• Šobrīd

    weather img

    Rīga +3°C Skaidrs, D vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Andris Keišs: Man savu dēmonu netrūkst

    Intervija
    Anna Peipiņa
    23. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Saliņš
    Es nezinu, vai intervijai ar Andri Keišu vispār vajadzīgs ievads. Nav svarīgi, vai viņš ir pēdējā laika aktuālajos seriālos vai presē, viņa vārds – vismaz sieviešu auditorijā – komentārus neprasa. Vecos laikos, kad pievilcīgāko aktieru bildes meitenes regulāri izzaga no aktieru fotogalerijām teātru gaiteņos, Keiša bildi noteikti vajadzētu atjaunot itin bieži. Bet vecos laikos viņš nez vai būtu kļuvis par aktieri. Vecos laikos Keišs, visticamāk, būtu gājis karā vai kļuvis par kāzu muzikantu.

    Intervija publicēta žurnālā Santa 2009. gada 12. numurā.

    Šis ir cilvēks, kurš zina, kas ir laime un kas ir sāpes. Domas par bērniem viņa domu tramvajā ir tikpat svarīgi pasažieri kā lomu teksti un tēlu koncepcijas.

    Un tomēr šis ir arī tas pats Keišs. Puisis ar latgalieša asinīm, kas ik pa laikam uzvārās un tad atkal norimst. Pāri paliek latviskais prātīgums, Keišam raksturīgie jociņi un viegla smeldze.

    Mēs satiekamies dienu pēc JRT aktieru atgriešanās no viesizrādēm Nīderlandē. Man veicas – lai gan Andris jau ir iegājis darbu ritmā, tomēr viņa dvēseles boinga riteņi vēl ikdienas lidlaukam īsti nav pieskārušies.

    Tā ir viena no labākajām viesizrāžu īpašībām – zibenīgi aizmirstas viss, kas tevi nodarbina mājās. Izslēdzas sagādāšanas fails, lēmumu pieņemšanas fails. Tevi aizved, vispirms iedod viesnīcas istabu, pēc tam lapiņu ar sarakstu, kur cikos jābūt, un viss. Kāds vēl tavā vietā to istabu sakārto.

    Forši. Kā bērnībā. Nekādas atbildības nastas plecos.

    Nu, aktiera profesija gan vispār ir tāda ļaušanās profesija. Vienīgais, ko tu izlem – piekrīti vai nepiekrīti. Man gan vēl joprojām grūti pateikt «nē». Esmu absolūts darbaholiķis, un man joprojām vēl velkas tā bezbērnu laika darbaholisma aste. Kopš piedzimuši bērni, patiesībā jau viss ir mainījies, bet kaut kā vēl joprojām automātiski ej un dari pa vecam. Kamēr beidzot aptver, ka tevis gandrīz nav mājās un ka bērni aug bez tevis. Un saproti – viss, laiks mainīties. 

    Tas gan parasti raksturīgāk sievietei – mocīties ar vainas izjūtu par bērniem atņemto laiku. Vīrietis aizbildina sevi ar, kā tu teici, sagādāšanas failu. Tad tu esi ļoti godīgi ar sevi parunājis.

    – Visu vēl grūtāku padara fakts, ka projekti, kas tiek piedāvāti, ir riktīgi labi. Bet no kaut kā tomēr jāspēj atteikties – ne tikai tādēļ, ka cieš ģimene, bail arī, ka nesāc «braukt pa virsu». Bet pats galvenais – ja tu fragmentējies, tad tomēr ļoti nogursti.

    Un manā gadījumā pirmā noguruma pazīme ir neapmierinātība un niknums. Ne uz vienu citu, uz sevi jau tu esi nikns.

    Bet tas ļoti sarežģī dzīvi visiem pārējiem.

    Un ko tad lai dara?

    Jāsaprot, ka pats taču esi to izvēlējies. Ja tu daudz strādā, priecājies par to. Par ko tu esi neapmierināts? Tā galu galā ir tava izvēle. Man tomēr ir stabils darbs, bet es, redz, ņemu paralēli, lai apmierinātu savu mākslinieka dabu. Tās ir iegribas – mākslinieciskas vai finansiālas. Jo liekas, ka laiks iet un jāpaspēj visur būt un visu panākt…

    Atceros, pirms astoņiem gadiem uztraucies, ka tev par maz darba.

    Ai, patiesībā man bija tikpat daudz darba, tikai es pats biju stipri jaunāks. Toreiz varēja uzdzīvot pusi nakts, otrā dienā iet uz teātri, un viss bija kārtībā. Tagad, ja līdz četriem sēdi krogā un tad ierodies darbā, tas vairs nav nekas patīkams.

    Man patīk, kā tu sāki mūsu sarunu. Ar reālo dzīvi, nevis ar Staņislavska teātra teorijām.

    Par Staņislavska teorijām es nemaz daudz nevarētu pastāstīt. Vienīgā, ko zinu – ka teātra mēģinājumā jābūt priekam. Ka jārada ar prieku un tikai tad var ko labu dabūt gatavu. Un viņam ir vēl viena ļoti skaista doma – ka saprast nozīmē sajust. Kamēr tu lietas neesi sajutis, tu nevari saprast ar prātu. Piemēram, kad sieviete gaida bērnu un viņai saka – jā, tu viņu bezgala mīlēsi, tomēr būs naktis, kad tu viņu vienkārši nevarēsi izturēt, jo ne mirkli nebūs miera –, tad viņa klausās un varbūt ar prātu arī saprot, bet nez vai līdz galam notic. Un tikai tad, kad pa īstam piedzīvo un sajūt, kā tas ir – tikai tad pa īstam arī saprot. Tur Staņislavskim taisnība.

    Jānis Saliņš

    Cik taviem dvīņiem tagad ir?

    Divarpus. Citi jau saka – paaugsies lielāki, paliks vieglāk, bet citi «mierina», ka nekas tur vieglāk nepaliek… Ai, nu, vispār, ko tur no citu pieredzes vai grāmatām var secināt. Kad, piemēram, uzraksta, ka grūtniecība sievietei ir pats laimīgākais laiks. Un tā jau liekas – o, ar lielu vēderu gar jūru skaisti pastaigājoties… vai dārzā ar jasmīnu tēju… Nu, nekas tur nav laimīgākais – ne sievietei, ne arī tam vīrietim! Viņa vemj, viņš cieš līdzi. Bet tas skaistums jau arī nav tajā jasmīnu tējā. Skaistums ir tieši tajā skarbumā.

    Kam tev tagad pietrūkst laika?

    Visvairāk sev pašam. Tāpēc jau tās viesizrādes ir labas, ka tu aizbrauc un esi viens savā numuriņā. Atver datoru, noskaties divas filmas no vietas, palasi grāmatu, paguli vannā… oi, par vannu laikam nevajadzēja teikt, kaut kā dumji skan…

    Kas tad tur dumjš? Vai tad vīrieši vannā neguļ?

    Nu, jā. Bet tikai tā tu vari savākt sevi atkal kopā. Ikdienā pazūd tā virzība kaut kā.

    Es gribēju jautāt – kā jūs kā teātris jūtaties? Jūs uzlikāt savu latiņu pietiekami augstu, apguvāt jaunas teritorijas, un – ko tālāk? Daži saka – sākat atkārtoties, atstrādāt sevi.

    – Nezinu, vai tā ir atkārtošanās, taču man liekas, ka tikai JRT šobrīd spēj radīt tādu izrādi, kāda būs, piemēram, par kapusvētkiem. Kapusvētki, starp citu, ir absolūti unikāla latviešu lieta. Tādu nav ne Lietuvā, ne pat Meksikā, kur ir šausmīgs reliģijas kults, bet tikai latvieši tā «tusē» pa kapiem. Visu vasaru tas notiek, visi brauc, satiekas ar radiem, ir pikniki un veikaliņi. Zini anekdoti, kāpēc jāprecas ar latvieti? Vecs ebrejs māca jaunu, ka vispirms vajag precēt ebrejieti, jo tā viņam noteikti radīs bērnus. Pēc tam ar krievieti, jo būs laba gultā, un beigās ar latvieti, jo viņa ļoti labi kops kapiņus… Un kurš tad tādas izrādes taisīs, ja ne latvieši? Par to, kā, – tas ir cits lielais jautājums. Bet izrādes veids, spēles veids jau rodas, tikai taisot. Man liekas, kaut kas jauns būs Šekspīra lugu atklātie mēģinājumi. Tas tiks veidots kopā ar skatītājiem, viņu klātbūtnē. Aktieri mēģina lugas epizodi, tu kā skatītājs jau «pieslēdzie»s, bet režisors pēkšņi saka: «Stop! Vēlreiz! Pamēģinām savādāk.» Un aktieri spēlē vēlreiz, un tiešām ir savādāk. Tādi atklātie mēģinājumi ļauj uz teātri paskaties pavisam citām acīm.

    Bet zini, pēc kā, manuprāt, šobrīd cilvēki ilgojas? Pēc viena skaista, tīra klasikas inscenējuma, pēc Čehova, Tenesija Viljamsa. Kad nekas nav ne pārtaisīts, ne pielāgots mūsdienām, ir tikai tas, kas uzrakstīts. Bet to laikam visgrūtāk iestudēt.

    – Alvis Hermanis Cīrihē tieši tā uztaisīja «Idiotu», precīzāk, vienu daļu, un viņu pirmizrādē piecpadsmit reizes viņu sauca ārā uz skatuves. Bet šeit viņš taisa tādas lietas, ko nekur citur nevar uztaisīt. Jo visur, kur mēs braucam, saka – tas ir unikāli, ka esat tāds ansamblis. Kur ir nevis spožas zvaigznes, bet izcils ansamblis.

    Tas ir sarežģīts jautājums – kā. Kad es biju trešajā kursā, mani uzaicināja izrādē Nacionālajā teātrī. Tas ir vecums, kurā liekas, ka visi ir nejēgas un neviens neko nemāk, bet mēs, kas kopā bijām – Džilis, Kairišs –, nu tik nāksim un te visu uzspridzināsim! Tu skaties, kā spēlē vecā gadagājuma aktieri un domā – nu, «come on», kas tā par spēli… Vajag taču kaut kā – tā! Tikai tagad saprotu: ja cilvēkiem, kas spēlē, patīk, ja cilvēkiem, kas skatās, patīk, – nu, kur ir problēma? Lai tā arī ir.

    Kāds teātris tev pašam vislabāk patīk?

    Zini, šis jautājums ir tāpat kā par tām mīļākajām grāmatām un filmām. Tas tomēr tik šausmīgi daudz par tevi pasaka… Es negribu tik daudz atklāties.

    Tas gan jocīgi. Uz skatuves taču tu nebaidies atklāties vēl vairāk – gan miesiski, gan dvēseliski. Pat tavi dēmoni tur nojaušami.

    Atceries, «Piecu vakaru» pirmajā ainā tā sieviete stāsta it kā par draudzeni, lai gan skaidrs, ka patiesībā jau par sevi pašu. Tāpat arī uz skatuves – mēs arī runājam it kā par draugiem, nevis sevi. Bet vispār man patīk tādas izrādes kā «Šukšina stāsti», ko Alvis iestudēja Maskavā. Tur ir viens stāsts par džeku, kurš par pēdējo naudu nopērk mikroskopu, pēta kaut kādu bacili. Parasts lauku džeks un pēta baciļus, nu, kam tas ir vajadzīgs? Bet tu skaties un saproti, ka tajā cilvēkā runā dievišķā dzirksts. Un fonā ir fotogrāfija ar sejas daļu, kur redzama acs. Acī ir tāds izmisums, skumjas, skarbums un vēl kaut kas. Un tev jādomā, kas ir tas, kas liek tai acij būt tik skumjai. Man patīk tādi… «neuzbāzti» pārdzīvojumi.

    Tavuprāt, dzīve vairāk ir priecīga vai skumja?

    Kad spēlējām «Ledu», mums bija tāda izrāde vecā rūpnīcā, kur stāvējām apkampušies. Un mēs stāvam ar draugu Edgaru apkampušies, tur kaut kāda pusstunda jāstāv, un, kamēr stāvi, aizvien vairāk saproti, ka cilvēks ir tik viens…

    Es nedomāju, ka dzīve ir skumja, bet vientulība mūsos ir neizbēgama.

    Tā vienkārši ir, un tā nav ne skumja, ne priecīga. Viss ir atkarīgs tikai no attieksmes. Kā tu uztver faktus, vai tu pieņem vai ciet… Ir fakti, pie kuriem vienkārši jāpierod. Tas tevi sākumā šokē, un tu nesaproti, kāpēc tas notiek, ko tad tu tādu esi izdarījis, un gribas Dievam pajautāt – kāpēc es… Bet tur nav atbildes vai arī mēs to nezinām.

    Tu vienmēr uzsver, ka es tāds vienkāršs puisis, tāds pavisam vienkāršs… Nemaz jau neesi tik vienkāršs.

    Tas teātra dēļ. Ja man būtu cita profesija, es būtu citādāks. Tik daudz nenodarbotos ar pasaules izzināšanu. Bet tagad tev liek lasīt grāmatas, kuras tu pats nekad nepaņemtu rokā, interesēties par lietām, par kurām pats pat neaizdomātos. Es nemaz neesmu tik zinātkārs pēc dabas, bet ar darbu tevi «parauj», un tu sāc interesēties. Man tikko pie Askolda Saulīša bija filma «Bermontiāde». Tu brauc pa tām vietām, kur reāli notika atbrīvošanas cīņas, vecā Jelgavas šoseja, tilts… Es gan teiktu, ka teātris mani pilnveido, nevis veido. Bet veido cilvēku kas – draugi, dzīvesbiedrs. Bērnība.

    Bērnība man ir Latgale, tur pa vasarām braucu. Jelgavā vairāk bija parastā dzīve – klasesbiedri, skriešana riņķī, alus vidusskolā. Bet Latgale – tā ir tā ceļa un brīvības sajūta. Atceros, ziema, sals, ar vectēvu atnākam mājās, uz sejām tādas maskas, kur acis vien redz, lai nesalst seja. Esam divatā mājās, guļam, viņš liels un es maziņš blakus. Un viņš pirms gulēšanas skaita «Esi sveicināta, Marija!». Čukstus. Es klausos un aizmiegu. Un tas ir pavisam kas cits nekā Jelgavā, kur izslēdz teļļuku un vienkārši «atplīsti». Tas nevar neatstāt pēdas. Un vēl arī sports, starp citu. Ceturto klasi es beidzu kā nesekmīgs dauzoņa un bastotājs, bet es aizgāju uz akadēmisko airēšanu. Un savācos uzreiz. Mēs trenējāmies tā, ka, piemēram, tupāmies nevis uz skaitu, bet kamēr nogāžas. Es vienīgi ar to svaru cilāšanu sačakarēju muguru un biju spiests aiziet.

    Tev kā aktierim vajadzētu spēt uz sevi paskatīties no malas. Kāds tu esi? Tāds, kā arī gribētu būt?

    Es gribētu būt vairāk… tāds, kurš ikdienā neuzsprāgst. Es gribētu sevī vairāk vīrišķīga miera. Kad ir stresa situācija, tev kaut kur jātaisās, sieva nesaprot, ko vilkt, mājās iet viss pa gaisu, un tu tāds – vēsā mierā. Uz to es pagaidām neesmu spējīgs, bet tas ir tas, ko es gribētu sevī izkopt.

    Zini, ja es būtu režisors, ar prieku tev dotu slikto varoņu lomas. Tādā ziņā tu, manuprāt, esi mazliet līdzīgs krievu aktierim Mihailam Porečenkovam kulta seriālā «Likvidācija». Viņa varonim arī tādas labas, sirsnīgas, zilas acis, mīļš smaids, bet patiesībā – tāds maita! Efektīgi.

    Es reizēm domāju, ka izliekos labāks, nekā esmu. Man savu dēmonu netrūkst. Taču es cenšos izvairīties no tādām situācijām dzīvē, kas manī varētu kaut ko vēl izprovocēt. Protams, ir lietas, ko labāk nebūtu darījis, taču tādu nav daudz. Turklāt es sevi nemoku ar morālas dabas pārmetumiem, izdaru secinājumus, un viss. Reizēm, kad visa kā ir sakrājies par daudz, labāk vienu nakti nodot pa krogiem, un tad miers.

    Arī alkoholu reizi pa reizei jāizmanto, dažkārt vērts sevi novest lejā, lai pēc tam var celties.

    Bet vispār man labākā atpūta ir aizbraukt uz laukiem un darīt zemes darbus. Ābelēm zarus apgriezt. Kad aizmirsti par laiku un attopies, ka pagājušas jau trīs stundas. Tikai līdz ar to sanāk, ka bērniem ir vien divas vides – dzīvoklis un Jaunpils māja. Bet gribas jau, lai viņiem ir vēl kaut kas. Kaut vai uz jūru aizvest. Man tagad vispār jālauž savas bezbērnu dzīves ieradumi. Kad bija tikai darbs, darbs, darbs, Jaunpils, darbs, darbs, Jaunpils.

    Tu tik daudz runā par bērniem. Lai par ko mēs spriestu, atgriežamies pie viņiem.

    – Droši vien tāpēc, ka viņi mazi vēl. Un galvenais – ja tu zinātu, kā es viņus gaidīju… Protams, ka ikdienā tu bērnus drīzāk uztver kā mazus «vampīrēnus», bet tad apsēdies, paskaties uz visu no malas un saproti, ka viņi tomēr ir brīnums. Kā viss rodas – it kā ne no kurienes. Dēlam bija pāris mēneši, redzu – viņš skatās uz roku, pagriezis pret sevi plaukstu, un tad lēnām, lēnām griež to uz otru pusi, un acīs var nolasīt precīzu domu – ak tad šitā tas darbojas? Un tu saproti – ārprāts, kas tam cilvēkam ir jāaptver. Man nav sevišķu ilūziju, cik tu to bērnu vari ietekmēt un mainīt, raksturs ir tāds, kāds ir, taču ir viena lieta, ko es ļoti gribētu viņiem iemācīt. Pieklājība. Jā, man tas liekas svarīgi. Kā man tētis bērnībā mācīja – kad sveicinās, rokas momentā ārā no biksēm! Un man tas tiešām ir asinīs. Un vēl es gribētu, lai viņiem ir dzimtenes apziņa. Nopietni. Tās tādas divas lietas. Un, lai ko tas bērns darītu, svarīgi mēģināt saprast. Mani vecāki vispār bija pret manu profesijas izvēli – mamma gribēja, lai es būtu dakteris. Protams, vairāk brīva laika, prestižs. Bija pat tā, ka man, stājoties aktieros, vajadzēja divus latus fotogrāfijām dokumentiem, un mamma principā nedeva. Bet, protams, būdama gudra sieviete, pēc tam jau saprata, ka nav vērts pretoties.

    Labi audzināts, tomēr spītīgs.

    Ai, visāds. Tas, ko es sevī ļoti jūtu, – ka mani vecāki satikušies katrs no sava Latvijas gala, no Vidzemes un no Latgales. Līdz ar to esmu gan punktuāls, gan arī varu uzdzīvot no sirds. Bet ko grūti pateikt – kāds es būtu, ja būtu palicis Jelgavā un kļuvis par, teiksim, mēbeļu restauratoru. Jo teātris tomēr ir liela nejaušība manā dzīvē. Absolūta nejaušība. Tagad grūti pateikt, cik ļoti citāds es būtu. Varbūt es būtu racionālāks. Vairāk saprastu dzīves praktisko pusi, kā izīrēt īpašumu vai nopirkt dzīvokli.

    Tev liekas, tava aktiera būtība graužas ar tavu vīrieša būtību?

    Aktiera būtība vienmēr graužas ar vīrieša būtību. Tevi izvēlas, tu gaidi lomas, ceri, ka uzaicinās tevi filmēties. Tā vīrietim ir ļoti pasīva pozīcija. Un man liekas, ka es par maz pievēršos reālajai, saimnieciskajai dzīvei. Bet tu atnāc pēc mēģinājuma un labāk atpūties, un atnāc no izrādes un aizej gulēt. Es gribētu, lai man pielikt lampas lauku mājā būtu tīrais sīkums. Manuprāt, tas ir forši un šarmanti, ka vīrieši dara tādas lietas.

    Tev liekas, ka visi, kas nav aktieri, lampas mājā pieliek kā tīro sīkumu?

    To es nezinu, es par sevi runāju. Kāds es gribētu būt. Kā Uldis Dumpis, piemēram, vai Vilis Daudziņš. Man liekas, ka tas ir ļoti spēcīgi, ja tu dzīvo savu dzīvi savā mājā, laukos, piemēram, un tad atbrauc uz teātri un spēlē. Un tas ir daudz nopietnāk nekā cilvēks, kurš visu laiku maļas pa teātri. Cita lieta, ja tev ir arī riktīga dzīve ārpus teātra, tu to dzīvo pilnasinīgi un ar azartu un tad to visu atnes uz savu lomu.

    Reiz teici, ka vecums cilvēkam nākot par labu.

    Es nekad negribētu atgriezties divdesmit viena gada vecumā. Man vecums noteikti nāk par labu. Kļūstu saprotošāks, nosvērtāks. Tas ietekmē attiecības, un – attiecības jau arī ir tava dzīve. Cilvēks sastāv no attiecībām. No kā tad vēl? No attiecībām un no darba. Bet es neesmu ļoti izteikts karjerists. Jā, darbaholiķis, bet karjerists ne. Es neesmu no tiem, kas nemitīgi par savu dzīvi pieņem lēmumus. Lūk, man ir brīvs laiks, es tagad uzreiz kādu jaunu projektu menedžēšu, izrādi uztaisīšu, un tā. Savu brīvo laiku es vienkārši pavadu laukos. Es ļaujos tam, kas man tiek piedāvāts. Bet es ar to nemokos, es tikai gribētu sevī vairāk izkopt to ārpusteātra, praktiskās dzīves stīgu.

    Reiz intervijā «Santai» bija jautājums – ko tu savā dzīvē gribētu pēc desmit gadiem. Tu «neiztaisījies» un godīgi pateici, ka gribētu trīs lietas: savu dzīvokli, vairāk naudas un lai būtu mākslinieciski realizējies.

    Jā? Baigi labā atbilde! Izrādās, es toreiz esmu jau bijis es pats, nevis kāds cits. Īstenībā viss arī ir piepildījies… Pat labas lomas, faktiski sapņu lomas, kur esmu varējis pilnībā izpausties.

    Un tagad pasaki, ko gribētu vēl pēc desmit gadiem?

    Nu, ja mēs runājam tajās pašās kategorijās, es gribētu, lai man būtu laimīga, stipra ģimene, lai man pietiek materiālās labklājības un lai es būtu novērtēts, spēcīgs, labs mākslinieks. Es gribētu daudz kur sevi izmēģināt, neesmu arī pret seriāliem, bet seriāliem ir tas mīnuss, ka tie tev nolaupa visu brīvo laiku, – kā brīvs, tā tevi rauj uz filmēšanu. Un riktīgi aktieriski stipram jābūt, lai seriālā noturēties līmenī. Jā, tevi pazīst visa valsts, bet jautājums, kādu tā tevi pazīst. Gribas jau, lai tevi zina, bet nav vienalga, kā un par ko.

    …Es vispār agrāk daudz laika pavadīju, sapņojot un fantazējot. Es pat esmu to licis uz papīra, rakstījis stāstus, pēc tam gan palasīju un sapratu, ka labāk nē, nav ko piesārņot pasauli. Tagad es nefantazēju, tas tomēr ir tukši pavadīts laiks.

    Kas tev vajadzīgs dvēseles lidojumam?

    Nekas daudz. Galvenais jau, lai tu neesi aizņemts ar saviem pienākumiem un problēmām un nemokies pats ar sevi un pašanalīzi. Un tad vajag pavisam, pavisam nedaudz, tas «draivs» parādās pilnīgi no ne kā. Agrs rīts pēc nakts, vēl krēsla, sēžam ar draugiem ārā uz soliņa… Tā, hu… un izpūt visu elpu, kas sakrājusies.

    Tu esi tādas vīrišķīgās romantikas piekritējs, vai ne?

    Es pat nevaru pateikt, vai esmu romantikas piekritējs. Kas vispār ir romantika?

    Dzīves dzeja.

    Jā, tad esmu vīrišķās romantikas cilvēks. Man patīk, kad tā, ar draugiem… Reiz pie manis atnāca draugs, un viņam bija līdzi grāmata, kas viņam ļoti patika. Viņš sēdēja, sēdēja, un tad sāka to lasīt priekšā. Nolasīja divus stāstus. Tas man likās tik ļoti… skaisti. Un tik atklāti.

    Tu esi prāta vai jūtu cilvēks?

    Es vados pēc jūtām. Absolūti.

    Vai tu esi laimīgs?

    Es esmu par to domājis. Zini, tas ir apmēram tāpat kā ar pieņēmumu, ka sievietei skaistākais laiks ir tad, kad viņa ir stāvoklī. Pēc idejas tā arī ir, bet sajūtas šajā laikā var būt visādas: slikta dūša, hormoni, raudāt gribas. Tāpat arī ar laimi. Tas, kas man šobrīd ir, ir tieši tas, ko es arī gribu un vienmēr esmu gribējis. Neraugoties uz to, ka man brīžam pietrūkst laika, esmu nikns un reizēm arī uzsprāgstu.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+