Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Droši vien arī tu kādreiz būsi piedzīvojusi situāciju, ka mediķiem pietrūkst laika, pacietības vai intereses tev saprotami izskaidrot situāciju, kas ir īpaši būtiski, kad tuvinieks smagi saslimis vai aiziet mūžībā. Tad mēdz rasties bažas, vai tikai ārsts nav kļūdījies, vai ir darījis visu iespējamo, lai mīļais cilvēks izveseļotos.
Ja sirds ir nemierīga, vajag par to izrunāties ar dakteri. Varbūt reizēm, lai tiktu skaidrībā un gūtu sirdsmieru, vajag vērsties arī Veselības inspekcijā. Tur speciālisti atzīst, ka, izskatot pacientu un viņu radinieku iesniegumus, biežāk nekā medicīniska rakstura kļūdas atklāj komunikācijas problēmas.
Visdrīzāk arī šajā situācijā viss izdarīts pareizi, taču bez emocionāla atbalsta, kas tik ļoti nepieciešams, tuviniekam aizejot mūžībā.
Nesaprotu – kāpēc?
Kaut gan pēc notikušā pagājis jau vairāk nekā gads, tas joprojām sāpīgi gruzd un nedod miera. Lūk, ko raksta pērn mūžībā aizgājuša kunga sieva: «Ātrā palīdzība pagājušā gada 5. septembrī mūsu mājās darīja visu iespējamo, lai mans 89 gadus vecais vīrs nāktu pie samaņas, taču stāvoklis nemainījās. Viņa diagnoze – insults.
Ātrie nolēma pārvest slimnieku uz vietējo slimnīcu, jo ceļu līdz reģionālajai slimnīcai, kur šādiem slimniekiem var sniegt specializētu palīdzību, viņš neizturētu. Vietējās slimnīcas uzņemšanas nodaļā pagāja divas stundas izmeklējumu veikšanai. Pēc tam viņu ievietoja intensīvās terapijas nodaļā, kur pielaida dēlu. Vīrs tur gulēja bezsamaņā ar skābekļa masku. Dēls pie viņa gāja nākamajās dienās vakaros, bet es – katru rītu. Viņš bija vienīgais pacients telpā.
Ceturtajā dienā es palūdzu dežurējošajai ārstei atsiet no gultas malas vismaz vienu roku. Vīrs nāca pie samaņas, ar roku ķērās man ap kaklu, glāstīja un centās celties.
Pateikt viņš neko nevarēja skābekļa maskas dēļ. To redzēja ārste un lūdza mani atstāt nodaļu. Vīra acīs bija izmisums. Tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Šī skatiena dēļ jau veselu gadu nevaru aizmigt bez stiprām miega zālēm. Vai mediķiem nevajadzēja ļaut šos pēdējos brīžus mums pavadīt kopā?
Nākamās dienas rītā man piezvanīja un pateica, ka vīrs ir miris. Pirms nāves viņš pārvests no intensīvās terapijas uz vispārējo nodaļu. Nesaprotu – kāpēc? Es jau biju ceļā uz slimnīcu un lūdzu dakterei atstāt viņu vēl gultā. Bet pēc pusstundas, kad ierados, vīrs jau bija nogādāts morgā. Vai likums neprasa divas stundas pēc nāves konstatēšanas atstāt cilvēku gultā? Mēs ar dēlu neesam pārliecināti, ka viņu neaizveda uz morgu par ātru.»
Kāpēc piesien rokas
«Vispirms atzīmēšu, ka insulta gadījumā rezultātu izšķir laiks no insulta simptomu parādīšanās līdz brīdim, kad pacients saņem mediķu palīdzību. Jo ātrāk tas notiek, jo uz labāku iznākumu var cerēt,» atgādina Dace Roze. Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde novērtē pacienta stāvokli un lemj, uz kuru slimnīcu pacientu nogādāt atbilstoši apstiprinātajam Hospitalizācijas vietu plānam. Slimnīcā viņa stāvokli izvērtē uzņemšanas nodaļas ārsts, nepieciešamības gadījumā piesaistot neirologu, un veic papildizmeklējumus.
Ja slimnīcā nav insulta vienības un pacienta stāvokli novērtē kā smagu, viņu ārstē intensīvās terapijas nodaļā, nepārtraukti uzraugot, monitorējot viņa stāvokli, un nepieciešamības gadījumā nekavējoties sniedz palīdzību.
«Ja cilvēks jau insulta sākumā zaudē samaņu, tas nozīmē, ka izredzes uz labvēlīgu ārstēšanas iznākumu ir minimālas, un arī tikai tad, ja pacientu stacionē ārstniecības iestādē, kur var sniegt specializētu palīdzību. Šajā gadījumā – slimnīcā, kurā ir insulta vienība,» norāda Evija Miglāne.
Daktere skaidro, ka rokas intensīvajā terapijā piesien pacientiem, kuri nespēj adekvāti kontaktēt un ir smagā stāvoklī, lai paši sev nekaitētu, jo viņiem ir vēlme visu no sevis raut nost – skābekļa masku, venozos katetrus, monitora vadus, urīnpūšļa katetru.
Neiroloģe domā, ka, iespējams, kungs nav spējis runāt insulta dēļ, jo skābekļa maska netraucē to darīt, ja vien pacients nav intubēts un pieslēgts mākslīgajai plaušu ventilācijai. Saprast teikto gan varētu būt grūti. Izmisums acīs ir pašsaprotams – intensīvā terapija, viss svešs, aparāti, vadi, sistēmas.
Nereti insulta pacienti kļūst uzbudināti, mēģina celties no gultas, sist, spert, pretoties, neklausa personālu.
Iespējams, ārste redzēja, ka kungs sāk uztraukties, un tādēļ palūdza sievu aiziet.
«Kādā līmenī cilvēks ar smadzeņu bojājumu apzinās notiekošo, nav izpētīts. Jā, var gadīties, ka pacients apzinājās, ka nespēj runāt, un pārdzīvoja psiholoģiskas ciešanas. Bet tādas viņš piedzīvotu neatkarīgi no tā, kur atrastos, arī mājās. Tādēļ pacientiem, kuri ir nemierīgi, slimnīcā nozīmē nomierinošus līdzekļus, lai mazinātu satraukumu, sāpes un nemieru,» skaidro daktere Miglāne.
Pēdējos brīžus kopā?
«Grūti atbildēt, vai vajadzēja ļaut pēdējos brīžus pavadīt kopā, jo Veselības inspekcija nav iepazinusies ar medicīnisko dokumentāciju, un mums nav zināms ārstu viedoklis par šo konkrēto gadījumu. Iespējams, ārstes rīcība, raidot sievu prom, bija saistīta ar nepieciešamību izvērtēt pacienta veselības rādītājus, veikt analīzes vai lemt par kādu medicīnisku manipulāciju piemērošanu, un varbūt radinieku klātbūtne tad būtu traucējusi,» domā Dace Roze.
Taču tie ir tikai minējumi, jo katrā ārstniecības iestādē ir pieņemti savi iekšējās kārtības noteikumi, kuros paredzēta pacientu apmeklēšanas kārtība. Pilnīgi iespējams, ka kundzei varēja ļaut atrasties pie mirstošā vīra līdz pat pēdējam brīdim. Taču, lai komentētu lēmumu pacientu no intensīvās terapijas nodaļas pārvest uz vispārējo nodaļu, Veselības inspekcijas pārstāvjiem būtu jāredz medicīniskie ieraksti un jāuzklausa ārstu skaidrojumi.
«Beidzamās stundas atļaut pavadīt kopā intensīvās terapijas nodaļās nav pieņemts. Turklāt, visticamāk, nāves brīdi arī nebija iespējams precīzi prognozēt.
Un pēc rakstītā šķiet, ka pacients sievas klātbūtnē bija kļuvis uztraukts un nemierīgs,» norāda daktere Miglāne.
Aizvests uz morgu dzīvs?
Lasītājs vēlas uzzināt, kādas pārbaudes jāveic, lai pārliecinātos, ka cilvēks tiešām ir miris, un neaizvestu viņu uz morgu dzīvu, un vai miršanas apliecībā jāmin, kādas pārbaudes veiktas.
Bioloģisko nāvi – organisma dzīvības funkciju neatgriezenisku zudumu, kas nav novēršams ar reanimācijas vai intensīvās terapijas metodēm, – konstatē pacienta ārstējošais vai jebkurš cits ārsts, ja pacientam nav elpošanas un sirdsdarbības. Ja veikti reanimācijas vai intensīvās terapijas pasākumi, bioloģiskās nāves laiku nosaka pacienta sirdsdarbības apstāšanās brīdī.
Ārstējošais ārsts aizpilda un paraksta reanimācijas pasākumu protokolu un pievieno to pacienta medicīniskajai dokumentācijai – slimības vēsturei.
Kad ārsts konstatējis, ka cilvēkam apstājusies elpošana un sirdsdarbība, vairs nekādi speciāli izmeklējumi nav jāveic.
Šo brīdi ārsts atzīmē slimības vēsturē. Miršanas apliecībā jānorāda tikai slimība, kas bija nāves cēlonis, un laiks.
Visiem ārstēšanā izmantotajiem medikamentiem jābūt atzīmētiem slimības vēsturē. Ja radiniekiem ir aizdomas, ka ārstēšana paātrinājusi nāvi, ir iespēja pieprasīt paskaidrojumu no ārstējošā ārsta vai attiecīgās ārstniecības iestādes nodaļas vadītāja.
Piederīgajiem par tuvinieka nāvi nepaziņo gluži uzreiz, jo, veselības stāvoklim kļūstot galēji smagam, tiek sniegta visa iespējamā medicīniskā palīdzība, lai novērstu šādu rezultātu. Iespējams, arī šajā gadījumā nepiezvanīja tūdaļ pēc notikušā.
Agrāk likums noteica mirušo cilvēku divas stundas pēc nāves konstatēšanas atstāt nodaļā kādā atsevišķā telpā.
Daudzviet tā joprojām rīkojas, taču vairs tāda obligāta noteikuma nav. Par miruša cilvēka nogādi no nodaļas uz morgu jāpēta ieraksti medicīniskajā dokumentācijā, kurā jābūt norādītam laikam, kad pacients miris un kad mirušais pārvests uz morgu. Tikai iepazīstoties ar šiem dokumentiem, iespējams izdarīt secinājumus.
Ja radinieki pēc pārrunām ar ārstējošo ārstu un nodaļas vadītāju nesaņem atbildes uz saviem jautājumiem un ir pārliecināti, ka pacientam sniegtā veselības aprūpe bijusi neatbilstoša, ikvienam ir iespēja vērsties Veselības inspekcijā ar iesniegumu, kurā tiek norādīts neapmierinātības iemesls.
Evija Miglāne uzskata – kaut arī likums neprasa pacientu pēc nāves divas stundas atstāt gultā, tīri cilvēciski varēja sagaidīt sievu, ja viņa to lūdza un tik ātri ieradās.
Pēc viņas teiktā, nav ticams, ka mirušo uz morgu aizveda par ātru. Tā notiekot tikai meksikāņu seriālos.
Vai ļaut aiziet tāpat?
«Mamma pēc pieredzes ar papa nāves apstākļiem slimnīcā man kategoriski piekodināja – ja tā notiek ar viņu, ātro palīdzību nesaukt,» raksta dēls. «No vienas puses, ir lūgums un bailes pakļaut viņu tādām ciešanām, kādām, iespējams, izgāja cauri paps, bet, no otras puses, – nevaru noteikt, cik cerīga vai bezcerīga ir veselības krīzes situācija. Pirms kāda laika mammu gandrīz bezpalīdzīgu iecēlām ātrās palīdzības mašīnā it kā ar insultu. Viņu aizveda uz reģionālo slimnīcu, kur ir specializēta nodaļa. Bet pēc trim dienām viņa ar satiksmes autobusu atgriezās mājās. Lēkme esot pārgājusi jau ātrās palīdzības mašīnā.
Bet tagad – par papu. Viņš uz dīvāna pēkšņi atslēdzās un, ļoti ticams, būtu piedzīvojis vieglu nāvi, bet pēc ātrās palīdzības izsaukšanas nonāca slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā, kur atradās vairākas dienas pie skābekļa maskas stāvoklī, par kuru man dežurējošie mediķi teica, ka viņi nezina, vai viņš dzird, ko telpā runā, vai ko saprot no sava stāvokļa, vai un ko psiholoģiski pārdzīvo. Parasti viņš uz manu klātbūtni nereaģēja, taču vienreiz ar roku, kas bija piesieta pie gultas, saķēra manu roku, centās mani sataustīt, cik augstu vien var.
Radās priekšstats, ka kaut kādā līmenī viņš visu apzinājās un pārdzīvoja neaprakstāmas psiholoģiskas ciešanas. Tā šķita arī manai mammai.
Turklāt mums nav pārliecības, vai papam nepalīdzēja nomirt, pārvietojot no reanimācijas nodaļas uz parasto nodaļu. Varbūt tas būtu akceptējams kā eitanāzija, kas daudzās valstīs atļauta, situācijā, kuras galarezultāts ir dārzenis? Bet es neesmu pārliecināts, vai paps tiešām miris pirms aizvešanas uz morgu….
Pēc bērēm jau pirmajā naktī manī bija neciešama sajūta, ka viņš zem zemes zārkā ir attapies un izmisumā pārdzīvo briesmīgas ciešanas, un sauc mani palīgā.
Dzīvē daudzkārt esmu sastapies ar situācijām, ka uztveru svarīgas citu cilvēku man adresētas domas. Knapi novaldījos, lai naktī neskrietu uz kapiem un neraktu papu ārā. Nākamajās dienās un naktīs es mocījos ar lieliem pašpārmetumiem, ka neesmu to izdarījis. Miera manī nav līdz šim. Ikreiz pie kapa es lūdzu papam piedošanu, ka to neesmu izdarījis,» raksta dēls, vēloties par notikušo uzzināt speciālistu viedokļus, kā arī saņemt atbildes uz saviem un mammas jautājumiem, kas neliek mieru.
Dr. Ošs: Katra slimnieka griba ir pirmais likums
«Ārstam jāievēro pacienta vēlmes – atļaut vai neatļaut izmeklēšanu, ārstēšanu, operāciju, procedūras, braukt uz slimnīcu vai palikt mājās. Ātro palīdzību piederīgais var izsaukt, bet tālāko izlemj pacients pats. Protams, ārsts slimniekam izskaidro atteikšanās risku. Ja slimniekam ir apziņas traucējumi, noteicošais ir piederīgo uzskats. Daudzi mirstoši slimnieki vēlas palikt mājās un pēdējās dienas pavadīt tuvinieku vidū. Šī vēlēšanās jāievēro," saka Pēteris Ošs.
Savukārt daktere Miglāne norāda, ka cilvēkam bezpalīdzīgā stāvoklī nesaucot ātro palīdzību, varam pakļaut viņu vēl lielākām ciešanām. Ātrā palīdzība noteikti jāsauc, citādi vēlāk var būt sliktas sekas un ļoti smagi sirdsapziņas pārmetumi. Ir slimības, kuras ārstējamas tikai stacionārā.
Arī likums medicīniskās palīdzības nesaukšanu nepieļauj. Ārstniecības likuma 5. pantā noteikts, ka ikviens ir atbildīgs par savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību.
Par personas atstāšanu bezpalīdzīgā stāvoklī var tikt piemērota Kriminālatbildība pēc Krimināllikuma 141. panta Atstāšana bez palīdzības.
Ja palīdzības nesniegšana izraisījusi cilvēka nāvi vai citas smagas sekas, var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem, ar piespiedu darbu vai naudas sodu.
Lai sirdī nepaliek rūgtums
Veciem cilvēkiem insults ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem. Sabiedrībai tas šķiet saprotami un nerada neizpratni. Taču tuva piederīgā aiziešana vienmēr ir sāpīga, rada satraukumu un jautājumus.
«Ārsta pienākums ir izskaidrot slimnieka stāvokli, ārstēšanas iespējas, kā arī iespējamo iznākumu un nāves cēloni, taču šajā gadījumā rodas iespaids, ka tas nav noticis, tāpēc jūtama neuzticība ārstam un vainīgā meklēšana. Tiek pieļauta pat doma, ka papam palīdzēja nomirt. Eitanāzija mūsu valstī nav atļauta, un ārsti to neveic,» teic dakteris Ošs. «Ja ārsts secināja, ka pacientam nav nekādu izdzīvošanas iespēju, piederīgajiem jāatļauj atvadīties no tuvinieka, paskaidrojot, kā uzvesties. Acīmredzot šāda saruna nav notikusi un tāpēc radusies neizpratne par ārstes rīcību. Slimnieka pārvešanas apstākļi uz citu nodaļu prasa situācijas precizēšanu.
Es gribētu atsaukties uz profesores Guntas Ancānes rakstu žurnālā Medicus Bonus par ārsta saskarsmes principiem ar mirstošu pacientu un sērojošiem tuviniekiem.
Ārstam pēc iespējas aprūpē jāiesaista mirstošā cilvēka laulātais draugs vai partneris, piederīgie jāmierina un jāatbalsta tāpat kā mirstošais cilvēks, jāsniedz līdzjūtība un emocionālais atbalsts.
Dabiski, ka katru cilvēku pēc tuvinieka zaudēšanas pārņem sēras, kas ilgst vairākus mēnešus un pakāpeniski mazinās. Akūtie simptomi ir raudāšana, kliegšana, runāšana, vājums, miega traucējumi, pašpārmetumi, vainas izjūta. Ieilgušu sēru gadījumā var attīstīties akūta stresa reakcija ar uzmācīgām domām, sliktu pašsajūtu. Var rasties halucinācijas. Šādās situācijās ieteicams vērsties pie ārsta psihoterapeita – sērojot ir svarīgi izteikt bēdas, nožēlu, dusmas, zaudējuma izjūtu. Tuviniekiem jāpalīdz pieņemt zaudējuma sāpes un jāļauj izraudāties,» uzsver dakteris Ošs.
