Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sportistu klātbūtne barikādēs pārējos nostiprināja ticību un pārliecību
Miervaldis Vītols, bijušais bobslejists, Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas valdes loceklis
Tobrīd mēs neviens nezinājām, kā tas (barikādes) beigsies. Mēs bijām gatavi cīnīties un aizstāvēt savu valsti, bet, kas būs, ja tiešām sāksies reāls uzbrukums, piemēram, Ministru kabineta ēkai, Saeimai, televīzijai, radio – to neviens nevarēja zināt. Un tomēr mēs tur bijām – plecu pie pleca – cilvēki no dažādām Latvijas vietām, sportisti – bobslejisti, valdības apsardzes dienesta vīri. Mūs visus vienoja vēlme aizsargāt Latvijas neatkarību, nedomājot par to, kas būs pēc nedēļas vai divām.
Vareni vīri pirmajās rindās
1991.gada janvārī es jau kādu laiku biju beidzis savas sportista gaitas un strādāju Valdības apsardzes dienestā. Nākamajā dienā pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā pie manis vērsās Zintis Ekmanis un sacīja, ka bobslejisti visi kā vienota komanda ir gatavi iesaistīties barikāžu veidošanā un aizsardzībā. Tas bija reāls spēks – fiziski spēcīgi, ar staltu stāju, organizēti, disciplīnu cienoši vīri, kuri bija gatavi arī reāli kauties, ja būtu tāda vajadzība.
Konsultējoties ar vadību, uzaicinājām bobsleja komandu būt Ministru kabineta (toreiz – Ministru padomes) aizsargu pirmajās rindās – viņu postenis bija ēkas pirmais stāvs. Es zināju, ka šiem vīriem varu pilnībā uzticēties, zināju, ka krīzes brīdī viņi būs tas spēks, uz ko paļauties un balstīties. Tā bija mūsu – apsardzes dienesta stiprā aizmugure, ja tā var teikt. Kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, arī mēs bijām gatavi sliktākajam. Tajās nedēļas par fronti varēja kļūt jebkura vieta Rīgā.
Protams, mēs visi, tai skaitā sportisti, apzinājāmies, ka gadījumā, ja tiešām notiks bruņots uzbrukums, līs daudz asiņu. Un upuri būs neizbēgami. Barikāžu aizstāvji nebija bruņoti ar šaujamieročiem, viņu rīcībā bija tikai pašu sagatavoti aizsardzības rīki.
Piemēram, bobsleja komandai mehāniķi bija izgatavojuši stekiem līdzīgus sitamos no resniem kabeļiem – lielus, smagus, no malas paraugoties – draudīgus.
Lai tādus mierīgi cilātu un vēl spētu arī pielietot tuvcīņā, bija jābūt fiziski spēcīgiem. Un bobslejisti tādi bija.
Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka bobslejistu klātbūtne noteikti iedvesmoja arī citus barikāžu dalībniekus. Ne tikai ar to, ka viņi bija reāls spēks un vienota komanda, bet kaut vai ar savu klātbūtni, parādot, ka vēl nesen TV ekrānos skatītie un apjūsmotie cilvēki ir gatavi plecu pie pleca ar ikvienu tautas pārstāvi aizstāvēt Latviju. Iespējams, tas kopējais noskaņojums, cīņasspars un gatavība “stāvēt līdz pēdējam”, atturēja Latvijai naidīgos spēkus no reāliem uzbrukumiem. Iespējams, baidījās no plašiem upuriem civiliedzīvotāju vidū, kādi noteikti būtu bijuši, ja pret neapbruņotajiem barikāžu aizstāvjiem tiktu vērsti šaujamieroči.
Kas lika bobsleja komandai toreiz pilnā sastāvā pievienoties barikāžu aizstāvjiem? Pilsoniskā apziņa un attieksme pret savu valsti. Viss pārējais bija nolikts malā, pārvelkot treknu svītru sportiskajiem panākumiem nākotnē, jo neviens jau nezināja, kā notikumi tālāk attīstīsies.
Bobslejistu vidū tolaik bija pat tāds melnais humors, ka, ja gadījumā PSRS spēki uzvarēs, tad vismaz vagonā uz Sibīriju būs laba kompānija…
Valsts drošības aizstāvji ne tikai barikāžu laikā
Pēc barikādēm mūsu savstarpējā saziņa ar bobsleja komandu nebūt nepārtrūka. Daļa sportistu turpināja cīnīties sporta arēnās, daļa izvēlējās sportista karjeru likt malā un meklēt citu nodarbošanos. Ņemot vērā jau iepriekš minēto, proti, – bobslejisti (un arī citi sportisti) bija fiziski spēcīgi, labi organizēti, disciplinēti – vairākus savus bijušos cīņu biedrus uzaicināju pievienoties toreizējām Valdības apsardzes dienestam.
Dienests kopš tiem laikiem vairākkārt mainījis savu nosaukumu un arī funkcijas, bet tas nemaina faktu, ka vairāki bijušie bobslejisti daudzus desmitus gadu veltīja valsts drošības nodrošināšanai.
Divi no viņiem – Gatis Timma un Dainis Pridāns ir saņēmuši Viestura ordeni – augstāko valsts apbalvojumu militārpersonām Latvijā.
Esmu ārkārtīgi lepns par šiem cienījamajiem vīriem, kuri aizstāvējuši Latvijas vārdu gan sportā, gan valsts aizsardzībā.
Sportisti allaž ir tie, kuriem gribam līdzināties, no kuriem iedvesmoties, no kuriem mācīties, kā motivēt sevi cīnīties līdz galam. Man nepatīk patētiskas runas, taču esmu pārliecināts – ja kas līdzīgs 1991.gadam notiktu šobrīd (ļoti ceru, ka nekas tāds mums nebūs jāpiedzīvo!), visa šā brīža bobsleja saime rīkotos tieši tāpat – dotos aizstāvēt Latviju!
