Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Meža dzīvniekus pievilina vietas, kur var atrast barību, piemēram, vistu kūtis un atvērtas bioatkritumu tvertnes. Taču būtībā lapsām nevajadzētu skraidīt pa pilsētu!
Agrāk vecmāmiņas mācīja, ka traka lapsa nebaidās no cilvēka… Viņām bija taisnība. Ja ieraugi savā pagalmā vai pie mājas meža dzīvnieku, kurš no tevis nebaidās, bet gan nāk klāt vai izskatās saguris, kā arī tad, ja mājdzīvnieks ir kļuvis sev neraksturīgi agresīvs vai uzvedas citādi dīvaini, ir pamats bažām, ka tas varētu būt slims ar trakumsērgu – ļoti bīstamu, gan cilvēkam, gan dzīvniekam nāvējošu vīrusinfekcijas slimību. No tādiem dzīvniekiem turies pa gabalu!
Galvenie trakumsērgas izplatītāji Latvijā ir lapsas un jenotsuņi, no kuriem var inficēties mājdzīvnieki, visbiežāk suņi.
Retāk ar bīstamo kaiti slimo sīkie zīdītāji, piemēram, caunas, vāveres, eži un peles.
Pēc saskarsmes ar meža dzīvniekiem gandrīz katru dienu, it īpaši brīvdienās, kāds meklē palīdzību slimnīcā. Ja kas tāds gadījies, vēlams vērsties medicīnas iestādē pēc palīdzības jau pirmo stundu laikā pēc negadījuma. Ārsts izlems, vai nepieciešams uzsākt vakcinēšanos pret trakumsērgu.
Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, Latvijā ik gadu ar aizdomām par trakumsērgu tiek vakcinēti 2000–3000 cilvēki. Laikus ievadīta vakcīna pasargā no bīstamās infekcijas attīstības. Muskulī ievada trīs devas: tajā pašā dienā, 7. un 14. dienā pēc saskarsmes ar dzīvnieku.
Vakcināciju veic, ja ievainojums ir neliels vai dzīvnieks vienkārši nosiekalojis ādu, taču, ja pēc viņa uzbrukuma radusies brūce, iesaka ievadīt arī imūnglobulīnu – no daudzu vakcinētu cilvēku vai zirga asinīm iegūtas antivielas.
Ar vakcīnu organismā ievada novājinātu trakumsērgas vīrusu. Vakcīna ir droša, nevar izraisīt saslimšanu un tikai retos gadījumos provocē alerģisku reakciju. Imunitāte saglabājas desmit gadus, tomēr drošāk būtu revakcinēties. Savukārt pēc imūnglobulīna ievades imunitāte būs ļoti īsu laiku.
Trakumsērgas vakcīnas un arī imūnglobulīnu apmaksā valsts – izņemot gadījumus, kad vēlies vakcinēties pirms došanās uz zemēm, kur izplatīta trakumsērga. Vakcinācijas kabinetos ir izvietotas Pasaules Veselības organizācijas veidotas kartes, kur iezīmētas valstis, uz kurām ceļojot būtu jāpotējas pret trakumsērgu.
2 svarīgi jautājumi
- Kas liecina, ka cilvēks saslimis ar trakumsērgu?
Inkubācijas periods, kad gaidāmas pirmās slimības pazīmes, ir 2–10 dienas, reizēm līdz mēnesim un atsevišķos gadījumos līdz pat gadam. Ja sakodis slims dzīvnieks, var būt nieze, sāpes, dedzināšana un tūska koduma vietā. Vīruss ieperinās galvas smadzenēs, izraisa iekaisumu un neatgriezeniskus bojājumus – rodas akūts encefalīts jeb galvas smadzeņu iekaisums.
Vispirms parādās gripai līdzīgi simptomi – drudzis, galvassāpes un vispārējs vājums, kas ilgst pāris dienu un strauji progresē.
Pēc tam izpaužas centrālās nervu sistēmas darbības traucējumi: bezmiegs vai miegainība, apātija, galvassāpes, murgi, agresijas pazīmes, var pievienoties paralīze. Pat niecīgs kairinājums, piemēram, vēja pūsma, mēdz izraisīt slimniekam izteiktu uzbudinājumu.
Kad trakumsērga progresējusi, jārēķinās ar mokošu nāvi 2–10 dienu laikā, jo slimība pēc simptomu parādīšanās nav vairs ārstējama. Vecās grāmatās aprakstīts, ka cilvēks mirst gluži kā uz moku rata.
- Kā notiek inficēšanās ar trakumsērgu?
Tā iespējama, ja dzīvnieka siekalas, kas satur vīrusu, dzīvniekam iekožot vai ieskrāpējot, iekļūst brūcē vai arī nokļūst uz ādas vai gļotādas. Lai inficētos, pietiek ar pavisam nelielu siekalu devu, ja ir sīki skrāpējumi vai mikroplaisiņas. Pat ja dzīvnieks nav iekodis, nevar būt drošs, ka āda ir pilnībā vesela.
Plāns, kā rīkoties
- Ja iekodis dzīvnieks, rūpīgi skalo sakosto vietu ar lielu remdena ūdens daudzumu 10 minūtes, lai mehāniski attīrītu brūci no siekalām. Vēlams izmantot arī ziepes.
- Ja atrodies mežā, centies nokļūt līdz avotam, kur ir tekošs ūdens, nevis skalot brūci ar grāvja ūdeni. Taču, ja nekā cita nav, derēs arī tas.
- Nekavējoties vērsies pie ģimenes ārsta, traumpunktā vai slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kur mediķi noteiks tālāko rīcību.
