Biškopju asinis jeb kā māsas Santa Stūrīte un Una Gorodecka sāka nodarboties ar biškopību

Dzimtas stāsts
Gunta Šenberga
10. septembris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Ieva Andersone, no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Pirms dažiem gadiem māsas SANTA STŪRĪTE un UNA GORODECKA mantoja vectēva mājas un atdeva bitēm mazo pirkstiņu, ielaižot tās divos stropos. Bet tās paņēma visu roku un piespieda nopirkt Ferrari.

Māsu dzimtā puse ir Liezēre, taču pašlaik viņas abas dzīvo Rīgā. Vecmāmiņas māju Sarkaņu pagastā, pavisam tuvu Madonai, saņēma mantojumā pirms gadiem pieciem. Remontēja māju un domāja, ko iesākt ar zemi. Santa saka: «Laikam vainīga latviešu zemnieka sirds. Tā sāp, ja zeme ir pamesta un netiek lauksaimnieciski izmantota. Gudrojām, ko gan mēs lauksaimniecībā varētu darīt, ja maizes darbs un dzīve rit Rīgā un vēl kādu laiku tā arī paliks? Līdz nonācām pie secinājuma, ka mums varētu būt smaržīgs bišu ganāmpulks.

Mūsu dzīslās rit arī biškopju asinis. Vecāmāte no tēva puses Marianna Grāvīte padomju laikos pie Gaiziņa kopa lielu dravu. Viņu pazina visā apkārtnē, jo vecāmāte gan no propolisa, gan vaska gatavoja īpašas ziedītes, un cilvēki pēc tām brauca. Tagad, protams, žēl, ka to receptes gājušas zudībā. Vēlāk arī mūsu tētis ar bitēm darījās. Lai gan bijām to redzējušas, pašas neko nepratām. Tomēr kaut kāds bišu gēns vai instinkts laikam bija pārmantojies, un tas mudināja paskatīties, kas par zvēriņiem tās bites ir.»

Pirmās divas saimes Santai atveda krustmeita tepat no netālās Bērzaunes: «Likās, paskatīšos uz viņām, apmīļošu, paņemšu medu, vienreiz gadā sabarošu, un miers. Kad sāku darboties, tad tikai sapratu, ka patiesībā neko no bitēm nesaprotu un neko par viņām nezinu. Latvietes perfekcionisms un sievietes perfekcionisms man neļauj kaut ko darīt nezinot. Tāpat kā draudzene, kas audzē tomātus un grib par tiem zināt visu, es arī gribu saprast to kukaini. Tāpēc iestājos Vecbebru skolā mācīties biškopību tālmācībā un pagājušajā gadā finišēju.»

Bites tālmācībā un tuvumā

«Tā ka varu teikt: līdz pagājušajam gadam bites bija mans hobijs, bet nu vairs ne, esmu diplomēta biškope. Jāmācās bija pusotra gada. Ziemā sestdienās un svētdienās klasēs mācījāmies teoriju, bet pavasarī un rudenī gājām dravot mācību dravās. Tas tiešām bija ļoti vērtīgs pasākums, man ļoti patika, un es ļoti daudz ieguvu. Teoriju jau katrs var grāmatā paskatīties un pamācīties, cik bitei kāju, bet praktiskā dravošana – tas ir pilnīgi kaut kas cits.» Nākamajā gadā jau bija četras saimes, bet pagājušajā – tātad trešajā dravošanas gadā – divdesmit trīs. «Biju iedomājusies, ka šogad varētu būt jau trīsdesmit saimju, tomēr nebūs vis,» atzīst una. «Divdesmit trīs pašlaik ir maksimums, ko spējam apkopt. Lai arī tas ir sezonāls darbs, tomēr cauru vasaru katrās brīvdienās, šurp atbraucot, vairākas stundas ir jāvelta bitēm.» Tā kā Santa nu bija izglītota dravniece, tad gluži neviļus viņa kļuva par galveno. Bet ko Una? «Mēs smejamies, ka māsa ir vergturis un es esmu mazais verdziņš, kas dara, ko vergturis liek. Visu sezonu staigāju ar dūli.»

Vai taisnība, ka pie bitēm nedrīkst iet sasvīdis, sasmaržojies un, nedod dievs, iedzēris? «Taisnība gan,» Santa apstiprina. «Bitēm nepatīk smaržas un nepatīk sviedri. Arī vilnainās jakās pie bitēm nevar iet, jo viņu instinkts saka, ka tur nāk lācis, kas izpostīs ligzdu un nolaupīs medu, – vilnas smarža viņām netīk. Bet par to alkoholu... Ulmaņa laikos uzskatīja: bites labāk par jebkuru citu paņēmienu var atradināt no dzeršanas. Cilvēki, kas pie bitēm iet ilgstoši, nekad nav alkoholiķi. Dzērāju viņas vienkārši nodzeļ. Bites ir fenomenāls veidojums. Bišu saime ir viens kopējs organisms, kas spēj pastāvēt tikai kopā. Bite viena nevar dzīvot. Ir tikai bišu saime, kas var funkcionēt. Skatoties uz bišu dzīvi, filozofi varētu rakstīt un varbūt jau ir rakstījuši par cilvēku sabiedrību. Bišu mātei vienreiz mūžā ir kāzu ceļojums – viņa izlido ārpus stropa, vienreiz dzīvē viņai ir sekss ar vairākiem traniem, un tad piecus gadus dzimst jaunās bites. Ja bišu saimei māte ir aizgājusi bojā, bites ātri bišu bērnu sāk barot ar specifisku mātes barību un izaudzina sev jaunu māti. Bišu mātei viņas iekārto speciālu mātes kanniņu, kur tā aug. Ja nu kannas ir vairākas, tad pirmā māte, kas izlien ārā, apdzeļ visas, kuras vēl nav izšķīlušās. Tāda interesanta kārtība. Ir viena karaliene, kurai ir pakārtota visa saimes darbība,» Bišu pasaule Santu vēl arvien fascinē. Miers, bišu zumze, kas, atbraucot uz laukiem, nereti ir vienīgā skaņa. Citādi klusums tik skaļš, ka ausis sāp.

Vai ir zināms, cik daudz medus ienes viena saime?

Dravas grāmatā gali vēl nav savilkti un ieguvumi saskaitīti, bet iespējams, ka šogad no katras saimes būs iegūti trīsdesmit litri medus. Tas ir tik daudz, ka Santa un Una ar savu medu pirmoreiz aizbrauca pat uz jaunatvērto Āgenskalna tirgu. Līdz šim no liekā medus palīdzēja atbrīvoties radi, draugi, paziņas un darba kolēģi. «Mazās 300 mililitru burciņas daudzi pirka dāvanām. Stāstīja, ka vedīšot uz Ameriku, Āziju, Angliju, Vāciju. Pirka pat nepagaršojuši. Mums tas bija milzīgs pārsteigums un reizē arī gandarījums. un es domāju, ka noformējumam, iepakojumam ir ļoti liela nozīme un nopelns šajā ziņā,» stāsta Santa.

Par savu medus burciņu dizainu Santa un Una izpelnījušās profesionālo biškopju un skatītāju atzinību un pirmo vietu arī šīsvasaras Latvijas biškopju saietā konkursā Veiksmīgākā biškopības produkta etiķete 2018. Logotipa ar bites spārniem, ko var uzlūkot arī kā bezgalības zīmi, autore ir Santa: «Gribējās tajā ielikt dziļāku domu. Lai cilvēki pamana bezgalības zīmi un aizdomājas, ka Apis mellifera infinite – bezgalīgā medus bite, apputeksnētāja – ir tā, kas nodrošinās nākotnes esību mūsu planētai. Mūžību. Bez viņas cilvēce nevar pastāvēt. Nevar izdzīvot, kaisot uz visām pusēm pesticīdus, kas iznīcina bites. Jāpateicas Tomam, kas to ideju prata skaisti uzlikt uz papīra, ietverot gan sauli, gan zemi, gan mūžības riņķi. Mēs mēģinājām produktā ietvert bites nozīmību nākotnes pasaulē. Un man šķiet, ka tas ir izdevies, un prieks, ka tiekam saprastas.» Skaistajās burciņās ir dažādu ziedu medus. Māsu drava ir stacionāra – no vienas vietas uz citu, pie rapša, griķiem vai viršiem, viņas to nevadā. Kas apkārtnē zied, tā nektāru bites savāc. «Lai noteiktu, no kādiem ziediem medus vākts, būtu jāveic analīzes, un tas ir ļoti dārgi un neatmaksājas,» stāsta Santa, starp citu, pēc profesijas un pamatnodarbošanās finansiste. «Vācijā un Austrijā pats dārgākais ir rudzupuķu medus. Pie mums iecienīts ir viršu un liepziedu medus. Bet vai zināt, kas šogad izpelnījās pirmo vietu degustācijā? Rīgā ievākts liepziedu medus no dravas, kas izvietota Āgenskalnā uz viesnīcas Hotel Janne jumta. Iespējams, ka Rīga ir vienīgā vieta, kur puslīdz tīru liepziedu medu var ievākt, jo, ja pilsētā zied liepas, tad ir arī medus, jo gandrīz nekādu citu ziedu nav. Laukos vienmēr ir sajaukts no visa pa druskai.»  

Lai gan māsu medus burciņas jau ir apbalvotas un pamazām arī pircēji tās iepazīst, Santa ar savu analītisko finansistes prātu secina, ka pagaidām biškopība viņām abām ir hobijs. Pagaidām tas prasa tikai ieguldījumus un atmaksā ar prieku un gandarījumu. «Par hobiju vienmēr ir jāmaksā, un parasti – dārgi.»

Pēdējais lielais ieguldījums šajā hobijā bijusi Vācijā ražota medus sviede. Spoža metāla muca, kas aprīkota ar elektroniskām smadzenēm. Māsas to sauc par savas dravas Ferrari. Ar to varētu izsviest medu, ko savākušas arī 60 un pat visas 100 saimes. Vai arī sniegt ārpakalpojumu citiem dravniekiem. Šūnas gan jāatvāko pašām, bet visu citu mašīna izdara dažās minūtēs, un tad tikai jāatgriež krāns, lai medus tek ārā. «Ir jau izdomāti arī atvākojamie aparāti, bet tie līdz ar vāciņu noņem nost arī ļoti daudz medus, jo medus rāmītī jau nav tik gluds kā galda virsma. tādi der milzu dravai ar 500–1000 saimēm,» secina Santa. Un piebilst: «Bet šis – mūsu lauki un bites – ir mūsu pensijas kapitāls.»

Iesācēja komplekts biškopim

Bites. Pirmo saimi var iegūt, noķerot spietu vai palūdzot atdaleni pazīstamam biteniekam. Strops, kur bitēm dzīvot. Santa savas skaistās bišu mājiņas pirkusi smiltenē, uzņēmumā Nemiers Plus, mājaslapa www.bisustropi.lv. Inventārs – rāmīši, apkāres, spilveni u. c. bišu dzīvei stropā vajadzīgas lietas. Dūmeklis un kaltiņš, ar ko darboties pašam dravniekam. Spectērps – kombinezons, cepure un cimdi. Viss kopā maksās vairākus simtus eiro.

Kur mācīties biškopību?

Kursos:

  • Latvijas biškopības biedrībā (LBB); 
  • www. strops.lv, rakstot uz epastu liga@strops.lv vai zvanot pa tālruni 25902500 programmas koordinatorei Līgai Lapiņai.

Tālmācībā – Ogres tehnikumā, kurš veiksmīgi pārņēmis Vecbebru biškopības skolas lietas un biškopību arī turpina mācīt Vecbebros. Mācības ilgst gadu, klātienē notiek vienreiz mēnesī, sestdienā un svētdienā, ir dienesta viesnīca. Vecbebros ir mācību drava, kurā darbojoties, visu iespējams izmēģināt pašu rokām. Šajā sezonā audzēkņi ar pasniedzējiem dravā ievākuši tonnu medus. Informācija pa tālruni 22848473, Linda Caune.    

Maksa –  aptuveni 400 - 600 eiro par visu kursu, var maksāt pa daļām.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs