Tinderis pēc 40 un 50: kā nepadoties pēc neskaitāmām kļūdām un tomēr apprecēties

Martas stāsts: «Vēlējos tikai mīlestību»

«Pazīstu sievietes, kuras ir ar mieru dzīvot vienas, bet man nekad nav paticis būt vienai. Nu labi, vispār jau es nebiju viena, bet ar dēlu pusaudzi, taču tolaik likās – izņemot asinsradniecību un dzīves telpu, mums ir maz kopīga. Puikam trakoja hormoni, bet man pie durvīm klauvēja četrdesmit gadu krīze. Redzēju, ka manas draudzenes, pārkāpjot četrdesmit gadu slieksni, acīmredzami mainās – viena pēkšņi vēlas šķirties, otra sāk studēt un aiziet no labi apmaksāta darba, trešajai leksikā arvien biežāk parādās vārds čakras… Mani gan, paldies Dievam, nekas tāds neskāra, taču ļoti gribēju beidzot satikt viņu, savu īsto. Domu par Tinderi nemaz nepieļāvu, jo biju saklausījusies stāstus par briesmīgiem kadriem, kurus es noteikti negribētu satikt. Bet kur tad lai es vispār kādu satieku?! 

Sporta klubā trenēju redzi

Mani līdzšinējie mēģinājumi iepazīties vai, precīzāk sakot, vispār kādu satikt reālajā dzīvē bija cietuši fiasko. Kad pirms diviem gadiem pieņēmu jaunu darba piedāvājumu, nopriecājos, ka mans lielais laimests te laikam būs ne jau veselības apdrošināšana un apmaksāta degviela, nē, es esmu ieguvusi daudz vairāk – darbavietu, pilnu ar vīriešiem! Sākumā likās, ka esmu nonākusi leiputrijā un te pilnīgi noteikti jābūt arī pa kādam brīvam ērglim, taču ātri vien noskaidrojās, ka realitāte ir citāda – tā kā strādāju attālināti, man vienkārši nebija iespēju nevienu no viņiem satikt, lai iepazītos. Un nevarēju taču šāda dīvaina iemesla dēļ darba devējam lūgt, lai man atļauj reizēm klātienē pagrozīties darbavietā.

Nelīdzēja arī komandas saliedēšanas pasākumi, jo tos lielākoties apmeklēja tikai sievietes.