Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes
- Nesaka savu vecumu, jo nevēlas būt ierāmēts citu cilvēku stereotipos par gadiem.
- Audzis starp sievietēm – mammu, vecmāmiņu un krustmāti. Tēti un vectētiņu redzējis tikai fotogrāfijās.
- Saldus Mūzikas skolā absolvējis bungu klasi, pabeidzis Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu, absolvējis Ritma mūzikas konservatoriju Kopenhāgenā.
- Latvijas Mūzikas akadēmijā izveidojis Džeza mūzikas klasi.
- Ieguvis prestižo Fulbraita stipendiju studijām ASV.
- Vienīgais Baltijas mūziķis, kurš divus gadus pēc kārtas iekļuvis Ableton (pārstāv sešas pasaulē lielākās mūzikas instrumentu ražošanas kompānijas) piecu labāko mākslinieku sarakstā.
- Portāls Scenesmedia.com multiinstrumentālistu Rick Feds nosaucis par, iespējams, labāko pirkstu bundzinieku pasaulē.
Ņemot vērā visu, ko Rihards sasniedzis mūzikā paša spēkiem, mūsu sarunas iemesls varētu būt arī jauni projekti mūzikā, taču tā nav. Uzrunāt sarunai mani pamudināja ļoti personīgs Riharda ieraksts Facebook:
«Pirms dažām dienām uzzināju, ka esmu zaudējis tēti. Tā arī ar viņu nekad nebiju iepazinies. Varētu meklēt dažādus iemeslus, vainojot viņu pašu, savu prombūtni no dzimtenes, periodus, kad uz viņu dusmojos, arī iekšējas bailes, ka es neesmu gana labs, un sevis šaustīšanu, ka mani nepieņems. Par galveno nesatikšanās iemeslu gan jāmin laika nesabalansēšana un prioritāšu haosu. Pagājušajā nedēļā spontāni izlēmām iet viņu meklēt. Īstā māja mums nebija skaidra, līdu pāri žogiem, metu ar akmentiņiem pa svešiem logiem un izjautāju teju visu rajonu kā tāds detektīvs.
Laimīgā kārtā kāds kungs, kurš negribīgi paņēma manu numuru, man pazvanīja un teica, ka tomēr esot savilcis kopā, par ko varētu būt runa. Bijām jau gandrīz aizbraukuši projām, bet kāpām ārā no mašīnas un devāmies atpakaļ pie «aizdomās turamās» mājas. Visu mūžu likās, ka tas būs diezgan mierīgs un neitrāls brīdis, taču tobrīd biju tā satraucies, kā neesmu bijis par visiem saviem koncertiem kopā. Piegājām pie mājas, un ārā iznāca kāda meitene plānā krekliņā. Izrādās, tā ir mana māsa, bet, jā, tētis man ir miris jau trīs gadus. Latvijā atgriezies gan es esmu jau vairāk nekā trīs gadus, un Rīgā dzīvojošais tēvs bija rokas stiepiena attālumā. (..)»
SINDIJA: Kāds ir tavu vecāku stāsts – kāpēc tu esi audzis bez tēva?
RIHARDS: Mamma, 21 gadu jauna meitene, svinēja izlaidumu Rīgas Pedagoģiskajā skolā un Mazās ģildes ballē satikās ar manu tēvu. Pēc nostāstiem spriežot, tētis bijis diezgan liels izmantotājs. Tā viņš vairākus gadus paverdzināja arī manu mammu, ceļot māju Pierīgā. Tolaik mammai bija sapņi par savu karjeru, kas visi aizgāja secen, jo viņa, ticēdama šā vīrieša meliem, dienām un naktīm maisīja cementu. Arī viņš pats katru dienu pēc darba kala akmeņus un darīja smagus darbus līdz spēka izsīkumam. Tētis bija nežēlīgs pret sevi un citiem. Un arī es tāds esmu.
Esmu strādājis visneiedomājamākos darbus un darba lietās varu būt neiecietīgs un nežēlīgs pret cilvēkiem. Mamma bieži bēga no mana tēva, taču viņš viņu vienmēr atrada. Kad pēc četriem gadiem piedzimu es, viņi bija pabeiguši būvēt tikai pagrabu, kur tad arī dzīvoja. Ziemā tur bija auksts, un drēbes bija jāmazgā āliņģī, man bija nopietnas veselības problēmas, tāpēc mamma uzstāja, ka brauks ar mani padzīvot uz Saldu pie savas mammas.
Kad pēc dažiem mēnešiem viņa atbrauca apciemot manu tēvu, kurš visu laiku bija aicinājis viņu atpakaļ, izrādījās, ka kopā ar tēti visu šo laiku dzīvojusi cita sieviete.
Mamma ar tēvu nebija oficiāli precējušies, jo viņš nebija šķīries no pirmās sievas, alkoholiķes, ar kuru viņam jau bija trīs bērni, kas dzīvoja bērnunamā. Ieraudzījusi citas sievietes mantas, mamma saplēsa visu, kas tur atradās, un aizbrauca. Pēc tam tētis uzrakstīja viņai aizkustinošu vēstuli. Pēc gadiem mamma iedeva man to izlasīt, un – pārsteidzoši –, to lasot, man bija sajūta, ka to varētu būt rakstījis arī es. Pat vārdu izvēle ir tāda kā man! Tēvs bija melis, bet tajā vēstulē solīja uzticību.
Mamma saka – vēstulē rakstītais bijis visjaukākais, ko viņš jebkad viņai pateicis, jo dzīvē viņš esot bijis kā terminators. Un tur ir tas lielais jautājums, uz kuru es nekad neuzzināšu atbildi, – vai sirdī viņam tiešām nebija mīļuma un pieķeršanās manai mammai? Jo arī es pats it kā sastāvu no divām daļām – ārējās skarbās un iekšējās emocionālās. Daudziem cilvēkiem no manis ir bail, kā dēļ man ir daudz ienaidnieku. Manas ārējās izpausmes mēdz būt biedējošas, bet sirdī esmu īsts jaukumiņš. Es, piemēram, varu stundu raudāt, kad sastopu kādu cilvēku ar kustību traucējumiem. Ar sirdi un dvēseli varu atbalstīt cilvēkus, bet viņi bieži to pat nenovērtē, manu iekšējo pasauli izprot tikai tie, kas mani tiešām pazīst.
– Tu domā, ka tava mamma nebija tēvam tik tuvu, lai iepazītu visus šos viņa dvēseles slāņus?
– Es ļoti mīlu savu mammu, bet dažkārt man jāpaskatās pašam ar savām acīm, lai objektīvi izprastu lietas būtību. Viena lieta ir tas, ko stāsta mana mamma – un viņas dzīvi tēvs tik tiešām ir mēģinājis sagraut, turklāt tam visam klāt ir milzīgs sievietes aizvainojums –, bet cita lieta, kā to redzētu es. Turklāt arī es pats vienu savu dzīves periodu esmu bijis tieši tāds kā mans tētis. Kad mācījos Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā un uzvarēju visos konkursos, arī es kļuvu par lielu piedzīvojumu meklētāju un gāzu visādus podus, mani pat izmeta no internātskolas.
– Jā, bet tu tāds biji pusaudža vecumā, kad tā ir daļa no pieaugšanas…
– Savukārt pēc tam kļuvu ļoti reliģiozs, baznīcā kalpoju gandrīz katru dienu. Biju fanātiķis. Bībeli esmu izlasījis daudzas reizes. Lasīju to pirms katras ēdienreizes, un man šķiet – pat brilles man ir tāpēc, ka savulaik tik daudz esmu lasījis Bībeli un darījis to dažādos apgaismojumos. Tolaik mācījos Kopenhāgenā, un mēs ar draudzeni jau dzīvojām kopā, bet bijām apņēmušies atturēties no seksuālām attiecībām līdz kāzām.
Par visiem intīmās dzīves sīkumiem vaicājām mācītājam – to drīkst vai nedrīkst, kas bija visnotaļ neveikli.
Caur to visu esmu ieguvis daudz ko labu, taču bieži vien man arī bija nomācoša sajūta.
Un tad bija tāds notikums – Sony Jazz Stage konkursā ieguvu tikai trešo, nevis pirmo vietu, un nevarēju saprast, kā Dievs man varējis to nodarīt – es taču biju trenējies katru dienu pa 15 stundām, dzēris kafiju litriem un pilinājis citrona sulu gan acīs, gan uz brūcēm, lai man nenāktu miegs.
– Apvainojies uz Dievu?
– Jā, laikam. Biju nolicis sevi pozīcijā, kur no vissliktākā gribēju kļūt par vislabāko. Kopenhāgenas konservatorijā iekļuvu kā pēdējais sarakstā, bet pabeidzu ar visaugstākajām sekmēm. Tolaik par savu ārieni īpaši nerūpējos, biju apaļīgs un nesimpātisks. Bet, kad biju atteicies no reliģijas, sāku nodarboties ar sportu un rūpēties par savu ķermeni. Tolaik jau biju precējies, bet sāku dzīvot diezgan brīvu dzīvi – regulāri biju melos un bohēmā.
Tā kā Latvijas Mūzikas akadēmijā biju izveidojis Džeza nodaļu un, studēdams Kopenhāgenā, biju spēlējis kopā ar dažām džeza mūzikas leģendām, man bija labs CV un paveicās dabūt Fulbraita stipendiju. Amerikā tas viss uzņēma vēl lielākus apgriezienus. Satiku skaistas un inteliģentas meitenes no visas pasaules, ļoti mērķtiecīgus un motivētus cilvēkus, kas nebaidās no piedzīvojumiem. Tas bija negaidīts dzīves pavērsiens, jo iepriekš vidusskolā nekad nebiju bijis izskatīgs puisis, kuram meitenes pievērstu uzmanību.
Biju resns, pumpains, bet te pēkšņi es cilvēkiem šķitu interesants un meiteņu simpātijas varēju baudīt bez jebkādas piepūles. Tagad, to atceroties, saprotu – tajā laikā biju vājprātīgs kretīns, kurš domā tikai par sevi, tomēr, ja šo piedzīvojumu nebūtu, droši vien nebūtu kļuvis par tādu cilvēku, kāds esmu šobrīd. Šī lielā interese par pretējo dzimumu nereti bija arī ļoti nomācoša, tā paņēma daudz manas enerģijas un laika. Vēlāk dzīvē man šis bohēmas periods kā bumerangs trāpīja atpakaļ. Mēģinot izprast, no kā man tas viss, vilku spēcīgas paralēles ar savu tēvu. Un tas laikam arī bija viens no iemesliem, kādēļ tik ļoti vēlējos viņu iepazīt, – lai labāk iepazītu arī sevi un nepieļautu viņa kļūdas.
– Kāpēc nolēmi atgriezties Latvijā?
– Amerikā biju profesionāls sesijas mūziķis, kas spēlē ar pasaulē slaveniem māksliniekiem, bet man apnika darīt to, ko man saka citi. Gribēju izteikt savas emocijas, būt solomākslinieks, tāpēc, kad beidzās mana ar Fulbraita stipendiju saistītā uzturēšanās atļauja, atgriezos Latvijā un sāku koncentrēties solokarjerai, bet neizdevās tā, kā biju iecerējis. Tur visu biju pametis, te nekas vēl nebija realizējies. Vēl pa virsu visam nāca šķiršanās – atgriezies Latvijā, mēģināju glābt attiecības ar savu sievu, bet viņa man paziņoja, ka tagad viņai patīk meitenes.
Mēs izšķīrāmies, un tad man sākās melnais periods. Vienīgais, kas mani glāba, bija remontēt vecmammai māju. Tomēr sāpes bija tik lielas, ka dažreiz, braucot ar auto pie vecmāmiņas uz Saldu, nāca prātā arī tādas domas – ja vien es pagrieztu stūri mazliet pa kreisi, visas tās ārprātīgās ciešanas varētu arī beigties. Vienlaikus jutu, ka to visu esmu pelnījis. Un tikai ar laiku sāku saprast – jo vairāk dosi citiem, jo priecīgāk varēsi dzīvot. Tagad jūtos mierīgs, cenšos būt harmonijā, būt godīgs un maksimāli daudz dot pasaulei. Jau četrus gadus esmu kopā ar meiteni, kura ir mana īstā un vienīgā – lielākā manas dzīves dāvana, kas ļoti pozitīvi ietekmējusi un mainījusi mani. Taču, ja nebūtu pagātnes trakumu un piedzīvojumu, es, visticamāk, nebūtu tas, kas esmu šobrīd.
– Kādas bija tavas jūtas pret tēvu līdz brīdim, kad nolēmi viņu uzmeklēt?
– Tās bijušas ļoti dažādas. Bērnībā domāju, ka ļoti viņu mīlu un ka varbūt mamma ir vainīga, ka tētis nedzīvo ar mums, jo viņa jau arī bija pieļāvusi visādas kļūdas. Vēl es domāju, ka mans tētis ir ļoti smuks un garš, bet es neesmu pietiekami smuks un arī augumā tāds īss, Domāju, ka neesmu pietiekami izdevies, lai būtu viņa dēls. Viņš taču arī savus pirmos bērnus nebija pieņēmis. Esmu bijis arī ļoti dusmīgs un nikns, jo mums ar mammu dažkārt nepietika naudas. Mammai nebija arī naudas, ko man dot, kad braucu mācīties uz ārzemēm, un es jau no 15 gadu vecuma esmu naudu pelnījis pats – spēlēju krogos klavieres, spēlēju dažādās muzikālās apvienībās.
Bija arī brīdis, kad jau gandrīz biju gatavs iet pie tēva un teikt, ka esmu kruts un lai iedod man naudu mācībām, bet tā arī nesaņēmos. Taču tēva tēma manu prātu ļoti nodarbināja, bieži prasīju mammai, kur viņš ir. Tēvs māju līdz galam nebija uzcēlis, bija sapinies ar mafiju, uz kādu laiku aizbēdzis no valsts un slēpās. Neviens neko par viņu nezināja. Reiz mamma bija viņu nejauši satikusi tirgū un aicinājusi iepazīties ar dēlu, stāstījusi, ka esmu atbraucis no Amerikas un man ir labi panākumi mūzikā. Arī toreiz viņš neatnāca – laikam taču viņam bija vienalga… Es ļoti apvainojos. Un tomēr vēl aizvien esmu tēvam pateicīgs par to, ka viņa dēļ esmu radies, ka no viņa esmu pārmantojis īpašības, kas palīdzējušas man sasniegt visu, ko esmu sasniedzis. Ja mēs būtu satikušies, es neko nebūtu viņam pārmetis.
– Tu visas savas īpašības saisti ar pārmantotiem gēniem, bet es gan domāju, ka tavs dzinulis lielā mērā bijis tas, ka esi juties tēva nenovērtēts. Viss sasniegtais taču ir tikai tevis paša darbs!
– Protams, tas ir mans darbs. Piemēram, Kopenhāgenā esmu gulējis dušā, slapstoties no apsarga un gaidot, kad viņš aizies, jo gribēju vairāk trenēties. Bet Amerikā, kad otrajā studiju gadā man vairs nebija naudas, Pateicības dienā esmu skrējis mājās ar tītaru. Tas ir labs stāsts! Tolaik aizrāvos ar skriešanu, lai gan ēdiena bieži vien pietrūka un es izskatījos pēc ģindeņa. Vienīgā mana pārtika bija auzu pārslas. Tā nu Pateicības dienā devos skriet uz Fairmount parku un pamanīju, ka tur uz soliņa ir nolikts vesels cepts tītars. Nodomāju, ka varbūt kāds viņu dzesē, bet, kad skrēju atpakaļ, tītars tur vēl joprojām bija, un es sapratu, ka tas ir ziedojums cilvēkiem un šī ir mana laimīgākā diena dzīvē.
Parks atradās diezgan tālu no mājām, un tā nu kādus piecus kilometrus cilvēki varēja baudīt skatu ar skrienošu izkāmējušu puisi apspīlētā Speedo kostīmā, kurš laimīgs rokās tur milzīgu, eļļainu tītaru. Tā ka esmu dzīvē daudz ko pieredzējis. Un domāju, ka tā vēlme uzvarēt un spēja iet pāri līķiem man nāk no tēva. Interesanti, ka tieši pirms trim gadiem, kad viņš nomira, mana karjera sāka strauji attīstīties. Visu laiku biju dzīvojis meklējumos un tad pēkšņi jutos sevi atradis. Man ir sajūta, ka pēc tēva nāves viņa enerģija ir pārnākusi pie manis.
– Varbūt tu savu tēvu pārāk idealizē?
– To es nevaru zināt, bet man ir šausmīgi žēl, ka neesmu viņu saticis, jo varbūt es būtu vienīgais cilvēks, kurš viņu saprot. Varbūt es viņu būtu varējis izglābt, un to es sev šausmīgi pārmetu. Agrāk man bija vienalga par tiem sešpadsmit pusbrāļiem un pusmāsām, kas man it kā esot, bet tagad, kad, meklējot tēti, esmu iepazinis vienu savu pusmāsu, sajūtu to, kā man vienmēr ir trūcis. Esmu viņu iemīlējis, lai gan mēs esam sveši cilvēki.
Nezinu, vai esmu gatavs satikt visus sešpadsmit, bet ceru, ka vismaz ar šo māsu mēs turpināsim satikties un nodot viens otram to spēcīgo tēta enerģiju.
Viņa dzīve man šķiet kā Deivida Linča filma, kuru gribas noskatīties vairākas reizes, mēģinot to iztulkot. Klīstu pa tumšajām Āgenskalna ielām un cenšos atminēt viņa takas, viņa domas. Tikai tajā brīdī, kad uzzināju, ka mans tēvs ir miris, sapratu, ko viņš man ir nozīmējis. Es nezinu, vai iespējams izmainīt tādu cilvēku, bet visiem, kuriem ir tētis, mamma vai kāds cits cilvēks, ko gribētos satikt, iesaku to izdarīt jau šodien.
