parādījās naudas grūtības. Gribējām suni, bet pat to nevarējām atļauties. Boriss toreiz gulēja gultā un skatījās sienā. Šis dzīvespriecīgais, kustīgais cilvēks! Tas gan bija briesmīgi. Man likās, ka gals ir klāt. Tomēr, par laimi, tā gadījās tikai vienu reizi dzīvē.
Sieviete var intuitīvi pateikt to, kas palīdz
Boriss man vienmēr – arī tad, kad bija biznesā – ir prasījis padomu. Lai arī biznesā daudz neko nesapratu, vienmēr intuitīvi esmu spējusi pateikt tos vārdus, kas viņam palīdzējuši.
Borisu vienmēr gaidu mājās ar prieku
Tā kā mans Boriss ir tālbraucējs kapteinis, tad, bez šaubām, vienmēr viņu mājās sagaidu ar prieku. Jo to īso laika sprīdi, kamēr viņš ir mājās, tērēt kašķējoties vienkārši nav vērts.
Tas, ka tevi mīl, ir jāzina, jāizjūt, arī jādzird no otra.
Otram cilvēkam ir jāsaka viss, ko tu pret viņu jūti. Man ir sakrāts ļoti daudz Borisa vēstuļu no armijas laikiem – vesela somiņa. Vēl pavisam nesen tās pārskatīju, un tās ir skaistas vēstules. Viņš jau ir man vienīgais un vislabākais – vienlaikus gan vīrs, gan bērns.
Man gribas tikt līdzi vīram
Ko esmu pārņēmusi no Borisa? Mēģinu būt tikpat atvērta pasaulei kā viņš. Es taču pati kādreiz mācījos mākslas vēsturi. Bet Boriss to šobrīd studē un nu jau var strīdēties ar mākslas zinātniekiem. (Smejas.) Man arī gribētos tikt viņam līdzi. Un, ja Boriss mani dēvē par savu skolotāju, tad šobrīd skolnieks mani ir ļoti pārspējis.
Vienam otrs jālutina
Vakar, braucot mājās, nogāju gar tirgu. Man tik ļoti patīk frēzijas, ka domāju – nopirkšu. Kad pārnācu mājās, mani jau gaidīja vesela buķete ar frēzijām. Tas man bija pārsteigums. Bet Boriss tāds ir bijis jau kopš pusaudžu gadiem.
Atceros, ka mana māmiņa reiz teica tā: «Boriss jāmīl jau to puķu dēļ, ar kādām viņš pie tevis vienmēr nāk.»
Es atkal pirmo reizi mūžā bez Borisa klātbūtnes nopirku viņam vārda dienas dāvanu – uzvalku. Tiesa gan, kļūdījos par vienu izmēru, tomēr biju ļoti tuvu īstajam.
Katru brīdi dzīvē notiek kāda maza laime
Burtiski pirms divām dienām gājām ar Borisu pa pludmali, un mums pretī nāca kāds pāris. Viņi apstājās un teica: «Paldies jums par visu!» Šos vārdus saka ļoti daudzi, un tas aicina turpināt šo darbu. Ir liels gandarījums, ja izjūti, ka tas, ko dari, nav veltīgs un nepazūd melnā, tukšā caurumā.
Tu būsi tik liels, cik aiz tevis paliks
Un tas nebūs naudas maiss, bet kaut kas gluži cits.
Kad mums raksta mūsu medicīnas un mākslas stipendiāti, kuriem šķitis, ka nevarēs atļauties studēt, un pēkšņi rodas iespēja turpināt mācības – tad šādi palīdzēt ir laime. Tas ir kā balzams dvēselei.
Populārākie raksti
Cilvēki ir tik atsaucīgi, mīļi un sirsnīgi, ka, redzot to labestību, vienmēr raudu. Prieks, ka novados, kur projektiem dodam ne tik lielu naudu, cilvēki prot to ieguldīt un paveikt ko ļoti lietderīgu. Kad pirmo reizi braucu uz senioru pasākumu Talsos, šķita, ka ieraudzīšu tur bēdu ieleju. Bet aizbraucot man palika kauns par savām domām. Jo sastapu tik dzīvespriecīgus un aktīvus cilvēkus ar tādu iekšēju vēlmi darīt, ka var paklanīties viņu priekšā. Jaunieši no viņiem var pamācīties.
Boriss Teterevs
Ūdens var sadrupināt akmeni
Ibsens šo lugu (Pērs Gints) ir uzrakstījis par manu sievu. Ja vien Ināra zinātu, ka viņai nāksies saistīties ar tādu kā es, kas bez mitas būs ceļā, lidmašīnās, zem ūdens un debesīs, viņa ļoti piedomātu, vai vispār precēties ar mani. Bet bija jau par vēlu, jo ūdens, kā zināms, spēj sadrupināt akmeni. (Smejas.)
Un man Inārā kopš pirmā mirkļa patika viss. Pilnīgi viss.
Tik ilgi kopā mēs esam tikai manas sievas gudrības dēļ. Pateicoties viņai, tik daudz ko esmu iemācījies. Bet viņa joprojām mani māca. Piemēram, kā pareizi uzvesties. (Smejas.)
Vārdi es tevi mīlu jāsaka visu laiku
Arī tagad varu pateikt: «Es Ināru mīlēju, mīlu un mīlēšu līdz beigām, līdz pašam galam.» Mums pat ģimenē ir tāds joks – pajautāt, vai mums ar to (ar mīlestību) viss ir kārtībā. Un tad mēs abi atbildam – jā, viss kārtībā. Nevaru pat atcerēties, kad mēs pēdējo reizi būtu strīdējušies. Jā, mūsu viedokļi var atšķirties, bet nerunāt tāpēc vairākas dienas – tā nu gan nav bijis. Mēs ļoti uzmanīgi un saudzīgi izturamies viens pret otru.
Inārai zvanu vismaz vienu reizi dienā, dažreiz pat biežāk. Tiesa gan, ne vienmēr tas izdodas, jo džungļos, arī uz nogrimušā Titānika, piemēram, ir slikti sakari.
Sieva man iedeva pirmās zināšanas mākslas jomā
Latviešu skolās izglītība bija pavisam citāda nekā krievu skolās. Tā bija daudz dziļāka un plašāka. No Ināras iemācījos, kā rakstīt vēstules, kā komunicēt ar cilvēkiem, uzvedības, sarunu kultūru. Mana pirmā izglītība saistīta ar medicīnu. Bet pēc gadiem sāku apskaust tos, kas ieguvuši humanitāro izglītību. Tagad jau septiņus gadus studēju – mākslas vēsturi, arhitektūru, teoloģiju, mitoloģiju, lasu filozofiskus darbus, apmeklēju lekcijas, kārtoju ieskaites. Tieši Ināra, kura pati savulaik studēja mākslas vēsturi, manī pamodināja interesi par to.
Populārākie raksti
Cilvēki jau nemitīgi mainās. Pat aizejot līdz ofisam ar kājām un kaut ko ieraugot pa ceļam, tu kļūsti cits cilvēks. Tāpat izlasot kādu grāmatu, apmeklējot izstādi vai satiekoties ar interesantiem cilvēkiem. Zināšanas, pieredze, redzētais, dzirdētais maina cilvēkus. Un mēs abi maināmies tikai uz labu.
Sievietei ir savi uzdevumi, vīrietim – savi
Spēt nopelnīt naudu, tāpat kā pieņemt lēmumus, – tas ir vīrieša uzdevums. Un vīrietim jāspēj darīt laimīgu savu sievieti. Manuprāt, vīriešu pienākumi ir daudz vienkāršāki nekā sieviešu. Un sieviešu liktenis ir daudz grūtāks nekā vīriešu. Tāpēc, ka viņu ziņā ir ļoti plašs spektrs – rūpes, sapratne, atbalsts.
Sievietes ir intuitīvākas, daudz spējīgākas piedot un saprast – nu, piemēram, tādu kā es. (Smejas.) Pasaules kārtība ir tāda, ka es nekad nevarēšu barot bērnu ar pienu. Tas ir sievietes uzdevums. Tāpēc visi tie mehāniskās līdztiesības mēģinājumi noved pie skumjām sekām. Pat līdz tam, ka tiek izjauktas ģimenes. Sieviete tomēr ir tā, kas rada pavardu un apstākļus, lai vīrietis varētu attīstīties un augt.
Tikko sieviete mēģina vīrieti pielīdzināt sev, viņa ir vienkārši laba sieviete. Ļoti laba sieviete vīrieti pieņem tādu, kāds viņš ir. Bet ir arī ģeniālas sievietes – viņas attīsta vīriešu spējas un talantus. Un to es varu teikt par Ināru. Protams, klāt nāk arī cieņa, mīlestība un sargājoša attieksme vienam pret otru. Jo Ināra jau man saka: «Tu esi pats gudrākais un talantīgākais.
Dari tā, lai pēc tam tevi sirdsapziņa nemocītu un nevajadzētu atcerēties, cik nesmuki sanācis.» Jā, Ināra man nedod padomus kaut ko pirkt vai pārdot, bet mudina nezaudēt apkārtējo cilvēku cieņu un uzticību. Un reiz dots vārds man nozīmē – ja tā pateicu, tad tā arī būs.
Laimīgiem cilvēkiem nav bail, ka viņu laimi noskaudīs
Es nekad neklauvēju pie galda un nespļauju pār plecu, lai nenoskauž. Jo dzīvoju saskaņā ar sevi, savu ģimeni un tuvākajiem cilvēkiem un tā arī ir laime.
Jebkuru cilvēku, vai viņš būtu dziļi ticīgs vai ateists, raksturo viņa rīcība pret citiem un dzīvi. Es pats veidoju savu dzīvi un ne uz vienu nepaļaujos. Taču cienu augstākos spēkus un nodarbojos ar garīgām praksēm – katru gadu braucu pie šamaņiem uz Peru.
Es negribētu būt pats bagātākais cilvēks kapsētā
Mēs bieži vien neaizdomājamies, kā gribētu dzīvot. Vai gribam 70, 80 vai 90 gados gulēt paralizēti un būt par apgrūtinājumu citiem cilvēkiem?! Tāpēc novēlēt kādam ilgus dzīves gadus – tas ir ļoti virspusējs vēlējums. Bet dzīves kvalitāte aug, un mēs ar Ināru nesen spriedām, ka mums vēl priekšā kādi trīsdesmit, trīsdesmit pieci gadi. Protams, gribas tos atlikušos gadus nodzīvot labā veselībā, kaut kur braukt, kaut ko skatīties, lasīt un izbaudīt. Un, ja tā padomā, ko tik nevar iegūt trīsdesmit gadu laikā?! Pat jaunu izglītību.
Mana lielākā dzīves dāvana ir mana sieva
Ja gadītos tāda situācija dzīvē, es nostātos Ināras priekšā. Aizsargāt savu sievu – tas ir vīrieša pienākums. (Šajā brīdī Ināra raud: «Nu gan tu mani saraudināji. Jo kaut ko tādu dzirdēt no sava vīra ir īpaši.»)
Dzimšanas diena var būt ne tikai vienu, bet pat divas trīs reizes gadā
Man viss dzīvē notiek improvizējot. Varu kaut ko izlasīt, izdzirdēt, ieraudzīt, un manī rodas kāds impulss, no kā izriet viss tālākais.
Tā esmu sacerējis gan skaņdarbus, gan dzejoļus Inārai. Nu ne katru dienu tas notiek, bet šad un tad. Un man žēl, ka šobrīd cilvēki tikpat kā nemaz neraksta vēstules viens otram. Līdz ar to tiek pazaudēta kaut kāda intimitāte.
Ar cilvēkiem jāprot runāties – viņi jāieinteresē, jāpaslavē un jābūt atvērtam
Salauzt ledu starp cilvēkiem – tā ir sarunas māksla. Cilvēki ir jāciena un jāsaprot, cik tālu drīkst iet ar viņiem sarunā. Ļoti neciešu jebkāda veida kategoriskumu. Piedodiet, bet kategoriskums nav prāta pazīme. Katram cilvēkam var būt savas domas. Galu galā vienmēr ir zelta vidusceļš.
Laime ir dot otram, kad pašam visa kā ir ļoti daudz, bet citam mazāk
Franču filozofam Seljem ir viens interesants darbs, kas saucas Altruistiskais egoisms. Šķiet dīvaini – kā tu vari būt vienlaikus egoists un altruists? Bet izrādās, ka mūsos dziļi iekšā ielikts aizsargājošs instinkts. Ja es kādam, piemēram, daru labu, tad no viņa nesagaidu naidīgas izpausmes. Tā, izdarot labu citam, iegūstu savu aizsardzību. Man, starp citu, ir arī sava Bībeles interpretācija – nopelni sava tuvākā mīlestību, un tad viss būs labi.
Mums ar Ināru patīk palīdzēt cilvēkiem. Nav pat svarīgi, vai viņus jebkad dzīvē redzēsim.
Bagāts cilvēks ir tāds, kuram pietiek ar mazāk, nekā viņam ir. Kad tu saproti, ka daudz ko vari atļauties, bet tev lielāku gandarījumu dod dalīšanās ar kādu, nonāc harmonijā ar savu sirdsapziņu un iegūsti mieru dzīvē. Tad arī izjūti apkārtējo mīlestību un cieņu. Jā, mums ir laba māja, un varbūt mums kaut kādā ziņā paveicies dzīvē. Bet mēs nepērkam jahtas un lidmašīnas. Iespēja palīdzēt vienam, otram, trešajam dod ļoti labu sajūtu, un mēs tagad ieguldām daudzreiz vairāk naudas mūsu labdarības fondam, nekā tērējam paši sev.
