Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Sievietes loģika ir tikpat sakārtota kā medicīnas sistēma Latvijā – šur tur ir, bet kopumā absolūts loģikas deficīts. Stāvētu es šobrīd skatuves priekšā, nudien tiktu nomētāta ar pirmo, kas pagadās to skaisti lakoto nagu rokās.
Un ir visai dīvaina izjūta, rakstot šīs rindas ar tikpat glīti krāsotiem nagiem zaļos un oranžos toņos, oponēt sev, jo labi zinu, ka citās mēness fāzēs būtu pārliecināta par pilnīgi pretējo, jo arī es piederu pie «vāverīšu» dzimtas.
Neesmu īsti sapratusi – vai arī citas sievietes cīnās ar loģikas meklēšanu sevī? Piemēram, mirkļos, kad pirms iziešanas no mājas vismaz piecas reizes pārģērbies un galu galā uzvelc to pašu, ko mērīji sākumā. Vai kad restorānā skaidri zini, ko gribi pasūtīt, bet beigās sevi pieķer jau trešo reizi ar dakšiņu darbojamies partnera šķīvī pēc tam, kad esi uzprasījusies tikai pagaršot. Un pati sev jautāju – kāpēc, kāpēc viss sievietēm nāk tik sarežģīti? Skaidri zinu, ka sevi nepielīdzinu tipisku sieviešu ģintij, bet man, par nelaimi, nākas atskārst, ka sieviešu niķi man klusi dod roku pastaigās pa dzīves takām.
Mēs, sievietes, esam gaistošas kā ēteris. Mūsu loģika ir balstīta uz nepastāvīgo iekšējo pasauli, kas vienu brīdi var putnu gavilēm diet un jau pēc minūtes mēs krītam melanholiskās sērās.
Un arī gultai loģika diemžēl apiet ar līkumu. Šī nu ir vieta, kur sievietes emocionālā stāvokļa kulminācijas ņem trompeti rokās gavilēm. Gultu es spētu personificēt kā sabiedroto, uz kuru var paļauties, – tā neizpļāpāsies ne par asaru plūdiem, filmas «Hačiko: suņa stāsts» titriem ritot, ne par tūkstošiem uzņemto pirmsmiega kaloriju, ne par maniakālu vēlmi pašapmierināties, kad blakus nav partnera.
Manus pirmatnējos vairošanās instinktus nebija spējis uzmodināt neviens vīrietis, ja biju paspējusi iedot zaļo gaismu nakts mieram. Lai cik saldkaisla būtne es būtu, miegs man ir kā indiešiem govis – svētāks par iesvētītu baznīcas krustu. Bet šis unikālais indivīds mana drauga izskatā, kas savu laicīgo dzīvi ir pavadījis man blakus vien pāris gadus, bet mentāli radījis pārliecību, ka zinām viens otru jau no pagājušās dzīves, spēj atkausēt pat manu vissīkāko dvēseles lāsteku, lai ķermenis kustu viņa rokās kā šokolāde. Nav jābūt ģēnijam vai aģentam, bet pacietīgu novērošanas prasmi tas prasa gan. Es atkal atkārtošos, bet heteroseksuālai sievietei nav labāka afrodiziaka par vīrieša iekāri – pareiza deserta servēšanas metode īstajā momentā rada brīnumus, kas sekundes simtdaļās liek aizmirst vispasaules atzītos «astoņus pasaules brīnumus».
Iekāres instrumenta spēcīgā daba atkal un atkal man tiek pierādīta mirkļos, kad laižos snaudā, bet man no mugurpuses tiek pieslidināts lukturītis ar miklu galviņu. Ne šā tā pieslidināts, bet ar tādu glanci, kuru sajūtot, acumirklī spēju vizualizēt, kā lukturītis izgaismos manus iekšējos audus, esmu momentā aizmirsusi pirmējo skepsi.
Ar zibenīgu ātrumu manu iekāri spēj iekurināt spēcīgs un veikls satvēriens, tāds, no kura pārsteigumā atliek noelsties un saprast, ka esi šīs savienības vājais posms.
Tās acis, kas aizmigloti pauž, ka vīrietis skatās uz mani ar tādu apetīti kā nedēļu neēdis vilks. Un vienmēr tas trīceklis, kas katram izpaužas citādi, – viens savu stāvokli nodod, baudā drebot lūpai, citam dreb izelpas tembrs, cits caur satvērienu nodod man iekārē svilinātas vibrācijas. Manējais spēj dažās sekundēs mani pārtvert un noskaņot uz sava emociju viļņa ar dreboši kunkstošu elpu man ausī, tvērienu, kas ir gana spēcīgs, lai iedvestu bijību, bet tikpat satraukts, lai atklātu savu dzīvniecisko dziņu pēc fiziska kontakta – kā «discovery planet». Prast nolasīt manu ķermeņa valodu un saprast, kad vajag maigi un iejūtīgi pietuvoties un kad piespiest pie sienas ar varu, maniakāli steidzīgām rokām atraisīt jostu un nolaist bikses pār ceļiem, lai pēc sekundes būtu atpakaļ augšā un ar siekalu saslapinātiem pirkstiem uzlauztu ceļu manī. Un es ļaujos, metot visas kārtis galdā…
Vari izlasīt kilogramiem izglītojošas literatūras par sievietes iekšējo un fizisko pasauli, bet nevienu sievieti nespēsi iesiet pavadiņā, ja neklausīsies tajā, ko sieviete nepasaka. Jo mēs katra esam unikāla, neizprotama un neizpētāma gluži kā okeānu dzelmes.
Kaut gan sievietes jau nemaz arī nevajag saprast, tik mīlēt – tā tautā runājot. Bet ko gan es saprotu, man vasarā maigi pār lūpām pūš vējš.
