«Mana īstā Lieldienu sajūta.» 3 stāsti par svētku svinēšanu

Šūpojos tā, lai brunči plīvo

Ieva Freinberga, latviesi.com redaktore un žurnāliste, Ģendertu saimniece Mazsalacā: 

«Mūsmājās gadu no gada nekas nemainās: te Lieldienās ikreiz sabrauc divdesmit un pat četrdesmit radi, draugi un domubiedri ar lieliem un maziem bērniem. Tas, ka Ģendertos Lieldienu tradīcija nepazūd, nozīmē, ka visu darām pareizi. Lieldienu svinēšanu te aizsāka Austris Grasis – mans vīrs un Ģendertu saimnieks. Kopš sagājām kopā, te rodas arī mana Lieldienu sajūta.

Mūsmājās svinēt Lieldienas ap 20. martu, kad sākas astronomiskais pavasaris, būtu stipri par agru – Dienvidkurzemē tad varbūt lido taureņi, bet Ziemeļvidzemē, Ģendertos, vēl sniegs līdz ceļiem. Tāpēc Lieldienas svinam tad, kad tās atzīmētas kalendārā, – kad daba to ļauj.

Lieldienu svinētāji ierodas jau piektdienas vakarā. Gatavošanās un svētku gaidīšana ir tikpat svarīga kā paši svētki: saviesīgas sarunas, joki, dziedāšana, kopābūšana. Sestdien sākam vārīt olas. Katram sava recepte – kāds sīpolu mizās, kāds kāpostos, un katrs zina, kā vislabāk, – vai putraimi jāliek klāt vai nē, marlē jātin vai var iztikt. 

Naktī no sestdienas uz svētdienu liela daļa gulēt neaiziet – laiks paiet dziedot, bet stundu pirms saullēkta, kad vēl tikko sāks svīst gaisma, ejam uz Skaņokalnu modināt putnus. Šķindinot katlus un sitot koka karotes, taisām lielu troksni – dzenam ziemu prom un saucam pavasari. No mājām jāiziet laikus, kamēr vēl kluss, – lai tad, kad pagales un karotes nodimdinātas un esam gana ūjinājuši, putni pamostas un sāk dziedāt. Mēs esam viņus sasaukuši, pamodinājuši un atnesuši pavasari!

Tad dodamies pagulēt un ceļamies vēlajām Lieldienu brokastīm. Galdā tiek celts viss, ko esam sarūpējuši un ko ciemiņi saveduši. Rasols itin labi sader ar pashu un pašceptu rupju maizi – ēdienu dažādībai nav nekādas vainas. Sitamies ar olām, pabrokastojam un ejam pagalmā kārt milzīgās Lieldienu šūpoles, ko greznojam ar pūpolu zariem, zaļumiem un dzīpariem.

Tieši zem šūpolēm ierokam vistumšāk nokrāsoto olu un ejam tai dziedādami pāri gluži kā zem akmeņa paliktai bēdai, saminot visu ļauno – kam pārkāpts pāri, tas tevi vairs neapdraud.

Lielajās šūpolēs pirmie šūpojas saimnieks ar saimnieci – Austris un es. Iekāpjot šūpolēs, Austra pavasara sauciens – o-ho-ho-hou! – izskan pāri visām pamalēm tā, ka koku galotnes norīb. Kurš nākamais kāpj šūpolēs, tas arī velk pilnas plaušas pavasara gaisa un ar skaļu saucienu tiek vaļā no visa, kas pa ziemu sastāvējies. Dziedam un apdziedamies bez apvainošanās, jo arī tā ir svētība. Ir milzīgs gandarījums par to, ka apdziedāties sākuši pat mūsu visklusākie un kautrīgākie draugi, un viņiem tas tiešām izdodas tik asprātīgi!

Ir daudz Lieldienu rotaļu. Vīri met vārītu olu pāri šūpoļu līkstij, cenšoties to otrā pusē noķert. Kurš noķer, tam togad gaidāms ģimenes pieaugums. Kādu gadu diviem vīriem, kas olu noķēra, tiešām piedzima bērni, un sievas nākamajās Lieldienās viņus turēja aiz stērbeles – varbūt labāk nemet! Bērni ripina olas, dzenājam koka ripas, aizsietām acīm ar nūju mēģinām sasit uz laužņa uzliktu vecu māla podu, lai aizdzītu visu lieko un nederīgo. Metam pakavus, lai tie apgriežas ap zemē iedzītu lauzni. Sacenšamies, kurš tālāk aizmetīs gumijas zābaku. Uzrodas gudrinieki, kuri dod padomus, kā pareizi jāmet, taču, izrādās, šie padomi ne vienmēr der, un visiem par to lielā smiešanās. 

Ja vēl atliek laiks un kāds grib ēst, tad uz ugunskura pannā cepam pantāgu jeb olu kulteni – sievas savu, vīri savu. Sievas nedrīkst skatīties, kā to dara vīri, citādi viņām bārda un ūsas augs, bet vīri nedrīkst skatīties, kā dara sievas, citādi viņiem pupi augs. 

Āra izdarību Lieldienās ir tik daudz, ka tautastērps noteikti jāatstāj skapī. Lai tas paliek godiem un mantojumā nākamajām paaudzēm, nevis gadskārtu svētkiem – kura tad villainē metīs gumijas zābaku vai ugunskurā taisīs pantāgu! Bet brunči sievām Lieldienās gan jāvelk! Man patīk Lieldienās šūpoties tā, ka brunči plīvo. Iekāpju šūpolēs, aizveru acis un uzreiz noreibstu. Tā ir mana Lieldienu sajūta.»

Nākamā lapa