Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Domāts – darīts! Karaliene atsauca rakstvedi, izstāstīja savas vēlmes un tad, izmantojot megaātro burvju ziņnesi internetu, paziņoja pāri trejdeviņām karaļvalstīm, ka viņa ir brīva un gaida karali. Sabužinājusi matus un ielējusi biķerī vīnu, karaliene gaidīja, ko nu atnesīs burvju ziņnesis, kādus gan karaļus tas būs atradis. Un atradis bija ziņnesis daudzus, kuri sevi par karaļiem uzskatīja un pēc karalienes rokas tīkoja.
Cik dažādi viņi gan bija! Karaļi bez karalistēm, karaļi ar tukšu naudas lādi, bet garu prasību sarakstu, karaļi, kuri nespēja definēt, vai viņiem jau ir kāda karaliene, karaļi, kurus interesēja nākamās karalienes karalistes lielums un ienesīgums, karaļi ar zeķēm sandalēs, karaļi pat bez visvecākā klepera zem dibena… Un cik vēl bija karaļu, kuri nenāca, tikai atsūtīja ziņnesi ar viedokli par to, ka karalienei jau nu tā kā būtu laiks izbeigt savu eksistenci un neskatīties ārpus savas karaļvalsts robežām, bet mierīgi nolikt kroni (jeb karoti) turpat. Un ātri.
Karaliene negribēja nolikt ne kroni, ne karoti. Un negribēja karaliene kādam «karalītim» norādīt zobus tīrīt, bikses gludināt un angļu valodu mācīties. Bet bija karalienei gudrs galma padomnieks, tiešu un viedu valodu runājošs, kurš teica: «Jūs, karalien, esat gudra un glītu vaigu, ko darīsiet ar vecu muļķa karali? Neskatieties uz citām karalienēm, neklausieties galma dāmās, dariet tā, kā pašai gribas! Dzīve ir īsa, pat karalienes nedzīvo saules mūžu, neatlieciet, rīkojieties tagad! Ja nav karaļa, meklējiet princi!»
Un karaliene notrausa asaras nēzdodziņā, piesēda pie loga un sāka no jauna pārskatīt ziņas no prinčiem, kuras pirms tam nepelnīti tika atstātas novārtā to gadu mazuma dēļ. Jo bija karaliene saklausījusies, ka karalim jābūt par karalieni vecākam vai vismaz viena gada. No prinča var sanākt labs karalis, bet no slikta karaļa nekas vairs nevar sanākt, nosprieda karaliene un ar elektronisko ziņnesi sūtīja prinčiem vēsti par iespēju piedalīties cīņā par viņas roku un sirdi.
Un nāca prinči no tuvām un tālām karalistēm, un dažādi viņi bija un viņu dzīves arīdzan. Gan princešu atraidīti, gan princešu kaprīžu nogurdināti, gan savu karaļvalsti zaudējušie, gan vēl tikai karaļvalsti veidojošie. Un stāstīja viņi par sevi – gan patiesas lietas, gan brīnumu lietas, karaliene tām gan ticēja, gan neticēja. Kā rīkoties, kā izvēlēties?
Tad galma padomnieks pieliecās un nočukstēja: «Karalien, prasiet viņiem tikai vienu – kāpēc viņš vēlas būt ar karalieni, nevis kādu princesi.»
Saprata karaliene padomu un vaicāja tad visiem atnākušajiem prinčiem, kas gan viņus mudinājis traukties šurpu karalieni satikt? Cik dažādi bija prinči, tik dažādas atbildes karaliene dzirdēja, tomēr uz tālāku sarunu tik tos sauca, kuri no visas sirds atzina: «Jau no agrām dienām uz karalienēm vien skatījos un sapņoju, princeses mazāk patika. Un ir jau gan princeses skaistas un smalkas, bet sirds dažām kā ledus un niķi vien prātā. Gribu būt karalis, nevis mūžīgais pāžs.»
Un saskatījās karaliene ar vienu princi, un runājās abi ilgi un smējās, un lēma abi kopā būt. Trīs dienas un naktis kāzas dzēra, un līksmoja kāzās radi un draugi, un karalienes meita, un prinča bērni no niķīgās princeses. Es ar tais kāzās biju, eklērus ēdu un «prosecco» dzēru. Kļuva tad princis par karali savai karalienei, dzīvoja abi ilgi un laimīgi un nomira vienā dienā. Jo cienīja viens otru un mīlēja, no pusvārda sapratās.
Tāda sena pasaka mūsdienu versijā. Kaut allaž bijušas modes tendences – gan tērpos, gan dziesmās, gan restorānos un vispār «kā jādzīvo». Tad pēkšņi atklājas, ka daudzi «vienmēr ir tā darījuši», notiek tāda kā iznākšana no skapja… Tāpat kā vienmēr ir bijuši vīrieši, kuriem patīk citi vīrieši, tāpat vienmēr bijuši vīrieši, kuriem patīk par viņiem vecākas dāmas. Nu, vismaz 5–10 gadus, citreiz vairāk. Tikai sabiedrība uz to allaž skatījusies noraidošāk nekā uz pāriem, kur sieviete ir krietni jaunāka. Attiecīgi šie pāri sevi neafišēja un dāmas mazliet «nomeloja» dažus gadus no šīs starpības nost… It kā būtu milzīga starpība starp 8 vai 4 gadiem. Ja dāma ir slavena un blakus ir jaunāks vīrietis, ja blakus vīrietim slavenībai ir vizuāli parasta sieviete, tad sabiedrībai ir «viedoklis», jo tā īsti nav norma…
Kā tas sākas? Vai es tad, kad man bija 20 gadu, skatījos uz desmitgadīgiem puišeļiem? Protams, ne! Tāpat kā 30 gadu vecumā mani nesaistīja tie, kam 15. Bet, sasniedzot 40 gadus, acs sāka aizķerties aiz tiem, kam ir 25, 30, 35…, jo kurai gan nepatīk papriecāties par aktīviem un enerģiskiem vīriešiem, no kuriem burtiski dveš pārliecība, ka viss ir iespējams, ka viņš ies un darīs, un sasniegs, un viņam viss būs? Ar dzirksti acīs un vēlmi darboties, attīstīties, kustēties, mīlēt…
Mana «auditorija» ir tie par mani 10–12 gadu jaunākie vīrieši, kuri ir sapratuši: sieviete ir kas vairāk par ideāli gludu ādu; noder arī smadzenes, pieredze un seksuāla atraisītība.
Es jau nesaku, ka visas pēc 40 gadu sasniegšanas pēkšņi kļūst gudras, pieredzējušas un seksuāli aktīvas, bet tādas parasti ir tieši tās, kuras vienmēr bijušas simpātiskas, bet ne izcilas skaistules. Tās, kurām bija jāpiestrādā pie savām cilvēciskajām īpašībām, kurām nepietika tikai ar skropstu plivināšanu, svārciņiem jostas platumā un dekoltē līdz nabai.
Patriarhālā ģimene ar tradicionālo vīrieti apgādnieku un sievieti dzemdētāju vairs sen nav aktuāla, tagad svarīgākas kļūst kas cits: kopīgi mērķi, otra pieņemšana, atbalstīšana un intīmā saskaņa. Tomēr viens gan nav mainījies gadu desmitos un pat simtos: mājas noskaņu rada sieviete, tieši viņa veido vidi un izjūtas, kurās ģimenei atgriezties. Un pieredzējusi sieviete necepas par sīkumiem, bet patur prātā galveno; viņa ir sapratusi, ka pārtaisīt vīrieti nevar, ka asaras, skandāli, klusēšana un «nedošana» mērķi nesasniedz (vai sasniedz ne tā, kā gribētos). Viņa zina, ka laiks skrien ātri, ka dzīvot vajag «te un tagad», viņa ir pārliecinājusies, ka ar mīlestību un laipnu vārdu var panākt vairāk nekā ar naidu un klusēšanu.
«Bet… Dievs mans liecinieks, es centos! Es meklēju viņu – karali no savas vecuma grupas, bet vairums taču gribēja nevis karalieni, bet princesi. Lai sēž nevis līdzās, bet kaut kur zemāk, pie kājām, un skatās no lejas uz augšu. Vēlams, ar pavērtu muti. Tie, kuriem it kā nebija iebildumu pret karalieni, izvirzīja neizpildāmas prasības, paši vienlaikus nu nemaz nelīdzinoties karaļiem. Un pat ne galma ākstiem.»
