Rīga +15°C 
Viņa brīdina, ka ārsti un pacienti saskaras ar realitāti, kurā lētākais ne vienmēr nozīmē drošākais. Piespiedu pāreja uz lētākajiem medikamentiem pēc ķīmiskā nosaukuma ir kļuvusi par bīstamu eksperimentu ar cilvēku veselību.
Nesen biedrība ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem Saknes bija veikusi simtiem visdažādāko pieredžu cilvēku aptauju, kurā noskaidroja, ka vairākumu neapmierina šāda kārtība. Līdzīgu attieksmi bija pauduši citos pētījumos aptaujātie. Un arī kardioloģes Ivetas Mintāles pieredzē lielākā daļa pacientu nav apmierināti ar šādu zāļu maiņu, turklāt ne tikai pacienti, bet arī ārsti. Īpaši izteikti tas novērojams hipertensijas un holesterīna līmeni mazinošo zāļu lietotājiem.
Pacienti, kuri gadiem ilgi lietojuši konkrētus medikamentus un sasnieguši stabilus rezultātus, pēkšņi aptiekā saņem citas zāles, jo tās ir valsts šī brīža «lētākā izvēle». Rezultāts? Asinsspiediens sāk «lēkāt», holesterīna rādītāji pasliktinās, un pacientu vidū sāk valdīt pamatota trauksme. Tā nav tikai laba vai slikta pašsajūta, tas ir tiešs un augsts insulta vai infarkta risks, brīdina ārste.
Līdzestība nav tikai paklausība
Iveta Mintāle uzsver, ka medicīnā bieži lietotais jēdziens līdzestība nenozīmē tikai vienpusēji paklausīgu ārsta norādījumu izpildi. Tas ir daudz plašāk. Tam, ko mēs latviski izprotam ar vārdu līdzestība, angliski ir divi jēdzieni – compliance un adherence, kur viens apraksta vienošanos starp pacientu un ārstu, ka pacients lietos zāles, jo viņš saprot, kāpēc tās jālieto un cik svarīgi tās lietot regulāri, bet otrs apraksta precīzu norādījumu ievērošanu, disciplīnu. Un, lai līdzestība funkcionētu, tai nepieciešama pacienta izpratne un tādā balstīta motivēta piekrišana.
Ja cilvēks nesaprot ārstēšanas jēgu vai netic rezultātam, disciplīna ātri sabrūk. Tieši tāpēc bieža medikamentu maiņa grauj uzticēšanos. Pacientam gluži dabiskas būs šaubas, vai jaunās zāles būs tikpat efektīvas, vai neradīs blaknes, un kāpēc vispār jāmaina tas, kas līdz šim darbojies.
«Nav cilvēkiem jāmācās zāļu nosaukumi no galvas,» pauž Mintāle. Viņa min gadījumus, kad pacients neapzināti un kļūdas pēc lieto divus vienas grupas preparātus un nelieto citus, jo mājās izveidojusies «putra ar visām zālēm». Šādas kļūdas var novest ne tikai pie terapijas neveiksmes, bet arī pie bīstamām blaknēm. To, kāda ir līdzestība un kā cilvēks lieto zāles, mēs vairumā gadījumu ieraugām analīzēs, taču tajā mēs arī mēdzam pamanīt, ka cilvēkam mainās rādītāji arī turpinot būt līdzestīgam, jo rādītājus ietekmējusi zāļu nomaiņa.
Ierēdņi apgalvo, ka visi medikamenti ar vienu aktīvo vielu ir vienādi, taču speciālisti tam nepiekrīt.
Atšķiras saistvielas, uzsūkšanās ātrums un ražošanas kvalitāte. «Garantēt vienādu efektu var tikai ar ilgtermiņa pētījumiem, nevis tukšiem vārdiem. Vai ministrija var sniegt šādas garantijas? Es ļoti šaubos,» uzsver kardioloģe.
Zūd iespējas vienas tabletes stratēģijai
«Tieši lētākām zālēm var gadīties zemas kvalitātes vielas, kuras aktīvo vielu aiznesīs līdz konkrētam orgānam, kurā aktīvai vielai jāuzsūcas un jāiedarbojas,» skaidro Mintāle. Un šādas vielas var būt ļoti atšķirīgas. Tāpat ar šādu pieeju teju nepieejams var kļūt Pasaules Veselības organizācijas sludinātais vienas tabletes koncepts jeb stratēģija, kas nozīmē, ka priekšroka būtu jādod tam, ja vairākas problēmas iespējams risināt ar vienu medikamentu.
Un lētie medikamenti gandrīz nekad nav sakombinēti vienā tabletē. Tie visi ir atsevišķi. Kopumā mazākas zāļu devas uzrāda lielāku efektivitāti nekā tās pašas zāles, sadalītas pa vairākām atsevišķām tabletēm. Četru tablešu vietā viena vienmēr būs efektīvāka. Lētākajā cenā nav pieejamas šāda veida zāles, kas apvienotās vienā tabletē.
Ārstiem prasa atbildību par ierēdņu izvēlētu ārstēšanu
Iveta Mintāle kritiski vērtē sistēmu, kurā ārstam jāuzņemas atbildība par rezultātu, bet zāļu izvēle faktiski tiek ierobežota, un to nosaka ierēdņi. «Es atbildu par savu pacientu, bet attiecībā uz zālēm kurš viņu ārstē?» retoriski jautā ārste.
«Šobrīd manus pacientus ārstē Veselības ministrijas ierēdņi. Bet atbildība tiek prasīta no manis.»
Viņas ieskatā ārstam jābūt iespējai izvēlēties terapiju individuāli, ņemot vērā blakusslimības, riskus un iepriekšējo pieredzi, arī minēto vienas tabletes konceptu, nevis tikai cenu. Pašreizējā sistēma ir izveidota tā, ka pat apzinīgākais pacients ir iedzīts stūrī. Ja ārsts receptē ieraksta ķīmisko nosaukumu, aptiekāram obligāti jāizsniedz lētākais analogs. Pat ja pacients no savas kabatas ir gatavs piemaksāt starpību, lai saņemtu to medikamentu, pie kura viņa organisms ir pieradis un kas ir pierādījis savu efektivitāti, viņš to nevar izdarīt.
Un ne tikai aptauja uzrāda, ka par zāļu izvēli ir gatavi piemaksāt cilvēki ar ienākumiem līdz 600 eiro mēnesī. «Mums ir kundzes no ļoti dziļiem laukiem, kuras paziņo: mazāk ēdīšu, bet dzeršu pareizās zāles. Bet sistēma viņām to liedz,» stāsta kardioloģe. Lai saņemtu konkrētu medikamentu, pacientam ir jādodas atpakaļ pie ārsta pēc jaunas receptes, taču rinda pie speciālista var būt pat pusgadu gara. Šāds birokrātisks slogs ne tikai patērē dārgo medicīnas personāla laiku, bet arī grauj pacienta uzticību sistēmai kopumā.
Runājot par uzticību, Mintāle norāda arī uz pieaugošo cilvēku neuzticēšanos medicīnai un veselības aprūpes sistēmai.
Nesen Jauno ārstu asociācija uzsvēra, ka Latvijas iedzīvotāju uzticība vakcīnām ir viena no zemākajām Eiropas Savienībā, bet tas tā ir ne tikai ar vakcīnām.
Cilvēki masveidā uzņem un izplata tālāk nepatiesas ziņas par atsevišķām zāļu grupām, par terapijām. Tiek izplatītas nepatiesas ziņas pat par to, vai ir jāārstē vēzis, vai ir vajadzīgas regulāras diagnostiskas pārbaudes. Tas šķiet absurds, bet tā ir praktiskā realitāte. Un šādā vidē lētāko zāļu kārtība, kas pieprasa nomainīt zāles, mainoties to cenām, nepieļauj pat pacienta piemaksāšanu, vēl vairāk grauj uzticību.
Kompensācijas sistēmu – no autoritāras uz elastīgu
Patlaban Latvija līdzās Albānijai ir starp retajām ES valstīm ar tik stingru un nepārdomātu zāļu piespiedu izsniegšanas sistēmu. Lai situāciju labotu, ir nepieciešama politiska griba mainīt kārtību uz tādu, kurā valsts kompensē joprojām lētāko zāļu summu visiem vienas grupas medikamentiem, savukārt pacientam tiek dotas tiesības izvēlēties dārgākas, kvalitatīvākas zāles, pašam piemaksājot starpību.
Kritiku neiztur esošā iespēja ārstam nozīmēt konkrētās zāles, lietvedībā pamatojot tādu nepieciešamību, jo šī pamatošana faktiski darbojas kā ārstu atskaitīšanās ierēdņiem par «grēkiem», kuru nav bijis, kas turklāt ārstu ikdienu padara vēl komplicētāku un sarežģītāku.
Šāds modelis neprasītu papildu līdzekļus no valsts budžeta, taču ievērojami uzlabotu pacientu drošību un līdzestību ārstēšanai. Būtu jāsaprot, ka darbspējīgs un ekonomiski aktīvs cilvēks, kurš strādā un maksā nodokļus, ir daudz izdevīgāks nekā pacients, kurš pēc «lētāko» zāļu lietošanas nonāk intensīvajā terapijā. «Mēs varam izstiepties, rakstīt vēstules un biedrību aprēķinus, bet, kamēr ilgtermiņa efektivitāte nevienu neinteresē, mēs turpināsim radīt «mākslu» tur, kur vajadzētu būt medicīnai,» rezumē kardioloģe, paužot dziļas šaubas par to, ka Veselības ministrijā vēlētos sadzirdēt ārstus.
