Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
5
-
0
-
0
-
0
-
«Kamēr puikas vēl mazi, es viņu vietā izvēlos ceļu, kuru eju pati, jo uzskatu to par pareizu. Kad bērni paaugsies – lai izvēlas un dara, kā uzskata par labu,» saka Sanita, kura ar vīru Giljermo (Guillermo) audzina divus dēlus – astoņgadīgo Čadji (Chadye) un sešgadīgo Česteru (Chester). Viņi visi neēd gaļu, zivis, olas un piena produktus.
Vistas bez romantikas
«Viss sākās pavisam nejauši. Pirmais solis bija veģetārisms – atteikšanās no gaļas, kad abi ar Giljermo noskatījāmies dokumentālo filmu par vistu audzēšanu lielfermās. Kopš bērnības man prātā bija pavisam citāda, romantiskā vistu dzīve – lauki, saulīte un pagalms, graudiņi un mušiņas, bet filmā redzēju, kā patiesībā aug putni, kuru gaļu ikdienā pērkam veikalā. Rūpnieciski audzētās vistas neredz ne zaļu zāli, ne saulainu pagalmu. Man tiešām nebija ne prātā, ka fermās vistas izaug tik ātri – dažās nedēļās no cālīša līdz pannai!
Citi lasa
Noskatoties filmu, bijām pārsteigti, ka iepriekš nebijām aizdomājušies par to, ko patiesībā ēdam. Izlēmām – viss, rūpnieciski audzētai gaļai svītra pāri, turpmāk meklēsim tikai īstu lauku produkciju.
Tobrīd atteikšanās no gaļas produktiem bija ar egoistisku domu tikai par mums pašiem – kā mēs ēdīsim kaut ko TĀDU, kas nav labs? Nē, neēdīsim!
Drīz izrādījās, ka mums nav iespēju šādu lauku produkciju nopirkt, bet palikām pie tā, ka nekādus draņķus neēdīsim, un izlēmām no gaļas atteikties vispār.
Divus trīs mēnešus soli pa solim gājām tālāk – lasījām, interesējāmies, analizējām, līdz sapratām, ka atpakaļceļa nav. Ētiski vairs nespējām pieņemt dzīvnieku nogalināšanu, lai pabarotu milzīgo pasaules iedzīvotāju skaitu.
Mana pēdējā zivs
Tas izrādījās tikai sākums – mēs turpinājām ēst zivis, olas un sieru. Ceļojumā Grieķijā bijām restorānā – turpat blakus no jūras izzvejoja zivis un cēla galdā. Man šķita, ka tas ir pieņemami. Apēdu zivi, un manī kaut kas noklikšķēja – pēkšņi pilnīgi skaidri sapratu, ka nav atšķirības: tā ir rūpnieciskā ražošana vai ne, jo zivs jebkurā gadījumā ir bijusi dzīva. Mums neienāktu prātā doma apēst savus mīļos suņus, kaķus, trusīšus un kāmīšus, jo mīļdzīvniekus uzskatām par vērtību, vai ne? Bet kas man devis tiesības sivēna, vistas vai zivs dzīvību vērtēt zemāk? Neviens! Kāpēc viņus drīkst nogalināt, lai apēstu? Nedrīkst! Sapratu to tik skaidri, ka kopš tā brīža nevaru apēst neko, kas bijis dzīvs un nogalināts manis dēļ. Kādu laiku vēl turpinājām ēst olas un sieru, bet tad atteicāmies arī no tiem – negribam ēst to, ko atņem dzīvniekiem mūsu dēļ.
Šo attieksmi nevar uzspiest, iemācīt vai iemācīties – tas ir sapratnes klikšķis, kas vai nu noskan, vai nenoskan. Cilvēks var mainīties tikai brīdī, kad spēj izkāpt no riņķošanas savā mikropasaules orbītā. Man tobrīd tiešām bija īstais brīdis loga pavēršanai uz vegānismu, jo nebija nekādu traucējošu rūpju: man bija brīnišķīgs darbs, brīnišķīgas attiecības, biju stāvoklī ar pirmo bērnu un gatava kam jaunam.
Mēs ar Giljermo lēmumu par vegānismu pieņēmām kopā un abi bijām tik principiāli un pašpietiekami savā būtībā, ka mums nevajadzēja, lai visi pārējie mūs saprot. Tam vienkārši nebija nozīmes.
Pienu vajag teliņiem
Nezinu, kā būtu, ja es dzīvotu citur, bet Zviedrijā mans lēmums par vegānismu grūtniecības laikā nevienam nekādus negatīvus komentārus neraisīja. Zviedrijā otra izvēlei var nepiekrist, bet to pieņem, savukārt Latvijā joprojām nepieņem daudz ko, kas nesaskan ar paša uzskatiem. Par savu vegānisko dzīvesveidu pateicu ārstei, kas uzraudzīja manu grūtniecību, un viņa teica – okei. Neviens neko nepārmeta, netiku ietverta riska grupā, man netika pievērsta kāda papildu uzmanība vai noteikti specifiski izmeklējumi. Biju tieši tāda pati grūtniece kā visas citas.
Abi mani bērni ir piedzimuši jau kā vegāni un nekad nav ēduši dzīvnieku izcelsmes produktus. Par bērnu vegānisko uzturu šaubījās tikai viņu vecmāmiņa. Bet viņi ir mūsu, nevis vecmāmiņas bērni! Vecāki savus bērnus audzina tā, kā uzskata par labu un pareizu. Ja vecāki ēd gaļu, pienu un olas, viņi dos šos produktus arī bērniem. Mums ir tieši tas pats stāsts: mēs paši neēdam gaļu, pienu un olas, tāpēc nedodam šos produktus arī bērniem.
Jau no mazotnes bērniem skaidroju, kāpēc viņi ēd to, ko ēd, bet neēd to, ko ēd daudzi citi. Vienmēr esmu stāstījusi patiesību. Kad bērns prasa piena vai krējuma saldējumu, saku – nē, šo nē, jo tajā ir gotiņas piens, bet tas vajadzīgs teliņam, nevis tev. Un vistas stilbiņus mēs neēdam tāpēc, ka vista mūsu dēļ jānogalina. Visticamāk, daudzi bērni domā, ka pārtika rodas veikalā. Viņi nav redzējuši, kā apsēklo govi, kā kauj vistu vai cūku, nezina, ka jebkurš gaļas gabaliņš pirms tam ir bijis dzīvs lopiņš. Ja vecāki to godīgi pateiktu, visticamāk, daudzi bērni atteiktos ēst gaļu. Bet mammas un tēti šo patiesību slēpj.
Visās ikdienas izvēlēs un situācijās mēs runājam ar bērniem un stāstām –kāpēc mums ģimenē nav mašīnas, bet visur braucam ar riteni, kāpēc ēdam augu valsts produktus, kāpēc izvēlamies darīt lietas tā, kā mēs darām. Un kopā lasām grāmatas… par pasaules kārtību, politiku, ekoloģiju, dzīvniekiem. Mums ir liela bērnu grāmatu bibliotēka par vegānisku dzīvesveidu – uzturu, empātiju. Mums ir svarīgi, lai bērniem būtu plašas zināšanas par viņu dzīves izvēlēm, jo kā gan citādi viņi varēs atspēkot apvainojumus, uzskatus par vegānisku dzīvesveidu, kurus kādreiz saņem no apkārtējiem? Arī uzturēt attiecības ar citām vegānu un veģetāriešu ģimenēm ir svarīgi. Lai bērni draudzējas savā starpā un nejūtas vientuļi. Nesen vecākā puikas klasē pienāca jauna skolniece, un Čadje bija ārkārtīgi priecīgs paziņot: «Samira arī ir vegāne, mamm!»
Vedu viņus savā ceļā
Pagaidām, kamēr bērni vēl ir mazi, es viņu vietā izvēlos ceļu, kuru eju pati, jo uzskatu to par labu un pareizu. Tieši tāpat kā bērniem neļauju katru dienu ēst konfektes un čipsus, viņi neēd arī gaļu, jo uzskatu, ka tas viņiem nav vajadzīgs.
Kad viņi būs lieli un pieņems savus lēmumus – ja izvēlēsies ēst arī dzīvnieku izcelsmes produktus, lai ēd! Nedomāju, ka man tā būs trauma, jo savus bērnus kā mamma esmu atlaidusi, jau viņiem piedzimstot.
Apzinos savu vecāka lomu – man bērniem ir jāiedod pamati, uz kuriem veidot pašiem savas vērtības. Mans uzdevums ir nevis iemācīt, kas ir jāēd vai nav, bet – kāpēc kaut kas ir jāēd vai nav. Esmu dēliem teikusi: ja gribas, drīkst nogaršot arī nevegānisko ēdienu, bet tev jāzina, kas tas ir. Esot ciemos, viņi parasti pajautā, kurš cienasts ir vegānisks un kurš ne. Cik zinu, noskaidrojot, ka tā ir gaļa, viņi pasaka – nē, to es neēdīšu. Savu reizi puikas apēd kādu bulciņu, kurā ir olas vai govs piens, un tad stāsta, ka nekādu pienu taču nevarēja redzēt. Parasti tas noticis nejauši, kaut kur viesojoties, jo ierastajos bulciņu veikalos bērni labi zina, kuras maizītes ir vegāniskas un kuras ne, un vienmēr izvēlas vegāniskās. Tur nav nekā dīvaina! Aizejot uz pārtikas veikalu, tavi bērni taču neiet pie alkohola plauktiem un nerāda, ka grib, lai tu nopērc šo vai to pudeli. Tieši tāpat mani bērni neprasa neko no nevegānisko produktu plauktiem.
Čadje un Česters kopš agras bērnības ēd dārzeņus, pupas un lēcas, un viņiem tas nešķiet nekas dīvains. Mūsdienās nopērkami arī vegāniskie sieri un jogurti, vegāniskās desiņas, šniceles, kotletes, bet ar šiem rūpnieciskajiem produktiem īpaši neaizraujos. Jā, vegāniskie cīsiņi un sieri palīdz dažādot ēdienkarti, bet izvēlamies tos tikai pāris reizes nedēļā, parasti tad, kad kaut ko vajag pagatavot ātri, bet tie noteikti netiek uzskatīti par īpašo svētku ēdienu. Veselīguma ziņā daudz labāks ir tīrs, nepārstrādāts ēdiens: graudaugi – griķi, rīsi, kvinoja, grūbas, pākšaugi – zirņi, pupas vai lēcas, protams, dārzeņi. Pie tā tad arī turamies.
Vegāniskās pankūkas Latgalē
Kad kļuvām par vegāniem un piedzima bērni, mūsu draugu loks ļoti pamainījās. Nevienu nespiežu mani aicināt un uzņemt ciemos, jo jālauza galva, ko man celt galdā. Esmu sajūsmā par maniem Latvijas radiem, piemēram, mammas brāļa ģimeni. Kad braucam ciemos, viņi vienmēr tik ļoti pieņem un respektē mūsu vegānisko izvēli, ka galds ir pilns ar dārzeņiem un augļiem, turklāt speciāli mums uzceptas vegāniskās pankūkas. Ar savu sirsnību, mīlestību un rūpēm viņi apliecina, ka pieņem mūs tādus, kādi esam. Es to ļoti novērtēju.
Ja ietu ciemos uz vietu, kur zinu – nekā vegāniska nebūs, man nav grūti paņemt līdzi savu ēdienu, bet, ja pie manis nāktu ciemos gaļēdājs, es viņa dēļ gaļu nepirktu un nešmorētu. Tas ir manas pārliecības jautājums.
Man bijušas dažādas pieredzes, lai bērni gan bērnudārzā, gan skolā saņemtu vegānisku ēdienu. Ir bijušas sarunas, kurās viss ļoti ātri atrisinājies, – jā, protams, mēs visu nodrošināsim, ir bijušas arī garākas tikšanās, taču vienmēr viss atrisinājies. Patiesībā nodrošināt vegānisku uzturu ir ļoti vienkārši: uz galda jābūt graudaugiem, makaroniem vai rīsiem, blakus – dārzeņiem un trauciņam ar pupām vai lēcām. Viss – bērns vegāns ir paēdis. Vegānisks ēdiens pieejams arī kafejnīcās, tikai jāpārzina piedāvājums – jāiet uz vietām, kur tas ir plašāks.
Latvijas un Zviedrijas sabiedrības un medicīnas izpratne par vegānisko uzturu atšķiras. Latvijā joprojām satraucas par to, ka vegānisks uzturs ir bīstams veselībai, bet Zviedrijā tā sen nedomā.
Vegānu bērniem ir tieši tādi paši ikgadējie fiziskie un psiholoģiskie testi kā citiem bērniem – nekā īpaša, tikai pieskata, lai aug un attīstās atbilstoši vecumam. Savukārt asins analīzēm Zviedrijā netiek pievērsta tāda uzmanība kā Latvijā.
Zviedrijā bērniem asins analīzes veic tikai tad, ja ir aizdomas par nopietnu slimību. Tomēr es katru otro gadu ģimenes ārstam paprasu analīzes bērniem, un tajās viss ir labi. Pirms pusotra gada Česteram dzelzs bija uz izsīkstošo pusi, un ārstam jautāju – varbūt papildus jālieto kādi uztura bagātinātāji? Ārsts atbildēja, ka neko papildus lietot nevajag, jo, ēdot vegānisku uzturu, organismam jāļauj dzelzi noregulēt pašam. Man ieteica pieskatīt, lai puika ēd vairāk salātu, biešu, riekstus un žāvētas aprikozes un atnākam uz analīzēm pēc pusgada vai gada. Tā arī notika – viss bija kārtībā bez papildu uztura bagātinātājiem.
Uzturs viņu pasargāja
Triju gadu vecumā dēls Čadje smagi saslima. Viņam diagnosticēja leikēmiju. Bija cilvēki, kas internetā rakstīja vai komentēja – redz, redz, pie kā noveda vegāniskais uzturs! Šādus komentārus pat neņēmu vērā, jo sapratu, ka šiem cilvēkiem ir pārāk maz zināšanu – viņi neko nezina par ļaundabīgu slimību iemesliem.
Leikēmiju atklājām pavisam nejauši. No rīta, kad Čadje tīrīja zobus, ieraudzīju, ka viņa mute ir pilna tumšsarkanām čūlām. Tūliņ pat devāmies uz bērnu klīniku, un no turienes mūs steidzīgi nosūtīja uz slimnīcu. Divu stundu laikā pēc zobu tīrīšanas Čadje jau bija bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Sākās ķīmijterapijas kurss, bet pēc mēneša izrādījās, ka zāles nepalīdz un nepalīdzēs, tāpēc vienīgā iespēja glābt dēla dzīvību bija cilmes šūnu transplantācija. Turpinājās uzturošā ķīmijterapija, ko Čadje panesa ļoti smagi. Spilgti atmiņā palicis kāds notikums: Čadje nonāca intensīvās terapijas nodaļā, mēs nezinājām, vai viņš vispār izdzīvos. Dēls kļuva tik vārgs, ka nedēļu bija jābaro caur zondi. Atceros, cik daudz rūpju un darba ieguldīja dietoloģe, lai atrastu Čadjem vegānisku mākslīgo uzturu. Izrādījās, pieaugušajiem vegāniska mākslīgā barība ir, bērniem – nav. Dietoloģe uzņēmās izpētīt, vai pieaugušajiem ražotā barība derēs Čadjem, lai gan teicu, ka vajadzības gadījumā viņam var dot arī bērniem ražoto piena bāzes barību. Tikai… nevar zināt, kā to pieņems dēla organisms, jo viņš nekad nav dzēris pienu. Slimību diagnosticēja 2018. gada janvārī, un tā paša gada jūlija vidū notika šūnu transplantācija. Pēc transplantācijas dēls atguvās ātri. Trīs mēnešus tika izmantota kortizona terapija, un Čadje bija un arī tagad ir vesels. Mums bija ļoti labs dakteris, un atceros viņa teikto. Pieredze ir neliela, un pētījumu par bērnu, vegānu, slimošanu un izveseļošanos ir maz, lai gan ir pierādīts, ka piena produkti veicina iekaisuma procesus ķermenī. Tāpēc dakteris pieļāva, ka Čadjes veiksmīgās izveseļošanās pamatā ir augu valsts uzturs, kas pasargāja no iespējamajiem riskiem un sarežģījumiem.
Botas bez ādas, cimdi bez vilnas
Cilvēki ar vegānismu visbiežāk saprot tikai dzīvnieku valsts produktu nelietošanu uzturā. Patiesībā tas ir daudz plašāks stāsts – arī par apģērba un apavu izvēli. Tos pērkot, skatos, lai ražotājs nav izmantojis vilnu un ādu. Piemēram, bērniem apzināti izvēlos cimdus vai zābaciņus bez vilnas. Ja gadās, ka nopērku ziemas zābakus, kuros ir kāds procents vilnas, lielu skandālu netaisu un uz veikalu atpakaļ nenesu, tomēr nākamreiz esmu uzmanīgāka. Zinu, cik bieži cilvēki speciāli meklē ādas apavus un somiņas, uzskatot, ka tikai tās ir labas, bet maniem bērniem nekad nav bijušas ādas botiņas.
Priecājos, ka veikalos sarūk dzīvnieku ādas apavu piedāvājums, jo tie sen vairs nav labākie. Agrāk āda saistījās ar kvalitāti, mūsdienās tas ir mainījies. Tagad vecāki zina, ka bērniem vislabākie ir, piemēram, gore-tex apavi – izturīgi un ūdensnecaurlaidīgi. No ādas tiem parasti ir tikai zolīte, bet nu jau nopērkami arī tādi, kam pat šī daļa ir no cita materiāla.
Mamma – cīnītāja
Man ļoti rūp, kāda būs pasaule, kurā aug mani bērni un augs mani bērnu bērni. Nav iespējams, ka tā būs pilnībā ekoloģiska – bez naftas, bez plastmasas, bet jāapzinās, ka rūpnieciskā dzīvnieku audzēšana cilvēka vajadzībām ir viens no lielākajiem dabas piesārņotājiem.
Savā ziņā esmu vegāne – ekstrēmiste. Dzīvoju Linšēpingā, un gandrīz pašā pilsētas centrā ir lopkautuve – kādu kilometru no manām mājām. Kad organizācija Animal Save organizē akcijas, pievēršot sabiedrības uzmanību dzīvnieku smagajai ikdienai, mēs arī piedalāmies – ar plakātiem stāvam pie kautuves.
Gribam parādīt, ka dzīvnieks ir dzīvība, nevis tikai iepakots stilbiņš vai fileja lielveikalā. Daru to tādēļ, ka zinu – varbūt mani pamanīs kāds cilvēks, kam tieši tobrīd būs pavēries apziņas logs jaunas informācijas uzņemšanai, un… pasaulē būs par vienu vegānu vairāk.
Par vegānu var kļūt tikai tad, ja tevi vada kāds spēcīgs motīvs. Viens no tiem ir veselība – cilvēks var atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktiem, ja saprot, ka tie skādē viņa veselībai. Tāpat spēcīgs motīvs ir ekoloģija – tu izvēlies neēst dzīvnieku izcelsmes produktus, jo apzinies, kādu ekoloģisko piesārņojumu rada to iegūšana. Tomēr par vegānu palikt ilgi un uz visiem laikiem iespējams tikai tad, ja pāri visam ir tieši ētiskais aspekts – tu cieni dzīvnieka dzīvi vienlīdz augstu kā savējo. Redzi dzīvnieka dzīvību pāri savam šķīvim. Pašlaik sabiedrība dzīvo ar sajūtu, ka pasaulē vienmēr viss būs un nekad nebeigsies. Tā nav. Beigsies, un sāk beigties jau tagad. Tāpēc kopā ar ģimeni izvēlos darīt visu iespējamo, lai kaut mazliet paglābtu pasauli.»
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
