Jaunā burātāja Agija Ēlerte: Konkurenti esam tikai uz ūdens

Intervija publicēta žurnālā «EJ!» 2021. gada pavasara numurā.

– Esmu bijusi uz vienu burāšanas treniņu, un man bija ļoti, ļoti auksti. Kā tu sadzīvo ar skarbajiem apstākļiem?

– Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs – jo aukstāks laiks, jo vairāk jāpiedomā pie apģērba un tā, lai paņemtu līdzi siltu tēju, ko pēc treniņa padzert. Grūtākais ir treniņa sākums, kad vajag saņemties. Pēc tam iesilsti un kļūst silti. Burāšana mani tā aizrauj, ka aizmirstu par aukstumu un laikapstākļiem. Esmu uz ūdens un daru to, ko mīlu, – tas ir pats galvenais.

– No cik gadiem tu burā?

– No deviņiem gadiem.

Vairāk nekā pusi savas dzīves esmu pavadījusi uz ūdens.

– Burāšana notiek ezeros, jūrās, okeānos… Kurā ūdenstilpē tev vislabāk patīk un veicas?

– Ļoti labs jautājums – nebiju par to domājusi. Teiktu, ka laikam Baltijas jūrā. Ķīšezerā ir labi, bet pietrūkst viļņu. Visbiežāk nācies sacensties Igaunijā. Tur, kad vējš iepūš no jūras, saceļas tādi viļņi, ka pa tiem būtībā var sērfot. Tā ir lieliska sajūta! Protams, arī ārzemēs ir brīnišķīgi, kur viļņi ir vēl lielāki, piemēram, Maļorkā – tur viļņi ir tik lieli, ka, tam tuvojoties, neko citu vairs neredzi, jo vilnis nosedz visu skatu.

– Tajā brīdī nav bail?

– Ir bijušas arī bailīgākas reizes, taču esmu pieradusi pie šīs sajūtas, jo zinu, ka uziešu viļņa augšpusē. Bailīgākā reize bija treniņā Igaunijā, kad iepūta spēcīgs jūras vējš. Nāca divi milzīgi viļņi, kas apmeta riņķī treneri. Parasti viņš pieskata un glābj mūs, bet toreiz mēs glābām gan treneri, gan motorlaivu, gan saucām palīgus no krasta. Es, kā burātāja, vienmēr varu rēķināties, ka treneris ir blakus un varēs palīdzēt, tāpēc baiļu sajūta pazūd. Bet, kad trenerim kaut kas notiek un paliec viena uz ūdens, tad sāc domāt, kāda būtu pareizā rīcība, lai glābtu citu un sevi nepakļautu briesmām.

– Sanāk, ka tevi vienmēr kāds uzmana.

– Jā, sacensībās tas ir obligāti, un treniņos uzmana treneris. Protams, dažreiz es trenējos viena, bet tad ostas darbiniekam ir jāpasaka, ap kuru laiku mani gaidīt krastā. Ja es neesmu, tad viņi brauc pārbaudīt, vai viss ir kārtībā. Drošība vienmēr ir pirmajā vietā.

Esmu palīdzējusi glābt citus, kad viņus nes virsū akmeņainam krastam, tad jāglābj cilvēks un pēc tam laiva, ja ir iespēja. Bet pašai, par laimi, glābšana nav bijusi nepieciešama.

– Kā ir – bieži izkrīti no laivas?

– Tā var atgadīties neuzmanības vai ekipējuma dēļ – ja neesi kaut ko pareizi izdarījis. Tu vari izkrist no laivas, veicot pagriezienu no vienas puses uz otru, jo tajā brīdī ir jālien zem buras un jātiek laivas otrā pusē. Lai to izdarītu, ir jāaizķer kājas zem kājsaites, lai atgāztu laivu atpakaļ. Ja tu aiz tām neaizķeries – iekrīti ūdenī. Ir arī gadījies, ka laivu aizpūš prom, tad palīgā nāk treneris vai sacensību organizatori.

– Sacensībās tu būtu gatava palīdzēt, ja tev tas maksātu uzvaru?

– Dzīvība ir svarīgāka nekā tituls.

Ja esi spējis izglābt kādam dzīvību, tas nozīmē daudz vairāk nekā uzvara.

Protams, citi varbūt uzskatītu, ka es te muļķības runāju, bet… ja tu uzvari sacensībās, kurās cīņubiedrs ir nonācis bīstamākā situācijā, un tev bija iespēja šim burātājam palīdzēt, bet izvēlējies to nedarīt… uzvara nebūt nav tā vērta.

– Burāšana ir ekstrēmais sporta veids?

– Jā. Ļoti sarežģīti ir dabūt arī apdrošināšanu gan sev, gan ekipējumam, jo, ja burājot kaut kas notiek, izmaksas ir ļoti lielas.

– Vecāki tev tiešām atļauj ar to nodarboties?

– Mana mamma bērnībā burāja, un viņai ļoti patika, bet tētis… Viņš vienkārši ir ekstrēmo sporta veidu piekritējs un atbalstītājs. Vecāki redz, ka mani tas aizrauj un es burtiski esmu tajā iemīlējusies, tāpēc tieku atbalstīta ceļā uz saviem lielajiem mērķiem. 

– Kas burāšanā jādara, lai uzvarētu?

– Jāveic noteiktā distance pirmajam, apņemot norādītos atskaites punktus distancē. Tas, kurš distanci veic visātrāk un pieļauj vismazāk kļūdu, ir uzvarētājs. Uz starta līnijas stāv viena laiva pie otras, un laivas nedrīkst pieskarties cita citai. Ja kāds pārkāpj noteikumus un startā pieskaries citai laivai, tad ir jāveic soda apļi. Starta brīdis ir izaicinošākais – vajag labāko starta pozīciju, tajā pašā laikā nedrīksti pārkāpt noteikumus pret citiem sacensību dalībniekiem.

– Kādas ir tavas attiecības ar sāncenšiem?

– Es viņus ļoti cienu.

Dažreiz ir neskaidras situācijas uz ūdens, bet vienmēr atceros, ka nevaru kontrolēt to, ko dara citi, bet varu kontrolēt to, ko daru es.

Ja pareizi izdarīšu visu, kas nepieciešams, tad arī spēšu tikt galā ar radušos situāciju.

– Airēšanā uzvarēt palīdz spēks, skriešanā – ātrums un izturība… Kas palīdz uzvarēt burāšanā? Vējš? Veiklība?

– Prāts, taktika, spēks, veiklība, rekcijas ātrums un izturība. Ir jāpieņem ātri un pareizi lēmumi. Daudz kas ir atkarīgs no vēja stipruma, bet nepieciešams arī fizisks spēks. Muskuļi visu laiku ir tonusā. Daudz jāstrādā ar rokām, kājas ir noslogotas. Svarīga ir izturība, kā arī roku veiklība, reakcijas asums un taktiskā domāšana. Nepatraukti jādomā, kā pareizāk izbraukt distanci, ņemot vērā vēju, straumes, konkurentus, viļņus, distances izvietojumu pret krastu un citas lietas.

– Ko burātāji dara ziemā?

– Ir fiziskie treniņi zālē un burāšanas treniņnometnes ārzemēs.

Ja ir ledus, tad ziemeļu valstīs notiek ledus burāšana, kas pie mums ir diezgan populārs burāšanas veids. Koka laiva tiek uzlikta uz slidām, tai uzliek buru, līdz ir iespēja burāt pa aizsalušiem ezeriem vai jūrām.

Agrāk, kad bija vairāk laika, nodarbojos arī ar ziemas burāšanu. Latvijā notika pasaules un Eiropas ledus burāšanas čempionāts, kuros ieguvu otro un trešo vietu. Tas bija mans pirmais lielais panākums pasaules līmenī. Ziemas burāšanā ir sava specifika, piemēram, braucot pārāk tuvu krastam, var sanākt ielūzt ledū.

Ar šīm laivām var sasniegt pat 85–90 kilometrus stundā.

Salīdzinot – uz ūdens sasniedzam vidēji 15–20 kilometru stundā.

– Kāds ir tavs ātruma rekords?

– 36,5 kilometri stundā ar Laser Radial laivu. Tas bija Maltā, un pūta gandrīz maksimālais vēja stiprums, kurā vēl ir droši burāt. Tajā brīdī šķiet, ka tu vienkārši lido pāri ūdenim. Šādā situācijā pietiek ar vienu lieku kustību, lai laiva sagāztos un tu pārlidotu pāri bortam. Vai bija bail? Jā. Tas bija tik ātri, ka pat motorlaiva netika man līdzi.

– Kā vēl tu sevi trenē līdz ar burāšanu?

– Man ir sausie un burāšanas treniņi, kā arī tādi, kurus es sauktu par mentālajiem treniņiem, jo uz ūdens ir jābūt noturīgam pret stresu. Ļoti lielu atbalstu man sniedz Eižens Leimans, pašizaugsmes treneris, kurš palīdz sagatavoties lielajām sacensībām, palīdzot tikt galā arī ar uztraukumu. Jo, ja tevi pārņem uztraukums un stress, tu vairs nespēj parādīt savu labāko sniegumu un rezultātu. Tu nespēj domāt tīri un nevari ātri pieņemt labus lēmumus. Ja neesi gatavs mentāli tikt galā ar dažādām situācijām un ļauj sevi pārņemt uztraukumam, nevari gaidīt arī augstus rezultātus liela mēroga sacensībās. Tikai tad, kad iemācies savaldīt uztraukumu un tikt galā ar stresu, arī pārējais sakārtojas un sanāk uzrādīt izcilus rezultātus starptautiskās sacensībās, bet tas ir liels darbs ar sevi.

– Pirmo vietu no otrās var šķirt ne vien fiziskā sagatavotība, bet arī prāta stāvoklis.

– Jā! Ja divi sportisti brauc vienādi, ja viņiem laivas ekipējums ir vienāds un abiem ir vienādi laba burāšanas tehnika, izšķirošais faktors būs prāta stāvoklis. Uzvarēs tas, kurš mentālā līmenī labāk spēs tikt galā ar šo saspringto situāciju un ar to, kas notiek uz ūdens.

– Interesanti, jo Latvijā, cik zinu, sporta psihologu piesaistīšana nemaz nav tik populāra.

– Nav, bet iesaku to jebkuram sportistam. Daudzi jaunie sportisti pamet sportu, jo viņiem nav trenera vai psihologa, kurš spētu palīdzēt tikt galā ar stresu un spiedienu. Viņi mēdz sabrukt un zaudēt motivāciju tam, ko dara.

Sportistu karjera ir viļņveidīga – tā iet uz augšu un leju. Ja šajā procesā nav pietiekama psiholoģiskā atbalsta, kad esi viļņa apakšā, daudzi neiztur un aiziet no sporta.

Piemēram, pēc sacensībām, kuras tev bijušas ļoti nozīmīgas, bet sanācis startēt slikti, nereti piezogas doma – kāda šim visam ir jēga? Taču – bez zaudējumiem nebūs arī uzvaras. Arī zaudējot tu kaut ko iemācies, un tas beigās tev var atnest daudz lielākas uzvaras.

Arī tad, ja visu laiku uzvari, ar katrām sacensībām pieaug uztraukums un spiediens nezaudēt, citādi – ko cilvēki par mani nodomās, ja es zaudēšu. Šādos brīžos nepieciešams cilvēks, kurš pasaka, ka arī zaudēt ir OK.

– Profesionālā sporta dēļ tev noteikti nācies atteikties no lietām, ko izbauda tavi vienaudži.

– Esmu atteikusies no mācībām, no hobijiem, no ļoti daudz kā… Patiesībā tas sākās jau diezgan agrā vecumā, kad treniņi kļuva aizvien intensīvāki un es sapratu, ka vairs nevaru visu apvienot. Agrāk gāju arī mākslas pulciņā, teātra studijā, kas mani ļoti aizrāva un patika, es muzicēju… Bet tas viss bija jāpastumj malā, lai īstenotu sapni par olimpiskajām spēlēm. Jā, pietrūkt šo lietu, taču šis sapnis man attaisno visu. Zinu, ka jebkurā brīdī varu atgriezties mākslā vai teātrī, bet tikt uz olimpiskajām spēlēm sportistam ir ierobežots laiks. Aktīvi nodarboties ar sportu un sasniegt savus labākos rezultātus sportists var aptuveni līdz 40 gadiem.

Man jau agrā vecumā bija jāizvēlas, ko vēlos darīt ar savu dzīvi un ko gribu sasniegt. Es izvēlējos burāšanu. Vidusskolu man izdevās apvienot ar burāšanu, bet, ja gribu nodoties sportam kvalitatīvi, augstskolu apvienot ar treniņiem un sacensībām nebūtu iespējams.

– Ko tu gribēji studēt?

– Sāku studēt farmāciju. Patiesībā gribēju studēt medicīnu vai mākslu, bet sapratu, ka tam pavisam noteikti nebūs laika. Beigās izrādījās, ka arī farmācija aizņēma pārāk daudz mana laika. Medicīna un māksla man šķiet ļoti interesantas, bet pašlaik mans mērķis ir olimpiskais zelts.

– Uz iepriekšējām olimpiskajām spēlēm tu netiki vai vēl biji pārāk jauna?

– Biju pārāk jauna – tikko biju sākusi burāt olimpiskajā laivu klasē. Toreiz redzēju, ka meitenes, kurām ir 18 un 19 gadu, kvalificējas olimpiskajām spēlēm, un man tas pilnībā atvēra acis. Zināju, ka es arī gribu tur būt. Ja viņas to varēja šādā vecumā, arī es to varu! Viņas mani iedvesmoja tikt uz olimpiskajām spēlēm pēc iespējas ātrāk, un tagad es aktīvi eju uz šo mērķi. Daudzi uzskata, ka esmu pārāk jauna un vai man tas vispār izdosies, bet paturu prātā, ka meitene no Urugvajas, kurai bija 19 gadu, piedalījās olimpiskajās spēlēs un tika pirmajā divdesmitniekā, kas ir fantastiski labs rezultāts šāda līmeņa sacensībām tik jaunai meitenei.

– Kuru var uzskatīt par tavu līdz šim lielāko sasniegumu?

– Desmitā vieta Eiropas čempionātā. Tas bija mans pirmais lielais sasniegums olimpiskajā Laser Radial klasē burāšanā, un Latvijā līdz šim neviens to nebija izdarījis. Toreiz treneris nevarēja man atbraukt līdzi, biju pilnīgi viena – tas bija ļoti izaicinoši, bet es tiku galā. Tas piešķīra pārliecību par sevi, un bija laba motivācija turpināt iesākto.

– Bet ir bijušas reizes, kad liekas – kam šis viss?

– Ik pa laikam šādas domas uznāk, jā. Pēdējā reize bija tad, kad kovida dēļ atcēla visas olimpisko spēļu kvalifikācijas sacensības. Ļoti mērķtiecīgi biju gājusi uz šo mērķi un daudz strādājusi, lai tajās piedalītos, un, kad visu atcēla, rokas nolaidās. Bet tad sapratu, ka man ir dots vēl viens gads, lai sagatavotos, tikai jāiet uz priekšu un jāturpina. Sākums bija briesmīgs, jo man bija sapnis, bet pasaule tam uzliek pauzi, taču ātri vien tiku tam pāri, kad uzzinājām, ka atlase tiek pārcelta par gadu uz priekšu.

– Vai Latvijas burātāju komūna ir draudzīga?

– Teiktu, ka jā. Protams, citreiz ir kādi dīvaini notikumi, kas sagriež visu kājām gaisā, bet vispār citiem palīdzam.

Konkurenti esam tikai uz ūdens. Krastā cits citu atbalstām – būtībā esam kā liela ģimene.

– Pastāsti par jūras skautiem un gaidām!

– Jūras skautu un gaidu dēļ es vispār uzzināju, kas ir burāšana, un ieguvu savas pirmās prasmes. Mana mamma burtiski aizvilka mani uz pirmo nodarbību, kur mani iesēdināja buru laivā, un tā bija diena, kad es iemīlējos šajā sporta veidā. Šobrīd jūras skauti un gaidas joprojām aktīvi darbojas un apmāca bērnus gan burāšanā, gan citās ūdens aktivitātēs, arī iepazīstina bērnus ar skautu kustību. Manuprāt, tā ir fantastiska iespēja bērniem apgūt jaunas prasmes, patriotismu un cieņu citam pret citu. Man ir prieks, ka esmu šajā organizācijā, kas pilnveido Latvijas jauno paaudzi.

– Kas burātāju atšķir no laba burātāja?

– Manuprāt, motivācija, mīlestība pret šo sportu un atdeve. Tas, cik daudz laika esi ieguldījis savā attīstībā – gan fiziskajā, gan prāta sagatavotībā. Tas, kā tu sajūti laivu, vēju un ūdeni, – tās ir maņas un sajūtas, kas jāattīsta. Protams, svarīgs ir arī talants, bet, ja tu nestrādāsi pietiekami, ar pliku talantu tālu netiksi. Ja tev ir talants un tu sevi vispusīgi attīsti un neatlaidīgi ej uz mērķi – šādi cilvēki ir neuzvarami, jo viņi gan respektē šo sportu, gan izjūt to dziļi sevī un kā daļu no sevis.

Kopā ar savu laivu, ūdeni un stihijām tu kļūsti viens vesels.

– Tev pietrūkst ballīšu ar draugiem?

– Pietrūkst, protams. Īpaši tad, kad tuvākie draugi mani aicina, bet kalendārā redzu, ka tajā laikā ielikts treniņš, jo tuvojas sacensības. Tas padara šo sporta veidu tādu… vientuļu. Tie draugi, kuri sāka ar mani burāt kopā bērnībā, to nedara profesionāli, izvēloties studēt. Tagad es viņus satieku aizvien mazāk. Tiekos ar jaunajiem burātājiem un savu treneri, kas ir fantastiski, bet, protams, pietrūkst sabiedrības un savējo no burāšanas pirmsākumiem. Mēģinu visu noturēt balansā. Ja vienreiz mēnesī izeju satikt savus draugus, tas man dod enerģijas lādiņu.

Esmu izvēlējusies citu ceļu un izraudzījos to diezgan agrā vecumā, tāpēc man nākas atteikties no lietām, kas it kā vilina, bet saprotu, ka tās nepalīdzēs man tuvoties mērķim. Pašlaik mans mērķis ir piedalīties vismaz nākamajās trijās olimpiskajās spēlēs. Tas ir grūts, bet aizraujošs ceļš, lai tur tiktu.

– Burāšana ir sporta veids, kas prasa diezgan lielus līdzekļus.

– Jā, tas ir vēl viens darbs, ko pati esmu uzņēmusies, – atrast sponsorus, kas vēlas mani atbalstīt šajā ceļā uz olimpiskajām spēlēm, jo pati nespēju nosegt visus izdevumus. Piemēram, olimpiskās klases laiva vien maksā ap 7000 eiro, buras jāmaina aptuveni ik pēc trim sacensībām, kas ir vēl 500 eiro. Jāpērk arī ekipējums, laiva jālabo, sacensību dalības maksas, ceļš uz tām – tas viss kopā maksā diezgan dārgi, bet es ticu, ka spēšu atrast pietiekamu finansējumu, lai piepildītu savu sapni. Vēlos arī tikt Latvijas Olimpiskajā vienībā, bet viņiem ir diezgan augsti kritēriji, kas nav pielāgoti katram sporta veidam individuāli. Protams, ja es kvalificēšos olimpiskajām spēlēm, tad automātiski tur nokļūšu.

– Cik reižu nedēļā tu trenējies?

– Sešas reizes nedēļā, kur ietilpst gan fiziskie treniņi, gan burāšana.

– Ko tu dari septītajā dienā?

– Beidzot man ir laiks iziet pastaigā ar suni un parunāt ar ģimeni. Bet vispār – domāju par sportu un to, kā atrast atbalstītājus, kam uzrakstīt, lai piesaistītu finansējumu, plānoju sacensības. Septītā diena man ir diena, kad izdaru visu, ko neesmu paspējusi pa nedēļu.

– Un kad ir tas brīdis, kad tu neesi burātāja?

– Ir brīži, kad satieku savu ģimeni un aizmirstu par savu burāšanas dzīvi. Satiekoties ar draugiem, gribas, lai viņi nerunā par burāšanu, bet pastāsta, kā viņiem iet, lai varu mazliet atslēgties. Bet nākamajā dienā jau esmu atpakaļ savā ritmā. Atkal esmu burātāja. Tā ir tik liela manas dzīves sastāvdaļa, ka vienkārši nav iespējams to atraut no manis.

Manuprāt, ja vienreiz esi burātājs, tu vienmēr būsi burātājs.

Saule, vējš, ūdens… Tas paliek tevī uz mūžu, un bez tā vairs nevar dzīvot.

– Ūdens ir tava stihija.

– Jā! Reiz vajadzēja lidot uz Spānijas pilsētiņu, kas atradās valsts vidū un kam tuvumā nebija nevienas ūdenstilpes. Es nesapratu, kā cilvēki var šeit dzīvot. Mums Latvijā ar to ir ļoti paveicies – ir tik gara jūras līnija un ūdens vienmēr ir kaut kur blakus.

– Citi visu mūžu nodzīvo un tā arī neatrod, ko īsti grib darīt. Tev tas izdevās ar pirmo reizi.

– Jā, un par to esmu ļoti pateicīga.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.