Vēsturniece Inese Dreimane: Ja esi čekas kartotēkā, tad nečivini!

Latvijas vēsture
29. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Publicitātes foto (Eduards Groševs)
Vēsturniece INESE DREIMANE strādā Latvijas Okupācijas muzejā. Šobrīd pēta čekas darbības pirmsākumus Latvijā 1940. gadā, kā arī turpina 1941. gadā čekā nošauto cilvēku personību noskaidrošanu. Tikko iznācis viņas debijas romāns Vēstule ar pielikumu, kas tapis unikālā radošā procesā: to veidojušas vēsturnieces zināšanas un atklājumi, kā arī spilgts un emocionāls līdzpārdzīvojums. Autore saka: «Es nevarēju par to neuzrakstīt.»

– Kā radās doma rakstīt romānu?

– Nebija tādas domas! 2014. gadā īsā laikā bija sakrājies ļoti daudz informācijas saistībā ar pētījumiem izstādei Stūra mājā. Paralēli tam bija smaga situācija personīgajā dzīvē, kā rezultātā gada beigās man īsti nebija, kur to visu likt. Laiku pa laikam galvā sāka veidoties tādi kā jautājumi, dialogi, komentāri.

Oktobrī gadījās neliels atelpas brīdis, kad mēs ar kolēģiem aizbraucām uz Barselonu. Tas bija savādi, ļoti skaisti, ļoti silti, plus 26 grādi. Izrādījās, ka cilvēkam laimei vajag ļoti maz. Pietiek ar sauli un siltumu. Un domas galvā turpināja kūņoties vēl ņiprāk.

Tā nu novembrī, precīzu datumu nevarēšu pateikt, es vienkārši atvāzu datoru, atvēru jaunu dokumentu un sāku rakstīt. Pēc principa – lai norakstītu nost. Kas tas būs, kā izskatīsies, kam jāiznāk, par to man īsti domu nebija. Katrā brīvā brīdī – reizēm pa naktīm, reizēm pa dienu – rakstīju, rakstīju, rakstīju, un 2015. gada februārī tas bija galā. Pārlasīju, šo to pierediģēju, lai sakrīt fakti, lai nav mūsdienu žargonismu, paīsināju un… noliku.

To, ka beigās tas būs kaut kas drukājams un plašākai publikai dodams, līdz tam nobriedu tikai pagājušajā gadā. Man nav bijis literāro ambīciju, mans uzdevums līdz šim vienmēr vairāk bijis rakstīt ko zinātnisku, un ar šīm lietām man nav bijis arī pieredzes.

– Romāna pamatā ir patiesi notikumi?

– Daļēji. Protams, patiess ir viss, kas attiecas uz vēsturi un vēsturisko fonu, ar ko Latvija saskārās: baltvācu izceļošana, četrdesmitais gads, okupācija, aresti, deportācijas, karš, pēckara laiks un tā tālāk.

Tur ir liels daudzums no tā, ko esmu pētījusi līdz šim, bet tas nav dokumentāli.

– Var sacīt, ka tu biji uzkrājusi tik daudz informācijas, ka tā nāca laukā ne vien zinātniskā darbā, bet arī kā romāns?

– Tā var teikt. Ar zinātniskiem darbiem ir tā: lai uzrakstītu pusotru divas autorloksnes, tev nākas aptvert daudz vairāk, savākt faktus. Rezultātā tiek izpausts mazāk, kaut kas paliek aiz kadra, kaut ko tu piemini vienā teikumā, kaut kam tikai nosauc vārdu.

Lai uzrakstītu vienu autorloksni, ir jāiziet cauri visādām šausmām. Tematika man nav nekāda rožu potēšana, tās gandrīz vienmēr ir sliktas beigas, aresti, no cingas izkrituši zobi, tie ir nāvessodi, tā ir lode mežā vai cietumā, tie ir lēģeri. Tā tas ir.

– Kā sākās tava interese par vēsturi?

– Kad man bija septiņi gadi, pirmās klases otrajā pusgadā mani aizsūtīja uz slimnīcu Jūrmalā. Man tur riebās, latviski gandrīz neviens nerunāja. Tu esi viens pats, nāk visas nežēlīgās un brutālās medicīniskās manipulācijas, vārdu sakot, lielākoties es tur sēdēju kaktiņā un žēli raudāju.

Tad viena meitenīte no ceturtās klases iedeva man palasīt savu grāmatu – stāstus par PSRS vēsturi. Skolas mācību grāmatu. Sāku lasīt, un man uzreiz palika labāk. Kad atgriezos mājās, aizgāju uz skolas bibliotēku, paņēmu to grāmatu vēlreiz. Tad lasīju uz priekšu arī nākamo gadu vēstures grāmatas.

Šo interesi pamanīja arī mājās un man uzdāvināja Nikolaja Kūna apstrādāto izlasi Sengrieķu mīti un varoņteikas.

Tad no manis slēpa grāmatu Kriminālistikas 100 gadi, kuru meklējot (un vienmēr atrodot!) es apguvu mājas ģeogrāfiju.

Sekoja tamlīdzīga nepareiza lektīra: es nezinu, vai skolēnam ir jālasa grāmata Tā rīkojās SS, bet tas ir fantastisks dokumentālu liecību apkopojums, un mani nebiedēja šie attēli, es tam piegāju neitrāli. Tādējādi mana interese par vēsturi tiešām ir sākusies diezgan agri.

– Vai pētīšanas darbu ir iedvesmojusi arī ģimene? Tavējie ir tikuši represēti?

– Viens vectētiņš bija 1915. gada strēlnieks, kurš kādu brīdi pakaroja Krievijā sarkano pusē, tika ievainots pie Perekopa, bet drīz vien atgriezās Latvijā, jo saprata, ka sarkanais variants nav domāts viņam. Viņa māsa gan palika Krievijā, jo bija aizrāvusies ar boļševistisko ideju. Diemžēl kopš 1938. gada nekādu ziņu par viņu nav. Visticamāk, viņa ir vai nu gājusi bojā lēģerī, vai nošauta.

Otrs vecaistēvs, leģionārs, ilgus gadus skaitījās pazudis bez vēsts, un tikai deviņdesmito gadu beigās es uzzināju, ka viņš 1944. gada jūlija beigās kritis pie Jelgavas. To atklāju, izlasot Valentīna Pelēča grāmatu Leģionārs cerību gūstā.

Manas vecmāmiņas māsa ar trim meitiņām tika deportēta 1949. gadā, vidējā meitenīte tur nomira. Viņas vīrs, domājams, 1944. gada otrajā pusē pēc Sarkanās armijas otrreizējas ienākšanas Latvijā esot vakarā pasaukts laukā – aicinājuši krievu karavīri. Viss. Vairs nekādu ziņu nav. Visticamāk, viņš bez tiesas kaut kur ticis nošauts, jo nekādus dokumentus, kas pierādītu, ka viņš apcietināts vai aizvests uz filtrācijas nometni, man nav izdevies atrast.

Manai ģimenei nav bijis ko zaudēt, un mūsu mājās nekad nav bijusi tāda noklusēšana vai izlikšanās, ka viss ir kārtībā.

Ja es bērnībā sacīju, ka tagad ir Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena vai citi svētki, lielie darīja zināmu, ka tie nav mūsu ģimenes svētki. Ka Ļeņins nekādā gadījumā nav mans vectētiņš. Zināju arī to, ka latvieši kara laikā bijuši ne tikai sarkano, bet arī pretējā pusē. Tika gan piekodināts, ka nevajag plātīties, ka vectētiņš ir karojis. Es zināju diezgan daudz, mums mājās bija Aleksandra Grīna Kultūras un tikumu vēsture un vēl šis tas, pie tēta onkuļa varēju lasīt arī citas grāmatas. Tāpēc, kad sākās Atmoda, man nebija pārsteiguma.

 

Nākamā lapa

Nākamais: Es varētu sajūsmā aurot pilnā kaklā!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs