Četru bērnu tēvs Edgars Neilands: Tev nav jābūt savu bērnu draugam

Tēva loma
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
20. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
EDGARS NEILANDS ir pazīstams kokkopis un uzņēmuma Labie koki vadītājs. Viņš ir arī četru bērnu tēvs, un šai sarunai piekrita, jo…

Man ir vēstījums jauniem vīriešiem. Un tas skan šādi. Mēs esam daļa no Visuma, kurā dzīvo arī putni, zvēri un koki. Manuprāt, šajā visā bērni ir obligāta sastāvdaļa. Es to saku, jo cilvēki bērnu radīšanu nereti atliek uz vēlāku laiku. Cilvēks un viņa mērķis – tas varētu būt atsevišķas sarunas vērts temats. Daudzi dzīvē piepilda citu cilvēku mērķus vai dzīvo savu dzīvi, lai realizētu uzņēmuma, kurā tie strādā, mārketinga stratēģijas mērķus. Mēs šeit esam, jo mūsu vecāki, viņu vecāki un tā tālāk neizdomāja citas dzīves prioritātes.

Arī es ar smadzenēm varētu izdomāt visādus uzdevumus, lai atliktu ķermeņa pašrealizēšanās mērķi, bet katra mana šūna zina, ka galvenais uzdevums, kā jebkuram citam dzīvam organismam, ir radīt pēcnācējus. Viss pārējais ir pēc tam. Vīrieši visbiežāk pie šīs atziņas nonāk garīgo meklējumu laikā – 35–40 gadu vecumā, kad ar savām otrajām pusītēm bijuši kopā jau teju 20 gadu. Taču diemžēl gan sievietei, gan vīrietim šajā vecumā jau iestājies dzīves sagurums.

Mēs, cilvēki, saprotam, kā darbojas motocikli un gravitācija, bet to, kā darbojamies paši, bieži vien nesaprotam.

To, kā darbojas ķermenis, var mācīties no jebkura dzīva organisma.

Bet – cilvēkiem patīk iedomāties, ka esam kas vairāk. Tur sākas problēmas. Jebkura puķe vai koks – liepa, priede vai ozols – visu savu dzīvi pakārto, lai realizētu savu DNS programmu – izaugt tik liels, cik var, savāktu tik daudz saules, cik var, un radītu tik daudz pēcnācējus, cik iespējams, rēķinoties ar vietu, laiku un to, kas pieejams. Pat ja ozola zīle nonāks citā kontinentā, tās DNS mantojumā viss būs ierakstīts – kokam neradīsies jautājumi, kā dzīvot un augt. Turpretī cilvēks pie katrām grūtībām meklēs pēc padoma un palīdzības.

Koks atšķirībā no cilvēka nekad nenolaiž rokas un neizšķiras par labu pašnāvībai, tas pielāgojas. Skatoties uz augiem, saprotu, ka neviens no tiem nevarētu atļauties tādu ekskluzivitāti kā pēcnācēju neradīšanu. Radīšana – tas nav dvēseles uzdevums. Dvēselei ir citi uzdevumi.

Radīšanas uzdevums paredzēts ķermenim, kurš neliekas mierā. Vismaz es to tā jūtu sevī. Ķermenis sev sūta e-pastus, zvana, klauvē un atgādina par nepieciešamību radīt. Bērnus cilvēkam vajag tik daudz, lai ķermenis liktos mierā. Man ir četri. Es gribētu arī piekto, bet zinu, ka tad būs baigi grūti, jau tagad piezogas sagurums. Var just, ka ķermenis zirgus vairs nedzen, tas rimstas. Man arī šķiet, ka ķermenis, kurš dzīves laikā nav radījis, nomirst nemierīgs.

KLUBS bieži raksta par mašīnām. Tāpēc salīdzinājumam ņemsim mašīnu. Katram mašīnas tipam ir noteiktas funkcijas. Tāpat ir sievietēm. Līdz 25–28 gadu vecumam večiem vajag sporta mašīnas. Bet tās nav domātas bērnu pārvadāšanai.

Daudzi apprecas un mēģina sporta mašīnu pārbūvēt par minivenu. Skaisti un viegli to izdarīt nav iespējams. Būs jāzāģē kabīne, jāpārbūvē. Cilvēki viegli nemainās.

Tāpēc ģimene – tas ir stratēģisks projekts. Piemēram, atskatoties uz skolas laiku, nevarētu teikt, ka, sēžot klasē, domāju par algebru un krītu. Nē, es domāju par meitenēm. Manuprāt, sēžot skolā, ir jāsaprot, kura būs tā sieviete, ar kuru kopā savus bērnus audzināsi. Tev ir jāizdomā metode, jāsaprot, ko tu meklē. Forši, ja jaunam vīrietim ir kāds, kurš pasaka, kā to darīt. Super, ja to pasaka tēvs vai vecaistēvs.

Pirms vecaistēvs nomira, mums bija saruna, viņš pastāstīja par vērtībām, par to, kā izvēlējies savu sievu. Drīz pēc tam vectēvs nomira, bet es jutos kā ozola zīle, kurai jau iekodēta informācija par to, kā dzīvi dzīvot. Es sāku vērot un pamanīju meiteni no jomas, kas man svarīga, – viņa grieza trīs metrus augstu un divus metrus platu Kaukāzu plūmju žogu ar dzeloņiem. Es zināju, ka man ko tādu darīt būtu baigais izaicinājums. Bet viņa to darīja bez sūdzībām. Tas man bija rādītājs, ka šī sieviete būs gatava zināmām grūtībām. Skan banāli, bet atrast īsto ir vissvarīgākais. Šis ir visu manu principu pamats.

Vīrietis ir mednieks, gādātājs un būvnieks. Es esmu izteikts būvnieks. Ikreiz, kad sieva palika stāvoklī, es gluži kā putns pinu ligzdu. Kad piedzima vecākais dēls, paliku mājās un pusgadu viņu pieskatīju, jo sieva jau pēc dažām nedēļām atgriezās universitātē, lai gatavotos un kārtotu eksāmenus. Tas ir viens no maniem laimīgākajiem brīžiem dzīvē. Es apmēram zinu, kā ir būt mātei, būt ar mazu bērniņu. 1999. gadā dzīvoju Norvēģijā, kur, pļaujot zāli, mācījos norvēģu valodu un daudz klausījos pasakas par vīrieša un sievietes līdzvērtību. Norvēģi jau tolaik jaunajiem tēviem ­piešķīra dekrēta atvaļinājumus. Kad pats kļuvu par tēvu, biju šim modelim pilnībā gatavs.

Viens no tēva principiem, kuru iemācījos nesen, skan šādi – tev nav jābūt savu bērnu draugam.

To es piefiksēju, skatoties filmu. Un man pēkšņi salikās – mēs pārlieku mēģinām draudzēties ar saviem bērniem, būt čomi. Mēs kā vecāki esam atbildīgi, lai bērni izaugtu par labiem cilvēkiem, lai arī ko tas katram nozīmētu. Ja redzi, ka bērns neaug par labu cilvēku, tev jāizdara izvēle, no drauga kļūstot par skolotāju. Tagad bieži vien cenšos nostāties pret un pateikt: «Es neesmu tavs draugs, es esmu skolotājs. Draugi nerīkotos tā, kā rīkošos es. Taču tev jāsaprot, ka esmu atbildīgs par to, kāds izaugsi, man ir jārīkojas tā, kā rīkošos.»

Man ir sarunas gan ar dēliem, gan meitu. Meitai un puikām stāstu, ka meitene ir auglīga dobīte, kurā puikas grib sasēt savas sēkliņas. Runājot par šo ar zēniem, uzsvaru lieku uz to, ka vīrieša dzīves uzdevums nav sasēt sēklas pa labi un pa kreisi, lai kā mums to gribētos. To pateikt, manuprāt, ir svarīgi. Visu pārējo bērniem cenšos mācīt nevis ar vārdiem, bet darbiem. Es sev apkārt pulcēju komandu, no kuras bērni var mācīties, jo ne visās nozarēs varu būt adekvāts. Labo koku komandu veidoju, ievērojot principu, lai katrs cilvēks kaut ko varētu iemācīt arī maniem bērniem un kādā jomā būtu labāks nekā es.

Darba pārrunu intervijās cilvēkiem to nesaku, bet skatos, kādi ir šie cilvēki, kas pie manis strādās. Vecāki var cerēt, ka pēc viņu lekcijas bērni to atcerēsies un visu iemācīsies. Patiesībā cilvēks tikai piecus procentus informācijas apgūst ar vārdiem. Atlikušie 95 procenti ir vide, piemēri un darbi. Vakaros bērniem stāstu pasakas. Ja runājam par mutisko audzināšanu, manuprāt, šis ir labākais no veidiem. Pasakas pārsvarā ir par to, kas dienā noticis. Reizēm arī par to, kā mēs iepazināmies ar mammu. To visu klausoties, bērni uzzina, kā tētis rīkojies un ko darījis.

Vēl, runājot par audzināšanu un to, kas attiecas uz puikām, – manā pārziņā ir viņiem iemācīt, kur čurāt, kad ņemt nazi, cirvi vai uguni.

Sieva man šajā ziņā uzticas, lai gan ir mediķe uz zina, kādi cilvēki nonāk traumu punktā. Manā pārziņā ir lēkšana, griešana un šaušana. To es mācu.

Teju vienmēr, kad iegāju pie tēva birojā, ikviens viņa klients un projekts bija svarīgāks par mani, tāpēc pats tagad cenšos tā nedarīt. Bērniem vecāku uzmanība ir ļoti svarīga. Šis ir būtisks princips. Lielās klapatas sanāk tad, kad bērniem trūkst uzmanības, – tad tie sit, kož, kliedz vai dara jebko citu, kas tracina vecākus. Arī bērni grib būt daļa no visa. Ja notiek Labo koku pasākums un kāds no bērniem vēlas parādīt, kā uzmest kūleni, es aicinu visus 50 viesus pievērsties mazajam. Pietiek ar minūti, kuras laikā visi skatās un aplaudē, lai bērns gūtu kāroto uzmanības piepildījumu.

Bet onkuļi, kuri ar supersmagiem čoperiem brauc cauri Rīgai, radot lielu troksni, nav atraduši citu veidu, kā likt par sevi manīt. To var redzēt daudzās jomās – uzņēmējdarbībā, uz skatuves. Arī es atrodu veidus, kā kaut kur iebāzties, jo arī man ir ambīcijas – savākt uzmanību, pateikt, ko domāju, un censties pamainīt pasauli.

Mēs Labo koku komandā priecājamies par katru jaundzimušo. Priecājamies, ja kāds aiziet dekrētā. Ik gadu piedzimst seši līdz astoņi bērni.

Ir meitenes, kuras pieņemam darbā, redzot, ka viņas ir stāvoklī. Pēc tam šīs meitenes ir superlojālas un atgriežas darbā pie mums.

Esmu dzirdējis, ka tikai 10 procenti bērnu iet vecāku pēdās. Ja man būtu 10 bērnu, tad būtu reāla cerība, ka viens no viņiem pārņems manis iesākto. Tagad man ir neliela cerība, tāpēc skatos arī uz komandu un viņu bērniem. Bērni, kas dzimst komandā, man ir kā brāļa bērni. Ja kāds no komandas bērniem turpinātu manis iesākto, man būtu O.K. Redzu, ka kāds no maniem dēliem būs baigais traktorists. Vismaz pagaidām tā izskatās.

Viņiem nav jābūt direktoriem vai vadītājiem. Saviem aicinājumiem ir jāļaujas. Mani bērni arī zina, ka Annas koku skolu, ko esmu uzbūvējis, viņi nemantos. Šī skola ir būvēta komandai, tāpēc ceru, ka tā būs kā fonds – veltījums kokkopības jomai.

 

 

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+