Komponists Juris Kulakovs: Gana dzerts

Stiprais stāsts
Daiga Mazvērsīte
2. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Jaunākajā žurnāla Ievas Veselība numurā lasāms aizraujošs Daigas Mazvērsītes stiprais stāsts par vienu no talantīgākajiem latviešu komponistiem Juri Kulakovu. Intervijā Juris Kulakovs sev ierastajā manierē stāsta par biežo slimošanu bērnudārzā, pieredzētajām bipolārajām garastāvokļa svārstībām, kritienu no otrā stāva, kā dēļ ilgstoši nācies gulēt uz gultas, kā arī smago cīņu ar alkoholu. Kopš pagājušā gada marta Juris Kulakovs alkoholu vairs nelieto. 

«Man tādu smagu paģiru nav bijis, jo uzmanījos un vienmēr sagatavoju krājumus, piemēram, franču vīnu. Nevienam nav noslēpums, ka esmu lietojis daudz alkohola. Pagājušā gada pavasarī Trīs tenori mani gribēja redzēt uz skatuves savā jubilejas koncertā, kad piedzīvoju kārtējo toksisko hepatītu jeb saindēšanos. Iereibis aizkūlos uz mēģinājumu, paklausījos, kā Tautumeitas dzied zēnu korim rakstītās notis, pateicu, ka ir ļoti labi, un iemigu. Tenori – Miervaldis (Jenčs) un Nauris (Puntulis) solīja, ka aizvedīs mani uz mājām, bet pa ceļam kaut kur jāiebrauc. Zināju, ka Miervaldim ir māja uz Murjāņu pusi, domāju, varbūt tur jāaizbrauc. Nē, brauc tālāk, atkal iemigu un pamodos, kad bijām jau garām Straupei. Arī Valmierā neapstājās, tik brauc un brauc. Izrādās, viņi bija sarunājuši man vietu Strenčos, kurp pārcēlies Straupes narkoloģiskās slimnīcas personāls. Kad sapratu, kur esmu nonācis, strostēju tenorus no panckām ārā. Ārstējošais ārsts vēlāk atzinās, ka tobrīd baidījies mums tuvoties, bet galu galā samierinājos. Tā bija pirmā reize, kad nonācu šāda tipa ārstniecības iestādē, iepriekš pāris reižu biju ciemos Straupē, kur ārstējās Menueta dalībnieks.

Esmu piedzīvojis arī tā sauktās vienas dienas skalošanas jeb atpumpēšanas. Sistēma vēnā – labi! Bet pēc tam iedod sauju ar tabletēm, trankvilizatorus un barbiturātus, kas ir tīra ķīmija.

Tie der, lai izgulētos, bet otrā rīta ir tāda pati sajūta kā paģirās, un pirmais, ko gribas, ir – iedzert!

Savukārt Strenčos nogulēju trīs dienas – divas sistēmas dienā. Vēnā laida fizioloģisko šķīdumu, kam pievieno B grupas vitamīnus, glikozi, C vitamīnu, dažreiz arī magniju, kaļķi. Tad izsauca ātro palīdzību no Valmieras un aizveda uz izmeklējumiem, jo Vidzemes slimnīcā resursi ir lielāki. Secināja, ka mans stāvoklis ir slikts, bet stabils, un ar prieku izlaida uz Tenoru koncertu 15. martā. Tur izdarīju visu, ko no manis gaidīja, bet bija sākusies aritmija – sirdsdarbība te paskrien, te apstājas. Sarunāja man Stradiņus, lai visu pārbaudītu, un Latvijas galvenais kardiologs Andrejs Ērglis uzņēmās šefību: ar savām mikrokamerām izložņāja visas malas, pat galvā ielīda. Pēc tam atzina, ka nav tik bēdīgi, kā bija gaidījis. Un par manu mirdzaritmiju viņam bija savs ārstu humoriņš: ja tā iegūta caur alkoholu, tad pastāv cerība ar elektrošoka metodi sirdi iedabūt vajadzīgajā ritmā, ja vien neturpinu plītēt. Tad arī nolēmu – «Gana dzerts, nu, gana, sirds vēl gluži mundra!», kā teikts mana klavierskolotāja dziesmā (citāts no Raimonda Paula dziesmas Vecā jūrnieka stāsts, ko dziedāja Zdzislavs Romanovskis – aut.).»

Darīt par simt procentiem!

«Mans viedoklis ir tāds – ja alkoholisms ir aizgājis par tālu, tā ir hroniska, neārstējama slimība, un to izārstēt nevar. Pašam jāpieņem lēmums, ka es vairs nelietoju, ka alkohols uz mani vairs neattiecas. Tad talkā var nākt visi iespējamie līdzekļi: medicīna, draugi, radi, kaut vai mācītāji un psihoterapeiti – kas nu kuram tuvāks, arī anonīmo alkoholiķu sapulces. Mana iepriekšējā draudzene Lilita arī mēģināja kaut ko darīt, meklēja alternatīvas metodes – vienu no tām atzinu par labu esam. Šī ārste Varvara Vasiļenko bija nedaudz arī dziedniece. Procedūras nolūks bija izraisīt riebumu pret alkoholu. Ar akupunktūras metodi tiek aktivizēti noteikti punkti: kad nomākta to dziedzeru darbība, kas šķeļ alkoholu, iedzerot ir nepatīkamas sajūtas. Divreiz saņēmu šo terapiju, un pēc šīm reizēm veselu gadu esmu atturējies. Bet, pa drusciņai iemalkojot, viss atgriezās vecajās sliedēs. Būtībā es dzēru omulībai – apziņas paplašināšanai. Mazās devās alkohols veicina radošās spējas, bet lielās – gluži pretēji. Ja trāpa vieglas eiforijas paplašinātā apziņā, tas atvieglo prātu, tomēr līdz brīdim, kad varu to kontrolēt.

Viens no alkoholisma apzīmējumiem ir – jūtu slimība, un ar to slimo emocionāli, jūtīgi cilvēki.

Kādreiz savā kautrībā man bija neērti ieiet drēbju veikalā kaut ko piemērīt, iepirkos tikai ārzemēs, bet tagad nav tik traki. Kā teica viena paziņa: alkohols ir trīs vienā – trankvilizators, barbiturāts un enerģētiķis: noņem stresu, atbrīvo un uzlādē. Protams, līdz zināmai robežai…

Mūslaiku informācijas blīvumā dzīvā koncerta pārdzīvojumam uz skatuves un publikā ir vislielākā nozīme, turklāt ar pieaugošu vērtību. Man uz skatuves klausītāju labvēlība, protams, palīdz un rada abpusēju prieku. Un varbūt galvenais šai dzīvē ir vienkārši prieks. Skaidrs, ka to var sagādāt arī tik vienkārša lieta kā ēdiens. Man ir ducis pavārgrāmatu, un, ja ļoti saņemos, pagatavoju kaut ko garšīgu, visbiežāk franču vai itāļu ēdienus, bet mana ikdienas ēdienkarte ir ļoti vienkārša, piemēram, cepti kartupeļi ar biezpienu vai griķu putra ar sieru. Esmu veģetārietis gadus trīsdesmit. Tam pamatā drīzāk ir filozofija – esmu redzējis gotiņas skumjās acis, kad viņa saprot, ka tūlīt vedīs uz kautuvi. Tāpat esmu noskatījies, kā cūkai iegrūž tuteni ribās un kā skrien gailis, kam nocirsta galva, tātad gaļa ir dzīvas būtnes miesa, proti, līķis. Turklāt rūpnieciski audzētie lopiņi ir pilni ar augšanas hormoniem un antibiotikām, nemaz nerunājot par stresu, kas dzīvnieku pārņem kaušanas brīdī. Runa gan ir par zīdītājiem un putniem, jo zivtiņas un jūras veltes ir nedaudz cita lieta – tās klusē un man garšo. Bet es nenosodu ne tos, kas ēd gaļu, ne tos, kas dzer, jo katrs dara, kā grib. Un negrasos kļūt par paraugu Pērkona jaunās paaudzes klausītājiem kā veselīga dzīvesveida sektants, jo jebkurš fanātisms man šķiet aprobežotība. Bet, ja kaut ko daru, tad daru par simt procentiem, un ikreiz mani spārno frāze, ko esmu dzirdējis no vairākiem ārstiem, tostarp, profesora Jāzepa Keiša, kad saindējies gulēju Linezerā: «Juri, nedari sev pāri! Tu esi Latvijai vajadzīgs!»»

Vairāk par Jura Kulakova interesanto dzīves stāstu un slimību biogrāfiju meklē žurnālā Ievas Veselība

NR16

Ievas Veselība nr16

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs