Sventes lavandu daiļās saimnieces stiprais stāsts: Vīra aiziešana mani sašķēla gabalos

«Zinu, zinu – neizskatos pēc lauku meitenes, to man daudzi saka,» Signijas vārdi un smiekli paukšķ kā plaukstoši pavasara pumpuri. «Iebrauca te pērn lepns kungs ar tā-ā–ādu mersedesu. Izkāpj un saka – neticot, ka es pati te strādāju, jo ar tādu manikīru neviena dārzā neejot. Ko jūs domājat – visas smukās pilsētā, bet laukos tikai tās, kas pāri palikušas? Nekā nebija! Mēs te, laukos, esam svaigas un skaistas, nestaigājam kirzas zābakos netīru muti. 

Dusmas pēc vīra nāves man palīdzēja izdzīvot un dzina uz priekšu.

Vajag tikai pašām sevi sapurināt. Es turu līmeni! Zinu – ja pati neko nedarīšu, nekā arī nebūs. Jā, man patīk būt smukai. Pa mammas līniju iedzimto šķībo augšlūpu, kas man tā nepatika, pie kosmetoloģes salaboju, gaļu neēdu, jo tad labāk izskatos, katru rītu mazgāju matus, vienmēr pirms iešanas dārzā uzkrāsoju lūpas, smuki saģērbjos, mati copītē, pērļu auskari, uzvelku cimdiņus un nesu akmeņus. Ja arī kādreiz nagi melni, man ir ziepes, skrubīši, birstītes, ar ko visu noberzt. Savai manikīrei sūdzos – cilvēki pārmet, ka es nestrādāju! Viņa saka – iedod manu numuru, lai piezvana, pastāstīšu, kādas tev rokas. Un audzina mani: iezied vakaros rokas un pēdas ar eļļu – tev tik sausa āda!»