Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
"Tūlīt Magdalēna būs tieši saules starā, kas krīt no loga"
Alvas sarkofāgs, kurā pēc nāves guldīja Elizabeti Magdalēnu, Jelgavas pils kapenēs ir visgreznākais, tiesa, ļoti apdauzīts. Četrus gadus pirms nāves viņa to pati pasūtīja slavenākajam Jelgavas alvas lējējam.
Imants Lancmanis: «Ir kāda ļoti interesanta vēstule, ko Magdalēna raksta Jēkabam, uzrunājot «Jūsu gaišība un mīļais dēls»… Tālāk seko diezgan stingrs aizrādījums: «Es ceru, ka Jūs parādīsiet bērna paklausību, dodot norādījumu kokgriezējam darboties pie ģerboņu modeļiem manam sarkofāgam…» Un tā arī ir noticis. Žēl tikai, ka tas kokgriezējs vēstulē nav nosaukts vārdā.»
Lancmanim un Rundāles pils muzejam Dobeles hercogiene Elizabete Magdalēna ļoti daudz nozīmē: «Muzejam viņu uzdāvināja no zārka. Atveram sarkofāgu: viņa tur guļ. Zārkā bija viņas gredzens ar iniciāļiem, brošiņa, zelta, tāda kā zemnieku saktiņa, ar iniciāļiem. Muzeja kapenēs izstādītas arī dažas detaļiņas no viņas tērpa – tajā laikā modē bija tērpam piešūtas mazas šleifītes, tādas kā rozetītes. Gredzenu un brošiņu atradām, tīrot sarkofāgu, – gruvešos. Neiedomājamā drazu čupā Ieva (Ieva Lancmane – aut.) atrada vispirms saktiņu. Pēc krietna laika to čupu raka vēlreiz. Atrada gredzenu. Ja iedomājas, ka kapenes ir vairākkārt laupītas… Un viņi nebija pamanījuši, ka hercogienes gredzens, pirkstiem sairstot, nokritis apakšā. Un tad konstatējām, ka Rundāles pilī ir 1593. gada grāmata ar Elizabetes Magdalēnas ģerboni, iespiestu uz vāka. Pilnīgi nejauši. Acīmredzot viņa to paņēmusi līdzi no Vācijas, kad precējās ar hercogu Frīdrihu. Vēl mums ir viņas ģerbonis intarsijā, patapināts no Rīgas muzeja. Un – ģerbonis no Tērvetes baznīcas, ko 1962. gadā paši nospērām – vārda tiešajā nozīmē. To tiešām dauzīja acu priekšā, jau bija izsisti robiņi.»
Imants Lancmanis savā atvadu pieņemšanā Rundāles pilī pērnā gada 27. decembrī prezentēja vienu no saviem vēsturisko fantāziju darbiem – Kurzemes hercogienes Elizabetes Magdаlēnas apoteoze un zemnieku līksmības Dobeles pils dārzā 1615. gada Jāņos. Glezna tapusi trīs gadus. Gan jau to reiz varēs redzēt arī plašāka publika, noteikti – mūsu sarunu grāmatā, ko šobrīd rakstu. Gleznā starp dzīrojošiem zemniekiem, alegoriskām figūrām redzams gan vējainais hercogs Vilhelms ar visiem sarkanajiem matiem – zilajā tērpā, gan viņa dēls, nākamais hercogs Jēkabs, piecu gadu vecumā. Līdzās Magdalēnai ir viņas mīļotais Frīdrihs zeltītajā tērpā.
Ilgāk skatoties, rodas sajūta, ka dodies Magdalēnai tieši pretī… Imants Lancmanis pagriežas pret gleznu: «Redziet, tūlīt Magdalēna būs tieši saules starā, kas krīt no loga. Lūk, jau iemirdzas oranžie mati. Tie ir tā laika modes mati. Viņas vīram tie bija dabīgi rūsgani, Ketleri bija rudi. Magdalēnai noteikti tā nav. Hennu Kurzemē pazina. Un oranžais bija skaistākais, ko vien var iedomāties.»
Centrā – Magdalēnas ugunīgie mati. Priekšplānā rozes – baltas un sarkanas.
