Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dainas Markovas pieturzīmes
- XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore.
- Muzikoloģe ar ilggadēju pieredzi liela mēroga projektu un pasākumu vadībā.
- Vairāk nekā 20 gadu strādājusi Latvijas Televīzijā.
- Bijusi Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes locekle.
- Mamma dēlam Paulam un meitai Dārtai.
– Skatos apkārt, un man jāvaicā – kāpēc šodien jūsu birojā viss tik kluss? Neviens neplēš matus, trauksmi nejūt. Dziesmusvētki notiks laikā un vietā?
– (Smejas.) Jā, to milzīgo skriešanu, trauksmi un uztraukumu ārēji var arī neredzēt. Tomēr viss notiek ļoti intensīvi daudzās attālinātās sapulcēs un tikšanās. Tas, ko mēs te darām, ir tāda puzles likšana no visām pusēm – saredzēt un modelēt iespējamās problēmas, izaicinājumus, nemitīgi analizēt riskus. Tas, ka ir mierīgi, nozīmē – turamies labi! Esam ļoti jaudīga komanda ar lielu pieredzi. Visu liekam kopā, bet līdz pašam pēdējam brīdim ir un būs daudz nezināmo. Piemēram, galīgo svētku dalībnieku skaitu uzzinām tikai tagad, maija beigās, un tikai tagad varam sākt precīzi plānot, kur ēdīs, kā nokļūs norišu vietās. Tad vēl arī drošības, veselības un daudzi citi jautājumi – līdz pat atkritumu izvešanai. Un vēl jau, protams, ir mākslinieciskā puse – tā top, sadarbojoties mākslinieciskajām komandām un mums kā koncertu producentiem.
Mans uzdevums ir cilvēkus motivēt, uzturēt gribu strādāt, entuziasmu, absolūti viņiem uzticēties – mēs, komanda, visi esam kā viens. Cenšos ļoti ieklausīties citos, viņu viedokļos. Un viss tiešām top kopā – tieši tā kā svētku sauklī Kopā būt, kopā just!. Pati sev esmu noteikusi, ka šajā laikā nedrīkstu atļauties būt emocionāla.
– Kas līdz šim paveiktajā bijis lielākais izaicinājums un par ko ir lielākais gandarījums?
– Izaicinājums ir gandrīz viss! Bet lielākais laikam bija biļešu jautājums, jo bija trauma no iepriekšējām reizēm, un to jutām arī sabiedrībā. Kā izdarīt labāk? Ieviesām pakāpenisko tirdzniecības sistēmu, sadalot plūsmu, un tas izrādījās pareizi.
Savukārt gandarījums ir par to, ka izdevās pievērst uzmanību visam Dziesmusvētku saturam, kas nav tikai viens lielais Mežaparka koncerts vai viens lielais deju koncerts stadionā, bet tās ir visas nozares!
Arī biļetes sākām tirgot tieši ar citu nozaru pasākumiem, un tādējādi uzmanība tikusi gan pūtēju orķestru pasākumiem, kokļu mūzikas koncertiem, gan laicīgās mūzikas un vokālo ansambļu koncertiem.
– Cilvēki kaut kā vēsturiski ir ļoti sakoncentrējušies tieši uz abiem lielajiem noslēguma koncertiem.
– Tas ir saprotami, jo Noslēguma koncerts ir kaut kas, kur gribas būt bez variantiem! Tā tas vienkārši ir. Taču ir tik daudz kā vēl cita! Šoreiz Mežaparkā būs pat četri lieli koncerti. Vēl jāņem vērā, ka biļetes uz deju lielkoncerta ģenerālmēģinājums šogad nav publiskajā tirdzniecībā, tās tiek pārdotas tikai dalībniekiem. Kas attiecas uz biļešu cenām – jā, kopumā tās ir tādas pašas, kā vidēji uz kultūras pasākumiem. Jāsaka, ka kopš 2018. gada biļešu cenas uz kultūras pasākumiem ir cēlušās vidēji par 45 procentiem – gan teātros, gan koncertzālēs, gan citviet. Dziesmusvētki nav izņēmums.
– Kas noteikti būtu jāzina mums – svētku apmeklētājiem?
– Nokļūšanai pasākumu norises vietās jāplāno laiks un jāapbruņojas ar pacietību. Būs sarežģīti transporta apstākļi, ar personisko automašīnu jāmēģina braukt, cik maz vien iespējams. Bet būs daudz informācijas, kā šajos sarežģītajos apstākļos ērtāk pārvietoties pilsētā. Cilvēku plūsmas būs maksimāli novirzītas uz sabiedrisko transportu, tiek solīts, ka Brasas tilts būs atvērts tramvaja kustībai. Aicinu arī padomāt, vai tiešām uz lielajiem koncertiem, kas ir pietiekami gari un sākas vēlu, būtu jāņem līdzi pavisam mazi bērniņi.
Jaunums būs dzeramā ūdens stacijas visās lielajās svētku norises vietās – varēs uzpildīt ūdeni līdzpaņemtajās metāla vai plastmasas pudelēs. Stikla gan ne!
Aicinām sekot mums sociālajos tīklos.
– Šie ir jubilejas – simtu piecdesmitie – Dziesmusvētki. Kas atšķirsies?
– Mūsu vērtības ir – tradīcija, līdzdarbība un turpinājums. Pamatā godināsim Dziesmusvētku tradīciju, savukārt līdzdarbība ir viss piecu gadu periods, kurā kaut kas top, tiek gatavots. Bet turpinājums ir viss jaunais, kā domājam turpināt šo tradīciju. Šoreiz lielais jaunums ir jaunā Mežaparka estrāde Sidraba birzs un vēl viens tieši koru lielkoncerts Tīrums. Dziesmas ceļš tajā. Būs vērienīga svinēšana pilsētas centrā Vērmanes dārzā un Esplanādē – bezmaksas pasākumi visiem, kur varēs just svētku gaisotni, baudīt dažādus koncertus, iepirkties mūsdienu dizaina un tradicionālajā amatnieku tirdziņā. Esplanādē būs īpaša skatuve pie Raiņa pieminekļa, dienas un vakara programmas – folkloras dienu, mazākumtautību, amatierteātru, būs tautas mūzika un arī telts ar Iļģiem un dančiem. Būs Pūt, vējiņi! Doma kora skolas audzēkņu izpildījumā, būs arī Imanta Ziedoņa vakars kopā ar fondu Viegli, būs Jēkaba Nīmaņa orķestra jeb Jakob Nomain Band koncerts.
– Tas viss varētu uzlabot cilvēku noskaņojumu, pēdējie gadi tomēr bijuši sarežģīti.
– Cilvēki tiešām ļoti gaida šos svētkus. Jā, ir mākslinieciskās programmas, bet arī pati šī satikšanās – apkārt jauni cilvēki, jaunas iepazīšanās, jaunas mīlestības… Tas viss ir tāds tautas turpināšanās stāsts vislabākajā nozīmē. Katru reizi no jauna pārliecināmies, ka tas viss ir dzīvs, vajadzīgs un liela vērtība. Tādu kopības sajūtu mēs nevaram iegūt nekur citur! Vienīgi… par to daudz esmu domājusi – kāpēc pēc tam, kad svētki beidzas, mēs atkal tik ļoti iegrimstam atpakaļ savās sīkajās lietās?
– Nespējam saglabāt šo vienotības sajūtu?
– Jā, un kāpēc mēs sevi un cits citu tik ļoti šaustām? Es nerunāju tikai par Dziesmusvētku lietām, bet kopumā. Negribam redzēt labo, nenovērtējam to, nespējam izkļūt no sīkmanības. Mums patīk tīksmināties negācijās, atrast un izcelt jebkuru kāda cita pieļautu kļūdu. Manuprāt, tas patiešām ir kaut kas tāds, kas mums ļoti traucē iet uz priekšu. Mēs nemākam piedot otram, mums labāk patīk publiski citus nicināt, pat citādu viedokli nicināt. Labi, tā ir tikai viena dzīves daļa, tomēr tas veido kopējo sabiedriskās domas klimatu un, jā, arī attieksmi pret valsti.
Gribētos, lai mēs būtu vairāk pašpietiekami un nobrieduši.
– Savulaik Dziesmusvētkos Vaira Vīķe-Freiberga teica slaveno runu «mēs esam diženi, mēs esam raženi…». Toreiz šī runa tika dažādi vērtēta. Tagad, kad blakus ir karš, nākotne ir neskaidra, – cilvēkiem patiktu ko tādu atkal dzirdēt?
– Ar to, ka kāds to pasaka no malas, nepietiek. Pašam ir jājūtas pašpietiekamam, spēcīgam. Bet vispār jau mēs esam patiesi diženi ar saviem darbiem, piemēram, palīdzībā ukraiņiem, dažādās labdarības akcijās, uzņēmējdarbībā, mākslā, sportā. Mēs esam pietiekami labi un spēcīgi. Mēs tādi patiešām esam, tikai to vajag apzināties! Pastāvīga sevis šaustīšana spēku mums nedos. Esam radoša, ārkārtīgi interesanta un neparasta nācija. Mums piemīt latviešu spēks, zemes sajūta un arī izsmalcinātība, gaume.
– Terapeiti saka, ka dziedāšana un dejošana ļoti palīdz mentālajai veselībai. Varbūt arī tāpēc mēs tā mīlam Dziesmusvētkus?
– Protams! Daudziem tas ir arī dzīves piepildījums. Arī es pati nāku no tās vides. Man ir muzikoloģes izglītība, esmu dziedājusi dažādos koros. Patlaban gan tam nav laika. Lielu daļu svētku repertuāra zinu no galvas un vasarā izmantošu amata privilēģijas, lai kopkorī piedalītos svētku koncertos.
– Pie kuras repertuāra dziesmas jums pašai notrīc sirds?
– Protams, tā ir Gaismas pils! No jaunā repertuāra man patīk Raimonda Tigula Rīta un vakara dziesma – jaudīga mūzika, brīnišķīga dzeja. Un vēl man tomēr ļoti, ļoti tuva ir klasika, a capella repertuārs – Dārziņš, Melngaiļa Jāņu vakars.
– Kad pēc visas šī milzu gatavošanās svētki noslēgsies, jums ir skaidrs, ka dzīvot tālāk?
– Ja godīgi – man tiešām nav plāna dzīvei pēc Dziesmusvētkiem. Bet nekas jau nebeigsies uzreiz. Izvērtēsim visu, kas padarīts, kādas bija svētku labās un ne tik labās puses. Darba vēl būs daudz.
– Tas viss ir par darbiem, bet – kā ar izjūtām?
– Nu, skaidrs, ka… nebūs vienkārši. Man arī iepriekš pēc lieliem projektiem tā ir bijis – darbs padarīts, bet pat nevari pateikt, vai tā sajūta pēc tam ir labāka vai sliktāka. Jo visu laiku esi mobilizējies, ejam uz mērķi, darām visu, un tad pēkšņi – viss, vairs nekā nav! Redzēs, kā būs šoreiz. Beidzot varēšu pievērsties visiem saviem hobijiem. Kaut kur noteikti vajadzēs aizbraukt, tad nāks visas neizlasītās grāmatas! Man ir arī māja un dārzs. Un daudz citu interešu: kino, mūzika, cilvēki – draugi un kaimiņi. Un vēl – kad svētki beigsies, domāju, iešu dziedāt korī.
– Kura balss esat?
– Esmu pirmais alts ar diezgan plašu diapazonu. Darīšu visu, lai aizpildītu ar saturu to apstāšanās vai pat tukšuma sajūtu, kas pēc svētkiem noteikti būs. Jo tagad ir tā, ka dzīvē nav pilnīgi nekā cita. Tikai svētki.
– Vai jūsu dārzā ir jau iestādīts īpašais, Dziesmusvētku jubilejai par godu tapušais rododendrs?
– Nav! Bet būs jāierīko īpašā dobe un noteikti jāiestāda.
Citi raksti Dziesmusvētku sadaļā
