Rīga +13°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
KONSULTĒ Ineta Eglīte, Latvijas Biškopības biedrības veterinārārste, konsultante.
Kādiem jābūt apkārtējās vides apstākļiem, lai varētu nodarboties ar bioloģisko biškopību? Pirmkārt, ir jāapgūst biškopība – jāprot ar bitēm apieties. Ja ir vēlme darboties kā bioloģiskam biškopim, svarīgākais ir – kādā vietā bites tiks turētas. Latvijā ir intensīvās lauksaimniecības reģioni, piemēram, Zemgale, kuros ir gandrīz neiespējami sertificēt bioloģisko biškopību. Bet, ja mantojumā ir īpašums mežainā apvidū, kur vēl saglabājušās kādas pļavas un lauksaimniecībā ne tik intensīvi izmantotas teritorijas, vai arī apkārtnē ir pārsvarā bioloģiski apsaimniekotas lauksaimniecības zemes, tad tas varētu būt iespējams un to pat vajadzētu izmantot, jo tādu vietu patiešām nav daudz. Nepatīkami vienīgi ir tas, ka bites ne vienmēr nektāru ievāc noteikto triju kilometru rādiusā, dažkārt, ja nektāra avots ir ļoti pievilcīgs un tuvākā apkārtnē nektāra ienesums ir nabadzīgāks, tās pēc nektāra aizlido arī tālāk.
Bioloģiskās bišu dravas drīkst atrasties vietās, kur triju kilometru rādiusā ir tīra vide, kurā netiek izmantoti pesticīdi un cita agroķīmija un bites var iegūt nektāru un ziedputekšņus no bioloģiskās lauksaimniecības augu kultūrām vai savvaļas augiem, vai mežiem. Dravas ir jātur pietiekamā attālumā no avotiem, kas var radīt medus piesārņojumu vai kaitēt bitēm. Bišu stropus un materiālus, ko izmanto biškopībā, gatavo no dabiskiem materiāliem, un bites piebaro tikai ar bioloģiski sertificētu barību.
Citi lasa
Vairs nevar kā agrāk
Diemžēl, arvien pieaugot konvencionālās lauksaimniecības platībām Latvijā, var kļūt apdraudēta bioloģisko dravu pastāvēšana. Bioloģiski strādājošie bitenieki tās novieto apvidos, kur ir iespējams nodrošināt, ka nektārs un ziedputekšņi tiek iegūti no bioloģiskās lauksaimniecības augu kultūrām, savvaļas augiem un mežiem. Bioloģiskās ražošanas noteikumi nosaka, ka vismaz triju kilometru attālumā no bišu dravas nedrīkst būt, piemēram, rapšu lauki, kas tiek apsmidzināti ar pesticīdiem. Līdz ar to nākotnē Latvijā nodarboties ar biškopību saskaņā ar bioloģiskās ražošanas noteikumiem varēs ļoti ierobežotās teritorijās. Uzklausot vairāku biškopju pieredzes stāstus, nākas atzīt, ka vairs nevar saimniekot kā agrāk, proti, turēt bišu stropus pie mājas. Sakarā ar to, ka konvencionālā lauksaimniecība plešas plašumā, visi tīrumi, kas agrāk bija pļavas un ganības, tiek aparti un ganību bitēm paliek aizvien mazāk. Bitenieki tādējādi ir spiesti stropus ar bitēm vest uz tuvākiem vai tālākiem kaimiņu pagastiem.
Izaicinājums – atrast vietu dravai
Tāpēc lielākais izaicinājums, darbojoties šajā nozarē, varētu būt tieši dravošanas vietas izvēle – apkārtnē bez intensīvās lauksaimniecības. Visas pārējās prasības, kas jāievēro un atbilstoši kurām jāsakārto dravošana, ir izdarāmas. Piemēram, vaska apmaiņai var izmantot tikai sertificētas bioloģiski ražotas izcelsmes vaska šūnas vai arī gatavot no sava vaska pats vai arī no sava vaska reģistrētā vaska pārstrādes uzņēmumā, kas nodrošina izsekojamību, ka šūnas tiešām tiek izgatavotas no attiecīgā vaska. Bišu piebarošana ziemošanas periodam notiek uz pašu bišu atbilstoša un ziemošanai piemērota medus vai arī piebarošanu veic ar bioloģiski sertificētu ziemas barību, pamatojot, kāpēc nav sava medus un ir radusies nepieciešamība bites piebarot. Bišu slimību ierobežošanai atļautas tikai dabiskas metodes un dabiski līdzekļi. Piemēram, Varroa destructor ierobežošanā drīkst izmantot tikai organiskās skābes un augu izcelsmes vielas. Dravošanā priekšroka dodama vietējai bišu pasugai Apis mellifera mellifera. Protams, arī stropa materiāli jāizvēlas pēc iespējas dabiskas izcelsmes.
Iegādājoties bioloģiski sertificētu medu, pircēji var būt droši, ka bišu produktos pesticīdu atliekvielu iespējamība ir niecīga.
Uzraudzība ir stingra
Ja vēlas, lai bioloģisko produktu ražošana ir atbilstoši sakārtota un sertificēta, ir jāizpilda bioloģiskās ražošanas prasības, kas noteiktas ES regulā, ir jāveic pieraksti un uzskaite dravā, notiek ikgadēja sertifikācijas inspektora vizīte, kā arī ir gadu jāiesniedz pieteikums, ražošanas plāni un atskaite par saražoto iepriekšējā sezonā. Bioloģiskos ražotājus uz grauda tur arī Valsts augu aizsardzības dienests, Pārtikas un veterinārais dienests un Lauku atbalsta dienests. Ja atklājas neatbilstības, uz laiku tiek apturēta sertifikāta darbība. Ja pārkāpumi turpinās, iegūto sertifikātu anulē, turklāt jāatmaksā visas ES fondu plānošanas perioda ietvaros saņemtās subsīdijas – tātad mācība par šmaukšanos ir ļoti skarba.
Tomēr, lai arī jādara šie papīru darbi, tie nav tik apjomīgi, lai netiktu galā.
Viens no pozitīvajiem aspektiem ir tas, ka iespējams pieteikties arī uz atbalsta maksājumiem. Atbalsts gan kopš 2022. gada ir samazināts, bet samazinājums ir skāris arī citus bioloģiskās saimniekošanas veidus, ne tikai biškopību. Tieši šie maksājumi, iespējams, arī ir tas, kas bioloģisko biškopību vēl uztur kaut kādā līmenī. Vēl ir arī biškopji, kuri vēlas saimniekot bioloģiski pēc savas pārliecības, un tie dažkārt pat nemaz nesertificējas. Lai arī medus ir bioloģisks, ja nav atbilstošā sertifikāta, izmantot bioloģisko produktu marķējumu, protams, nedrīkst.
No 2023. gada ieviestas izmaiņas valsts atbalstā bioloģiskajiem biškopjiem*
Līdz šim atbalstu maksāja par saimēm, bet tagad, lai to saņemtu, jāpiesaka platības, uz kurām bites nodrošinās apputeksnēšanu. Atbalstam ir noteikts ne tikai minimālais platību lielums, bet arī saimju, par kurām varēs saņemt atbalstu, skaits. Lai saņemtu atbalstu par 1 ha, jābūt vismaz diviem bišu stropiem/saimēm uz hektāru. Atbalsta likme bioloģiskajā biškopībā ir 60 eiro/ha, un atbalstam var pieteikt ne mazāk kā 10 ha.
*Avots: Latvijas Lauku konsultāciju un pakalpojumu centrs.
KĀ NENOPIRKT SLIKTU MEDU?
Patiesībā nekvalitatīvs vietējs medus tirgū, iespējams, nemaz nav tik bieži sastopams. Medum ir noteiktas kvalitātes prasības, un pārsvarā tas tām arī atbilst, tās visi pārzina un ar tām rēķinās. Biškopju Latvijā ir diezgan daudz, un viņu vidū pastāv konkurence, līdz ar to ir diezgan labi apmācīti kvalitatīva un laba medus ražošanas jautājumos.
Veikalos, tostarp lielveikalos, pieejamais medus, kas ievākts citās valstīs (arī ārpus ES), ir fasēts citu valstu fasēšanas uzņēmumos, un, lai gan viss it kā tiek kontrolēts, tomēr dažkārt atklājas dažādas neskaidras un nepatīkamas lietas. Neoficiāli tiek apgalvots, ka medus viltojumu procents ir visai liels, un to noteikti veido ne jau medus no biškopju dravām, pārdots tiešajā tirdzniecībā, bet gan šie lielie fasētāji un viņu izvēlētie iegādes avoti.
Skaidrs ir viens – gudrāk rīkosies tie, kas biškopības produkciju iegādāsies no zināmām bioloģiskajām biškopības saimniecībām, tādējādi saņemot garantiju, ka bites nebūs ganījušās laukos, kur lietotas lauksaimniecības indes. Uz marķējuma etiķetes parasti ir arī biškopja kontaktinformācija, un, ja kaut kas nepatīk, ir iespējams sazināties.
Kā kļūt par bioloģisko ražotāju?
Lai iegūtu bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu, zemnieks, lauksaimnieks vai pārstrādes uzņēmums vispirms iesniedz pieteikumu vienā no sertificēšanas institūcijām (pēc brīvas izvēles), norādot izvēlētās jomas un platību. Latvijā darbojas divas kontroles institūcijas – Vides kvalitāte un Sertifikācijas un testēšanas centrs.
Jaunpienācējiem bioloģiskajā lauksaimniecībā obligāti jāiziet 160 stundu ilgs mācību kurss – tas jāpaveic divu gadu laikā. Mācības piedāvā gan Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Mūžizglītības centrs, gan Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (tālmācībā), gan Sertifikācijas un testēšanas centrs.
Pēc pieteikuma izvērtēšanas inspektors dodas uz pārbaudi saimniecībā, un tiek noteikts pārejas periods divu gadu garumā. Šī perioda laikā saimniecība pārtop par pilntiesīgu bioloģisko saimniecību.
Mana pieredze
Maija Malnača, bioloģiskā biškope no Viesītes puses:
"Nodarboties ar biškopību sākām 2012. gadā – esam auguši no diviem līdz 83 stropiem. Saimniekojam trijās novietnēs, kas nepārtraukti tiek pārvietotas. Bioloģiski sertificēti esam pēdējos četrus gadus. Kas mūs pamudināja tieši bioloģiskajai saimniekošanai? Pirms četriem gadiem rakstījām projektu finansējuma ieguvei, un tapšana par bioloģisko lauksaimnieku bija viens no nosacījumiem, kas deva lielāku garantiju tam, ka projekts tiks apstiprināts. Arī atbalsta maksājumi ir lielāki. Tomēr pāri visam ir mūsu pašu pārliecība par labumu, ko sniedz dabīga pārtika. Arī pirms tam paši nekādus pesticīdus nelietojām un saimniekojām videi draudzīgi.
Tiesa, jāsaka, ka šodien situācija ir krietni mainījusies, salīdzinot, kāda bija pirms četriem gadiem. Tolaik apkārtnē vēl bija gana daudz bioloģisko platību, taču pēdējos gados rapsis ņem virsroku, līdz ar to arvien grūtāk atrast bitēm ganības un nākas novietnes pārvest uz atbilstošākām vietām.
Lielākais šādas saimniekošanas izaicinājums? Laikam jau birokrātija – PVD vizītes, ļoti daudz atskaišu, 2023. gadā pieņemtie likumi, ka jāslēdz līgumi ar zemes īpašniekiem par lauku apputeksnēšanu, citādi nevar saņemt atbalsta maksājumus. Vienlaikus labi saprotam, ka tas viss ir nepieciešams.
Pašlaik nesliecos apgalvot, ka esam pozitīvi noskaņoti, un ļoti ticams, ka bioloģisko biškopību kādā brīdī nāksies pārtraukt."
Andrejs Briedis, bioloģiskais biškopis Madonas pusē:
"Ar biškopību sākām nodarboties 2008. gadā, sākot no nulles. Tikko bijām nopirkuši zemi blakus Teiču rezervātam Mētrienas pagastā. Pēc dažiem gadiem izdevās uzbūvēt dravas māju, pateicoties Eiropas Savienības atbalstam jaunajiem zemniekiem. Tad arī tika sagādāts pamata inventārs un stropi pirmajām saimītēm. Protams, pirmos gadus par biznesu īsti runāt nevarēja, taču jau pēc kāda laika bioloģiskā biškopība sāka izskatīties ļoti vilinoša – cenas bija labas, pieprasījums arī –, un atlika tikai ražot. Izvēlējāmies tieši biškopību, jo man vienmēr ļoti paticis strādāt ar bitēm. Produkciju realizējam tirdziņos, dažos veikalos un uz vietas saimniecībā. Ražojam arī dažādus mājražojumus, par pamatu ņemot biškopības produktus. No finansiālā skatupunkta šobrīd mūsu gadījumā stāsts ir par saimniecības izdzīvošanu, saglabāšanu, bet par nekādiem straujiem izrāvieniem runāt nevaram.
Turpināt bioloģisko biškopību varu tikai tāpēc, ka man ir izdevies atrast piemērotas vietas, kur bišu stropus novietot. Sākumā visas saimes stāvēja tepat blakus Teiču dabas rezervātam – tā ārējā aizsargjoslā. Taču 2017. gadā tapa skaidrs, ka atrašanās rezervēta ārējā aizsargjoslā nekādi nepasargā no pesticīdiem, un, lai saglabātu bioloģisko sertifikātu, nācās ar bitēm mukt mežā. Burtiski! Daļa no dravām ir izvietotas mežainajās teritorijās Beļavas apkārtnē starp Mētrienu un Ļaudonu. Šobrīd bišu saimes pastāvīgi pie mājas nestāv. Ir gadi, kad atvedam jūlijā, augustā uz viršu ienesumu, bet tad pavasarī atkal vedam prom, lai netrāpās pesticīdi.
Sākotnējais plāns bija dravu audzēt līdz 150 saimēm, bet pēdējā gada laikā esam tomēr samazinājušies. Līdz šim vidēji sezonā tās bija 60–70 saimes, pērn 40–50. Uzskatu, ka nav jēgas vienā novietnē turēt pārāk daudz saimju. Ienesums no salīdzinoši dabiskajām teritorijām – mežiem un pļavām – ir visai vienmērīgs, bez izteiktiem kāpumiem un kritumien. Un, novietnē turot vairāk saimju, vidējais ienesums no novietnes kopumā būtiski nemainās, ir tikai vairāk darba. Mans novērojums – optimāli būtu līdz 10 saimēm novietnē. Vidēji no saimes iegūstam 15–20 kg medus un līdz šim tukšos gadus neesam piedzīvojuši.
Par sadarbību ar ierēdņiem un PVD varu teikt tikai to labāko. Jā, ir lietas, kam ir jābūt kārtībā un kas ir jāievēro, bet, ja kaut kas ir neskaidrs, ir iespēja jautāt un saņemt atbildes."
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
