Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
– Magdalēna jums ir īpašais bērns – vai tāpēc pret viņu attieksme ir citāda nekā pret brāli?
– Nē, arī Magdalēnai cenšos iemācīt kārtību. Domāju, daudzas lietas ir raiti gājušas uz priekšu tāpēc, ka es nepiekāpjos. Lielais pluss, ka tieši uz bērnu pusaudžu vecumu es aizgāju no Operas un varēju būt blakus tad, kad Magdalēnai mamma bija nepieciešama visvairāk, kaut vai saistībā ar dažādām sievišķīgām lietām.
Kaut ko mēs apgūstam pusgadu vai gadu, bet tad ir rezultāts, kuru vairs neizmainīs nekas.
Man skolā ir atstāstījuši Magdalēnas nostāju: «Nē, mamma teica tā!» Un, piemēram, ķemmi var nolikt tikai tā, kā mācīja mamma.
Esmu laimīga, ka no manu bērnu 11 gadu vecuma mēs visu laiku esam bijuši kopā. Laiks no pulksten četriem, kad beidzas skoliņa, ir mans un manas meitas laiks.
– Jūs ilgi izvairījāties runāt par saviem bērniem, sevišķi Magdalēnu. Un tad bija filmas pirmizrāde, uz kuru jūs atnācāt visi kopā, un atklājās, ka jums ir jauka un gudra meitene.
– Es ilgi ticēju, ka nevajag par to runāt un nevajag saukt vārdā diagnozi, lai tas kaut kā nepastiprina to enerģiju. Mēs tiešām ilgi bijām klusējuši.
Bet es zināju – kad meita sāks staigāt, mēs kopā iesim visur. Viņa sāka staigāt vēlu, trīs gadu vecumā. Tad mēs sākām mācīties lietot nazi un dakšiņu un uzvesties sabiedrībā. Gājām uz Ozīrisu, jo tur bija ierasts iet pēc izrādēm. Protams, bija tie skatieni. Mēs vienkārši ejam uz kafejnīcu, bet mums tas ir milzīgs pārbaudījums!
Pirmajās reizēs man likās, ka no kauna sajukšu prātā.
Bērnam vajag visu apgriezt otrādi un jāiet visas ziepes izspaidīt, un jāizspītējas. Bet Magdalēna zināja – ja gribi kaut kur iziet, jāmācās uzvesties. Es ļoti cītīgi mācīju arī matu sakārtošanu un pat uzkrāsošanos. Un tagad varu tikai pabrīnīties un priecāties par to, cik forša jauna dāma mums ir ģimenē.
Mēs arī daudz braucām pie speciālistiem. Maskavā vienā reizē bijām gan pie izcila fizioterapeita, gan pie speciālista slavenā klīnikā, kur strādā tikai ar zālēm. Toreiz klīnika mums iedeva līdzi zāles mēnesim, bet jau lidmašīnā sapratu, ka mums jāiet cits ceļš. Sākām ar to, ko mums parādīja fizioterapeits, darbojāmies ar masāžām, ar delfīniem. Delfīnus meita vienkārši dievina! Labi, ka tie ir tepat Klaipēdā.
– Jūs kādā intervijā teicāt, ka neesat piedevusi Dievam par to, kas notika ar jūsu bērnu.
– Drīzāk nevis neesmu piedevusi, bet līdz šim brīdim neesmu saņēmusi atbildi – kāpēc? Es ļoti daudz esmu dziedājusi baznīcās, un man tā ir arī saruna ar Dievu. Reizēm domāju – varbūt šīs dziesmas laikā man nāks kāda apskaidrība. Dažreiz tā arī notiek, tomēr atbildi neesmu saņēmusi. Bet viss ir manās rokās, mūsu ģimenes rokās – mūsu rokas ir tās dievišķās rokas. Un tā ir milzīga pieredze brālim. Ādams jau deviņu gadu vecumā bija stipri vairāk pieaudzis nekā citi viņa vecumā. Uz Ādamu var paļauties, viņš ir jauns vīrietis, ar kuru var sarunāt, un viņš mums ir liels balsts.
Visa intervija publicēta žurnālā Ieva 2022. gada 8. numurā.
