Bērnu ginekoloģe Lāsma Līdaka: Es dažreiz dusmojos uz to savu daļu, kas cīnās par taisnību pasaulē

Ginekoloģija
Gundega Gauja
17. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Mums ir daudz foršu, jaunu dakteru! Un viena no tām ir LĀSMA LĪDAKA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe. Viņai rūp mūsu meitas, kas ir Latvijas nākotne!

Lāsma Līdaka

  • Ginekoloģe un dzemdību speciāliste, bērnu un pusaudžu ginekoloģe. Vienīgā stacionārā strādājošā bērnu ginekoloģe Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Pieņem pacientes arī privātpraksē Alpino Pērle.
  • Ārste ar viedokli. Nesen aktīvi pauda viedokli saistībā ar tūkstošiem neatcelto vīzīšu pie speciālistiem slimnīcās, ko nosauca par valsts budžeta izniekošanu, un aicināja uz atbildīgāku rīcību.
  • Stažējusies Vācijā (Krankenhaus Düren), pastāvīgi papildina zināšanas starptautiskās konferencēs, īpaši bērnu un pusaudžu ginekoloģijā.
  • Lektore Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē.
  • Studē doktorantūrā Rīgas Stradiņa universitātē.
  • Ilgstoši darbojusies biedrībā Papardes zieds.
  • Rīdziniece, 31 gads, precējusies, vīrs – programmētājs.
  • Patīk skatīties labu kino. Filma, kas iespaidojusi, –  Paolo Sorentīno Jaunais pāvests.
  • Dzīves moto: no jebkuras situācijas ir izeja.

 

– Pirmais, ko es, jūs satiekot, izdzirdēju – pa telefonu centāties ātri pārbaudīt, kā jūtas kāda no jūsu jaunkundzēm slimnīcā. Tas jums ir tāds paradums?

– Jā, es tā daru. Bērnu slimnīcā esmu vienīgais ginekologs. Protams, tur ir citi kolēģi – ķirurgi, pediatri, anesteziologi, reanimatologi, kuriem ļoti uzticos, bet jā – man ir sajūta, ka mans pacients ir mana atbildība. Esmu mēģinājusi nezvanīt, bet tad trauksme izaug tik liela, ka labāk piezvanu, noskaidroju un dzīvoju mierīgi. Daudzi ārsti, kurus es apbrīnoju un cienu, arī tā mēdz darīt. Daudzi pacienti to nezina, viņi domā – diena beigusies, ārsts aizgājis, pacients aizmirsts, bet lielākoties jau tā nav.

– Tikko skaļi izskanēja informācija par tūkstošiem vizīšu pie slimnīcu ārstiem, uz kurām pacienti vienkārši neierodas, turklāt arī nepaziņo par to. Jūs savā Facebook profilā bijāt skarba – minējāt, ka konkrētajā dienā pie jums uz vizīti nav ieradušies trīs pacienti pēc kārtas un ka jūs iedosiet viņu tālruņu numurus tiem vecākiem, kuri savukārt izmisīgi gaida šādu iespēju. Vēlāk komentējāt šo situāciju arī televīzijā. Bijāt nokaitināta?

– Gandrīz 23 tūkstoši pacientu jeb 14 procenti no visiem, kas šogad bija pieteikušies uz dažādām konsultācijām Bērnu slimnīcā, uz tām neieradās un arī nepaziņoja par savu neierašanos. Es saprotu, ka situācijas dzīvē mēdz būt dažādas, bet ir svarīgi atcerēties, ka tas ir mūsu valsts budžets – tas ir stāsts ne tikai par naudu, bet arī par speciālistu pieejamību. Šīs konsultācijas būtu noderējušas citiem. Piemēram, pie manis vidēji rindā jāgaida trīs mēnešus. 

Divdesmit trīs tūkstoši – tas ir milzīgs skaitlis! Es tur velti gaidu, bet tikmēr būtu varējusi apskatīt kādu pacientu stacionārā. Šajā sakarā mani uzrunāja kāds pazīstams mācītājs – viņam arī tā gadoties, ka cilvēki piesakās un neatnāk. Pasmējos – ārprāts, cik drosmīgam ir jābūt, lai piemānītu mācītāju!

– Facebook saņēmāt arī daudz kritikas par šo savu viedokli. Jums pārmeta visus sistēmas trūkumus un arī drosmi šitā izrunāties. Tas pārsteidza?

– Kad ieliku savu nikno postu, pēc tam mani uzaicināja televīzijā kā viedokļa paudēju par šo tēmu. Nebija tā, ka tieši es gribēju būt tā, kura aktualizē šo tēmu, tā vienkārši sanāca. Ceru, ka no tā iznāks kaut kas labs, situācija mainīsies. Slimnīca arī domās par to, kā ieviest sankcijas pret tiem, kas bezatbildīgi un atkārtoti neierodas un arī neatsaka konsultācijas.

– Ieskicējiet savu darba lauku – ar kādām kaitēm strādā bērnu ginekologs, kas ir jūsu ikdiena?

– Jaundzimušai meitenītei ir visi reproduktīvie orgāni, un tur diemžēl paveras ļoti liels potenciālo saslimšanu klāsts. Iedzimtas anomālijas, veidojumi, dzimuma diferenciācijas traucējumi, kad dzimums nav īsti skaidrs – vai tā ir meitenīte vai puisītis.

Nebūšu no tiem ārstiem, kas teiks: ārprāts, pusaudži to vien dara, kā nodarbojas ar seksu!

Vēlākā vecumā ir iekaisumi, pubertātes traucējumi, dažādi reti ģenētiskie sindromi, no kuriem daļa ir saistīta arī ar ginekoloģiskiem orgāniem. Vēl vēlākā vecumā ir tēmas, kas varbūt cilvēkiem ir vairāk saprotamas, – neregulāras mēnešreizes un citi menstruālā cikla traucējumi, visi ar izsargāšanos saistītie jautājumi, pusaudžu grūtniecība. Sadarbojos arī ar citu specialitāšu kolēģiem – gastroenterologiem, onkologiem, endokrinologiem, ķirurgiem. Strādāju arī ar pieaugušām sievietēm, grūtniecēm, tā ka man ir viss spektrs!

Es nekad nezinu, kāda būs mana diena, un tas ir ļoti interesanti – neļauj ieslīgt rutīnā un pašapmierinātībā. Protams, arī pacientu izmērs…. Ir jaundzimušie, ir neiznēsāti jaundzimušie. Ir meitenes ar ļoti lielu svaru – pie 130–140 kilogramiem.

– Šis žurnāls iznāks īsi pirms Latvijas simtgades. Kādu jūs redzat mūsu jaunās paaudzes sieviešu veselību?
– Jārēķinās, ka es strādāju valsts slimnīcā. Ginekologi, kas strādā privātpraksē, redz citas meitenes un citu nākotni. Es redzu meitenes arī no bērnunamiem, jauniešu centriem, no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, no ļoti dažādiem sociāli ekonomiskajiem slāņiem, kas kopā rada visai krāsainu bildi. Kā milzu problēmu es saskatu izglītības trūkumu par veselību vispār un arī par reproduktīvo veselību.

Veselības mācības nav skolu programmā jau ilgus gadus, un tas ir ļoti jūtams. Sākot jau ar higiēnas jautājumiem, ir daudz jārunā, ka ļoti nepieciešams menstruālais kalendārs, kā to skaitīt, kā interpretēt, kad nākt pie ārsta, kā arī ļoti neskaidri ir jautājumi par kontracepciju. Kontracepcijas lietošanas ziņā esam totāli vienā līmenī ar lielāko daļu postpadomju valstu.

– Tik bēdīga situācija?

– Jā. Attīstītajā Eiropā hormonālo kontracepciju un citas modernas kontracepcijas metodes lieto līdz pat 90 procentiem jaunu sieviešu. Latvijā populārākā metode ir prezervatīvs, kas diemžēl bieži tiek kombinēts ar pārtraukto dzimumaktu. Vidējais dzimumdzīves uzsākšanas vecums Latvijā ir 17,5 gadi – tas savukārt ir tāpat kā visur Eiropā.

Joprojām spēkā ir daudz aizspriedumu, mītu par hormonālo kontracepciju, dzemdes spirālēm. Otrs milzīgs klupšanas akmens ir seksuāli transmisīvās slimības. Mūsu skaitļi ir daudz mazāki nekā citur Eiropā, bet mana pārliecība ir tāda – tas ir tikai tāpēc, ka slimības netiek diagnosticētas. Valsts programmas skrīningam, lai noteiktu seksuāli transmisīvās slimības, nav, infekciju noteikšana bez maksas ir tikai dažās iestā-dēs. Man ir tā priekšrocība Bērnu slimnīcā, ka varu norīkot meitenēm valsts apmaksātas analīzes, ņemu tās praktiski visām, kam kaut reizi ir bijis sekss bez prezervatīva. Un piektajai daļai atklājas, ka ir hlamīdiju infekcija.

Lielākoties meitenes nesaprot, cik tas ir nopietni – ka hlamīdijas var izraisīt neauglību, palielināt ārpusdzemdes grūtniecības risku, var izraisīt nopietnus iekaisīgus procesus iegurnī, un vienīgais, kas no tā pasargā, ir prezervatīva lietošana. Tāpēc veselības mācība skolās ir svarīga. Turklāt nepietiek pateikt – smēķēt ir kaitīgi, lietojiet prezervatīvus, ēdiet dārzeņus! Veselības mācība ietver arī to, ka cilvēks saprot – viņa veselība ir vērtība, tās ir prasmes par to reāli rūpēties.

Man ir daudz meiteņu, kuras stāsta, ka ir skola, pulciņi, mūzikas skola un nav pat laika paēst. Līdz ar to viņām ir ēšanas traucējumi, un ir tās, kas atnāk mājās un ēd ļoti neveselīgi, un dabū lieko svaru.

Mēs ļoti gribam, lai bērni zina matemātiku, ģeogrāfiju un visu pārējo, bet kāda tam ir jēga, ja bērnam nav veselības un viņš nemaz nevarēs skolā gūtās zināšanas izbaudīt, būt pilnvērtīgs sabiedrības loceklis līdz sirmam vecumam?!

– Kas ir tie mīti, ar ko jūs darbā regulāri satiekaties?

– Viss par un ap hormonālo kontracepciju. Hormonālā kontracepcija pasaulē ir zināma jau 60 gadus. Šampūns, ko mēs katru dienu lejam sev uz galvas, nav tā pārbaudīts, kā hormonālā kontracepcija! Ir skaidri zināmi ieguvumi, riski, bet joprojām cilvēki uzskata, ka hormonālā kontracepcija padara neauglīgu, kaut tajā nav nekādas loģikas! Tāpat arī par vakcināciju pret dzemdes kakla vēža izraisītājvīrusu…

Noteikti vajag potēties! Nav pierādījumu, ka vakcīna radītu neauglību nākotnē. Sievietes auglība un reproduktīvā funkcija ir ļoti sarežģīts mehānisms. Neskaitot operāciju, kurā radikāli tiek izņemti visi orgāni, nav neviena veida, kā pilnībā ietekmēt auglību, sabojāt to, tāpat kā nav viena veida, kā noteikt, vai sieviete ir auglīga. Ja vīriešiem ir spermogramma, sievietei tāda viena testa nav.

– Kādi vēl ir jūsu aktuālie novērojumi?

– Pubertāte viennozīmīgi sākas agrāk. Visticamāk, to ietekmē dažādu faktoru kombinācija – mēs labāk dzīvojam, ir vairāk pārtikas, vidē ir vielas, ko varētu nodēvēt par endokrīnajiem jaucējiem, kas izmaina endokrīnās sistēmas darbību, pasteidzinot pubertāti. Tās ir, piemēram, dažāda veida plastmasas.

Ja agrāk priekšlaicīga pubertāte bija no deviņiem gadiem, tad tagad tie ir astoņi gadi. Kādreiz uzskatīja, ka menstruācijām jāsākas līdz 16 gadiem, tagad – līdz 15.

Par lieko svaru – kādreiz tika uzskatīts, ka tauku šūnas ir tikai tauku depozīts, kur nekas nenotiek. Savukārt tagad zinām, ka tauki ir ļoti aktīvs endokrīnais orgāns, kurš producē dažādas vielas, kas iesaistās organisma vielmaiņā un hormonu producēšanā, turklāt lielākoties sliktā, nevis labā veidā. Tāpēc bieži saku meitenēm: ja tu samazināsi svaru, visticamāk, ir 50 procentu iespēja, ka normalizēsies arī menstruālais cikls.

Ir radikālie gadījumi, kad dzimumdzīve tiek uzsākta ļoti agri, bet ir meitenes, kas joprojām gaida. Es noteikti nebūšu no tiem ārstiem, kas teiks – ārprāts, pusaudži to vien dara, kā nodarbojas ar seksu! Tā nav taisnība, to neapstiprina arī statistikas dati, viss caurmērā ir tāpat, kā bija pirms piecpadsmit gadiem. Par senākiem laikiem ticamu datu nav. Kas attiecas uz abortiem – to skaits ir ievērojami samazinājies pēdējos gados. Ir pieaugums pavisam jaunu meiteņu vidū, bet šie skaitļi vienalga nav ļoti lieli.

– Kāpēc pieaugums?

– Grūti pateikt. Runājot par abortiem līdz četrpadsmit gadu vecumam – 2017. gadā tās bija astoņas meitenes un vēl septiņas šajā vecumā dzemdēja. Es pat brīnos, ka tik maz, ņemot vērā sliktos kontracepcijas lietošanas paradumus. Mani vairāk pārsteidz vispārējais abortu samazinājums – latvieši laikam ir gudra tauta, prot bez kontracepcijas nepalikt stāvoklī. (Smejas.)

Tas ir interesanti, un man tam nav skaidrojuma. Bet teikt, ka mūsu jaunatne iet uz grunti – to nevaru. Pieaugušie bieži grib rādīt ar pirkstu uz jauniešiem, bet arī paši nereti nelieto zāles tā, kā viņiem ir noteikts, neiet pie ārstiem un arī nelieto kontracepciju. Kontracepcijas lietošana vispār ar katru vecuma piecgadi samazinās.

– Sanāk – seniori ir lielākie grēkāži kontracepcijas lietošanā?

– Jā! Ja netiek lietotas dzemdes spirāles vai hormonālā kontracepcija, tad pārsvarā tā ir paļaušanās uz pārtraukto dzimum-aktu. Abortu skaits pēc trīsdesmit piecu gadu vecuma samazinās, bet nevis tāpēc, ka cilvēki sāk rūpīgāk izsargāties, bet tāpēc, ka samazinās viņu auglība. Arī šajā vecuma grupā ir daudz nenoteiktu seksuāli transmisīvo infekciju gadījumu, jo varētu domāt – četrdesmitgadīga sieviete dzīvo ar vīru, kāpēc viņai pārbaudīties?!

– Kā vispār dzīvē nonācāt pie medicīnas, un kā – tieši savā specialitātē?

– Piecpadsmit gadu vecumā rakstīju skolā pētniecisko darbu par abortu, nezinu, kāpēc izvēlējos tieši šo tēmu. Materiālu meklējumi mani aizveda uz organizāciju Papardes zieds, kur sāku aktīvi darboties, vadīju nodarbības skolās, atbildēju uz jauniešu karstajiem e-pastiem. Nu jau pusi dzīves esmu pavadījusi ar šiem jautājumiem! Iesākumā domāju studēt psiholoģiju, bet daktere Zane Krastiņa, kas tolaik bija Papardes zieda valdē, kad mācījos vidusskolas pēdējā klasē, paņēma mani līdzi savā dežūrā uz dzemdībām.

Tur sapratu – viss, būšu ginekoloģe!

Nedaudz vēlāk daktere Inga Steinberga mani paņēma uz dežūru Dzemdību namā, kur pirmo reizi redzēju ķeizargrieziena operāciju. Sapratu – gribu būt operējošā ārste! Tā arī iestājos mediķos, trešajā kursā izvēlējos pediatrijas studiju programmu. Es tiešām šobrīd daru to, ko gribēju darīt, un esmu par to ļoti laimīga. Tā ir laime – satikt to darbu, ko gribi darīt, tik agri, un ka tas viss izdodas.

No Lāsmas Līdakas personiskā arhīvaBrīdis savā dārzā

– Visi jau nenokļūst Papardes ziedā – tur jābūt vēlmei iet cīņā par ideju!

– Es dažreiz dusmojos uz to savu daļu, kas cīnās par taisnību pasaulē. Kaut kādu iemeslu dēļ tā daļa manī ir aktīva, un ir brīži, kad sev saku: Lāsma, paklusē, tā nav tava darīšana! Bet tad ir tāds: nē! Kā nav mana darīšana?! Tā ir mūsu kopēja darīšana, un lietām jānotiek pareizi. Man sevi tad ir grūti apturēt. Pusaudžu gados biju ļoti patstāvīga, paralēli mācībām strādāju – man ir bijusi arī apkopējas karjera vairāku gadu garumā.

– Jūsu vecāki ar jums runāja par veselību, pubertāti?

– Jā. Kad iznāca slavenā Zīlīte – man bija divi gadi, māsai trīs. Mēs ar mammu kopā to izšķirstījām.

– Jums taču bija tikai divi gadi!

– Paga, paga, tā ir tā lielā lieta, kad vecāki prasa: kad bērnam stāstīt, kā rodas bērni? Bet kad bērnam izstāstīt, ka zeme nav plakana? Vecāki domā – ārprāts, es viņam izstāstīšu, un viņam būs trauma uz visu mūžu! Tāpat kā mēs stāstām par to, kas ir austiņas, actiņas, mēs stāstām arī par to, kas ir dzimumorgāni. Tas nav nekas rupjš, tas mums ir piederīgs. Tas mums ir jākopj, jāuzmana, jāsargā, tas arī neizbēgami ved pie sarunas, kam šie orgāni ir vajadzīgi un ka tā rodas bērni. Līdz ar to kaut kādu izpratni par to bērns var gūt jau ļoti agri. Tad pakāpeniski tā informācija tiek audzēta klāt.

– Kā vecākiem sākt šādu sarunu?

– Ir vecāki, kas saka – viņš neko nejautā, tāpēc es arī neko nestāstu. Bet viņi nevaicās to, par ko instinktīvi jūt, ka vecākiem tas nav komfortabli. Iespējams, ka viņš trijos vai četros gados ir kaut ko mēģinājis vaicāt, bet reakcija ir bijusi tāda, ka viņš vairs neuzdrošinās atkārtot. Grāmatnīcās ir visādas grāmatas visādiem vecuma posmiem, ir multenītes internetā.

Ja citādi galīgi nekādi, tad ir jāatrod kāds cits pieaugušais, kas to var izdarīt, jo bērnam šī informācija ir jāsaņem.

Bērnam jāzina, ka viņa dzimumorgānus neviens nedrīkst aiztikt, ka tur neko nedrīkst bāzt iekšā – ne puikām, ne meitenēm.

Pēdējais gadījums bija – mazās Rimi stikeez mantiņas piecgadīgas meitenes makstī. Bērniem viss interesē. Ja vecākus šī tēma mulsina, tad vajadzētu padomāt – kāpēc? Kas pašam ir neatrisinātie jautājumi?

– Kas ir bijuši jūsu lielākie profesionālie izaicinājumi? Kas dod gandarījumu?

– Manā acu priekšā divpadsmit, trīspadsmit gadus jaunās pacientes ir izaugušas par jaunām sievietēm. Piemēram, ir iedzimtas problēmas ar olnīcu darbību, un viņa saņem hormonu aizvietojošo terapiju, lai sāktos normāla dzimumattīstība, būtu mēnešreizes. Ir forši redzēt, kā viņas ir kļuvušas par sievietēm, un es tur esmu varējusi palīdzēt! Ļoti sāpīga problēma ir meitenes ar ēšanas traucējumiem, viņām pat nebūtu jānāk pie ginekologa, bet tas bieži izrādās vienīgais ārsts, pie kā viņas nāk, jo nav mēnešreižu.

Patiesībā cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem pirmais ārsts ir psihiatrs, bet Latvijas sabiedrībā ir ļoti grūti pateikt: manam bērnam vajag psihiatru. Arī meitenei grūti to pieņemt. Tas ir ilgs laiks, kamēr viņas atveseļojas. Ķirurģiskā daļa man ļoti patīk, bet vislielāko gandarījumu un arī līdzpārdzīvojumus sagādā ilgstošie pacienti. Diemžēl nereti trūkst līdzestības, vecāki nav gatavi piedalīties. To ir grūti redzēt un saglabāt neitralitāti.

– Kā jums izdodas saglabāt neitralitāti?

– Neizdodas. Es reizēm pasaku, tā pasaku… Ļoti atvainojos saviem pacientiem, bet tas tiešām ir aiz sāpēm par to, kas notiek. Bērnu medicīnā ir ārkārtīgi daudz cerību. Kad kļūst kaut drusku labāk – bērni iet spēlēties, priecājas, dzīve turpinās. Dzīves spars bērnos ir ārkārtīgi liels. Protams, ir arī briesmīgi gadījumi, kad nekas nav labi. Tā ir bērnu onkoloģija, citas neārstējamas slimības – tās ir ļoti bēdīgas situācijas, par laimi – salīdzinoši reti.

– Kas paliek dzīvei ārpus darba? Vai eksistē dzīve pēc medicīnas un darba laika beigām?
– Izaicinājums, protams, ir līdzsvars. Ja darbā iegulda daudz, no kaut kurienes ir jāņem pretī. Paļauties uz to, ka darbs dos pretī, ir naivi. Lieta, par ko maz runā, ir ārstu psihohigiēna.

Es nevaru kalpot tomātiem! Man ir skaistuma dārzkopība – ziedošie krūmi!

Tās ir triviālas lietas – regulāri jāpaēd, arī ārstam ir daudz jādzer ūdens, man ir stingri ieplānotas pusdienas konkrētā laikā, jo tas ir svarīgi. Ja neparūpēsies par sevi, tad nevari parūpēties par citiem. Praktiski nav tādu ārstu, kas strādā tikai četrdesmit stundas nedēļā.

– Cik jūs šobrīd strādājat?

– Šobrīd strādāju daudz mazāk, tas bija ļoti nopietns lēmums. Pirms tam es strādāju līdz astoņdesmit stundām nedēļā – bija arī dežūras Stradiņos, darbs divās privātpraksēs un vēl studenti.

Dzīve reizēm noliek pie vietas, šī gada sākumā man sākās nopietna slimība – reimatoīdais artrīts.

Tas ir autoimūns process, ko nosaka mani gēni. Slimība lika ļoti pārvērtēt visas aktivitātes, vajadzēja atteikties no dežūrām Stradiņos. Arī nonākšana pacienta lomā palīdz daudz ko saprast. Komunicējot ar citiem artrīta pacientiem, sapratu, ka arī te ir daudz mītu. Daudzi cilvēki neārstējas un neizmanto 21. gadsimta medicīnas iespējas.

Es varu strādāt, kustēties, pārvietoties bez sāpēm, tikai pateicoties medicīnas sasniegumiem. Gribētu iedrošināt visus hronisko slimību pacientus meklēt iespējas sev palīdzēt, turklāt tradicionālajā medicīnā. Šie preparāti mani patiešām fiziski piecēla no gultas dažu dienu laikā. Ir daudz iespēju! Tikai – mēs nogriežam sev šos ceļus, meklējot kaut kādu mistisku dziedināšanu, kas, visticamāk, neeksistē.

– Kā uzturat sevi fiziskā formā?

– Man ir dārzs! Kā īsts latvietis – rušinos. Jāteic, ka augu mirstība manā dārzā ir diezgan zema un aug viss labi.

– Tās ir puķes vai augļi un dārzeņi?

– Nē, tie noteikti nav dārzeņi! Es nevaru kalpot tomātiem! Man ir skaistuma dārzkopība – ziedošie krūmi. Pēc pusstundas dārzā es īsti neatceros, kā mani sauc, ko es daru, ka ārpusē ir civilizācija. Dārzs ļoti labi palīdz. Tas ir tāds nacionālais sports, man ir arī kolēģi, ar kuriem mēs maināmies ar stādiem. Par pārējo – tamborēt es nemāku, adīt nemāku. Šad un tad es paceļoju, bet šobrīd man ir tas posms, kad vairāk patīk mājās, Latvijā, pie dabas. Protams, ir kongresi un darba braucieni, bet tā ir cita veida ceļošana. Šobrīd es braucu ceļojumā uz savu dārzu.

– Vīrs arī ir saistīts ar medicīnu?

– Paldies Dievam, nē! Vīrs ir programmētājs, viņš ir mans balsts un balasts. Pazīstam viens otru no 3. klases, kopā esam vairāk nekā piecus gadus. Esmu viņam ļoti pateicīga, ka viņš man ļauj strādāt un aizrauties ar manu darbu, un neprasa – kad būsi mājās, kāpēc man nav vakariņu? Jo viņam parasti nav vakariņu.

– Viņš jūs neprogrammē, viņš programmē darbā!

– Jā, tieši tā! Un tā jau tāda zināma lieta – ja ģimenē kaut viens ir medicīnā, tad visa ģimene ir medicīnā. Tas ir neizbēgami. Man ir svarīgi dalīties, izstāstīt, kā ir gājis, par ko priecājos, bēdājos.

– Pēdējais jautājums – kam jūs ticat?

– Es ļoti ticu kopējai labestībai, ka kopumā pasaule ir ļoti laba vieta. Jā, arī ar bēdīgām notīm un sliktām lietām, un arī ar cilvēkiem, bet kopumā tā ir ļoti laba vieta. Mūsu pašu rokās ir lielākā daļa risinājumu, mēs varam ietekmēt lietas. Ja ir apstākļi, ko nevaram pārvarēt, tad varam sev pateikt – OK, šito nevaru, bet ar to var dzīvot. Ticu, ka jebkurā situācijā ir izeja un pat diezgan OK izeja!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs