Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2006. gada 35 numurā.
– Savulaik tavas aktiera gaitas sākās Liepājā, tad tu atgriezies dzimtajā Rīgā – un nu atkal esi Liepājā.
– Daži saka: es atkal esmu atgriezies nulles punktā. Turpat, kur biju. Bet lai! Pērs Gints arī vazājās pa pasauli… Jā, esmu tur, kur visu esmu sācis, un atgriezies ar to, kas manī pa šiem gadiem ir izmalies. Ar bagāžu – kā studiju laikā teica mūsu pedagogi. Man jau 1993. gadā bija grūti izšķirties, lai aizietu no Liepājas. Tiklīdz beidzu studijas, teātrī man piedāvāja lieliskas lomas, un nebija nekādu domu mainīt Liepāju pret kaut ko citu. Bet vistuvākais no maniem pedagogiem Juris Rijnieks nāca uz Rīgu un mūs abus ar Vitu Vārpiņu aicināja līdzi. Ilgi domāju, ko darīt. Rijniekam Jaunajā Rīgas teātrī, kur viņš bija mākslinieciskais vadītājs, bija lielas ieceres. Pirmo gadu, kad aizgāju no Liepājas, man gan nekas dižs Rīgā nebija.
Lēnām tiku iekšā, bet pēc tam atkal sākās pārmaiņas. Rijniekam tik labi teātrī negāja, to visu pārņēma Hermanis, un es atkal paliku bez nekā.
Gadu nostrādāju teātrī «Skatuve», un tad mani paņēma Daile. Vēl esot Jaunajā Rīgas teātrī, mani uzaicināja uz pirmajiem «Meža gulbjiem». Tur vajadzēja vienpadsmit brāļus. Kādus četrus no viņiem nospēlēju. Mainījāmies, kad kāds no aktieriem netika. Reiz Gundara Āboliņa vietā tiku kompānijā pie Utīm, Ērcēm, Blaktīm. Man likās: baigā izaugsme – mani, tādu zaļu, paaugstina pie Spanovska, Paukštello, Morkāna. Man vienmēr bijis respekts, milzīga bijība un cieņa pret citiem aktieriem. Kad kā students iegāju Liepājas teātrī, tur bija Zandbergs, Bartkevičs, kurus tikai uz skatuves biju redzējis. Dailē labas attiecības izveidojās ar Uldi Vazdiku. Man tas cilvēks patika. Satikāmies izrādēs «Grāfs Monte Kristo» un «Akmens eņģelis». Vienmēr atceros, ko Uldis reiz teica: «Māksla ir dzert, nevis nedzert.»
– Tev šī māksla nepadevās?
– Uz mani beigās jau patiešām vairs nevarēja paļauties. Un tad izveidojās situācija, kad neko jaunu man Dailē nepiedāvāja. Spēlēju lomas, kas vēl bija. Bērnu izrādēs zaķīti, kaķīti, kādu puišelīti… Sanāca, ka es dabiski atbiru. Ne aizgāju no teātra, ne paliku. Man vienkārši nebija darba. Man ar Gruzdovu (Mihails Gruzdovs – Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs. – L. B.) bija kāda saruna, kurā viņš pateica: „Vai nu nedzer un strādā, vai dzer un ej prom. Atnes man zīmi, ka tu ārstējies no alkoholisma, un tad mēs runājam tālāk.” Teicu viņam: viss ir oki–doki, es nedzeršu. Gruzdovs atrunājās, ka viņam priekš manis nekā nav. Es viņu saprotu. Daudzi mani toreiz norakstīja, un daudzi, iespējams, arī tagad gaida, ka es noraušos. Esmu dzirdējis runas: redzēs, redzēs, cik ilgi Dombrovskis noturēsies… Tā tas ir, un nevaru nevienam neko pārmest. Varbūt pat labi, ka Gruzdovs toreiz ar mani tā izdarīja. Darba man nebija, bet kaut kas taču jādara. Baigi jau nu negribējās strādāt lielveikalā par ratiņstūmēju vai krāvēju. Man patika, kā teica kāds kolēģis, kad vairs nestrādāja teātrī: «Atveru avīzi ar darba piedāvājumiem, un nekur nav rakstīts, ka vajadzīgs esmu es.» Ar mani bija tāpat. Neviens mani nemeklēja. Domāju, ko darīt. Vēl arvien cerēju, ka teātris paņems atpakaļ. Aizgāju pie Gruzdova un teicu, ka vairs nedzeru. Gribu strādāt. Gruzdovam atkal priekš manis nekā nebija. Sajūta bija sūdīga.
Kāpt uz skatuves un spēlēt ir vienīgais, kas man patīk un ko es gribu darīt. Gruzdovam mani nevajadzēja. Nevienam mani nevajadzēja. Un tā bija tikai paša vaina.
Es taču redzēju, ka beigās no manis daudzi novērsās. Man tas bija baigi sāpīgi. Tajā laikā, kad man vairs nebija teātra, norakos no visa nost. Uz citu izrādēm negāju, pat filmas neskatījos, lai nekaitinātu sevi. Ja man toreiz nebijis maza kapitāla, ar ko uztaisīt veikalu, nezinu, ko darītu. Varēju arī pavisam noiet dibenā.
– Stāsts par tavu veikalu ir arī stāsts par Evitu.
– Par puķu meiteni Evitu, jā. Mums teātrī bija tradīcija – pirmizrādēs savām partnerēm dāvināt ziedus. Iestudējām «Figaro kāzas». Pirms pirmizrādes aizgāju uz ziedu salonu Brīvības ielā pretī «Rīgas Modēm». Teicu, lai man iedod atlaidi, jo es ņemšu daudz. Man vajadzēja puķes Mirdzai, Rēzijai, Vitai, izrādes vadītājai. Puķu meitene atlaidi man iedeva. Paprasīju, kā viņu sauc. Evita. Noskaidroju, ka mums abiem ar vienas dienas starpību ir dzimšanas dienas: man 2. martā, Evitai – trešajā. Kāzas mēs uzrīkojām 1. martā.
– Viss notika ātri?
– No iepazīšanās līdz kāzām gads nepagāja. Es esmu ātrs puika. Lai gan pēc tās pirmizrādes uz vienu laiku pazudu. Evitu neaizmirsu, bet pazudu. Man bija lidojums… Evita sākumā nezināja, ka esmu aktieris. Kad atkal uzrados, pēc puķēm aizgāju kopā ar Artūru Skrastiņu, tad Evita nojauta, ka arī man ir kāds sakars ar teātri. Evita ir floriste. Speciālisti saka – laba. Pašai savs ziedu veikals bija viņas sapnis. Nu viņai tāds ir – Bruņinieku ielā.
– To var atrast pēc diviem kopā savītiem E burtiem. Tā ir tava kāzu dāvana Evitai?
– Sev pašam arī. Kad otrreiz gāju pie Gruzdova lūgt iespēju atgriezties teātrī, es taisīju veikalu un liku grīdai flīzes. Nevarēju precīzi nogriezt – nekad to nebiju darījis. Man flīzes plīsa galīgi nepareizi. Sapratu, ka trešo reizi pie Gruzdova vairs neiešu. Draugs, redzēdams, kāds atnācu no teātra, teica: «Ar ziediem tirgojies, a pats puķu valodu nesaproti…» Biju jau sapratis. Man neticēja.
– Tu pats izķepurojies vai aizgāji ārstēties?
– Pusgadu pēc kāzām aizgāju uz Minesotas programmu. Divdesmit astoņas dienas tur uz vietas padzīvoju. Nebija ne ārstēšanās kursa, ne zāļu. Runāju ar cilvēkiem, kuriem bija līdzīgi kā man. Es jau pats biju sapratis, ka alkohols manai dzīvei sāk traucēt. Un izvēle bija vienīgi manās rokās.
Vai nu, vai nu… Darbu jau biju pazaudējis. Sāka šķobīties arī citas lietas. Alkohols degradē cilvēku. Zini, ko jaunieši saka: dzert nav stilīgi, un tas vairs nav modē. Ļoti daudzi jaunie vispār nedzer. Man arī ir jautāts, vai nedzeru stila dēļ. Saku – jā! Arī…
– Kurš atcerējās, ka ir tāds aktieris Egons Dombrovskis?
– Teātrī vairs nebiju, taisīju veikalu, bet kas nu es par biznesmeni. Tā ķēriena man nav. Pilnīgi negaidīti mani sameklēja Kultūras akadēmijas kinooperatoru kursa meitene, kurai vajadzēja taisīt diplomdarbu. Viņa mani bija atcerējusies no televīzijas uzveduma «Valmieras puikas». Tas taču bija tik šausmīgi sen! Uzaicināja mani uz pārrunām. Viņas režisors bija vācietis. Drusku parunājām, cik nu es angliski mācēju, jo vāciski – nemaz. Mani paņēma. Beigās iecerētā īsfilma pārvērtās pilnmetrāžas filmā «Krišana». Tā sāka iet riņķī pa dažādiem festivāliem. Mūsu «Kristapā» arī to rādīja. Mums abiem ar Aiju Dzērvi, kas arī tur spēlēja, bija tā laime pērn aizbraukt uz Berlīnes kinofestivālu. Nekad nebiju filmējies. Man tā lieta baigi patika. Nu ir āķis lūpā.
Un tad tieši pēc filmēšanās Evitai piezvanīja mans kursabiedrs Ivars Lūsis. Prasīja, ko es daru, vai dzeru. Evita teica, ka nu jau kādu laiku vairs ne.
Ivars atbrauca uz Rīgu un uzaicināja mani parunāties. Piedāvāja lomu savā izrādē «Par purna tiesu». Liepājnieki jau reiz to bija iestudējuši deviņdesmito gadu sākumā. Rijnieka režijā lomu, kuru Lūsis piedāvāja man, spēlēja Jānis Makovskis. Vēl arvien man tā bija atmiņā. Laba loma. Es Ivaram teicu – jā! Aizbraucu uz Liepāju.
Bija tik jocīgi pēc tik daudziem gadiem atkal tur būt. Man Liepāja likās maza. Iegāju teātrī – kā emocionālam cilvēkam viss pavilkās vaļā. Nostalģija un atmiņas par to, kas te bijis. Skatuve, uz kuras nospēlēju pirmās lomas un uz kuras pagāja trīs manas dzīves gadi. Protams, man gribējās strādāt. Būt atkal uz skatuves. Ļoti daudziem cilvēkiem man jāsaka paldies, ka es tur esmu. Divus gadus teātrī neko nebiju darījis. Tik ilga bija mana pauze. Man ir baigais prieks par visu, ko daru. Agrāk patika spēlēt izrādes, toties tagad mani ļoti aizrauj arī mēģinājuma process. Savā ziņā esmu galējību cilvēks, un tā ir vienreizēja pieredze, ko guvu, strādājot pie Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja Rolanda Atkačūna. Pēc Lūša viņš man piedāvāja darbu savā izrādē «Nabaga papiņš». Atkačūnam katrs mēģinājums ir tik emocionāli saasināts, it kā rīt būtu pirmizrāde. Man tas stils patīk.
Es arī katru izrādi spēlēju kā vienīgo un pēdējo, jo man arī lomas ir tādas, ka tikai tā var spēlēt. Ja dari to remdeni, tad nav vērts vispār uz skatuves kāpt.
Lai gan man ir trīsdesmit četri gadi, manī joprojām ir jaunības maksimālisms. Un, ja man ir dota iespēja būt uz skatuves, ja tas man sagādā baudu, ja es redzu, ka citi no tā gūst prieku, tad es arī daru. Ar sevi nekad nebūšu apmierināts, jo vienmēr var vēl labāk. Teātrī reizēm uz mani dusmojas – nu kā tu vari būt neapmierināts? Tik forša izrāde, tā nospēlēji, – bet tev atkal nav labi! Bet tāds nu es esmu. Daudzi mani uzskata par īgnu un garlaicīgu. Arī nervozs esmu. Daudz ko no sevis tagad nevaru īstenot dzīvē, bet varu dot ārā uz skatuves. Un es to daru. Kad stājos aktieros, režisori man jautāja – kāpēc tu gribi kļūt aktieris? Un es cēli atbildēju – gribu izdzīvot citu cilvēku dzīves. Un tagad tas laiks ir pienācis – Liepājas teātrī spēlēju trīs izrādes, un tajās visās man ir emocionāli smagas lomas, kurās diezgan pamatīgi iztukšojos. Bet mani partneri dara to pašu. Viņi arī sevi netaupa. Īstenībā – viss ir baigi forši. Paklausies, Blaua, tu par Džiļa (režisors Dž. Dž. Džilindžers – L. B.) izrādi man neko neprasīsi?
– Nu izstāsti, kā jūs satikāties «Dāmā bez kamēlijām»?
– Pagājušā gada viesizrādēs Rīgā spēlēju to jocīgo tipu Atkačūna izrādē, un Džilis Nacionālajā teātrī to bija noskatījies. Pēc tam savā mobilajā telefonā no viņa saņēmu ziņu «Paldies par izrādi!». Man tas bija pārsteigums, prieks… Saņemt no Džiļa tādu uzslavu!
– Dailes teātrī tu pie viņa neko nespēlēji?
– Es taču vienmēr biju lidojumā… (Smejas.) Nu, nesanāca toreiz mums sadarbība. Acīmredzot ņe suģba! Džilis atbrauca uz Liepāju. Gatavojās iestudēt izrādi «Dāma bez kamēlijām». Piedāvāja man lomu. Pirmais moments bija jocīgs.
Man taču tā pagātne velkas līdzi un vēl ilgi vilksies. No tās es vaļā netikšu. Reizēm uznāk kauns par savu pagātni. Pašam no sevis kauns.
Apzinos, ka režisori, kas man piedāvā darbu, to varbūt izjūt kā risku. Ivara Lūša izrādē man bija dublants, bet tā kā arī Dailes teātrī uz manām lomām reizēm tāds bija, un es to nekad neesmu uztvēris sāpīgi, tad par šo faktu vispār neaizdomājos. Turklāt Mārtiņš Lūsis ir foršs aktieris – varu vienīgi vēlēties, lai man biežāk būtu tāds dublants. Bet tad man kāds cilvēks pajautāja, vai režisors baidās, ka es nenoraujos… Prasīju Ivaram – vai tāpēc tu man iedevi dublantu? Viņš teica – arī…
Pašreiz man ir iedota uzticība, un es zinu, cik viegli ir to pazaudēt un cik grūti atgūt un tikt atpakaļ uz skatuves. Negribu sevi vairs pārbaudīt ar alkoholu. Arī pirmizrāžu šampanieša glāze nav man. To es saprotu. Labprāt pasēžu, parunāju ar kolēģiem. Man netraucē, ja viņi iedzer. Visas tās sajūtas es zinu. Gan to stadiju, kad ir ļoti forši, gan to, kad ir šausmīgi slikti.
– Džiļa izrādē tu esi vienīgais Ronalds Veils.
– Tā tas ir. Nezinu, cik ļoti Džilis riskēja, man uzticēdamies. Tāda loma ir miljons. Un darbs pie Džiļa ir viens vienīgs prieks un piedzīvojums. Trīs nedēļas Džilis nāca uz mēģinājumiem un teica – mierīgi, mierīgi, mierīgi… Un tad pēkšņi vienā rītā viņš paziņoja – davai močījam! Un vēl vienā citā rītā – šito ainu šodien močīsim krieviski! Sākumā bijām riktīgi sabijušies. Man krievu valoda nav tik laba. Grūti izteikties. Man tur ir teksts – jūs patiešām esat bijusi laba mašīnrakstītāja. Un es saku – da, vi ģeistviķeļno biļi harošaja pisaķeļnaja mašina. Nezinu, kā krieviski ir mašīnrakstītāja. Bet šitādi gājieni izsit no rutīnas, iedod punktu jaunai improvizācijai. Izrādē viss ir stilīgs: tērpi, mūzika, skatuve, aktieri. Jo Džilis pats ir stilīgs.
– Tev izrādē arī balets jādejo.
– Manās kustībās balets ir ieskicēts, jā. Pēc kādas izrādes stāvēju un pīpēju. Pienāca Ainārs Virga, uz kuru es esmu skatījies tā – o-o-o! Leģenda! Paspieda man roku un jautāja: «Tu esi baletdejotājs?» – «Nē!» – «Baigi noticēju.» Tāda mirkļa dēļ vien ir vērts būt tur, kur esi. Savā tukšajā periodā sapratu: neviens neko uz paplātes klāt nenesīs. Ko pats sastrādāsi, tas arī būs. Es nevaru Gruzdovam pārmest, ka viņam mani nevajadzēja. Es to biju sastrādājis. Un viss atkal aizgāja pa ķēdīti un nāca pakāpeniski, kad izvēlējos un pieņēmu to, ko man piedāvāja.
– Liepājā jūties labi?
– Es esmu rīdzinieks, kas strādā Liepājā. Mani aicināja štatā, bet tomēr gribu būt neatkarīgs. Lai gan es tāpat nevienā citā projektā nepiedalos. Arī «Dziesmu duelī» pie Sipenieces pārstāvēju Liepājas teātri. To ierakstu vēl tikai rādīs. Par sevi saku: cilvēks – tranzīts. Četras piecas dienas pavadu Liepājā, tad laižos uz Rīgu. Palīdzu Evitai veikalā sadarīt darbus. Tāpat tur viss turas uz viņas pleciem.
Bet Evita man neko nepārmet. Viņa taču redz, ka man tā teātra lieta patīk, un zina, kādi man tie divi gadi bija. Evita ir īsta sieva – vienkārša, sirsnīga, saprotoša.
Manas mājas ir Rīgā. Lai arī Liepājā ir mani foršie kursabiedri Inese Kučinska, ar kuru spēlēju «Dāmu bez kamēlijām», Edgars Pujāts, Ivars Lūsis, citi kolēģi. Kamēr Sigita Jevgļevska dzīvo un strādā Rīgā, tikmēr es palieku viņas dzīvoklī. Kad Sigita brauc mājās, lasos projām. Zinu, kā tas ir, kad ilgāku laiku neesi bijis mājās, ierodies – un tad nav īpaši tīkami, ja pa tavu dzīvokli kāds cits vazājas. Liepājā man ir radi, pie kuriem varu aiziet, teātra viesnīca, kurā palikt. Viss ir sakārtojies un nokārtojies.
– Dzīvi uz priekšu neplāno?
– Es vienkārši dzīvoju. Nekad jau nenotiek tā, kā pats gribi, un nekad nebūs tā, kā gribi. Nekad neesmu bijis pareizs cilvēks un nekad arī tāds nebūšu. Bet, ja dzīvē ir mērķis, ko gribi sasniegt, tad ej uz to un dari tā, lai tas, ko gribi, būtu tavs. Šo to esmu iemācījies un sapratis. Negribu būt tur, kur biju. Gribu būt tur, kur esmu. Kur vēl neesmu bijis… Arī…
