Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šā stāsta galvenais varonis ir 1977. gada automobilis Chevrolet Camaro Type LT, kuru nopirku pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Toreiz autiņa nepilnības mani nebiedēja. Jaunības karstumā un dullumā domāju, ka trūkstošo un salauzto aizvietošu, detaļas paņemot no žiguļa vai volgas, un, ja vajadzēs – kaut ko pievirpošu, jo protu to darīt. Taču, kad mašīnu izjaucu, sapratu, tā nebūs vis, kā biju iztēlojies.
Toreiz vēl valdīja liels informācijas vakuums. Atceros, pirku žurnālu Hot Rod tikko atvērtajā SKY lielveikalā. Šķirstīju žurnālus un brīnījos, kur gan amerikāņi dabū detaļas, lai pārbūvētu autiņus.
Kādu laiku izjauktā mašīna mainīja savu atrašanās vietu no vienas garāžas uz citu.
Šī mašīna bija kā čemodāns bez roktura – atstāt žēl, bet līdzi vilkt grūti.
Kad mans dēls Reinis kļuva pilngadīgs un ieguva autovadītāja apliecību, viņam radās jautājums – kas notiek ar Camaro? Tā ar dēla līdzdalību atsākās iesaldētais atjaunošanas process. Kamēr metināja virsbūvi, mēs ar dēlu pilnībā atjaunojām dzinēju.
Krāsošanas darbus uzņēmās kāds vecs vīrs no Jelgavas, kura rokas no krāsas bija neatmazgājamas. Teju gadu mašīna atradās pie viņa darbnīcā, līdz kādu dienu zvanīja vecā meistara mazdēls, lai paziņotu sēru vēsti – meistars devies viņā saulē.
Salons – suņa būda
Jaunības dullumā biju izsviedis un izdāļājis daudz detaļu no mašīnas salona. Vietā vajadzēja jaunas, tāpēc intensīvi sāku meklē autiņu – detaļu donoru. 1979. gada Camaro Berlinetta donoru atradu Lietuvā malkas šķūnītī. Šīs mašīnas salonā vairākus gadus bija dzīvojuši truši, bet divus gadus, līdz mašīnu nopirku, salonā pie ķēdes dzīvoja suns. Tajā pašā šķūnī kopā ar amerikāņu muskuļu auto leitis turēja arī malku. Sakrāmēju to ķerrā. Stumjot ārā, malka strīķējās pret mašīnas sāniem. Bet, neskatoties uz to visu, mašīna bija dzīva. Paceļot motora pārsegu, pavērās amerikāņu rūpnīcas nevainība. Jau toreiz šķūnī bija skaidrs, ka mašīnu ārā nejauksim. Tā pat nebija rūsējusi, ko nevarētu teikt par otru modeli.
Berlinetta ir luksusa klases modelis. Tā galvenā atšķirība no sportiskās (Z28) un strādnieku (Type LT) klases ir baltais vinila jumts, automātiskā ātrumkārba, centrālā atslēga, elektriskie stikli, kondicionieris un kruīza kontrole.
Ja neskaita automašīnas salonu, kuru nešuvām paši, pārējais ir mans un dēla roku darbs.
Jāsaka tā – mašīnai, kad to pirkām, nekā netrūka, taču vairums detaļu bija metamas miskastē. To vietā vajadzēja meklēt replikas – moldingi, ātruma pārslēgs, durvju rokturi un citi sīkumi ir pirkti internetā.
Tālākais punkts kartē, kur šis auto viesojies, ir Young Timer pasākums Varšavā, uz kuru devāmies četratā. Traucoties pa ātrgaitas šoseju ar 150 kilometriem stundā, auto apetīte uzauga līdz 22 litriem benzīna. Bet, braucot civilizēti ar ātrumu nedaudz zem 100 kilometriem stundā, Berlinetta ēd 16 litru.
Procesa sāls
Cilvēki, redzot Camaro uz ielas, reaģē divējādi. Vieni rāda like, bet otri ar vecu, kūpošu Audi 100 cenšas apdzīt, lai pielīstu priekšā. Bet, kad darbā kolēģi jautā, kam man divi tādi amerikāņu autiņi, es smejoties atbildu, ka man ir divi dēli. Tiesa, otrs dēls mūs vairāk atbalsta emocionāli. Viņš bieži apvaicājas – kā sokas ar Camaro projektu?
Dzīvības iedvešana vecajos autiņos ir laiks, ko ar dēlu pavadām kopā.
Esmu viņu uz šīs adatas uzsēdinājis.
Type LT nekā daudz vairs netrūkst – jānopērk priekšējais stikls un jāpabeidz krāsošana… Šī mašīna pārbauda mūsu pacietību. Toreiz, kad auto virsbūvi sagatavojām metināšanai un krāsošanai, sajūta bija skumja. Mēs abi ar dēlu strādājām klusējot. Sajūta bija tāda, ka mašīna drīzāk jāved uz lūžņiem, nekā krāsotāja darbnīcu. Bet, no otras puses, – bez šīs mašīnas tagad sētā nestāvētu divi Chevrolet Camaro.
Tēvs un dēls
- Juris
– Mani interesē process. Zinu, kāds izskatīsies rezultāts, bet, lai līdz tam nonāktu, ir daudz nezināmo, kas jāatklāj. Ikviena detaļa ir jāatrod, jāpasūta un jāuzliek, lai redzētu – vai der un strādā.
- Reinis
– Šis varbūt nav pats ērtākais automobilis, ar kuru braukt uz veikalu. Lai izkāptu, jāieņem divi stāvvietu laukumi, citādi durvis atvērt nevar.
