Atklāj purvu noslēpumus!

Purvus jau izsenis uzskata par mītiskām un baiļpilnām vietām, no kurām labāk izvairīties un mest līkumu. Mūsdienās, kad daudzos purvos labiekārtota infrastruktūra – uzbūvētas laipas, ierīkoti informācijas stendi un atpūtas vietas –, purvi ir pieejami daudz plašākai sabiedrības daļai, bet joprojām tikai retais ir gatavs nokāpt no purva laipas, lai sajustu purva autentiskumu un varenību. Purvos patiešām ir jāpārvietojas ar apdomu, izprotot un sajūtot, kur nākamā soļa speršana ir droša, bet kur labāk kāju nelikt.

Tomēr no purva nav jābaidās, tas ir jāizprot. Lai ko izprastu, ar to ir jāiepazīstas, jo, ko mēs pazīstam, no tā mēs nebaidāmies.

Kas ir purvs, un kā tas rodas?

Citi lasa

Agnese Meiere

Attiecības

Latviete Inga par savu laulību Malaizijā: Dubultā dzīve vīriešiem šeit šķiet normāla

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Par purviem dēvē zemes virsmas nogabalus, kam raksturīgs pastāvīgs vai periodisks mitrums, specifiska augu un dzīvnieku valsts un kuros notiek aktīva kūdras veidošanās. Purvu veidošanās iespējama vien tajās zemeslodes vietās, kur nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu un Latvijas atrašanās mērenā klimata joslā ir izcils priekšnoteikums tam, kāpēc pie mums sastopamas tik ievērojamas purvu platības. Purvi Latvijas teritorijā sākuši veidoties pēc ledāja atkāpšanās – pirms 8–10 tūkstošiem gadu, bet šis process joprojām nav noslēdzies. Purvu veidošanās norit arī mūsdienās: jau esošajos purvos turpinās kūdras uzkrāšanās, bet reljefa pazeminājumos, aizaugot ūdenstilpēm (ezeriem, vecupēm, dīķiem) un pārpurvojoties lauksaimniecības un mežu zemēm, veidojas jauni purvi. Šis process neapšaubāmi ir ļoti lēns – izpētīts, ka Latvijas purvos vidējais kūdras uzkrāšanās ātrums ir 2 milimetri gadā. Tātad cilvēka dzīves laikā, pieņemot, ka tikai retais nodzīvo līdz 100 gadiem, purvā neuzkrājas pat 20 centimetri kūdras. Lai Latvijas apstākļos uzkrātos 1 metru biezs kūdras slānis, jāpaiet aptuveni 500 gadiem. Iedomājieties, kādi tik notikumi pagūst norisināties pasaulē, kamēr purvā lēnām krājas 1 metru biezs kūdras slānis.

Purvu veidi

Purvu klasifikācijā izdala zemos jeb zāļu, pārejas un augstos jeb sūnu purvus, kas principā ir dažādas purva attīstības stadijas. Lielākās platības Latvijā aizņem zemie jeb zāļu purvi (49% no visu purvu kopplatības), nedaudz atpaliek augstie jeb sūnu purvi (42% no kopplatības), bet vismazāk sastopami pārejas purvi (9% no kopplatības).
Lai cilvēkbērns izaugtu liels un stiprs, tam nepieciešams kvalitatīvs un sabalansēts uzturs. Līdzīgi arī purviem nepieciešamas barības vielas, lai tie varētu veikt kūdras veidošanas un uzkrāšanas procesus. Purvi barības vielas var iegūt gan no pazemes ūdeņiem, gan nokrišņiem. Zemie jeb zāļu purvi barojas galvenokārt no pazemes ūdeņiem, pārejas purvi barojas miksēti – gan no pazemes ūdeņiem, gan nokrišņiem, turpretim augstie jeb sūnu purvi barības vielas iegūst no nokrišņiem.
Zemie jeb zāļu purvi veidojas mitrās vietās, kur ir bagātīga pazemes un virszemes ūdeņu pieplūde. Tajos dominē dažādi grīšļi, niedres un zaļsūnas, kas ir galvenie kūdras veidotāji. Īpaši skaisti ir kaļķainie zāļu purvi – zemie purvi, kuriem raksturīga kaļķainu pazemes ūdeņu pieplūde. Kaļķainajos zāļu purvos sastopama ļoti liela sugu daudzveidība, tajā skaitā, tos par mājvietu izvēlējušās arī daudzas retas un aizsargājamas sugas, piemēram, Lēzeļa lipare, rūsganā melncere, Devela grīslis, bezdelīgactiņa, parastā kreimule, daudzas dzegužpirkstīšu sugas u. c. Zāļu purvus apdzīvo arī reti sastopami pumpurgliemeži, piemēram, četrzobu pumpurgliemezis un slaidais pumpurgliemezis, ko cilvēks ar neapbruņotu aci nemaz nevar ieraudzīt, jo gliemeži ir tikai dažus milimetrus lieli.

Kaļķainiem zāļu purviem raksturīga augu suga – purva atālene

Uzkrājoties kūdrai un samazinoties pazemes ūdeņu ietekmei, zemie purvi parasti pārveidojas pārejas purvos. Pārejas purvi ir kā starpstadija starp zemo un augsto purvu, tādēļ tajos sastopami augi, kas aug gan zemajos, gan augstajos purvos – sfagni, zaļsūnas, dažādi grīšļi, niedres u.c. sugas.
Pēc pārejas purvu stadijas daļa purvu pārveidojas augstajos purvos. Ja augstajam purvam veidotu šķērsgriezumu, tas izskatītos pēc kupola, kur purva vidū ir kupola centrs – pacēlums, kam augstums samazinās virzienā no purva centra uz perifēriju. Augstie purvi ir vislabāk zināmie purvi – pie tiem pieder gan Teiču purvs, kas ir Latvijas lielākais purvs – aizņem vairāk nekā 14 000 hektāru, gan Cenas tīrelis, gan arī Lielais Ķemeru tīrelis un daudzi citi purvi.

Parastā purvmirte ir augs, ko izmanto Rīgas Melnā balzama ražošanā

Dzīve purvā

Purvā dzīve nav no tām vienkāršākajām. Tā ir skarba vide, kurai pielāgojušās tikai noteiktas augu un dzīvnieku sugas. Visskarbākā dzīve ir tieši augstajos purvos, jo tur augiem jāpielāgojas ļoti skābiem vides apstākļiem – augsnes pH reakcija ir 2,8–4,5. Salīdzinājumam – lai gurķi un tomāti siltumnīcās justos labi un būtu sagaidāma laba raža, tiem nepieciešams nodrošināt augsnes pH robežās no 5,8 līdz 6,5. Otrs aspekts, kas apgrūtina dzīvi purvā, ir lielais mitruma daudzums un nepietiekamais skābekļa piesātinājums augsnē – mitruma daudzums kūdrā parasti ir 85–96%. Augiem, kas par savu dzīvesvietu izvēlējušies augstos purvos, jārēķinās, ka pieejamais barības vielu daudzums (slāpeklis un fosfors) būs ļoti limitēts, tādēļ purvos sastopami tikai tādi augi, kas spēj augt un vairoties ar barības vielām nabadzīgos apstākļos. Bet ir arī daži augi gudrinieki, kas nelielo pieejamo barības vielu daudzumu kompensē ar citiem barošanās veidiem – purvos sastopami kukaiņēdāju augi, kas papildus barības vielas iegūst no noķertajiem kukaiņiem. Latvijas purvos sastopamie kukaiņēdāju augi pieder raseņu un pūsleņu dzimtai. Tā, piemēram, rasenes pievilina kukaiņus ar saldu šķidrumu, kas izdalās no dziedzermatiņiem lapu plātnē. Šis šķidrums ir lipīgs, un tajā nokļuvušais kukainis pielīp un netiek vairs prom. Tad dziedzermatiņi saliecas, lai noturētu kukaini, un auga lapa pakāpeniski saritinās. Rasene izdala gremošanas fermentus, kas sašķeļ kukaiņa hitīna apvalku, un augs uzsūc visas kukainī esošās barības vielas.

Apaļlapu rasene – viena no Latvijas purvos sastopamajām kukaiņēdāju augu sugām

Identiskus krimināldrāmai cienīgus sižetus izspēlē arī kaļķainajos zāļu purvos augošā parastā kreimule, kas, līdzīgi kā rasene, kukaiņus pievilina un ķer ar lipīgām lapām, kā arī purvu slīkšņās sastopamās pūslenes, kas atšķirībā no rasenēm un kreimules kukaiņus notver ar īpašiem lapu pārveidojumiem – pūslīšiem. Daļa no pūslenes lapas ir pārveidojusies par pūslīti, kuram ir sariem līdzīgi izaugumi. Tiklīdz kukainis pieskaras augam, tas tiek iebīdīts pūslītī, un tā vārstulis paliek noslēgts līdz brīdim, kad kukainis ir sagremots. Kad process ir beidzies, vārstulis atkal atveras, lai gaidītu jaunu upuri.

Kaļķainajos zāļu purvos sastopamais kukaiņēdāju augs – parastā kreimule, kas ir arī īpaši aizsargājama augu suga un ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā

Līdzīgi kā augiem, arī purvos augošajiem kokiem dzīve nav no vieglākajām. Un to ļoti labi var redzēt koku izskatā. Ikviens, kurš kaut reizi ir bijis purvā, noteikti pievērsis uzmanību purvos augošajām priedēm, kas augstumā reti, kad pārsniedz 5 metrus (bieži vien nesasniedz pat 1 metru), to stumbri un zari ir nevienādi izlocījušies uz visām pusēm, galotnes netiecas debesīs, bet izskatās pēc galvā uzliktām platmalēm, un stumbru apkārtmērs bieži vien ir mazāks par cilvēka delnas apkārtmēru. Ja jau šie koki ir tik īsi un tievi, tad nevilšus domājam, ka tie ir arī jauni, jo veciem kokiem taču jābūt gariem un resniem. Bet tas ir absolūti maldīgs priekšstats – purvos augošās sīkās priedītes bieži vien ir daudz vecākas par mums un savos mikroizmēros gadu ziņā ir jau īstenas pensionāres, sasniedzot 100, 150, dažkārt pat 200 un vairāk gadu vecumu.  

Purvu sniegtie labumi

Ja katrs pie sevis padomātu, kādus labumus mums – cilvēkiem dod purvi, tad pieļauju, ka lielākajai daļai cilvēku pirmais, kas nāk prātā, ir ogošana. Dzērvenes, mellenes, zilenes, brūklenes, lācenes – tās ir ogas, pēc kurām dodamies uz purvu, lai vēlāk tās baudītu svaigā veidā vai ievārījumos.

Lācenes ir vienas no populārākajām purvos augošajām ogām (ATTĒLS)

Bet ogošana ir tikai pavisam niecīgs pakalpojums no visa, ko mums nodrošina purvi. Ir ļoti daudzas fundamentālas lietas, kurās izšķirošu lomu spēlē purvi. Tie veic tādus pamatpakalpojumus kā ūdens, gaisa un vielu aprite, augsnes veidošana un nodrošina dzīvošanas, vairošanās, barošanās vietas un migrācijas ceļus daudzām sugām.

Purviem dabā ir klimatu un ūdens apriti regulējoša loma. Piemēram, purvi ir oglekļa, tajā skaitā siltumnīcas efektu gāzu, piesaistītāji un uzkrājēji, līdz ar to tie dod neatsveramu artavu globālās sasilšanas mazināšanā.

Vērts gan pieminēt, ka šo vitāli nozīmīgo funkciju pilda tikai dabīgi purvi. Purvi, kuri tiek izmantoti kūdras ieguvei, dod absolūti pretēju efektu – tie paši kļūst par siltumnīcas efektu gāzu izmešu avotiem, atmosfērā emitējot ogļskābo gāzi (CO₂), tādējādi veicinot straujākas klimata pārmaiņas.
Daudzi purva augi, piemēram, sila virsis, purva vaivariņš, purva vārnkāja, trejlapu puplaksis, sfagni u.c. augi izmantojami ārstniecībā. Virši ir lielisks nektāraugs, tādēļ augstie purvi ir izcilas bišu ganību vietas. Piejūras zemienes purvos gana bieži sastopama parastā purvmirte jeb balzamkārkls. Šis augs satur ēteriskās eļļas, tādēļ savulaik plaši ticis izmantots gan ārstniecībā, gan arī to apiņu vietā pievienoja alum. Purvmirte ir arī Rīgas Melnā balzama smaržīgā sastāvdaļa. Vērts gan pieminēt, ka tā ir ierobežoti izmantojama īpaši aizsargājama suga, tādēļ purvmirtes ievākšana dabā bez īpašām atļaujām ir aizliegta.
Purvi ir galvenie kūdras ražotāji. Zāļu purvi bieži vien ir bagāti ar niedrēm, kas izmantojamas kā jumta segumu materiāls. Līdz pat 20. gadsimta vidum zāļu purvi daudzviet izmantoti lopu ganīšanai un siena ieguvei, kas mūsdienās kā purvu apsaimniekošanas veids vairs nepastāv. Bez visa minētā, purviem piemīt neatkārtojama rekreācijas, dabas izglītības, ainavas un estētiskā vērtība, kas nav nedz izmērāma, nedz kā citādi nosakāma, bet iegūstama caur katra individuālo pieredzi, tādēļ dodies uz purvu, lai iegūtu savu personīgo purva iepazīšanas pieredzi, jo, ko mēs pazīstam, no tā mēs vairs nebaidāmies!

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.