Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
1
-
Vispirms – kolhoza ansamblis
«Dziedāt sāku nejauši. Reiz aizgāju Liepājā uz deju vakaru, satiku Tomasu Kleinu. Sadraudzējāmies, un Tomass man piedāvāja pamēģināt dziedāt Durbes kultūras namā, kur viņiem bija paredzēts spēlēt. Es, protams, teicu nē. Tomēr aizbraucu viņiem līdzi un uz skatuves nodziedāju divas sava brāļa Igo dziesmas. Visiem patika, meitenes pat sajūsmā spiedza, un tad sapratu, ka tomēr spēju dziedāt. Arī Tomass teica, ka man ir talants.
Drīz vien zvejnieku kolhoza ansamblim «Neptūns» vāca jaunu sastāvu, pieņēma arī mūs ar Tomasu. Man bija kādi sešpadsmit septiņpadsmit gadi.
Sapratu: lai noturētos kolektīvā, ir jāmācās, – un sāku apgūt dziedāšanu.
Pie privātskolotājas Zentas Bukšēvicas nomācījos kādus desmit gadus.
Pēc «Neptūna» ar Tomasu nodibinājām grupu Libau, vēlāk esmu dziedājis arī krievu projektā «Mistika» un blūza grupā The Cucumbers. Tām sekoja grupa «Melnā princese», ar kuru bieži braucām koncertēt uz Dāniju. Spēlējām gan klubos, gan skolās. Ja nemaldos, tā vizinājāmies kādus septiņus gadus. Ļoti nogurdinoši, turklāt bieži kavējām prāmi. (Smejas.) Kad nomira mūsu menedžere Ingrīda Reitmane (viņa bija Latvijas kultūras atašejs Dānijā), viss lēnām noklusa.
Tagad nekur ārpus Latvijas nebraukāju, jo man pietiek darba šeit uz vietas. Man gan ir doma tuvākajā laikā iedziedāt dziesmas krieviski, jo ir parādījies robs, pa kuru varētu iebāzt degunu Krievijā. Jāmēģina – ja nesanāks, nesanāks.
Vasarā uzstāsimies kopā ar Ievu, mums jau ir daudz piedāvājumu. Gan Rīgā, gan ārpus tās. Jau šova laikā kopā dziedāto dziesmu mums ir daudz. Uh, sanāks vesela programma!
Bet tāda pirmā, īstā grupa, kurā muzicēju, bija «Fomins un Kleins». Projekts bija veiksmīgs un būtu joprojām, bet mums ar Tomasu sākās nelielas personiskas nesaskaņas.
Arī krīze bija iestājusies, vairs nebija ko teikt cilvēkiem. Tukšums!
Sapratu, ka neko vairs nevar glābt, un uztaisīju savu projektu «Ivo Fomins». Ar Tomasu mēs joprojām sveicināmies, bet draugi… Nu… Dažreiz aprunājamies, jo galu galā pazīstam viens otru tik ilgi. Esmu pat bijis vedējs viņa otrajās kāzās.
Drīz pēc tam, kad aizgāju no «Fomina un Kleina», tapa mana dziesma: «Viņa raud, un viņai līdzi raud mākoņi./Viņa raud, bet tu jau tālumā nedzirdi…» Mani uzaicināja uzstāties «Muzikālajā bankā». Vajadzēja dziesmu, un tā atnāca pati no sevis. Pēkšņi sāku spēlēt, man galvā kaut kas pavērās… Līdz tam nekad nebiju rakstījis mūziku. Tā bija mana pirmā nopietnā dziesma. Tātad varu rakstīt mūziku un man sanāk! Jo «Fominā un Kleinā» dominēja tikai Tomass, citu idejas viņš noraidīja. Varēju piedāvāt jebko, viņš to neņēma vērā. Biju tikai izpildītājs. Šeit esmu mūzikas autors un izpildītājs. Cik varu noprast, cilvēkiem patīk mana mūzika. Un man jau ir vēl idejas. Pašlaik top jaunais albums.
Bet dziesma «Viņa raud» atnāca vienkārši. Mājās kaut ko dungoju. Bija skumīgs noskaņojums, laukā lija, skatījos pa logu, un kaut kā man tā tēma aizgāja. Aizskrēju uz studiju un ierakstīju. Tekstus gan nevienai dziesmai pats neesmu rakstījis. Mēģināju, bet diezin vai man sanāk tik labi kā cilvēkam, kurš ir lietpratējs šajā jomā. Tāpēc aizsūtīju Guntaram Račam melodiju, un viņš teica: man ir ideja. Zinu tavu būtību, zinu, kādu tekstu varētu uzrakstīt. Viņam sanāca vienkārši ģeniāli. Pats interesantākais, ka man daudzi cilvēki tagad raksta un saka: vecīt, cik tev ir bijis grūti. Jo visās dziesmās ir skumjas, smeldze. Un daudzi nezin kāpēc domā, ka esmu palicis viens – bez sievas, bez bērniem… Tad nu esmu spiests skaidrot, ka man, paldies Dievam, joprojām ir ģimene. Patiesībā šajā dziesmā ir mana bērnības sāpe, kas visu laiku sēdējusi iekšā un tagad veļas ārā. Tas nav par šodienu, bet par pagātni. Un Guntars ļoti labi zina arī manu bērnību, tāpēc viņam sanāk tik ģeniāli teksti.»
