Dzejnieks Reinis Runcis: Visi invalīdi grib nomirt, bet neviens to nesaka skaļi

Stiprie stāsti
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
27. aprīlis
2 komentāri

Drukāt

Saglabāt

Dzejnieks Reinis Runcis
Foto: Ieva Andersone
Dzejnieks Reinis Runcis
Pirms septiņpadsmit gadiem REINIS RUNCIS brauca uz darbu Cēsīs, kad mašīna uz apledojušā ceļa saslīdēja, un tad sākās Reiņa dzīves otrais cēliens. Kopš tās dienas viņš ir paralizēts, viņa pirksti nekustas un ir nejutīgi. Lai gan šis stāsts satur detaļas, kuras Reinis līdz šim nav atklājis nevienam, pāršķirot lapu, mirkli padomājiet – kā tas būtu, ja jūs nevarētu to izdarīt.

Man ienākot istabā, Reinis guļ gultā, viņam iepretī pie sienas mirdz ekrāns. Internets ir viņa dzīve. Reinis meklētājā atrod nomierinošu mūziku un paskaidro, ka fonā kaut kam jāskan. Kaut klusi, bet jāskan.

«Kad iestājas klusums, traumēto bungādiņu dēļ man ausīs šņāc, turklāt klusumā kļūstu nervozs, gribas kustēties. Prāts grib, lai to nodarbina. Es neesmu konfliktā ar savu prātu, drīzāk ar savu ķermeni. Starp citu,

ārsti man paredzēja, ka es pat ratos nevarēšu nosēdēt.

Kad mani sēžam ratos ieraudzīja traumatologs Rolands Gibners, viņš iepleta acis. Iespējams, ja viņš mani būtu operējis, es staigātu, bet es trāpījos pie vissliktākā ārsta traumās. Izrādījās, izņemot viņu, neviens cits negribēja braukt operēt. Kad palātā prasīju, kāds tad mans ārsts ir, saņēmu atbildi, ka iespējami divi varianti – kapi vai ļoti smagas sekas. Man izcili paveicās.»

Reinis ironizē, ka nelaimes gadījums, kurš viņu pirms septiņpadsmit gadiem paralizējis, nav ne ar ko ievērības cienīgs, jo tajā nav iesaistītas ne narkotikas, ne alkohols, ne pārgalvība. Gluži vienkārši ceļš bija slidens.

«Torīt braucu uz Cēsīm. Ceļš bija apledojis un apsnidzis. Mašīnā mēs bijām trijatā. Braucu uzmanīgi ar piecdesmit, sešdesmit kilometru lielu ātrumu stundā. Kad mašīna saslīdēja, zem sniega atklājās pilnīga slidotava. Mans japāņu busiņš ar zemajiem griestiem lēni, lēni pārslīdēja pretējā joslā, un mašīna apgāzās uz jumta, iekrītot grāvī. Esmu gara auguma vīrs, turklāt biju piesprādzējies. Šī iemesla dēļ nevarēju saliekties uz sāniem, tādēļ cieta mans kakls. Brīdi, kad slīdēju, atceros labi, patīkami nebija, bet nekādu metafizisku sajūtu gan neizjutu. Ko nevarētu teikt par sajūtām, kas sekoja vairākus mēnešus pēc tam – dažādi gļuki, citas pasaules, vairākkārtēja nāves klātbūtne, kad balansē starp divām pasaulēm un vairs nesaproti, kas esi – šis ķermenis vai kāds cits. Pāris reizes man bija paniskas bailes sajukt prātā, tad gan lūdzu, lai mamma palasa priekšā Veco Derību.

Pārējie, kuri torīt bija mašīna, tika cauri sveikā. Mēs neuzturam kontaktu. Arī pēc avārijas vairs netikāmies, bet es viņus saprotu. Kāda velna pēc viņiem jānāk pie cilvēka, kurš guļ knapi dzīvs un skatās ar izmisuma pilnām acīm, gaidot palīdzību?»

Par grāmatu klātbūtni savā istabā Reinis smej, sakot, ka tie ir dizaina elementi. Kādreiz viņš lasījis, bet, kopš nevar nogulēt uz vēdera, grāmatas nelasa. Tagad to vietā klausās audiogrāmatas. Reinis dievina zinātnisko fantastiku un to, ko šajā žanrā uzrakstījis Staņislavs Lems. Bet no dzejniekiem viņš atzīst amerikāni Čārlzu Bukovski, kura portrets ierāmēts pielikts pie sienas pretī gultai. Savukārt pa labi pie sienas rāmītī smaida Dalailama. Es pieceļos, atpogāju krekla piedurkni, uzrotu to un parādu vienu no saviem tetovējumiem. Reinis uz to paskatās pavisam vienaldzīgi un atbild, ka nezina, kas tas ir. Paskaidroju, ka Bukovskis ir arī mans favorīts un tas, kas attēlots manā tetovējumā, ir iegravēts uz Bukovska kapakmens. Reinim tas vienalga. Un es tikai ar pūlēm sāku aptvert viņa emocionālo stāvokli.

«Es dzīvē neko nemeklēju. Šajā ziņā esmu budists. Pēteris Kļava reiz pie manis atveda mūku no Tibetas. Mēs papļāpājām. Bet augstam kontaktam, šķiet, vēl neesmu gatavs. Būsim godīgi – Bukovska zemā enerģija neiet kopā ar Tibetas mūku augsto vibrāciju.

Man Čārlzs Bukovskis patīk, jo viņš bieži vien ir tikpat brutāls vecis kā mana sliktā puse. Un mani uzrunā tas, ka tāds kā viņš varēja izsisties, ar savu dzeju pasakot lietas, ko bieži vien nepasaka lieli dzejnieki. Viņā ir mīlestība pret zirgu skriešanās sacīkstēm un klasisko mūziku, bērnībā tēvs viņu regulāri sita, vēlāk dzīvē viņš daudz dzēra, līdz divdesmit septiņu gadu vecumam nebija gulējis ar sievieti un visu mūžu cīnījās ar pūtēm. Taču šī kombinācija izrādījās ideāla, lai viņš kļūtu par to, kas viņš bija dzejā.

*

ko tu velcies
sausām acīm
teātriem un atklāšanām cauri
visi jumti naktīs tavi
ej
un kliedz cik vari
bet vēl labāk
atrod sarga vietu
studijā ar klavierēm
sargi savu nakti
bezgalīgi
kamēr tā vēl dzīva deg

*

Man nepiemīt vēlme kavēties atmiņās. Es dzīvoju nākotnē. No tā, ko esmu piedzīvojis, man pietrūkst tas, ka nevaru paglaudīt kaķus un paspēlēt klavieres.

Man patika sajūta, ka, nospiežot taustiņu, klavieres vibrē un uz brīdi tu kļūsti par vienotu veselumu ar instrumentu. Ja tu man jautā, kādu es savu dzīvi iztēlojos pirms avārijas, varu teikt, ka man nebija nekādu īpašu vīziju. Gribēju vienkārši dzīvot, pelnīt piķi, atrast meiteni, nodibināt ģimeni. Pirms avārijas tas arī izdevās, man bija draudzene, mēs kopā nodzīvojām piecus gadus. Pēc avārijas viņa pie manis nāca, nāca, līdz nogura un vairs nenāca.

Es ne visai atceros, kā tas ir – būt gultā ar sievieti.

Taču, kad uz ielas ieraugu skaistu sievieti, man mēdz aizrauties elpa. Un, ja vēl viņa uzsmaida, tad vispār – aleluja, un turpmākais vakars uzreiz tāds pozitīvs, lai gan nekas tur apakšā vairs nestrādā.

Man draugu nav. Viennozīmīgi. Paziņas man ir. Draugs, manuprāt, ir tāds cilvēks, kuram tu ne vien vari, bet pat gribi visu izstāstīt. Kam es stāstu par to, kā jūtos? Reizēm pakrītu uz nerviem māsiņai un bērnības dienu draudzenei, kura mani pasākusi reizi nedēļā vest ārā. Kāpēc es kašķējos? Jo esmu cilvēks. Bieži vien cilvēki strīdas pārpratumu dēļ, jo pietiekami neizskaidro savu domu, turklāt otrs pateikto pārprot. Pēc tam ir jānopūlas, lai noskaidrotu un saprastu, ko tad tas otrs patiesībā domājis. Konflikti ir daļa no cilvēka dabas. Bezjēdzīgi, bet arī neatņemami.»

Nesauciet mani par normālu

«Kad cilvēki skatās uz tādiem kā es, gribu viņus aicināt domāt citādi. Proti, vispirms pievērst uzmanību tam, vai cilvēkam kustas pirksti. Man tie nekustas. To zinot, var izdarīt zināmus secinājumus. Redz, ja es smaidu, tad daru to tāpēc, ka cilvēks, kurš nesmaida, nevienam nav interesants un vajadzīgs. Es smaidu, lai ierakstītos šajā divkosīgajā sabiedrībā, kurā cilvēks nekad nedrīkst būt tāds, kāds viņš patiesībā ir. Ja cilvēkam nekustas pirksti, tā ir milzīga problēma, kamēr vien esi dzīvs. Pirmkārt, es nevaru pats ne pakakāt, ne pačurāt. Katru dienu jau septiņpadsmit gadus man kādam jālūdz palīdzība, lai to izdarītu. Vai vari iztēloties savu dzīvi, kurā kāds tev katru dienu bāztu roku dibenā, lai izņemtu kakas? Protams, variants ir caurule vēderā, caur kuru savāc izkārnījumus, bet tas nozīmē arī to, ka miesa ap šo cauruli būtu nepārtraukti iekaisusi un infekcija sekotu infekcijai. Kas savukārt paģērē dzīvi ar nebeidzamu antibiotiku terapiju. Laika gaitā antibiotikas nobeidz vienu nieri, tad otru, līdz esi beigts. Zinu, ko runāju, jo man bija pazīstams čalis, kurš šādā situācijā bija un nomira. Viņš uzskatīja, ka vēdera tīrīšana ar roku ir pazemojoša. Tā, protams, ir. Taču viņš neaizdomājās, ka Latvijā aprūpe nav tik augstā līmenī, lai tādu kā viņš uzturētu pie labas veselības. Rezultātā viņš cirkulēja no pansionāta uz slimnīcu.

Es varu saliekt roku ar bicepsa palīdzību, bet man nav tricepsa. Tas ir svarīgākais muskulis, lai spētu kustināt pirkstus. Savukārt roku iztaisnot varu ar gravitācijas palīdzību, izmetot to ar pleca muskuļiem. Arī līdz tam nonācu palēnām, jo pēc avārijas rokas nekustējās vispār. Kad iemācījos tās pacelt, pagāja pusotrs gads, līdz iemācījos rokas arī iztaisnot atpakaļ. Tie bija lieli prieki. Filmās invalīdus attēlo teju kā apgarotus cīnītājus, bet nekad neparāda to, kāda ir patiesība.

Tā ir milzīga kļūda vērtēt tādus kā es kā normālus cilvēkus, jo es tāds neesmu.

Nav iespējams pierast pie tā, ka ik dienu vēdera izeju tīra ar roku. Tas nenormāli dod pa psihi. Paiet pusdiena, kamēr no tādas procedūras atjēdzos.

Visi invalīdi grib nomirt, bet neviens to nesaka skaļi. Es arī esmu viens no viņiem. Tagad esmu priecīgs, jo esi atnācis, bet pienāks vakars, atkal būs slikti, atkal būs temperatūra, un atkal būs rīts ar vēdera tīrīšanu. Man joprojām ir drausmīgs kauns, kad to dara, tāpēc esmu iemācījies tīrīšanas laikā iemigt, neskatoties uz to, ka sāpes ir milzīgas. Un tad es redzu sapņus, kādus nenovēlu nevienam. Šausmas. Reizēm, kad pamostos, esmu noraudājies. Reizēm kliedzu, bet mani nedzird. Kad pamostos, saprotu, ka kliedzu sapnī, nevis īstenībā.

Un vēl, nerunājot par to, ko tikko atklāju, man vajadzētu būt superbiznesmenim, kurš pelna, lai sevi uzturētu, jo ar to, ko maksā valsts un nopelna mamma, nepietiek. Ik darba dienu no astoņiem līdz pieciem pie manis ir aprūpētājs. Kad aprūpētājs aiziet, lai neveidotos izgulējumi, kādam mani ir jāpagriež arī vakaros un jānoliek gulēt. Loģiski, ka vakaros un naktīs neviens negrib mani aprūpēt par tādu samaksu kā dienā, par brīvdienām nemaz nerunājot. Tāpēc to dara mamma, kas šobrīd ir 74 gadus veca un joprojām strādā, lai mūs abus uzturētu. Šobrīd viņai nekustas divi rokas pirksti un viņas spēki ir uz pēdējās robežas. Es par to runāju bieži, iespējams, tāpēc cilvēkiem šķiet, ka mamma ir titāna robots. Nu saki, kā man pierādīt, ka ir grūti? Dzīvs taču esmu, tātad viss kārtībā… Lai gan psihiski ir smagi. Tas, kas Eiropā tādiem kā es pienāktos pašsaprotami, pie mums ir pa maksu.»

Reinim aizlūst balss, un, pavērsis acis pret baltajiem griestiem, viņš mirkli klusē un tad it kā smaidot saka: «Atceries dziesmu Kad nekas nav palicis tevī? Tizla dziesma, bet vārdi ir ģeniāli. Graujoši. Es gribētu zināt, kā cilvēks, kurš to rakstījis, tobrīd jutās. Tā ir himna cilvēkam, kurš izcietis nenormālas mocības. Zinu, ko runāju, jo agrāk vairākkārt no sāpēm slēdzos laukā. Mirkli pirms izslēdzies tu pasmaidi, un paliek vien iekšējā interese – kas tālāk? Tās ir pēdējās izjūtas, pirms tu kā apziņa pazūdi. Kad atslēdzies pavisam, nedzirdi un neredzi neko, tikai ej, un ne vienmēr vieta, pa kuru ej, ir tunelis. Izrādās, tikai divdesmit procenti no mirstošajiem piedzīvo tuneli. Es vairākkārt šajos starpstāvokļos jutos kā Dievs, kurš rada Visumu ar planētām un cilvēkiem. Es iebridu jūrā un domāju par to, kādas zivis vēl uztaisīt.»

Dzejdaris

Reinis dzīvo mikrorajonā, daudzstāvu mājas piektajā stāvā. Tādam kā es, kuram grūti iekāpt paralizēta cilvēka kurpēs un kurš domā praktiski, pašsaprotami šķiet, ka ērtāk būtu dzīvot zemāk. Taču man neienāk prātā, ko cilvēkam var nozīmēt skats aiz loga.

«Man patīk dzīve piektajā stāvā. Nemaz negribu tuvāk zemei. Godīgi. Es redzu debesis. Vasarā man logs ir vaļā, tur tālumā var redzēt horizontu un sauli, kas aust starp mājām. Tas ir tāds kaifs. Es labprāt dzīvotu vēl augstāk, lai redzētu vēl tālāk.»

Logs ir nerets viesis arī Reiņa dzejā. Tāpat kā kaķi un klavieres. Šobrīd Reinis ir izdevis trīs dzejoļu krājumus un šobrīd strādā pie savas ceturtās grāmatas. «Neatceros, kā sāku rakstīt, bet atceros, ka pieķēru sevi pie sajūtas –

rakstot aizmirstas, ka jūtos slikti.

Tā es sāku sevi mobilizēt rakstīšanai. Iepriekš tu man jautāji par dzīves jēgu. Zini, brīdī, kad rakstu, man ir sajūta, ka es iederos pasaulē. Tā ir galvu reibinoša sajūta, kurai nav līdzīgas. Tā ir mana jēga. Domāju, ja no maniem dzejoļiem cilvēkam patīk divi vai trīs, tad tā ir kā injekcija un grāmata savu funkciju ir izpildījusi. Bet, ja tev patiktu pilnīgi viss, tas būtu par daudz,» spriež dzejnieks. «Ja man būtu iespēja, es gribētu aizbraukt uz Butānu. Tā ir maza valstiņa blakus Nepālai. Tur ir Himalaji un neizķēzīts budisms. Tūristus gan tur neielaiž, bet gan jau es tiktu. Mans uzskats ir tāds: ja laiks ir pienācis, tad viss notiek pats no sevis. Taču, ja apstākļi liek šķēršļus un izrāda pretestību, nevajag tālāk līst. Piemēram, ilgu laiku nekas nevirzījās manas ceturtās grāmatas sakarā. Pēdējo nedēļu laikā man ir riktīgi atvēries un varu rakstīt, bet pirms tam pusgadu vispār neko nevarēju pateikt. Tagad kustība ir atsākusies – satieku pareizos cilvēkus, arī pati ideja par to, kādai šai grāmatai jābūt, materializējas. Gribu, lai tās tapšanā ir piesaistīti Mākslas akadēmijas jaunie censoņi, lai viņi palasa manus dzejoļus un uz to bāzes izveido gleznas. Noskenējot QR kodu gleznas, grāmatu būs iespējams nopirkt, izmantojot kriptovalūtu. Un es, protams, ceru, ka ar šo grāmatu man izdosies aizklauvēties līdz kādām dzirdīgām un palīdzīgām ausīm. Protams, būtu forši, ja atrastos arī kāds, kurš šos dzejoļus varētu pārtulkot angliski. Bet tā ir neiespējamā misija – atrast kādu, kuram visi dzejoļi vienlīdz patīk, jo citādi jau tas nestrādā, turklāt tulkam jābūt vīrietim, jo uzskatu, ka vīrieši un sievietes dzīvo divas dažādas dzīves. Par šādiem izteikumiem esmu daudz kritizēts. Tomēr no saviem vārdiem neatkāpjos. Pirmkārt, vīrietis no sievietes atšķiras ķīmiskā līmenī. Palasiet Zentu Mauriņu un Raini. Vai tiešām viņi neatšķiras? Ja jau ne, tad tu kā vīrietis pamēģini uzrakstīt par to, kā ir, kad zīdi bērniņu, vai kādas sajūtas ķermeni pārņem mēnešreižu laikā. Vīrieši nevar iejusties sieviešu ādā, tāpat kā sieviete nekad nesapratīs vīrieša spēcīgo vēlmi pašiznīcināties.

Es kategoriski atsakos no vīriešiem kopējiem. Man bijusi ļoti slikta pieredze, turklāt vairākkārtīgi. Bet negribu tajā iedziļināties… Sievietēm ir mātes instinkts. Man bijušas divas kopējas dzērājas. Bet ar visu to, viņas bijušas rūpīgākas par vīriešiem, kuri, manuprāt, šim darbam nav radīti.»

Atmiņās par nākotni

«Dzīvē pirms avārijas bijuši arī forši brīži. Bet, kā jau visas atmiņas, arī tās izbāl. Es, goda vārds, nedzīvoju pagātnē. Jau no bērnības dievinu tagadni un to, kas būs. Kad biju mazs, nevarēju ciest Padomju Savienību – man nepatika, kā cilvēki ģērbās, kādas bija viņu frizūras, kā viņi uzvedās, kā runāja, ar kādām mašīnām un riteņiem brauca un kādas kafijas dzirnaviņas lietoja. Man patika vienīgi meitenes un vietas, kur nebija cilvēku, – mežs, pļavas vai upmala. Tāpēc es kavējos atmiņās par nākotni un esmu absolūts Īlona Maska fans. Viņš ir mainījis pasaules attīstības gaitu – sākot ar mākslīgo intelektu, elektroauto un domu par Marsa kolonizēšanu, beidzot ar saules baterijām, kuras izskatās kā dakstiņi. Fantastika. Kā var strādāt divdesmit stundas diennaktī un visiem projektu rasējumiem iziet cauri inženiertehniskā līmenī? Viņš savu darbu veic bez jebkādas lepnības. Gluži kā Dalailama. Man kaut drusku gribētos būt tādam kā viņš. Daži gan man ir teikuši, lai priecājos par to, kā ir, ka ar savu stāvokli nedzīvoju Āfrikā. Bet tas nav adekvāts salīdzinājums. Tagad Masks strādā pie ierīces, kura ir desmitreiz mazāka par matu un paredzēta pieslēgšanai pie smadzeņu garozas. Ar šīs ierīces palīdzību cilvēka smadzenes varēs pieslēgties internetam, būs nodrošinātas ar neierobežotu atmiņu un visbeidzot, un to arī es pats gribētu piedzīvot, šī ierīce ļaus pieslēgties cita cilvēka smadzenēm un, piemēram, no otra mācīties to, kā vadīt ceļamkrānu, jūtot viņa pirkstus, domas un tā tālāk. Tāda būs nākotnes izglītība.»

Bet, runājot par tagadni, Reinis ar prieku stāsta par tiem īsajiem mirkļiem, kad tiek laukā no mājas. «Koncerti mani vairs ne pārāk interesē, bet uz centru vai kādu lielveikalu gan labprāt braucu. Pēdējā laikā esmu ļoti sācis fanot par arhitektūru. Rīgā ir daudz skaistu māju. Iepriekšējā izbraucienā vazājos pa Tallinas ielu, tur ir viena māja, kurai ir ļoti iespaidīgi portiki, kā no Ēģiptes piramīdām. Un vēl esmu pasācis iegriezties svešās sētās, lai paspriedelētu, kā tur būtu dzīvot.

*

kratos pa tallinas ielu
dzirdu krievu čali mani uzrunājam
vai jūs esat tas rakstnieks
jums labi sanāk
paldies
apstulbis kratos tālāk
iebraucu kādā svešā
pelējuma un sabrukuma
pēcnāves dzīves sētā
kāds trūdošajos dēļos ieremontējis baltu logu
durvju lielumā
koks pa kuru var negarlaikojoties uzkāpt uz jumta
un iegāzties istabās kur nedzīvo pat atmiņas
pretīgi un forši
tā man tāda izklaide
līst svešās sētās un iestrēbt 40 gramīgo
piņģerotu
o te pat izīrē dzīvokli
spēcīgi
baigais rakstnieks es stulbi smaidu
braucu prom
un īsti nesaprotu
kā te var dzīvot
vispārībā

*

Pēdējie graudi smilšu pulkstenī

«Dzīve ir kā upe. No tās var izkāpt vienīgi tad, ja nomirsti. Upes ietvaros ir neskaitāmas straumes. Vari peldēt pa virsu, dauzīties pa gultni un dūņām, var peldēt baudot, tā, ka tikai deguns vien pabāzts laukā, vari arī cīnīties un peldēt pret straumi. Tu arī vari atrast silto komforta straumi vai varonīgi mesties aukstajā, krāčainajā straumē, bet ārpus upes ietvariem izkāpt nevari, ja vien nenomirsti.»

Sarunās par dzīvi arī nāvei ir sava loma. Tas ir kā punkts teikuma beigās. Galu galā ne jau nāve ir baisa. Patiesi baisa ir nepanesama dzīve. Lai kā es aprakstītu Reiņa stāstīto, nav iespējams ar vārdiem likt sajust to, kā cits jūtas. «Man ir atlicis maz laika. Mammas spēki ir teju galā. Ja vien man būtu lielāks finansiāls atbalsts, tas palīdzētu izdzīvot vēl dažus gadus. Es ticu, ka nākotnē ir risinājumi, kuri man palīdzētu atgūt pirkstus. Tad es pats varētu, piemēram, pačurāt. Tas būtu kosmoss.

Kad mammas spēki izsīks, sāksies mans lielais pārbaudījums – vai spēšu izdarīt pašnāvību vai ne.

Tu zini, kas notiek pansionātos? Aizbrauc paskaties! Ja tev izdodas sev padarīt galu, esi laimīgākais cilvēks uz zemes. Tādiem kā man tur nav ko meklēt. Man neviens vēderu netīrīs, bet pats pakakāt nevaru. Vienīgā izeja ir caurule. Bet kurš to pieskatīs, dezinficēs? Māsiņām taču ir jāēd un jādzer kafija. Es neko neizdomāju, stāstu tev par savu paziņu, kurš kopš dzīves pansionātā trīs gadu laikā izdzisa. Turklāt viņš bija tāds, kurš nevienam neko neprasīja, turpretī es esmu no tiem riebekļiem, kurš regulāri sauc un kaut ko prasa. Tas nozīmē, ka mani tur vispār neieredzēs. Dzīvi cilvēki pansionātos sapūst, slīkstot savās čurās vai sapūst izgulējumu dēļ, tikmēr labklājības ministri ar apgarotu Jēzus seju stāsta, ka pansionātos viss ir kārtībā un tik traki jau nemaz nav. Es saprotu, ka valstij nav viegli un cilvēkiem pašiem ir grūti. Bet es nesaprotu, vai esmu pelnījis tādu nāvi, kā mira mans paziņa? Ja sabiedrība saka, ka tā tam jābūt, man vairs nav ko teikt. Atliek samierināties un gaidīt…

Ja ļauts iztēloties, tad pēc nāves es gribētu kļūt par gaismas kodu, kurš ceļo bezgalīgi, iemiesojoties dažādos organismos, planētās un zvaigznēs, bet saglabājot visu savu iepriekšējo pieredzi. Arī šo. Tāda vēlme manī ir kopš bērnības.»

Mūsu saruna ir galā. Es pieceļos un mirkli stāvu istabas vidū, nezinot, kā pateikt, ka iešu, jo stāstam materiāla pietiek. Apsolu, ka sūtīšu pie Reiņa fotogrāfi sievieti. Es vēl nezinu, ka pēc divām dienām valdība slēgs robežas un aicinās cilvēkus palikt mājās. Pēkšņi mums visiem kaut nedaudz, bet ir iespēja sajusties kā Reinim, izgaršojot neziņu par savu nākotni, sajust draudus veselībai un būt ierobežotiem telpā. Lai mūs izklaidētu, aktieri sociālo tīklu straumēs visiem lasa priekšā Dekameronu un Tet bērniem uzsauc multenes bez maksas. Un tieši uz šī fona es saprotu, cik ļoti dominējam mēs – normālā sabiedrība, un tādu kā Reinis izmisīgie saucieni līdz mums nonāk jau kā klusi čuksti. Kamēr kāds domā, kā tikt mājas no Tenerifes, Reinis prāto, kas ar viņu notiks, kad mammas smilšu pulkstenim izbirs cauri visi smilšu graudiņi.

*

dzīvojam
kosmosa apgūšana atkal apstājas svarīgākajā brīdī
globalizācija tieši tāpat
nav jēgas turpināt
cilvēce ir pamodusies
ne pārāk sagatavota kaila
trīcoša un banknotēm visos caurumos
nolikta uz tramplīna
kur lēksim
uz priekšu
atpakaļ
uz augšu kopā vai atsevišķi
un vēl
drīz attapsies radikāļi un psihiski slimie
par militāro sektoru nerunājot
toties virtuāļi
strauji vairojas
un tunberga zviedrijā var mierīgi
ārstēt nervus
zeme attīrās
klikt
un mani apņem tumsa
es vēl esmu dzīvs
izstiepju rokas elpoju
miers
reset

Autora P. S.

Jūs teiksiet – visiem palīdzēt nav iespējams. Taisnība. Ja mēģināsim to darīt, būsim izputējuši uzreiz. Taču mēs varam palīdzēt kādam. Es savos definētajos bankas ikmēneša maksājumos ielieku Reini Runci un ceru, ka vismaz daļa rīkosies tāpat.

Reinis Runcis

LV82HABA0551011504293

2 komentāri

Diana Mikelsone
Godigi un bedigi ,kad mammas dzives smilsu pulkstenim visas smiltinas ...piekriti vai nepiekriti teiktajam ,tas ir cilveks.Vai valsts un sabiedriba ir morali fiziski ,finasiali gatava palidzet jeb joprojam socialisma dzivojam bet lepojamies ,ka esam Eiropa.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+