Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2016. gada 33. numurā.
Ģimenes izjūta
– Tu dzīvo Jelgavas tuvumā, kur ir tavi vecāki, kur pats esi piedzimis un uzaudzis.
– Mani vienmēr vilinājis ūdens – tā tuvums man bijis svarīgs ikvienā vietā, kur esmu dzīvojis. Ozolnieki bija lieliska vieta gan tai ziņā, ka tā ir tuvu manai dzimtajai Jelgavai, gan arī tāpēc, ka tepat tuvumā ir ūdeņi. Dzīvojam pie upes, kur varam braukt gan ar laivu, gan SUP dēļiem, mums blakus ir mežs ar Veselības taku, kur skriet, slēpot, ir ezers, kur var peldēties… Te blakus ir viss, kas vajadzīgs, arī Rīga, lidosta un viss pārējais. Un, protams, vecāki un brāļi.
– Atceros, reiz, runājot par tēti, stāstīji – viņš ir tavs paraugs, ka dzīvē nekad nav par vēlu kaut ko mainīt, mācīties ko jaunu. Piecdesmit gadu vecumā viņš bija apguvis prasmi braukt ar skrituļdēli.
– Man vispār ir fantastiski vecāki, un mums ir ļoti labas attiecības. Diezgan bieži aizbraucu pie viņiem uz dārzu, kas ir tepat netālu, Svētē. Mums ir ārkārtīgi jauki, ģimeniski Ziemassvētki, kad pie mums joprojām nāk rūķis Rūdis, kas ar slēpēm atslēpo no meža. Neko plašāk nestāstīšu, jo bērni joprojām tic, ka rūķis ir īsts…
Saviem vecākiem vēlu vislabāko veselību un lai mēs tāpat turpinām dzīvot un sadzīvot.
Arī abi brāļi man ir forši – mums ir desmit gadu starpība, bet mēs jūtamies kā vienaudži, bieži sazvanāmies, izrunājam, kā bērniem, kā mazbērniem… Forši sadzīvojam.
Mani vecāki manī ielikuši ļoti stipru ģimenes izjūtu. Atceros, katru rītu mums bija ģimenes brokastis, kad neatkarīgi no tā, vai cilvēks ēd vai ne, viņš kopā ar visiem sēdēja pie galda. Arī tagad manā ģimenē visi kopā no rīta ēdam brokastis, man šis rituāls ir ļoti svarīgs. Tāpat kā tas, ka visa ģimene braucām pie dabas, pie vectēva strādāt lauku darbus: pļaut, slaukt kazu, nest malku, kaplēt… Mums paveicies, jo gan manai mammai, gan sievasmātei ir dārziņi, līdz ar to arī manas meitas uzzina, ka kāposti neaug kokos.
Meitas dzimšanas dienā sarīkoju viņai pārsteigumu. Piecpadsmit gadu vecumā – tik gadu meitai ir šobrīd – es katru dienu piecas sešas stundas pavadīju, braucot ar skrituļdēli. Bet viņa to nezināja. Kad aizbraucām pie draugiem, es paņēmu dēli, pametu un sāku braukt. Viņa bija šokā: «Kā?!» Jā, mūsu laikos skrituļdēļi bija daudz vienkāršāki, taču bija, un tagad ir ļoti patīkami, ka varam braukt abi ar meitu. Šķiet – riņķis turpinās.
– Atceros kādu senu interviju, kad tev vēl nebija ne ģimenes, ne bērnu, kur sacīji, ka ļoti tos vēlies.
– Manā gadījumā tas bija loģiski – es redzēju, cik forši ir Renāram (Kauperam – red.), kam jau biji divi dēli. Es gribēju, lai kādā brīdī ar saviem bērniem varu justies kā vienaudzis, nevis viņu vectētiņš, ka mums kopā ir interesanti. Piemēram, tagad ar vecāko meitu Helēnu braucam uz mūzikas festivāliem un mēs nejūtam milzīgu vecuma starpību. Ar jaunāko meitu Odriju, kurai tagad ir seši gadi, gan vecuma barjera jau ir izteiktāka, bet tik un tā mums kopā ir forši.
Atceros, vēl pirms bērnu dzimšanas kopā ar sieviņu Daci braucu mašīnā pa Elejas šoseju. Skatījos atpakaļskata spogulītī un domāju: kā tagad būs, kad būsim trīs, esam taču pieraduši visur doties divatā. Man šķiet, ka lielākās pārmaiņas ir gadu, pusotra pēc bērna dzimšanas. Vismaz man tā bija – parādījās tāda nesaprotamas izjūtas: tagad uzmanība tiek veltīta ne tikai jums diviem, bet vēl trešajam cilvēciņam. Arī tev pašam uzmanības tiek mazāk un pats mazāk pievērsies otram cilvēkam, jo tas aizņemts ar mazo. Veidojās tāds apburtais loks, kurā īsti nesapratu, ko tagad darīt. Neviens man to nebija stāstījis, arī grāmatās par to neko nebiju lasījis, bet viss beidzās forši. Tu vienkārši pieņem, ka tagad jūs esat trīs, tad četri, un viss.
Vakar biju Pāvilostā burātāju nometnē, kur satiku draugus, kam ir mazs bērniņš – kādi seši septiņi mēneši. Kad tu paņem šo mazo bērnu rokās, apzinies, cik ātri paskrien laiks. Tavs bērns izaug, viņam vairs nav zīdaiņa smaržas… Vakar to visu sajutu un mazliet kļuva žēl, ka mums tie laiki beigušies un tos, šķiet, vairs neatgriezt.
– Atceries jūsu pirmos kopābūšanas brīžus?
– Pārdzīvojumu bija daudz. Vecākā meita bieži krita, gāzās. Kādu dienu bijām mājās tikai divi vien, viņa tā nokrita, ka pārsita lūpiņu. It kā nekas traģisks. Bet tai brīdī, kad redzi sava bērna asinis… Man tā šķita traģēdija – pasaules gals.
Atceros – naktīs, kad vecākā meitiņa vēl bija zīdainis un gulēja mums pa vidu, naktī modos un liku klāt viņai roku, pārbaudot, vai vēl elpo…
Ar otro meitu jau bija pavisam citādi – daudz drošāk ļāvos dažādām lietām, arī tagad ļauju bērnam daudz vairāk. Ar pirmo tu izturies kā ar jēlu olu.
Tagad, kad abas jau lielas, attiecībās svarīgs mīļums, bet arī noteikumi, kas notur ģimeni rāmjos, ļauj sadzīvot dažādiem raksturiem. Es, piemēram, esmu liels pedants – kad atbraucu mājās, man svarīgi, lai viss ir kārtībā. Kad esmu kādā koncertturnejā, meitenes dzīvo savu dzīvi savā pasaulē. Bet, kad brauc tētis mājā, viss tiek izpucēts, sakārtots un nolikts savās vietās. Tieši tāpat respektēju lietas, kas svarīgas meitenēm vai sievai.
Nebūt narcisam
– Kā tev šķiet – bērni dzīvei dod jēgu?
– Manā gadījumā, protams, tā ir. Ja man nebūtu bērnu, es droši vien būtu drausmīgs egoists un pašpārliecināts muļķis, tā man vismaz šķiet. Jo bērni iemāca un parāda daudz ko, ko pats nemaz neredzi. Ir cilvēki – ļoti lieli karjeristi –, kas uzskata: bērns viņiem būtu apgrūtinājums. Bet tad, kad tu atjēgsies pēc gadiem vai kad karjerā notiks kāds lūzums – tu nesasniegsi, kas iecerēts, – un arī bērnu tev nebūs un varbūt vairs nevarēs būt… tad parādīsies ļoti dziļš tukšums, kuru aizpildīt, iespējams, nemaz vairs nevarēs. Ja vien iespējams, labāk laikus izvērtēt karjeru, bieži nesasniedzamo sapni, varbūt uz to var iet kopā ar ģimeni… Varbūt tā mērķi varēs sasniegt ātrāk, labāk un tas būs daudz baudāmāks.
Taču esmu redzējis un joprojām redzu cilvēkus, kas ir tik egoistiski savu mērķu piepildīšanā, ka viņi nav gatavi ar kādu dalīties ne savā laikā, ne mīlestībā.
Šie cilvēki ir tik robusti, tik koncentrējušies uz mērķu sasniegšanu, ka neko citu neredz. Uzskatu, ka tas ir aplami. Piemēram varu minēt sportu. Tu jau kopš bērnības esi talantīgs, tev viss sanāk, tu arī ar rezultātiem pierādi, ka viss notiek un tūlīt tev būs lielais miljonu līgums. Sapnis piepildās! Un pēkšņi tev ir trauma… Un viss – tu esi nekas! Sports ir uzskatāmākais piemērs, bet tieši tāpat var neveikties ikvienā citā karjerā, ko cilvēks sev izplānojis, par ko sasapņojies. Ja tev nav ģimenes, hobiju, kas palīdz aizmirsties, tu esi viena liela nelaimes čupa un apgrūtinājums tiem, kas ir ap tevi.
No neizdošanās neviens nav pasargāts, bet, ja ir ģimene, bērni, tev automātiski ir, kur paglābties, ir kopīgi hobiji, nodarbes… Vakar bijām sērfošanas seminārā Akmensragā, kur bija sabraukušas daudzas ģimenes ar bērniem. Visi kopā sēdējām, spēlējām ģitāru, dziedājām dziesmas. Kādā brīdī es spēlēju ģitāru un kopā ar vecāko meitu dziedāju dziesmu – tas bija tik kolosāli! Viņa šo dziesmu dziedāja simtreiz labāk, nekā es jebkad varētu. Bijām tandēms, kuram pateicoties izjutu, cik forši, ka man ir meita, cik forši, ka viņa jau izaugusi tik liela, ka kopā varam darīt dažādas lietas. Bet es taču varēju arī viens sēdēt pie tā ugunskura un spēlēt… Tāds sevī iemīlējies narciss.
– Zināms, ka agrāk mūziķu dzīve bija viena liela ballīte. Vai tava pieredze var palīdzēt bērniem nesmēķēt, nedzert, izvairīties no narkotikām?
– Es gan nezinu, vai sīki un smalki jāizstāsta paša pieredze, varbūt tikai lietu būtība un kārtība. Meitai stāstu tā: ir cilvēki, kas pīpē, kas iedzer, kas uzpīpē zāli. To pamēģinot, var gūt pieredzi, piemēram, garšu un smaržu, bet arī nepatīkamas sekas pēc tam. Labi apzinos – ja arī meita izlemtu pīpēt, es neko nevarētu darīt. Neslēgšu taču viņu roku dzelžos! Katrs cilvēks galu galā pie secinājumiem nonāk pats.
Es secinājumus izdarīju divdesmit septiņu gadu vecumā. Līdz tam pīpēju un man ļoti patika to darīt: tīt cigaretes, no dūmiem taisīt riņķīšus… Kādā brīdī pat pārgāju uz pīpi, kas man arī ļoti patika. Vienīgais, ko nedarīju, – nepīpēju dzīvoklī. Lai uzsmēķētu, gāju laukā. Kādu dienu rakstīju kaut ko datorā, biju ļoti aizrāvies, pēkšņi sagribējās pīpēt. Es neaizgāju. Un viss, es vienkārši atmetu pīpēšanu. Tagad adrenalīnu, prieku, baudu, sajūsmas katarsi gūstu, burājot, slēpojot pa kalniem, sadzīvojot ar dabu. Baudu sauli, vēju, sniegu, vilni – tie smadzenēm dod tādu adrenalīnu kā nez kādas narkotikas. Ja māki atrast to, kas sniedz foršās sajūtas, un tās noturēt ilgstoši, tā ir liela laime.
Man gan šķiet, ka šī paaudze ir citāda, nekā bijām mēs, viņus tik ļoti neinteresē smēķēšana, iedzeršana. Tāpēc daudz bīstamāka man šobrīd šķiet virtuālā pasaule, kas mani biedē vairāk nekā glāze vīna un kāda cigarete. Kāpēc? Var jau būt, ka mans pieņēmums nav pareizs, bet… Esmu pamanījis, cik ļoti daudz cilvēku slimo ar vēzi. Mana pārliecība ir, ka cēlonis ir dažādās ierīces, ko turam pie galvas, liekam kabatās. Uz mums visu laiku iedarbojas kāds starojums! Es nezinu, kādas sekas mobilās ierīces, virtuālā pasaule mūsu bērniem atstās pēc divdesmit pieciem gadiem. Ar kādu prieku tagad bērni ņem mobilos tālruņus, ķer pokemonus, – tur ir azarts, adrenalīns, viņi taču neizlaiž no rokām telefonus! Tā bērni iegūst tās pašas emocijas, ko es pirms divdesmit pieciem gadiem ieguvu, sētā spēlēdams sunīšus, futbolu vai nirdams zem ūdens.
Ja runājam par bērniem, man meitām ļoti svarīgi mācīt visus tos vaļaspriekus, kas ir man, – veikot, kaitot, slēpot… Visiem cilvēkiem iesaku atrast savu vaļasprieku, lai kāds tas būtu, – grebt karotes, siet slotiņas pirtij, lasīt filozofiskus rakstus, makšķerēt, ķert tauriņus… Jo bez hobija cilvēks ieslīgst rutīnā, iegrimst pats sevī un viņā rodas milzīgas dusmas gan pret sevi, gan pasauli vispār. Šķiet, ka viņš pasaulē ir apdalīts. Bet vaļasprieks iedod cilvēkam vērtības izjūtu, prieku, azartu…
– Kopā ar sievu esat vairāk nekā sešpadsmit gadu. Kā nosargāt attiecības?
– Nevaru nosaukt ko vienu, varu tikai pateikt, ka mūsu attiecības ar katru gadu kļūst arvien labākas, arī ģimeniski mīļākas. Cilvēki vairs nav tik kategoriski kā jaunībā, tāpēc arī iesaistāmies viens otra hobijos. Visa ģimene veikojam, sieva grib iemācīties kaitot, visi braucam slēpot… Ir jau arī viļņi – tu nevari būt visu laiku kā rāms ezers –, bet tad jāmaina mazi vektoriņi, kas palīdz to ezeru atkal nogludināt.
Jau pieminēju – man ļoti svarīgi šķiet arī ģimenes rituāli, tās pašas brokastis, kopīga laika pavadīšana…
Varu godīgi atzīt, ka gan «Prāta vētra», gan ģimene mani darījusi par labāku cilvēku.
Sirdsdraugi
– Tu piekrīti tam, ka par labāku cilvēku var kļūt, izejot cauri kādam noteiktam sāpju limitam?
– Noteikti. Viens no dzīves sāpīgākajiem notikumiem bija Mumiņa aiziešana («Prāta vētras» basģitārists Guntars Mauševics, kas 2004. gadā gāja bojā autoavārijā – red.).
Otrs gadījums, kas mani ļoti dziļi skāra, bija koncerts kopā ar Renāru Onkoloģijas nodaļā Bērnu slimnīcā. Mums vajadzēja palasīt fragmentus no grāmatas, padziedāt, parunāties ar bērniem, bet es nevarēju. Man kaklā bija kamols, jo šķita – kāpēc tāda netaisnība?! Kad vēl šai nodaļā ieraudzījām mūsu paziņu bērnu… Atceros, toreiz atbraucu mājās un divas dienas nespēju ne ar vienu parunāt. Kopš tā laika šo slieksni nespēju pārkāpt…
– Dzīves laikā zaudējam daudz cilvēku. Kāpēc tieši Mumiņa aiziešana tev bija tik sāpīga?
– Mumiņš bija cilvēks, ar kuru bijām kopā biežāk nekā ar savu ģimeni. «Prāta vētras» gadījumā tik daudz esam bijuši kopā un pieķērušies viens otram, ar katru mūs saista tik ciešas attiecības kā, iespējams, ne ar vienu no vecākiem vai brāļiem un māsām. Varbūt tāpēc sasaiste bija tik cieša un zaudējums tik liels. Tik ļoti par to pārdzīvoju, jo patiešām šķita – pazudusi daļa no manis. Arī tagad – mēs esam tik cieši saauguši, ka cits par citu zinām visu: jokus, pilnīgas jēlības, tu zini, kas tevi kaitina pārējos, un vēl labāk zini, kas viņus kaitina tevī. Varbūt mūsu savstarpējā pievilkšanās vairs nav tāda kā divdesmit gadu vecumā, taču nekas nav mainījies – viņi visi ir mani sirdsdraugi, ar kuriem kopā esmu laimīgs.
– Vismaz no malas šķiet, ka jūs kā palikāt četri, tā arī esat, bet jūsu basģitārists Ingars Viļums – tāds autsaiders.
– Tā noteikti nav, turklāt ar Ingaru esam šo lietu izrunājuši. Viņš kopā ar mums spēlē jau divpadsmit gadu, un loģiski, viņš ir pieņemts mūsu grupā, viņš ir mūsu draugs. Vienkārši publiski tā iegājies, ka esam četri, un viss. Ja paskatāmies kaut vai uz The Rolling Stones, otrs ģitārists Ronijs Vuds arī gadiem ilgi it kā bija un it kā nebija grupā.
Bet Ingariņš ir grupā, viņš ir grupas dalībnieks – tur nemaz nav jādiskutē! Arī koncertos vienmēr pieminam, ka mums ir divi basģitāristi – viens spēlē uz mākoņa maliņas un otrs ar mums.
