Bez robežām. Arī ar multiplo sklerozi

Jēkabpiliete MARIJA PENTJUKOVA strādā par ārsta palīdzi neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādē. Skaļa, droša, pašpārliecināta – tāda pozitīvā huligāne, kas ap sevi pulcē cilvēkus un dzīvi dzer lieliem malkiem. Mariju no trases nocēla dīvaini veselības traucējumi. Tā bija vesela cīņa, līdz noskaidrojās diagnoze – multiplā skleroze.
Stiprais stāsts
Gundega Gauja
8. janvāris

Saglabāt

Pabijusi tunelī

«Man tiešām dabiski piemīt liela enerģija! Mammai ir mašīna, kuru mēdzu aizņemties, bet katru reizi, kad es to paņemu, mašīnai pārstāj degt kāda lampiņa. Ar kolēģiem nonācām pie secinājuma, ka man enerģijas ir tik daudz, ka vienkārši sit ārā korķus! (Smejas.) Tiesa, agrā bērnībā bija lielas problēmas ar veselību. Četru gadu vecumā piedzīvoju avāriju. Pati to neatceros, bet, pēc vecāku stāstītā, – gāzās kravas mašīnas piekabe un uzkrita man virsū. Guvu smagas traumas, man izņēma vienu nieri, ilgi biju komā. Protams, uz sevis redzu rētas un dažādas liecības, bet vairāk pastāstīt nevaru. Avāriju neatceros, bet to, ko redzēju komas laikā, gan atceros. Redzēju vienu radinieku, kurš uz mani kā uz mazu bērnu rājās: «Ej prom, ko tu te dari?!» Un tā es pamodos. Vēlāk izrādījās, ka šis radinieks bija miris vēl pirms manas piedzimšanas, bet es pamodos no komas un nosaucu viņu vārdā. Visiem bija šoks un pārsteigums. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināta, ka TUR viss notiek. Jau vēlākajos gados ar saprātu izspriedu, ka radinieks bija tajā tunelī, jo aizgāja pašnāvībā. Līdz ar to viņš tur bija iesprūdis – ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tā es pie sevis noformulēju. Pēc tam man bija problēmas ar veselību, viss organismā mainījās, sākās arī dažādas alerģijas, imunitātes problēmas, skolas laikā nācās bieži paslimot. Bet tas viss man īsti netraucēja, es tik un tā gāju kā tanks uz priekšu – uz saviem mērķiem!»

 

Gribu medicīnā

«Pēc studijām Kultūras koledžā sanāca tā, ka aizbraucu pastrādāt uz ārzemēm, piecus gadus biju prom Anglijā. Atgriežoties sapratu – medicīna tomēr tā velk! Mana mamma arī strādā Jēkabpilī neatliekamajā palīdzībā par ārsta palīdzi. Iestājos Medicīnas koledžā Bulduros. Tur biju kā zivs ūdenī, savā vietā! Pēc trim gadiem beidzu koledžu ar ārsta palīga diplomu, tad paliku vēl vienu gadu un izmācījos arī medmāsu programmu, kas dod tādu eiropeiskāku papīru, jo ārsta palīga profesija ir šaurākam darba tirgum. Pēc skolas izvēlējos darbu neatliekamajā palīdzībā, jo sēdošs darbs – tā jau vairs nebūtu es. Sanāca pastrādāt uz ātrajiem gan Rīgā, gan Jūrmalā.»

 

Kad piezogas slimība

«Viss sākās pagājušajā gadā – man bija trīsdesmit gadi. Pēkšņi paliku bez balss, varēju tikai čukstēt. Iesākumā nepievērsu lielu uzmanību, tomēr pēc kāda laika devos pie ārsta, un tur atklājās, ka ar balss saitēm viss ir kārtībā. Balss joprojām nebija, un pēc pusotra mēneša pēkšņi pazuda arī dzirde. Dažas dienas pēc dzirdes pazušanas sāka pasliktināties arī redze. Nevarēju normāli paiet, reiba galva. Nebija nekādas saprašanas, kas tieši notiek, ģimenē pieņēmām lēmumu, ka man jāatgriežas Jēkabpilī, jo vairs nevarēju būt viena. Jēkabpilī nonācu slimnīcā, uztaisīja magnētisko rezonansi, un tur galvas smadzenēs – vienpadsmit balti plankumi... Neviens nevarēja pastāstīt, vai tas ir kaut kas taustāms vai tie ir tukšumi… Bija liels, liels nespēks. Bija daudz dažādu domu, tāda kā depresija, bet ar šīm izjūtām iemācījos ātri tikt galā.

Esmu  pozitīvs cilvēks. Skumt un bēdāties nekad neesmu mācējusi.

Jēkabpilī nevarēja noteikt diagnozi, tad nu devos uz Latvijas Jūras medicīnas centru, jo tur ir ārsti, kas specializējas tieši multiplajā sklerozē. Jūras medicīnas centrā mani uzreiz pabrīdināja, ka viss nebūs ātri, jo diagnozes noteikšana ir diezgan ilgs process. Man vēlreiz veica magnētisko rezonansi, lumbālpunkciju, kad dur mugurkaulā un ņem kaulu smadzeņu šķidrumu. Tas bija sāpīgi, un pēc tam sākās milzīgas galvassāpes, kuru līdz tam nebija. Visādas analīzes, citu slimību izslēgšana – tas viss ilga pusgadu. Pārbaudīja, vai nav ērču encefalīts, izslēdza arī Laimas slimību. Tajā gadā man bija vairākas lēkmes – tajos brīžos zuda dzirde, pasliktinājās redze. Pēc lēkmes viss it kā atnāca atpakaļ, bija slikti un tad atkal labi. Augustā kļuva diezgan slikti, bija sajūta, ka paralizē visu labo pusi. Tas bija īslaicīgi uz divdesmit minūtēm, bet pēc tam ģimenē nolēmām, ka ilgāk nevar vairs izturēt šo gaidīšanu bez saprašanas – kas notiek?!»

 

Tikt līdz diagnozei

«Ģimene, draugi un kolēģi man ļoti palīdzēja, savāca naudu un aizsūtīja uz Sanktpēterburgu pie neirologa, par kuru no paziņām bija labas atsauksmes. Tur uztaisīja analīzes un būtībā četru dienu laikā pateica, ka ir jāapstājas pie diagnozes – izkaisītā jeb multiplā skleroze. Izrakstīja daudz vitamīnu, zāļu, kas man tiešām palīdzēja, uzturēja pagaidu formā, kamēr atgriezos Latvijā un turpinājās pārbaudes. Mani paņēma uzskaitē Jūras medicīnas centrā, un sāku saņemt bioloģiskos preparātus. Tagad nevaru sūdzēties. Ja salīdzina ar to lielo slimošanas gadu, tad šobrīd viss ir diezgan labi. Ir brīži, kad ir nelielas lēkmes, kad parādās  galvassāpes, nedaudz mazinās redze, bet tik slikti kā bija bez zālēm, tā vairs nav. Zāles špricēju sev pati ar tādu kā pildspalvu, kas jāuzlādē, jāieliek iekšā šļirce… Tas visiem pacientiem ir jāiemācās darīt pašiem, gribi to vai negribi, tāpat kā cukura diabēta pacienti sev špricē insulīnu. Ģenētiski šī kaite tālāk netiek nodota, man dzimtā nevienam citam tādu problēmu nav. Domāju, ka tas tomēr ir saistīts ar avāriju bērnībā, jo man bija arī smaga galvas trauma, bet tas nav oficiāli apstiprināts. Multiplā skleroze skaitās autoimūnā saslimšana.

Man ļoti palīdzēja mans lors Jēkabpilī – dakteris Uldis Urtāns. Ja ne viņš, es varbūt joprojām nezinātu, kas tieši ar mani ir, un vēl ilgi un dikti meklētu vainu. Viņš pirmais saprata, ka ir laiks braukt uz Rīgu un ka nebūs vienkārši. Milzīgs viņam paldies par to, ka viņš pievērsa tam lielu uzmanību. Arī Jūras medicīnas centrā bija jauka daktere Jolanta Kalniņa, arī viņai liels paldies. Kamēr vēl izmeklējos un tika precizēta diagnoze, iestājos novada jauktajā korī Putni un sāku dziedāt. Kad nebija paasinājuma, ar balsi un dzirdi viss bija ok.

To labo dienu, paldies Dievam, bija un joprojām ir vairāk nekā slikto.

Tās es cenšos piepildīt ar kaut ko pozitīvu, ar jaunām nodarbēm. Šovasar ar savu kori aizbraucu pat uz Latvijas simtgades Dziesmusvētkiem! Lai gan ar manu veselību tas nebija viegli.»

 

It kā slimības nebūtu

«Vēl pirms diagnozes visu dzīvi dzīvoju ar domu, ka jāpaspēj daudz izdarīt. Bija enerģija, piepildīju katru dienu, nekad nesēdēju mājās, jo likās, ka tas degradē dzīvi, – ir jākustas, jāpilnveidojas, jāiepriecina sevi. Līdz diagnozei tiku janvārī, zāles palīdzēja labi, tāpēc jau aprīlī atgriezos darbā. Paasinājumu nebija, jutos stiprāka, likās – ja es ilgāk sēdētu mājās, tad vēl vairāk slimotu. Tā gribēju atgriezties brigādes darbā! Atceros pirmo dienu pēc atgriešanās – man likās, ka manas melnās dienas beidzot ir beigušās! Saģērbos, gāju uz darbu ar prieku un lepnumu, likās, ka esmu atkal savā vietā, beidzot atpakaļ. Es strādāju kopā ar mammu, un bieži pat esam vienā brigādē, braucam izsaukumos divatā – tāda ģimenes brigāde. Protams, cilvēkiem pat prātā neienāk, ka mediķim pašam varētu būt veselības problēmas. Bet, ja godīgi, es pati par to nedomāju un dzīvoju tā, it kā man slimības nebūtu. Ikdiena ir raiba un totāli neparedzama. Dežūrā notiek viss iespējamais – ir daudz zāģēto izsaukumu, cilvēki kaut ko sev nozāģē ar fleksi, ir dažādas traumas. Esmu redzējusi ar huskvarnu izzāģētu seju. Es labi saprotu, ka darbs ātrās palīdzības brigādē nebūs man visu atlikušo mūžu, jo labi apzinos savu veselības stāvokli. Aprīlī iesāku strādāt ar pilnu slodzi, bet tagad samazināju to uz pusslodzi, lai otru pusi strādātu mierīgākos apstākļos – turpat centrā kā dispečere, kas izrīko, kura brigāde kur brauks, aizpilda dokumentus.»

 

Pagalma zelta brandža

«Domāju: tas, ka man ir mediķes izglītība, man palīdzējis visu šo izturēt. Varbūt bez tās es uz savu slimošanu skatītos histēriskāk. Tomēr, strādājot neatliekamajā palīdzībā, nākas daudz saskarties ar dzīves beigām, ar lielām veselības problēmām, tāpēc savu situāciju uztveru un pieņemu kā normālu. Pieņemšana nenāca caur depresiju, ar prātu sapratu – ir tā, kā ir.

Mana slimība nekad nepāries, jo to nevar izārstēt.

Statistika ir ne pārāk iepriecinoša, jo cilvēki ar multiplo sklerozi beidz dzīvi ātrāk nekā pārējie. Kā nu kuram organisms noreaģē, bet ir cilvēki, kas sekmīgi dzīvo līdz piecdesmit, sešdesmit, septiņdesmit gadiem… Šobrīd balstos uz to, ka augšā mani sargā. Man ir liels atbalsts no mammas un draugiem. Ar tuvajiem draugiem visi kopā uzaugām vienā daudzstāvu mājā – tāda pagalma brandža, plecs pie pleca. Tagad jau visi izklīduši, bet mēs aktīvi komunicējam un reizi gadā noteikti satiekamies uz pagalma salidojumu, arī tie, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Kopā esam seši cilvēki, un man ir liela aizmugure, atbalsts – visi pozitīvi, enerģiski cilvēki un darba rūķi. Kad pateicu, ka man viss slikti, uzreiz aktivizējās visi! Paldies par to. Sociālajā vietnē Instagram sekoju Pasaules Izkaisītās sklerozes asociācijai. Tur cilvēki no visas pasaules dalās savā pieredzē, arī es tur rakstīju savās sliktajās dienās – ka galvenais ir atcerēties: blakus ir cilvēki, un pie viņiem vajag droši vērsties.»

 

Izkliegt brīvību

«Man ļoti patīk traki ceļojumi, varu ceļot arī tepat pa Latviju, jo daudzviet neesmu bijusi, piemēram, kopš atgriešanās no Anglijas visu laiku gribas aizbraukt uz Siguldu. Septembrī ar darba kolēģiem bijām Atēnās, Grieķijā. Tāds kultūršoks, man viss tā patika! Akropoles teritorijā ir kāda īpaša vieta, kur, pēc viņu senās mitoloģijas, esot tikušās fejas. Tur uzrāpos tādā augstā stabā bezdibeņa malā, kājas trīcēja nenormāli, un man saka: «Pagriezies ar seju.» Bet man bail, jo aiz muguras ir vienkārši bezdibenis. Pagriezos, un tad bija tāds... Pat nezinu, kā to nosaukt – iedvesmas vilnis… Gribējās kliegt tajā brīvībā, kuras priekšā tu stāvi. Un tad es arī kliedzu! Likās – beidzot esmu brīva. Toreiz izkliedzu daudz ko laukā, atbrīvojos no kaut kā lieka.

Jo vairāk es darbojos un kustos, jo vairāk dzīvoju.

Gribētu teikt, ka septiņdesmit gados redzu sevi uz Harley Davidson moča, braucot apkārt pasaulei. Mugursomā abi mani kaķi, un mēs dodamies baudīt dzīvi! Gribas izdarīt kaut ko, kas paliks aiz manis, kaut ko lielu. Gribētos gan bērnus, gan ģimeni, bet man ir tik daudz enerģijas, ka blakus vajag tikpat enerģisku, nenormālu un crazy cilvēku, bet tādu atrast nav viegli. Pašlaik es steidzos baudīt dzīvi, jo neviens jau nezina, kas būs tālāk. Bet ar tādu ģimeni un draugiem kā man ir vērts dzīvot!»

 

Novērtē rakstu

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Ievas Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Ievas Māja

Ievas Receptes

Ievas Dārzs