Rucavas patriote Gunita Pričina – kad viņa zaudēja vīru, meitiņai bija tikai deviņi mēneši…

Intervijas
Ilze Klapere
Ilze Klapere
Ieva
Ieva
7. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: publicitātes
Kad rucavniece Gunita Pričina pirms deviņiem gadiem pēkšņi zaudēja vīru, abu jaunākajai meitiņai Paulai bija tikai deviņi mēneši. Puikas bija lielāki, vecākajam 15 gadu, jaunākajam 12. «Dēli man lūdza: mammu, paliec mājās, neej strādāt… Es tā arī izdarīju, un tas bija pareizs lēmums,» saka Gunita, viena no LTV raidījuma Īstās latvju saimnieces dalībniecēm.

Jau septīto gadu Gunita Pričina savā piemājas saimniecībā Rucavā cep maizi, nu jau desmit dažādu veidu. Visvairāk pieprasītā jeb, kā saka pati saimniece, topmodele nemainīgi ir klasiskā saldskābmaize, tad seko rudzu maize, saldskābmaize ar dažādām sēkliņām, baltmaize. Ir arī maizes ar augļiem un pat ar gaļu. Ceptuvē top arī dažādi citi mīklas izstrādājumi jeb, saimnieces vārdiem runājot, visādi pirgi (pīrāgi): zaķauši, biezpiena bumbiņas, plātsmaizes un citi. Maizes krāsnis tiek kurinātas trīs reizes nedēļā. Gunita stāsta, ka šajos rītos jāceļas jau pusčetros un process beidzas ap pusčetriem pēcpusdienā. Pēc tam maizīte dodas gan pie pastāvīgajiem klientiem, gan uz tuvākiem un tālākiem tirdziņiem.

– Kad pa telefonu norunājām tikšanos, man iepatikās jūsu tiešā, kurzemniekiem raksturīgā valoda: «Dzīvojam blakus Rucavas baptistu baznīcai. Mums ir divas baznīcas, tai lielākajai brauciet garām. Bet ko nu es te stāstu – Rucavā viss ir mazs un saprotams, nekur nebūs lieki apkārt jāblandās, tak atradīsiet!»

– (Smejas.) Mums jau te ir vēl visādi teicieni. Zināt, kas tas ir: kad gar pakšiem ķirmini sāk landžāt, tad vairs nav labi?

– Nezinu gan! Kaut kas par ķirmjiem?

– Nē. Tas nozīmē – kad gar mājas stūriem čūskas sāk ložņāt, tad vairs nav labi. Un tad ir tāds teiciens: neben! Nu takš neben! (Stiprā balsī, vienlaikus pametot ar roku uz sarunbiedra pusi.)

– Tas varbūt nozīmē – liecies mierā?

– Jā! Pēc intonācijas jau vien var pateikt, vai ne?

– Tas ir jauki, ka katrā novadā ir sava īpašā valoda un tā nepazūd. Jūs esat dzimusi šejieniete?

– Tīra rucavniece, jā. Šogad būs divdesmit pieci gadi, kopš dzīvoju šajās mājās, Alejās. Savulaik mēs ar pirmo vīru šo māju iegādājāmies vēl pirms kāzām. Un kas tik te nav bijis iepriekš – lopu pieņemšanas punkts, frizētava, kurpju labotava, šūšanas darbnīca… Sabiedriska vieta! Un nu jau septītais gads rit, kopš te ir mana maizes ceptuve.

– Cikos mostas maizes cepēji?

– Šorīt esmu augšā no sešiem, bet tas jau ir vēlu un tāpēc, ka man sākas atvaļinājums! Dienās, kad cepam maizi, ceļos pusčetros.

– Ir, ko turēt! Turklāt jums patlaban tāds aizņemts laiks – nupat bija dzimtas salidojums, šonedēļ dēls precēsies.

– Jā, arī jaunākais dēls nolēmis iestūrēt laulības ostā. Pirms diviem gadiem apprecējās vecākais.

– Kā jūs jūtaties par to, ka dēli tik ātri precas?

– Nekāda vaina, ir labi. Lai dzīvo savu dzīvi! Tagad jau gan daudzi vēlāk visu dara, vilcinās… Pirmie bērni dzimst pirms četrdesmit, nezinu, vai tas ir pareizi… Es arī pati apprecējos agri, man bija tikai septiņpadsmit!

– Tad jau atļauja bija vecākiem jāprasa!

– Jā, bija gan, jo tikai nedēļu pēc kāzām man palika astoņpadsmit. Līdz divdesmit gadu vecumam man jau bija piedzimuši abi dēli. Un vēl pēc divpadsmit gadiem laimīgi sagaidījām meitiņu. Oktobrī Paulai būs desmit gadu, sāk jau pucēties un šmiņķēties… (Sirsnīgi smaida.)

Bet togad augustā, kad meitiņai bija vēl tikai deviņi mēneši, dzīve sagriezās un pagriezās citādi. Mans vīrs Raimonds pēkšņi aizgāja… nomira, nesagaidījis savu četrdesmit pirmo dzimšanas dienu.

Tas bija ļoti grūts laiks mums visiem. Bet kaut kā mēs tā saliedēti to laiku pārvarējām, pārdzīvojām. Jaunākais dēls savos divpadsmit gados mazajai māsai bija kā auklīte, ar visu vajadzēja tikt galā. Lielie bērni toreiz teica: mammu, tikai nebrauc nekur projām, neej uz darbu, paliec mājās! Un man bija jāizdomā, ko darīt, ja reiz es palieku mājās.

Pirms tam biju strādājusi par pārdevēju Nīcas veikalā, vēl pirms tam vairākus gadus vasarās dežurēju ugunsdzēsēju tornī, skatījos, vai apkārtnē nav ugunsgrēku. Kādu laiku arī strādāju bērnudārzā par auklīti. Bet, ja tā godīgi jāsaka, man vienmēr kaut kur sirdī bija sajūta, ka gribētu darbu mājās, ka tas man būtu vislabāk. Un tā, zināmā mērā pateicoties bērnu lūgumam un manas mammas padomam, sākās mans maizes cepšanas stāsts. Mamma teica: «Gunita, es tev iedošu naudu maizes krāsns būvēšanai, pamēģini, gan izdosies! Maizes nekad nevar būt par daudz.» Es paklausīju, un divu mēnešu laikā krāsns tapa gatava. Pirmo izcepām riezi jeb kartupeļu rausi ar speķīti, pēc tam sešus kukulīšus saldskābmaizes. Pirmās reizes ar mammu cepām kopā, lai es ievērotu un atcerētos visas paaudzēs nodotās zinības.

– Nu jau jums ir veselas četras krāsnis!

– Jā, tā tas ritēja. Sākumā pa vienam cepienam vien, tad sāka pietrūkt maizes, lai pietiktu visiem gribētājiem, – gan paši rucavnieki mani ļoti atbalstīja, gan sāku braukt tirgoties tepat uz blakus pagastiem. Tad palēnām nonācu līdz rudzu maizītei – saldskābmaizes recepti biju pārņēmusi no mammas, bet šo jau izdomāju pati. Sākumā veselus četrus mēnešus maizi mīcīju ar rokām, bet sapratu – nē, tas tīri fiziski ir par traku, īpaši rudzu miltu maizi ir ļoti grūti izmīcīt. Tā tiku pie mīklas mīcītāja saldskābmaizei, pēc tam pie vēl viena arī rudzu maizei – savus mīcītājus dēvēju par robotiņiem. Pamazām paplašinājāmies, pēc pirmās krāsns tapa vēl divas ar malku kurināmās, un nu mums ir arī ceturtā – elektriskā baltmaizes krāsns, tajā top klasiski baltmaizes klaipiņi ar rieviņu jeb, kā es mēdzu teikt, krievu laika kukulīši.

– Kas jums pašai visvairāk patīk maizes cepšanas procesā? Un kas ir grūtākais?

– Man patīk viss process, varētu pat teikt – tam ir jāpatīk, jo citādi nekas labs nesanāks. Patīk gan mīcīt mīklu (sēkliņas, augļi un gaļa jau tāpat jāiemīca ar rokām, to robotiņi nedara!), gan veidot kukulīšus un cept. Reizēm rudzu maizīte iesprāgst, jo es nelieku kviešu miltus klāt, reizēm vēl kaut kas noiet greizi, bet tas viss piederas pie lietas, maizes cepšana ir dzīvs process. Jā, un man ļoti patīk arī tirgoties! Pašai izcept un pašai pārdot – tā ir pavisam cita lieta, nekā tirgot cita cilvēka paveikto.

Kā bezdelīgas lipina savu ligzdu, tā arī mēs savu piemājas saimniecību.

Šopavasar pagalmā uzlikām jaunu bruģīti, nākampavasar plānā ir bruģis arī pie ceptuves. Pamazām, bet uz priekšu! Mūsu sētā ir dzīvojamā māja, bet maizīte cepas citā ēkā, kas tapusi četru gadu laikā – no maza būcenīša par kārtīgu namu. Kad bija TV raidījuma Īstās latvju saimnieces filmēšana, savā ceptuves namā uzņēmu pārējās latvju saimnieces, cienāju ar uz oglēm ceptu siļķi, pašceptu maizi un Rucavas balto sviestu, ko taisa mana mamma.

– Kā nokļuvāt raidījumā?

– Nezinu, patiešām nezinu! Kāds laikam bija ieteicis. Un, kad man piezvanīja no televīzijas, ilgi jau nu netielējos. (Smaida.) Tas tomēr pagodinājums! Ja būtu raidījums, teiksim, par politiku, tad gan atteiktos, jo kāda gan no manis politiķe! Bet saimnieču raidījumā esmu lepna piedalīties, tam ir arī tāds labs mērķis – parādīt sevi, palepoties ar savu novadu, parādīt, ka mēs laukos dzīvojam, nevis izdzīvojam.

– Jums tāds interesants uzvārds. Tas ir vīra?

– Jā. Pirmais vīrs nāca no Nidas, otrais arī no Nidas. Bet uzvārdu neesmu mainījusi. Kad pirmais vīrs aizgāja viņā saulē, biju apņēmusies – lai vai kā dzīvē ies, uzvārdu vairs nemainīšu. Un, kad precējos otro reizi, nebija arī vajadzības mainīt, jo otrajam vīram ir tāds pats uzvārds.

– Tiešām? Tāda sagadīšanās!

– Ne gluži. Otrais vīrs ir pirmā vīra brālēns. Sanāca tā, ka tajā grūtajā laikā viņš bieži brauca pie mums, daudz palīdzēja. Līdz beigās apprecējāmies! Tā, lūk, tā dzīve pagriežas.

– Vai nav nekad gribējies pārcelties dzīvot uz lielāku pilsētu – Liepāju, Rīgu?

– Nē, nekad.

Droši varu apgalvot, ka esmu Rucavas patriote.

Un tepat uz vietas taču ir tik daudz darāmā! Mana mamma netālu dzīvo, arī māsa ar ģimeni tepat – neviens nekur prom nav aizbraucis.

Turklāt esam tuvu lielceļam, te brauc tūristi, īpaši daudz lietuviešu, manas maizes slava ir no mutes mutē gājusi, mani atrod. Reizēm cilvēki, kad nejauši uzzina par manu maizi, jautā: kāpēc jums reklāma nav izlikta? Tad es pretim: bet, re, kā arī jūs mani tāpat atradāt! Nuja, viņi atbild, padzirdējām! Tāda ir tā mana reklāma – no mutes mutē jeb, kā es saku, caur ausi. Un ar to pietiek. Vienmēr paturu prātā, ka katram jau ir tik, cik viņam vajag!

– Vai kādreiz atliek laiks arī atpūtai un prieka brīžiem?

– Man patīk tāpat vien saulītē pasēdēt, ap māju ir daudz jauku vietiņu. Reizēm patīk ieiet pirtiņā, pagulēt baļļā. Labprāt parušinos dārzā.

Man ir ogu krūmi, puķes, neliels sakņu dārziņš, tomātu siltumnīca, kartupeļi. Katru gadu vasarā cenšamies arī pa Latviju pabraukāt, kaut ko apskatīt. Kad tā padomāju – ja es varētu iemiesoties savos maizes kukulīšos, kur tik es nebūtu pa pasauli izceļojusies! Mana maize ir tālu lidojusi, uz Ameriku un kur tikai vēl ne… Bet es pati pagājušajā gadā vispār pirmoreiz mūžā lidoju ar lidmašīnu. Arī šogad mums bija iecerēts ceļojums, bet vīruss plānus izjauca.

Par tiem prieka brīžiem… Teikšu tā – pēc tam, kad ar pirmo vīru notika nelaime, man pamazām mainījās vērtību sistēma… Nesen, braucot no filmēšanas, sasitu mašīnu. Bet kas gan tas ir? Tikai bleķi. Galvenais, ka paši dzīvi un veseli! Dzīvoju ar izjūtu, ka svarīgākais dzīvē nav starp lietām, bet gan starp cilvēkiem un attiecībām meklējams.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+