Stāsts par depresiju: Sieva pameta, sēdēju tukšajā dzīvoklī, skatījos griestos un lēnām juku prātā

Depresija
Oskars Vizbulis
6. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Kāda vīrieša stāsts par to, kas notika ar viņu pēc tam, kad sabruka bizness, sekoja šķiršanās no mīļotās sievietes, atlaišana no darba un pusotrs gads pavadīts depresijā, vārda tiešā nozīmē guļot gultā un skatoties griestos.

Es nekad nedomāju, ka, sākot nodarboties ar biznesu, septiņas nedēļas man nāksies pavadīt trakomājā. Lai gan vēlāk sapratu, ka tas bija vairāku faktoru kopums, kas mani tur noveda. Nesmuki beidzās attiecības ar man tuvu cilvēku, ar kuru bija kopīgs bizness. Paliku bez darba. Mani atlaida, lai gan divas dienas pirms tam teica, ka štatu saīsināšanas nebūs. Zinādams, ka attiecības iet uz galu, aptuveni nedēļu pirms šķiršanās noīrēju dzīvokli. Un piepeši tu atklāj, ka dzīvo viens pilnīgi svešā vidē, svešā vietā. Sēdi tukšās sienās un lēnām sāc jukt prātā.

Biznesa izbeigšanās vilkās kādu pusotru gadu. Man ar mīļoto sievieti piederēja veikals, kurā salīdzinoši lēti varēja iegādāties dažādas saimniecības preces. Pēc šķiršanās paliku arī bez savas iedzīves, jo visas mantas palika pie draudzenes. Aizgāju no viņas Jāņu vakarā.

Mani noveda līdz tādam stāvoklim, ka pilnīgi sajutu, ka man varētu pateikt, lai vācos. Biju aizzāģēts tik tālu, ka varēju sabrukt. Aizgāju, ģērbies šortos, T kreklā un iešļūcenēs. Dzīvokli biju noīrējis aptuveni nedēļu pirms šķiršanās, jo zināju, ka tas neizbēgami notiks. Kad nākamajā rītā pamodos viens, sapratu, ka nu ir zvizģec. Kādu brīdi man vēl bija darbs, bet tad mani atlaida.

Ar draudzeni sākās attiecību skaidrošana, kas notiks ar biznesu. Kas kuram paliks. Man nebija nekādu mantu, tikai tik, cik biju paspējis pa kluso aizvest uz noīrēto dzīvokli. Viss pārējais palika pie draudzenes, pat mašīna. Loģiski, ka gribēju to visu sakārtot un atgūt to, kas nebija iegūts kopdzīves laikā.

Man pateica, ka neko nedabūšu, kamēr nepārrakstīšu firmu uz bijušās draudzenes vārda. Bet man bija principi. Tā mēs karojām pusotru gadu. Iesaistot policiju, juristus. Spriedze, stress noveda tik tālu, ka beigās truli sēdēju tukšajā dzīvoklī, skatījos griestos un lēnām juku prātā.

Tā nosēdēju aptuveni pusotru gadu. Kādus trīs mēnešus pa šo laiku man bija dažādi gadījuma darbi. Vispirms pārtiku no bezdarbnieku pabalsta, pēc tam māte palīdzēja.

Nu, un alkohols, tur nav ko slēpt. Bija nesaprašana, ko tagad darīt, no kura gala visu šķetināt vaļā. Tiklīdz sāku risināt vienu problēmu, uzradās trīs citas. Vēlāk pārstāju īrēt dzīvokli, pārvācos atpakaļ pie mātes. Viņa labi redzēja, kas ar mani notiek, sāka borēt, ka jāmeklē kāds speciālists, jo viens netikšu ārā no bedres. Tas, kas notika apkārt, mani vispār neinteresēja. Visas dienas bija vienādas, nejutu, kā nomainās gadalaiki, viss tā lēnām paslīdēja garām.

Raksta turpinājums:

Nākamā lapa

Nākamais: Aizved mani uz trakomāju

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs