Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
47
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tā ir mūsu zeme un mūsu vēsture, kuru mēs izkropļojam
– Kā tu vērtē Alvja Hermaņa jauno izrādi Vēstures izpētes komisija?
– Man patika. Patika visnotaļ smalkā ironija par maisu komisiju, kas ir un būs grūti nomazgājams kauna traips Latvijas vēstures zinātnē. Patika, ka ir skaidri parādīts, kas bija stukačs un kas bija čekists, un man pašai vairāk vai mazāk šie piemēri jau bija zināmi, lasīti.
Iebildums, ka beigās čekisti tika parādīti kā vienīgie labie un gudrie. Kur tad paliek ciešanas un tautas sāpes?
Citi lasa
Septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito sākums bija laiks, kurā ir mazāk traģēdiju un tautas sāpju. Tas ir laikmets, kad uz pārmaiņām vairs necer un vēl necer, brīdis, kurā sadarbība ar režīmu tika uztverta kā iespēja tikt pāri garantētajai nabadzībai, uzlabot savu materiālo dzīvi. Jo otra iespēja – pašam atvērt savu mazu biznesiņu – varēja beigties slikti. Iedomājies sadzīvi, kur tualetes papīrs bija deficīts! Un tad atnāca brīvība un deviņdesmitie, kad pār mums nobira viss, kā gadiem nebija bijis…
– Vai tu esi konsultējusi izrādes Vēstures izpētes komisija veidotājus?
– Jā. Sākotnēji jautājumi bija par sieviešu darbošanos čekā: kāda bija sieviešu loma, kas viņas bija.
Upuru vidū bija vairāk sieviešu nekā čekā strādājošo, un arī strādājošās lielākoties bija tehniskos amatos – sekretariātā, tulkošanas darbos. Pratinātāja manā pieredzē ir tikai viena, no četrdesmitā četrdesmit pirmā gada, tāda Hanna Rozentāle. Varbūt vēlāk bija vēl kāda, bet manā rīcībā nav šādu dokumentu.
Pēc pratināšanas protokoliem vispār ir ļoti grūti noteikt pratinātāja dzimumu, jo čekisti parakstījās tikai ar uzvārdu.
Ir paraksts Rozentaļ, un tu vari prātot, kurš, jo Rīgas čekā šajā laikā strādāja trīs Rozentāli: Kārlis, Mārtiņš un Hanna.
– Kāpēc sievietes čekā bija tik mazā skaitā, ja PSRS bija dzimumu līdztiesība un varēja strādāt ceļu būvē vai vadīt traktoru?
– Tas drīzāk jāprasa kādam sistēmas darbiniekam, es neuzdošos par ekspertu. Minēšu, ka tam varētu būt saistība ar uzdevuma specifiku. Jebkurš var baļķi vilkt pa mežu vai stūrēt traktoru, bet šeit vajadzīga izturība, izmeklētājam jāveic arī operatīvais darbs, jāvar gan ķert un grābt ciet, gan iet uzbrukumā un sēdēt slēpnī.
Un vēl – ciniski tas skan, bet PSRS čekā tā bija realitāte – pratināšanās ietekmēja arī fiziski.
Nostāsti par sievietēm kā īpaši nežēlīgām spīdzinātājām jau arī no tā paša, manuprāt, radušies: ja sieviete nevar fiziski kādu piekaut, bet viņai ar tolaik pieņemtajām metodēm pratināmais jāpiedabū runāt, turklāt nenogalinot un nesakropļojot, jo lietas izmeklēšanai jāvirzās ātri un veiksmīgi, viņa ķersies pie jebkā, kas palīdz. Durs ar adatām, raustīs aiz matiem, svilinās. Kameras pilnas, pagrabi pilni, lietām jāvirzās! Tomēr darīt tādu darbu ir ļoti grūti.
– Kāpēc tev liekas, ka ir svarīgi pētīt vēsturi, rakstīt par to grāmatas, uzņemt filmas?
– Mani pašu tas interesē, patīk, un nekas cits nepadodas. Arī citiem vajadzētu kaut ko zināt. Klusēšanas un informācijas iegūšanas neiespējamības laiks ir bijis ļoti ilgs. Daudz ko mēs vēl ilgi uzzināsim kā kaut ko pilnīgi jaunu – ir ļoti daudz nepētītu vai maz pētītu tēmu, ļoti daudz varam precizēt. Meža kapos baltajiem krustiem un tiem blakus esošajam piemiņas akmenim ar iegravētajiem vārdiem jāliek blakus jauna stēla Kļūdu labojums: informācija, kas bijusi pieminekļa likšanas brīdī, ir pareiza tikai daļēji. Kāds, kas pierakstīts pie nošautajiem, ir palicis dzīvs, nezināmajiem nu vārdi noskaidroti…
Tā ir pašiem savas tautas, savas valsts vēsture.
Ir labi no brīvas gribas brīvā valstī atrast un uzzināt to pliko faktiņu, nodīrāt tam nost visus ideoloģiskos uzslāņojumus un propagandu un paskatīties, kas paliek un kas ir bijis saaudzis virsū.
Ilgus gadus nebija iespējams ne taisnību runāt, ne noskaidrot. Ja tagad, kad mēs vēl īsti neesam noņēmuši šos uzslāņojumus, sākam audzēt jaunus, veidot jaunu mitoloģiju, vēsturnieka pienākums ir pateikt: stop! Tas nav nekas abstrakts, tie esam mēs paši, tie ir mūsu senči, tā ir mūsu zeme un mūsu vēsture, kuru mēs izkropļojam.
Man ir jautāts, vai mans darbs var palīdzēt cilvēkam kļūt labākam. Es saku: nē, nevar. Ja kaimiņš dzen kandžu, viņš dzīs neatkarīgi no tā, vai viņš zinās, kurā gadā Kārlis Mūsiņš aizgāja mežā. Pati par sevi faktoloģija un vēstures zināšanas nevienu labāku nepadara. Arī mani.
