Ko dod lēnāka dzīve mūsdienu steigā?

Mūsdienu cilvēka dzīves ilgums un kvalitāte, salīdzinot ar senčiem vēl pirms dažiem simtiem gadu, ir būtiski palielinājušies. Tomēr, neskatoties uz visām ērtībām, ko piedāvā dažādu pakalpojumu un tehnoloģiju attīstība, un iegūtajiem papildu dzīves gadiem, nekad cilvēks nav tik ļoti cietis no laika trūkuma kā šobrīd.

Gribas vienkāršāk, bet kvalitatīvāk
Savu ikdienas steigu parasti attaisnojam ar vēlmi dzīvot labāk, tiekšanos pēc kvalitātes, izaugsmes. Bet to nespējam tā kārtīgi izbaudīt, jo ir jātiecas atkal pēc kaut kā jauna, kaut kā cita. «Tas, ka tu kaut ko varētu paveikt, nenozīmē, ka tev tas tiešām ir jādara,» psihoterapeite Vita Kalniņa uzsver, skaidrojot, kāpēc iejūdzam sevi nebeidzamā skrējienā pēc šķietamiem panākumiem. Augstā cena, ko par to maksājam, ir pārgurums, izdegšana un nespēja rast laiku un spēku sev svarīgajam.

Kā pretstats mūžīgajai steigai un haosam, ko tā rada, pasaulē jau kādu laiku ir kļuvis aktuāls slow living jeb lēnās dzīvošanas koncepts. Tā vietā, lai paveiktu kaut ko vairāk, šī filozofija fokusējas uz to, lai darītu lietas labāk, klātesošāk, apzinātāk. Kaut ko noteikti nākas atmest, taču paliek svarīgākais, un, nosakot prioritātes, dzīvojot apzinātāk, tas ne tikai uzlabo personīgās dzīves kvalitāti, bet arī nāk par labu videi, planētai. Piemēram, es labprāt kvalitatīvāk šķirotu atkritumus, biežāk iepirktos zero waste veikalos, vairāk gatavotu ēdienu pati, izvēlētos vietējo ražotāju un bioloģiskus produktus, ietu ar kājām, nevis brauktu ar auto, ja man būtu gana daudz laika – un tā varētu turpināt un turpināt…

Kad pandēmija mūs ieslēdza četrās sienās, šie jautājumi kļuva īpaši aktuāli, jo nācās menedžēt darbu kopā ar bērnu pieskatīšanu, ēst gatavošanu, rūpēm par mājokli. Tāds multitāskinga ritenis! Vietnes SlowLiving.com veidotāji izpētījuši, ka 2020. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo, Google pārlūkā meklētājvārdi "slow living" izmantoti pat četras reizes biežāk, un pērn šis skaitlis vēl audzis. Cilvēki lielākoties vēlējušies noskatīties YouTube video, kas sniedz iedvesmu un padomus, kā dzīvot vienkāršāk, bet kvalitatīvāk, plānot laiku, izvēlēties jēgpilnus hobijus un vairāk būt dabā. Starp citu, tieši daba, ļaujot izjust gadalaiku maiņas, palīdz nomierināt cilvēka satraukto prātu un salāgot to ar rāmo cikliskumu, kas ir pamatā dabas ritmiem.

Pats savas dzīves radītājs

«Manuprāt, lēnākas dzīvošanas atslēgas vārdi ir apzinātība, klātesamība un pašradīta dzīve, kad veidojam savu ikdienu, balstoties uz apzinātām, izsvērtām izvēlēm. Ja neradām savu dzīvi paši, gāžas virsū tas, ko mums dod lielā pasaule, – steiga un stress, ātrās maltītes, pazušana ekrānos. Aprokamies dzīvē – nevis paši radām to, ko vēlamies, bet ļaujamies, lai mūs vada,» teic Guna Rožlapa-Kristovska. Guna ir veselīga uztura entuziaste un vegānisku, bezglutēna un svaigēšanas kūku zīmola Dabas kūku maģija saimniece.

Dzīvojot steigā, izvēles bieži vien izdarām automātiski, pārāk neiedziļinoties.

Priekšstatus par to, kas ir labi un pareizi, mūsdienās lielā mērā diktē mediji – reklāmas, filmas un sociālie tīkli. Šī informācija ir tendēta uz patēriņa veicināšanu un itin viegli ierauj savā ratā. Turklāt kā blakus nelaime seko sevis salīdzināšana ar citiem. Vita Kalniņa to raksturo: «Ja esam ieraduši sevi salīdzināt ar citiem, tas lielākoties notiek neapzināti. Katrā šādā reizē mēs sākam apšaubīt savu vērtību, kā rezultātā pašvērtējums kļūst vēl nestabilāks.» Psihoterapeite uzskata, ka šie kāpumi un kritumi prasa ārkārtīgi daudz spēka, un spēks tiek tērēts būtībā pa tukšo, cīnoties kādās iekšējās cīņās un atkal tiecoties sevi pierādīt, kaut ko sasniegt, kaut ko iegūt. Nav jau slikti, ja tev ir veiksmīga karjera, jaunākā modeļa telefons, skaistas kurpes vai glauns auto. Taču, ja tu nespēj par to priecāties un izbaudīt, bet raujies pēc kaut kā atkal un atkal, tam nav jēgas, vai ne?

Un šis salīdzināšanas process attiecas ne tikai uz materiālajām lietām. Instagram sekoju vairākiem grāmatu lasīšanas entuziastiem, kuri regulāri dalās ar izlasīto, veido dažādus izaicinājumus – cik grāmatu jāizlasa gada laikā u. tml. Arī es biju noteikusi sev šādu mērķi, izveidojusi plānu, kā to īstenošu. Iecerēto grāmatu skaitu es izlasīju, taču nešķita, ka šis process man sagādā lielu prieku. Ja neizlasīju tik, cik biju plānojusi, jutos vainīga, šaustīju sevi par slinkumu un galu galā pēc gada vairs pat neatceros, kāds īsti bija sižets dažām no grāmatām.
Bet slow living ir tieši par pretējo – par vērtībām, līdzsvarotu prāta stāvokli, izvēles brīvību. Būt aizņemtam un dzīvot pastāvīgā spriedzē un laika trūkumā nenozīmē, ka esi svarīgs vai veiksmīgs. Steigā ir lielāki riski arī pieļaut vairāk kļūdu. Savukārt pārdomātas izvēles ir jēgpilnākas un nāk par labu cilvēkam un arī planētai. Arī latviešu folklorā taču ir sakāmvārds: «Lēnāk brauksi, tālāk tiksi!»

STOP zīmes
Izklausās jau labi un pareizi, bet kā izkāpt no šī ātrvilciena? «Kad sāc pieaugt, ir vēlme iekļauties sabiedrībā, būt piederīgam. Bet parasti katram ir brīdis, kad saprotam, ka tas neiet kopā ar mūsu vērtībām, ar bērnībā apgūto, vai arī vienkārši ķermenis pasaka stop. Paradokss ir tas, ka lielajā ikdienas skrējienā ne vienmēr šos signālus protam nolasīt un nereti tā arī pavadām dzīvi, kaut kur traucoties un nerodot īstu piepildījumu. Lielai daļai sieviešu bērna piedzimšana liek pārvērtēt dzīvi. Tā atmet tevi iekšā sevī, prom no lielās pasaules, kur mēģināji īstenot galvu reibinošu karjeru, nopelnīt visu pasaules naudu un tamlīdzīgi. Bet bērniņš piedzimst, tu paliec mājās un pierimsti. Ir, protams, daļa sieviešu, kam neder šis lēnais temps. Savukārt es tieši līdz ar meitiņas audzināšanu sapratu, ka beidzot savu apzināto ikdienu sāku veidot pati. Līdz tam es par to nedomāju un, godīgi sakot, man pat nebija drosmes kaut ko darīt pašai – es ļāvu, lai mani vada darba vide, sabiedrībā pieņemtās vērtības.

Protams, arī apjausma par lēnāku dzīvošanu kā prioritāti man nenāca kā zibens spēriens. Kad meitiņa bija maza, es mēģināju strādāt, man likās, ka bērns netraucē karjerai, ka es taču visu varu apvienot. Tomēr pēc laika sapratu, ka man tas emocionāli neiet kopā. Sāku strādāt no mājām, un tas bija pirmais solis lēnas dzīvošanas virzienā. Man bija svarīgi, ka neskrienu pakaļ kaut kādiem iedomātiem sasniegumiem, ka varu izbaudīt dienas ritmu, sajust, kā nomainās gadalaiki.

Pirms bērna piedzimšanas strādāju ēdināšanas jomā, biju restorāna vadītāja. Strādāju
kopā ar vīru, darbā arī iepazināmies. Idejiski man patīk vadīt, patīk strādāt kolektīvā. Bet strādāt ar cilvēkiem ir riktīgi grūti, tas paņem daudz enerģijas. Man būt kopā ar bērnu ir viens no slow living principiem. Palīdzēt viņai pieaugt, nevis vienkārši dzemdēt, bet arī izaudzināt pašai,» atklāj Guna. Viņa nolēmusi, ka meitiņu pagaidām nesūtīs skolā, bet mēģinās īstenot mājmācību. Lēna dzīvošana nenozīmē atteikties no sasniegumiem vai karjeras izaugsmes, bet gan dzīvot saskaņā ar savu izpratni par veiksmi un personīgajām prioritātēm.

Tomēr nepārprotiet – lēna dzīvošana nav frīlanceru un hipiju privilēģija! Arī strādājot standarta darba laiku, ir iespējams dzīvot apzināti, saskaņā ar savām vērtībām!

Dabas klātbūtne
Viens no mītiem par lēnu dzīvošanu ir uzskats, ka tā pieejama vien lauku iedzīvotājiem. Taču tā nu gluži nav – slow living ir drīzāk prāta stāvoklis, nevis atrašanās vieta un īstenojams arī pilsētniekiem. Arī Gunas ģimene dzīvo Rīgā, Mežaparkā, kur jūtama dabas klātbūtne, taču bieži vien viņu ceļi ved arī uz centru un citiem pilsētas rajoniem. Guna piegādā klientiem pašas gatavotās kūciņas, dodas arī iepirkties, izklaidēties. «Satiksmes intensitāte jau patiesībā nav nekāds šķērslis. Arī sastrēgumā sēžot, tu vari dusmoties, stresot, bet vari arī šo pauzi izmantot, lai domātu ko jēdzīgu. Turklāt Rīgā ir laba sabiedriskā transporta sistēma, kas ir gana ērta un videi draudzīga. Nav katram jābrauc pāris kvartāli ar personīgo auto, kurā turklāt sēdi viens. Mūsu ģimene ļoti bieži dodas izbraucienos ar velosipēdiem – faktiski gandrīz jebkurā gadalaikā, kad vien nav sals vai kādi citi nepatīkami laikapstākļi,» stāsta Guna.

Pastaigas, velobraucieni, pārgājieni dabā ir iespējas justies laimīgam un vienlaikus neprasa nekādus resursus, neko nepatērējot, nedara pāri planētai.

Tikt vaļā no laika zagļiem
Mūsdienu cilvēka lielākais ienaidnieks ir stress, un lēnā dzīvošana to izteikti samazina. Ja ir iespēja samazināt stresu, tas atrisina daudzas citas problēmas gan attiecībās, gan karjerā, arī veselībā. Ja esi laimīgs un apmierināts, piepildīts, vari rūpēties arī par apkārtējiem, ar kuriem mijiedarbojies ikdienā: bērniem, vīru, kolēģiem, dabu. Tāpat kā daudzās citās jomās, arī lēnajā dzīvošanā nav jātiecas pēc perfekcionisma, nevajag uzlikt šo slow living sev kā pienākumu, bet darīt tik, cik izdodas. Kaut pa mazam pilieniņam iepilināt slow living sajūtu dzīvē un skatīties, kas mainās. Jo vairāk šo mazo solīšu cilvēks spers, jo sajūtamāki būs ieguvumi, jo vairāk gribēsies tos just vēl. Tādā veidā šīs prakses pamazām pārvēršas par dabiskiem ieradumiem.

Līga Lugo ir izveidojusi Instagram kontu slow_living_liga, kur dalās ar savām lēnās dzīvošanas atziņām: «Šis konts ir tāds kā atbalsta instruments man pašai. Ar mazajiem kriksīšiem daloties publiski, es arī sev atgādinu svarīgo. Neesmu nekāda lēnās dzīvošanas eksperte, taču priecājos, ja ar savu pieredzi varu kādu iedvesmot. Ja sabiedrība ir jēgpilnāka un laimīgāka, arī mums katram tajā ir vieglāk dzīvot,» viņa stāsta. «Mana dzīve savulaik bija tieši pretēja slow living  principiem – skrēju kā vāvere ritenī, bet tobrīd tas šķita pilnīgi normāli, jo visi man apkārt arī dzīvoja tāpat. Apmēram pirms 10 gadiem manā dzīvē ienāca joga, un jau tad es pārvērtēju  daudz ko, uzzināju, kas ir apzinātība, – tā iet roku rokā ar lēnu dzīvi. Pirms pieciem gadiem, gatavojoties kļūt par mammu, bija otrs pagrieziena punkts, man vajadzēja mainīt savu dzīvi, lai tiktu pie bērniņa. Rāmumu ienesa mazuļa piedzimšana. No Rīgas mūsu ģimene pārcēlās uz Ādažiem. Kā manā ikdienā izpaužas lēna dzīvošana? No rīta nelecu uzreiz no gultas augšā, bet pamostos un esmu ar sevi, izvēlos savu noskaņojumu un tikai tad, kad esmu sasmēlusies iedvesmu un gatava sākt dienu, kāpju no gultas ārā ar labo kāju. Palīdz arī pastaigas, laiks pie dabas, meditācijas, pateicības. Nevar iedot konkrētu recepti, jo katram tas būs savs mazu darbību kopums, kas padara dzīvi harmoniskāku, mierpilnāku,» stāsta Līga Lugo.

Tehnoloģijas un sociālie tīkli ir milzīgi laika zagļi, taču arī tos ir iespējams izmantot jēgpilni, izvēloties noderīgu, iedvesmojošu informāciju un ierobežojot lietošanas laiku. Te svarīgi apdomāt: kāpēc es skatos to, ko skatos, ko es vēlos no tā visa iegūt?

Ēdiens dzīves kvalitātei
Viens no slow living pamatelementiem ir arī empātija. Pret sevi, pret citiem cilvēkiem, arī pret vidi, dabas skaistumu. Tas nozīmē būt saudzīgam, nepārtērēt ne savus, ne planētas resursus. Paņemt tikai to, kas vajadzīgs un atdot arī atpakaļ kaut ko pozitīvu. «Esam pazaudējuši dzīvošanu saskaņā ar dabas ciklu, tas ir iemesls, kāpēc mūsos ir trauksme, kaut kādas nesaprotamas emocijas. It kā esam laimīgi, bet tomēr – ne. Mēs jau nemaz vairs nezinām, kādam jābūt cilvēkam, – cik spēcīgam, cik lokanam un tā tālāk. Cikos ir jānāk miegam? Mums ir slimības, bojājas zobi pat maziem bērniem, kaut it kā tā nevajadzētu būt. Dzīvojam dīvainā laikā,» prāto Guna.

Slow living izcelsme ir cieši saistīta ar ēdienu, tā izcelsmi, kvalitāti un nozīmi cilvēka dzīvē, tālāk jau dabiski skarot citas jomas – ietekmi uz vidi, veselību, tradīcijām. Arī Gunas ikdienā ēdienam ir liela nozīme. «Jau apmēram 17 gadu vecumā sapratu, ka kotletes, cīsiņi, panētas karbonādes un tamlīdzīgi ēdieni mani padara lēnu, depresīvu. Tad arī sākās mani eksperimenti ar uzturu.  Savulaik esmu no tā pilnībā izslēgusi gaļu, atkal pie tās atgriezusies, mēģinājusi izprast, kā lielveikalos nopērkamā gaļa atšķiras no kvalitatīvas gaļas.

Esmu mēģinājusi vegānisku dzīvesveidu, bet uzskatu, ka tas šeit Latvijā nav līdz galam īstenojams. Klausos sevī, mācos, eksperimentēju. Neviens jau nezina, kā  ir 100 % pareizi vai nepareizi.

Izejas punkti, no kuriem skatīties, ir tik dažādi!» uzskata Guna.

Pierasts, ka veikalā ēdiens ir visu laiku, tur teju visu gadu iespējams dabūt visu. Neskatoties uz šo šķietamo pārpilnību, tikai retais spēj iztikt, vēl papildus nelietojot arī uztura bagātinātājus. Sapratne, kur tu dzīvo, kas pieejams vidē, ir tāds slow living un slow food pamats. Nevaram veidot veiksmīgu pasaules un savu iekšējo ekosistēmu, tik daudz izmantojot resursus no tālām zemēm. Būtu loģiski, ja mēs spētu veselīgi izdzīvot tikai no tā, kas pieejams mūsu platuma grādos, pielāgojoties attiecīgajai videi. Vietējie ražotāji izaudzē un gatavo tik daudz labu, gardu, vērtīgu lietu. Diemžēl lielākā daļa no šīs produkcijas nav atrodama lielveikalos, tāpēc nākas doties uz tirdziņiem, maziem eko veikaliņiem vai  apciemot saimniecības. Tas, protams, prasa laiku. Savulaik kaut kur lasīju ieteikumu: ik reizi, kad saki «man nav laika», aizstāj to ar «tā nav mana prioritāte». Uzreiz rodas pavisam citāda sajūta, vai ne?

Lēnas dzīvošanas pamats ir prioritāšu noteikšana, tāpēc ilgtspējīgu, iejūtīgu attieksmi pret pasauli atradīsi, mēģinot saprast, kas tieši tev ir svarīgākais.

«Šajā pasaulē nekas nav mūžīgs, visi esam mirstīgi, tāpēc, jānovērtē, ka mums ir iespēja baudīt šo dzīvi. Pateicība ir vēl viens lēnas dzīvošanas pamatakmens. Bez pateicības nav iespējama skaista dzīvošana,» uzskata Guna.

Lēnas dzīvošanas jeb slow living vēsture

• Slow living ir izaudzis no slow food kustības, kas aizsākās 1980. gadā Itālijā. Kad Romas centrā tika atvērts ātrās ēdināšanas zīmola McDonald’s restorāns, Karlo Petrīni kopā ar domubiedriem izveidoja slow food kustību ar mērķi definēt un aizsargāt vietējās ēšanas tradīcijas.
• Mūsdienās šīs kustības principus īsteno pavāri, pārtikas audzētāji un ražotāji visā pasaulē, joprojām turpinot aizsargāt vietējās gastronomiskās tradīcijas, nodrošināt godīgu samaksu mazajiem ražotājiem, iepazīstina un izglīto ļaudis par kvalitatīva, tīra un ilgtspējīga uztura lomu, kā arī īsteno citas videi draudzīgas un ilgtspējīgas iniciatīvas.
• Savukārt Karls Honore, viens no zināmākajiem slow living kustības autoriem un lektoriem, 2004. gadā lēnas dzīvošanas konceptu padarīja par tendenci, publicējot grāmatu In Praise of Slowness (no angļu val.: «Slavējot lēnumu»). Kopš tā laika lēnas dzīvošanas principi ir iedzīvojušies gan darba vidē, gan bērnu audzināšanā, atpūtā, ceļošanā, modē, pat fitnesā un dārzkopībā, arhitektūrā un dizainā, un teju katrā dzīves jomā.
• Pēdējos gandrīz 20 gados izveidoti neskaitāmi blogi, TED Talk epizodes, raidieraksti, video un grāmatas, kas popularizē lēnas dzīvošanas labo praksi.



Slow living ieguvumi

• Mazāka ekoloģiskā pēda – lēna dzīvošana un zaļa dzīvošana iet roku rokā, jo tad, kad esi lēnāks, spēj apzināti novērtēt savu izvēļu ietekmi uz dabu, uz planētas veselību, ilgtspēju.
• Jēgpilna un piepildīta ikdiena – lēna dzīvošana nozīmē savas vērtības izvirzīt par prioritātēm ikvienā jomā, izvēloties darbu, kas tuvāks sirdij, hobijus, kas iepriecina utt.
• Iespēja izbaudīt ik brīdi, apzināti esot šeit un tagad – lēna dzīvošana palīdz samazināt stresu, fokusēties uz prieku un izjust pateicību.
• Labākas attiecības ar tuvajiem un sevi pašu – lēnāk dzīvojot, ir iespēja veltīt vairāk laika un uzmanības attiecībām, kopā būšanai.
• Ciešāka saikne ar dabu – dzīves tempa samazināšana palīdz izjust gadalaiku maiņu, norises dabā, sezonālo ritmu, pavadīt vairāk laika ārā.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.