Stāsts par depresiju: «Sieva pameta, sēdēju tukšajā dzīvoklī, skatījos griestos un lēnām juku prātā»

Kāda vīrieša stāsts par to, kas notika ar viņu pēc tam, kad sabruka bizness, sekoja šķiršanās no mīļotās sievietes, atlaišana no darba un pusotrs gads pavadīts depresijā, vārda tiešā nozīmē guļot gultā un skatoties griestos.
Attiecības
Oskars Vizbulis
1. aprīlis

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay

Es nekad nedomāju, ka, sākot nodarboties ar biznesu, septiņas nedēļas man nāksies pavadīt trakomājā. Lai gan vēlāk sapratu, ka tas bija vairāku faktoru kopums, kas mani tur noveda. Nesmuki beidzās attiecības ar man tuvu cilvēku, ar kuru bija kopīgs bizness. Paliku bez darba. Mani atlaida, lai gan divas dienas pirms tam teica, ka štatu saīsināšanas nebūs. Zinādams, ka attiecības iet uz galu, aptuveni nedēļu pirms šķiršanās noīrēju dzīvokli. Un piepeši tu atklāj, ka dzīvo viens pilnīgi svešā vidē, svešā vietā. Sēdi tukšās sienās un lēnām sāc jukt prātā.

Biznesa izbeigšanās vilkās kādu pusotru gadu. Man ar mīļoto sievieti piederēja veikals, kurā salīdzinoši lēti varēja iegādāties dažādas saimniecības preces. Pēc šķiršanās paliku arī bez savas iedzīves, jo visas mantas palika pie draudzenes. Aizgāju no viņas Jāņu vakarā. Mani noveda līdz tādam stāvoklim, ka pilnīgi sajutu, ka man varētu pateikt, lai vācos. Biju aizzāģēts tik tālu, ka varēju sabrukt. Aizgāju, ģērbies šortos, T kreklā un iešļūcenēs. Dzīvokli biju noīrējis aptuveni nedēļu pirms šķiršanās, jo zināju, ka tas neizbēgami notiks. Kad nākamajā rītā pamodos viens, sapratu, ka nu ir zvizģec. Kādu brīdi man vēl bija darbs, bet tad mani atlaida.

Ar draudzeni sākās attiecību skaidrošana, kas notiks ar biznesu. Kas kuram paliks. Man nebija nekādu mantu, tikai tik, cik biju paspējis pa kluso aizvest uz noīrēto dzīvokli. Viss pārējais palika pie draudzenes, pat mašīna. Loģiski, ka gribēju to visu sakārtot un atgūt to, kas nebija iegūts kopdzīves laikā.

Man pateica, ka neko nedabūšu, kamēr nepārrakstīšu firmu uz bijušās draudzenes vārda. Bet man bija principi. Tā mēs karojām pusotru gadu. Iesaistot policiju, juristus. Spriedze, stress noveda tik tālu, ka beigās truli sēdēju tukšajā dzīvoklī, skatījos griestos un lēnām juku prātā.

Tā nosēdēju aptuveni pusotru gadu. Kādus trīs mēnešus pa šo laiku man bija dažādi gadījuma darbi. Vispirms pārtiku no bezdarbnieku pabalsta, pēc tam māte palīdzēja.

Nu, un alkohols, tur nav ko slēpt. Bija nesaprašana, ko tagad darīt, no kura gala visu šķetināt vaļā. Tiklīdz sāku risināt vienu problēmu, uzradās trīs citas. Vēlāk pārstāju īrēt dzīvokli, pārvācos atpakaļ pie mātes. Viņa labi redzēja, kas ar mani notiek, sāka borēt, ka jāmeklē kāds speciālists, jo viens netikšu ārā no bedres. Tas, kas notika apkārt, mani vispār neinteresēja. Visas dienas bija vienādas, nejutu, kā nomainās gadalaiki, viss tā lēnām paslīdēja garām.

Tad sāku rakņāties pa internetu, atradu, ka ir kaut kāda Eiropas Savienības sponsorēta nodaļa Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Aizgāja pie ģimenes ārsta, dabūju norīkojumu, piezvanīju uz slimnīcu, pateicu, kad varu ierasties.

Vakarā piezvanīju draugam un palūdzu, lai nākamajā dienā agri no rīta mani aizved uz Jelgavu. Viņš bija neizpratnē, ko es tik agri tur darīšu. Kad pateicu, ka mani vajag aizvest uz Jelgavas psihoneiroloģisko slimnīcu, kas atrodas Filozofu ielā, klausules galā iestājās klusums.

Pēc brīža viņš atbildēja: «Protams, aizvedīšu, es vēl nevienu neesmu vedis uz trakomāju!»

Nokļūstot slimnīcā, mani nošokēja, kad uzzināju, ka tas nebūs uz pāris dienām, bet krietni ilgāk – septiņas nedēļas. Toreiz man bija totāls bezmiegs, varēju vairākas dienas negulēt, svīdu tā, ka no rīta varēja palagus izgriezt. Slimnīcā man deva miega zāles, bija individuālas pārrunas ar psihoterapeitu, grupu terapijas. Galvenais, ka slimnīcā bija režīms, jo man tāda nebija pusotru gadu. Bija noteikumi, kas jāievēro, pretējā gadījumā draudēja izrakstīšana. Tā bija pilnīgi cita vide, kurā nonācu, kurai vajadzēja pielāgoties. Vairs nebija draugu un paziņu. Tas bija pats galvenais.

Bija sajūta, ka esmu ar saknēm izrauts no vecās vietas un iedēstīts jaunā. Tas bija labākais, kas varēja notikt. Vēlāk daudz domāju, kā man izdevās sevi atšķetināt vaļā, līdz atkal kļuvu darbspējīgs un normāls. Tas vispār ir grūts jautājums.

Trakākais bija tas, ka pēc tam no slimnīcas vispār negribēju iet projām. Izdomāju visādus iemeslus, lai tikai paliktu tur ilgāk. Jo man tur sāka patikt.

Vienīgais, kā tur sākumā pietrūka, bija draugi, tuvi cilvēki un mīlestība, kas piepilda sirdi. Bet ar laiku uzradās draugi, slimnīcā bija bibliotēka, internets, uzradās arī sieviete, kura izrādīja par mani interesi. Finālā radās tāds klimats, kurā ir baigi forši. Negribēju no turienes iet prom. Zināju, tiklīdz būšu ārā, atkal būšu tur, kur jau biju. Tās bija bailes no dzīves. Būs jāmeklē darbs, cilvēks, kas piepilda sirdi. Viss būs jāsāk no nulles.

Pašā sākumā slimnīcā bija diezgan neinteresanti. Pamosties, iedzer zāles, paēd, tad ārstu apmeklējums, pusdienas, diendusa, vakariņas, atkal gulēt. Kad nokļuvu slimnīcā, man apkārt bija vīrieši un sievietes, kuri jau šajā iestādē pabijuši zināmu laiku un kuri dzīvi padarīja jautrāku. Viņiem bija visādas fiškas, kā izklaidēties. Aptuveni pēc divām nedēļām viņi visi izrakstījās, un es paliku par tādu kā vecāko. Sanāca daudz jauniņo, kuri kā sēnes dzīvoja, neko nesaprotot, kas notiek.

Es jau biju kļuvis par ģedu, un man kļuva garlaicīgi. Sapratu, ka kaut kas jādara. Sāku izdomāt visādas izklaides, lai padarītu dzīvi kaut nedaudz krāšņāku. Piemēram, notiek grupas terapijas nodarbība. Aizejam uz telpu, katrs paņem savu krēslu, izvietojamies pusaplī, atnāk daktere un ar mums sarunājas. Pirms ienākšanas telpā ikvienam uz lapas jāpierakstās. Pirmo reizi aizgāju intereses pēc, jo man vienkārši bija garlaicīgi. Pasēdēju, paklausījos, pāris teikumus par sevi izstāstīju. Otro reizi jau aizgāju ar funktieri. Ja uz nodarbību bija atnākuši četrpadsmit cilvēki, protams, atbilstošs skaits parādās arī lapā. Tajā reizē parādījās sešpadsmit vārdi. Daktere visus saskaita un skatās, ka kaut kas neštimmē. Pēc saraksta sāka meklēt un konstatēja, ka divu trūkst: Jānis Pliekšāns un Aspazija. Tad tika meklēts vainīgais. Mans smīns mani nodeva.

Vēl viena atrakcija bija kopīgā telpā ar ledusskapi, kurā katrs ielika savus produktus, klāt pieliekot zīmīti, kuram kas pieder. Vienu dienu uz telpas durvīm kāds bija piestiprinājis A4 formāta lapu ar uzrakstu: «No ledusskapja pazudusi vobla un aliņš. Ja kādam ir sirdsapziņa, lūdzu to visu nolikt atpakaļ.» Vērojām garām ejošo reakciju. Kāda māsiņa izlasīja, pasmaidīja un gāja tālāk. Gāja paciente, pusmūža sieviete, kura, to izlasot, saviebās.

Ar meitenēm arī bija hihi haha attiecības. Cits citu mēģināja paķert uz muļķi. Man zvana no nepazīstama numura, un sieviete prasa, vai es vāverīti joprojām pārdodu. Prasu, kādu vāveri. Nu, parastu vāveri. Nē, jūs esat kļūdījusies ar zvanu, un klausuli nolieku. Paiet pāris minūtes, un zvana no cita numura. Zvanot par sludinājumu, vai pārdodu vāveri. Tad es sapratu, ka laikam kādam biju sariebis un man šādā veidā atriebās. Tādi gadījumi dzīvi slimnīcā izpušķoja, citādi bija tikai un vienīgi režīms.

Vēl izdomāju, kā tur padarīt dzīvi interesantāku, – telpā ar galdiem un krēsliem bija milzīgs televizors, kuru neviens pat iekšā neslēdza. Nesapratu, kā tā var dzīvot. Mums pirmajā stāvā bija atpūtas telpa, kurā bija novuss, krāsojamās grāmatas, kas nevienu neinteresēja, un DVD atskaņotājs. Tātad vajadzēja saorganizēt, lai cilvēki skatās filmas, bet līdz tam neviens nebija aizdomājies. Bija viena meitene, kurai bija portatīvais dators, bet vienīgais, ko viņa darīja, sēdēja draugos. Nu stulbi. Saku – pumpējam filmas un skatāmies! To arī darījām.

Kādas man tolaik bija atziņas par dzīvi? Man likās, kad tikšu ārā, vienīgais, ko man vajag, – atrast darbu un cilvēku, kurš tev būs blakus, un viss būs kārtībā. Jo esmu no tiem cilvēkiem, kurš vienatnē mokās.

Mani izrakstīja vienā dienā kopā ar sievieti, kura man bija svarīga. Trakākais, ko izdarīju pirmajā dienā, – piedzēros. Tā riktīgi, līdz kliņķim. No Jelgavas braucām ar vilcienu, jau tur sāku dzert.

Zināju, ka tas var sūdīgi beigties, jo zāles, kuras mums deva, kopā ar alkoholu veidoja ļoti reibinošu kombināciju. Bet es jau divas dienas, pirms mani izrakstīja, zāles nedzēru. Tomēr efekts tāpat bija graujošs. Biju nesamā stāvoklī. Labi, ka, pirms braucu uz Rīgu, piezvanīju draugam, kurš mani sagaidīja Torņakalna stacijā.

Pirmās miega zāles, kuras man iedeva, bija graujošas. Pirms gulētiešanas parasti gāju uzsmēķēt un reāli aizmigu, ejot pa trepēm. Jutu, ka gāžos, mani kāds noķer, bet to, kā es noģērbos un ielīdu zem segas, neatceros. Tad nomainīja stipri vieglākas zāles, un vakaros sāka normāli nākt miegs. Bet nekādā gadījumā nebija tā, ka ar zālēm mūs centās pataisīt par dārzeņiem.

Mans praktiskais ieteikums, ja iet sūdīgi? Pat nemāku atbildēt. Domāju, ka slimnīca man palīdzēja tikai uz to brīdi, kad tur biju. Tiklīdz iznācu, viss sākās no jauna. Darbs uzradās, bet mīlestība lēnām izdzisa. Slimnīcas posms mani uz brīdi izrāva ārā no vecās dzīves. Ja tāda starpposma nebūtu, varbūt es kaut kur mētātos grāvī ar nazi mugurā.

Slimnīcā bija viens psihoterapeits, pie kura bija jāiet reizi vai divas nedēļā. Runājāmies, kā esmu līdz tādai dzīvei nonācis, kas ar mani noticis un kāpēc. Viņš vairāk klausījās, nekā pats runāja, bet bija interesants tipāžs. Sākot ar to, ka bija cilvēks, kurš neizraisa nekādas vēlmes stāstīt par sevi. Sēdēja šortos, sandalēs un zeķēs. Kā ieraudzīju viņa vizuālo tēlu, tā uzreiz radās alerģija. Sarunājoties viņš sēdēja, atgāzies krēslā, mazliet pievēris acis. Kaut ko viņam stāstīju, kaut ko viņš pateica ar, bet, manuprāt, jēga no tā bija minimāla.

Kad es parunāju ar saviem nodaļas biedriem, uzzināju, ka esot bijis gadījums ar puisi, kurš aizgājis pie viņa uz vizīti, kaut ko runājis, psihes dakteris sēdējis atgāzies krēslā ar puspievērtām acīm un klusējis. Un tā labu laiku. Tad puisis nav izturējis un pavaicājis: «Vai es jums netraucēju?». Psihoterapeits it kā esot pamodies un teicis: «Nē, nē, turpiniet stāstīt.»

Par ārstēšanu runājot, ja neņem vērā medikamentus, viss, kas bija saistīts ar runāšanos – grupu un individuālās terapijas –, varbūt kādam tas kaut ko deva, bet man ne. Kad gāju uz grupas terapiju jau kādu trešo vai ceturto reizi, man tas bija vairāk šovs. Es gan no sevis arī ļoti personīgas lietas stāstīju, bet tās nonāca pilnīgā pretrunā ar citu dalībnieku uzskatiem, un tad sākās diskusija, kāpēc es tā, mēs domājam šitā. Tad es teicu: «Bļaģ, bet tāda ir dzīve, tā tas ir, un tā tas būs, ko jūs te kaut kādas gaisa pilis būvējat.»

Slimnīcā bija tāds kultorgs Modris, kurš atbildēja par to, lai mēs izklaidētos. Īpatnējs, bet ļoti patīkams un miermīlīgs tipāžs, kurš laikam mācēja apieties ar cilvēkiem, kuri nav tādi kā visi. Foršākais, ka no viņa vienmēr pa lēto varēja nopirkt kontrabandas cigaretes.

Pēc pāris nedēļu atrašanās slimnīcā vājprātīgi lika manīt seksa trūkums. Guļot diendusu, gandrīz katru reizi redzēju erotiskus sapņus.

Pamodos ar kārtīgu stojaku. Bet neiesi jau aiz stūra masturbēt. Nezinu, vai tās bija zāļu iedarbības sekas vai seksa trūkums kā tāds. Man pat vienreiz bija kauns pamosties pēc diendusas. Pārējie vai nu bija jau pamodušies, vai pat nebija gulējuši. Viens lasīja, viens rakņājās telefonā, trešais spēlēja domino. Bet es pamostos un saprotu, ka stāv līdz vājprātam, ka esi redzējis erotisku sapni, kurā erotiski kustējies, un tad sāc domāt, vai tas bija tikai sapnī jeb es reāli kustējos kā dzimumaktā un izdvesu līdzīgas skaņas. Bet neviens man neko nejautāja.

Tas krājās, krājās, līdz vienā dienā sapratu, ka to vajag kur izgāzt, un aizgāju uz tualeti, nogaidīju brīdi, kad neviena nav, un masturbēju, līdz no manis izgāzās tāds sēklas kvantums, kāds nebija pat astoņpadsmit gadu vecumā.

Savu mīlestību atradu slimnīcā. Sāku just, ka viena sieviete uz mani skatās tā īpaši, runā īpaši. Viņa pati bija paciente.

Vispār pacienti tur bija ļoti interesanti cilvēki. Nekādu trako, kas raustās agonijā. Tur bija dzīves sačakarēti cilvēki.

Darbaholiķis, kuram bija bizness un kurš ar to ņēmās nepārtraukti, līdz vairs nesaprata, ka viņam blakus ir sieva un bērns. Bija meitene, kuras klātbūtnē bandīts kazino aplaupīšanas laikā bija izšāvis gaisā ļoti tuvu viņas galvai. No trokšņa, no šoka meitene mocījās ar šausmīgām galvassāpēm. Bija sieviete, kuru vīrs morāli un fiziski iespaidoja tiktāl, ka bija nepieciešana palīdzība no malas. Bija vīrietis, kurš bija pieradis pie miega zālēm un vairs nevarēja bez tām aizmigt.

Attiecības slimnīcā sākās tik nevainīgi, pūkaini, ar vārdiem, skatieniem un aizgāja tiktāl, ka sapratu, ka viņa vēlas, lai es viņu noskūpstu. Bet es biju kā no dzelzs: neko lieku, neko divdomīgu. Tad vienreiz no pēdējās vakara smēķēšanas mēs visi bariņā ejam uz savu nodaļu, un viņa mani aiz rokas pavelk, lai mēs ietu pēdējie. Kad visi pārējie jau bija uzkāpuši stāvu augstāk, mēs vēl bijām palikuši pirmajā stāvā, viņa mani piespieda pie sienas un noskūpstīja. Tā tas viss sākās. Vēlāk, kad es ar viņu par to runāju, viņa atzinās, ka nekad mūžā viņai tā neesot bijis, ka skūpstoties reibst galva.

Slimnīcā man bija arī sekss. Tā skaisti un lēnām nonācām līdz tam, ka mēs sapratām, ka sekss ir vajadzīgs gan vienam, gan otram. Un tad vienā dienā aizbraucām uz pilsētu, noīrējām viesnīcu, un viss notika. Mums bija brīvs režīms, varējām iet ārā no slimnīcas teritorijas, aizbraukt uz pilsētu, bet noteiktās stundās – kad deva zāles, ēdienreižu laikā – vajadzēja būt atpakaļ. Tie, kam bija problēmas ar alkoholu, nedrīkstēja iet ārā no teritorijas. Tiklīdz biji alkohola reibumā, tā ārā no slimnīcas. Ar sievieti viesnīcā gan biju tikai vienu reizi, pēc tam to darījām pāris metru aiz slimnīcas teritorijas, pļavā uz segas.

Diemžēl manas attiecības neizdevās. Visu izšķīra attālums. Mums bija attiecības gadu, pusotru. Sapratu, kāpēc tās izbeidzās. Tāpēc, ka viņu vīrs bija pazemojis, bet te pēkšņi uzrodas cilvēks, kurš viņu uzskata par baltu un pūkainu.

Pēc slimnīcas viņa sāka šķiršanās procesu, es biju viņai vajadzīgs kā morālais balsts. Mēs regulāri tikāmies, es braucu pie viņas, viņa brauca pie manis. Tad sākās naudas jautājums. Viņai vajadzēja naudu, jo laikā kamēr viņa bija slimnīcā, nebija veikti maksājumi. Man tādas naudas nebija, tāpēc viņa brauca uz Vāciju strādāt.

Katru dienu sazvanījāmies skaipā, ko tikai viens otram nesolījām. Pēc tam tas kļuva arvien retāk un retāk. Protams, viņa bija tikusi vaļā no sava vīra, viņš viņu vispār vairs nesatrauca un neterorizēja. Līdz ar to viņai sāka kļūt labi pašai ar sevi. Beigās mēs izšķīrāmies, jo es sāku runāt par to, ka viņai nekad nav laika. Vēlāk sapratu, ka nevis nav laika, vienkārši nav vēlēšanās. Ja gribētu, laiku jau varētu atrast.

Esmu viņai rakstījis feisbukā, bet atbilde bija, ka iet labi, jau kuru reizi atrodas Vācijā, kaut gan solīja, ka atbrauks uz Latviju, jo viņai jārisina dzīvokļa jautājums, bērns jālaiž skolā, rēķini jāapmaksā. Izšķīrāmies, jo es to vairs nevarēju izturēt, ka sieviete nemitīgi ir prom, atbrauc uz desmit dienām un nevar atrast iespēju satikt mani. Piedodiet, kas tad es viņai esmu? Kaut gan pirms tam, redziet, viņai ceļi tirpa. Tātad es biju vienkārši plāksteris.

Vēl viena atziņa, ka slimnīcā novērtēju cilvēkus, kuri pirms tam man bija likušies svarīgi un nozīmīgi. Tur patiesībā redzēju, kurš ir svarīgs un kurš tāds nav. Jo bija cilvēki, kuri man zvanīja katru trešo dienu un prasīja, kā jūtos. Bet tādi cilvēki, paziņas, no kuriem gaidīji zvanus, vispār ne reizi nepiezvanīja. Ciemos brauca tie, kuriem patiesībā to nevajadzētu darīt. Bijusī sieva, kura no manas meitas uzzināja, ka esmu slimnīcā, kaut kad piezvanīja vēlu vakarā un tā vietā, lai apvaicātos, kas ar mani noticis, pavaicāja, vai gadījumā neatceros dziesmas nosaukumu. Kādas dziesmas? Nu tur, kur dzied par baltajām kāzām. Billijs Aidols, White Wedding. Ā, skaidrs, paldies, un nolika klausuli.

Materiāls publicēts žurnālā KLUBS 2018. gada martā.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs