Linda Liepiņa: ja vīrietis tev iesit, pagriezies un ej prom!

Intervijas
Agnese Meiere
Agnese Meiere
Ieva
Ieva
14. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone, stils - Agija Vismane
Uz sarunu ar Saeimas deputāti LINDU LIEPIŅU devos dalītām jūtām. Priekšvēlēšanu laikā biju pārliecināta – ar šo nepieklājīgo, citos ieklausīties nespējīgo personu (tāda Linda bija redzama debatēs dažādās televīzijās) man noteikti nebūs pa ceļam. Tai pašā laikā negribēju, lai sarunā virsroku gūst stereotipi, manis pašas pieņēmumi. Tāpēc centos viņu iepazīt kā cilvēku ar dažnedažādiem dzīves līkločiem, emocijām, pārdzīvojumiem. Un satiku citādu Lindu. Jau sarunas sākumā Linda lūdz pāriet uz tu, tā viņai būšot vieglāk sarunāties.

– Esi Saeimā, vai tas nozīmē – esi izbaudījusi uzvaras garšu? 
– Noteikti nē. Esmu mēģinājusi piefiksēt savas izjūtas saistībā ar vēlēšanām un konstatējusi, ka gandarījuma man nav vispār. Iekļūšana Saeimā nav galamērķis, tikai starpposms. Savā ziņā esam ienākuši kā revolucionāri, kas grib kaut ko mainīt. Cilvēku balsojums vēlēšanās ir uzticības kredīts, jo līdz šim neko tādu vēl neesmu izdarījusi.

Vienkārši biju laikā un vietā, kur man bija iespēja kaut ko skaļāk pateikt nekā kādam citam. Plus dažas manas rakstura īpašības, kas to ļāva darīt, – drosme, spītība… Gribas ticēt, ka gandarījums atnāks tad, kad vismaz viena no lietām, ko gribētos izdarīt, īstenosies. Atvieglot birokrātiskās prasības, attiecības starp valsti un naudas pelnītājiem padarīt cilvēcīgākas. Tas nav daudz prasīts, un es domāju, ka to var izdarīt. 

– Pirms vēlēšanām tas, kas nobiedēja cilvēkus, – cik nikni un nesievišķīgi tu cīnījies, neļaujot citiem tikt pie vārda. 
Manā dzīvē bijis laiks, kad esmu mēģinājusi izdabāt un būt cilvēkiem laba. Tad sekojušas dažas diezgan lielas vilšanās privātajā dzīvē – gan attiecībās, gan draudzībā, gan starp radiem. Un tad saproti – visiem laba nebūsi, tas ir nereāli. 

Varbūt no malas tā neizskatās, bet katra publiskā uzstāšanās man sagādā lielu diskomfortu, satraukumu. Pēc dabas esmu diezgan kautrīga, mulstu no uzmanības. Bet politikā nereti ir tā – sadzird to, kas skaļāk un nekaunīgāk bļauj. Kaut gan pirmsvēlēšanu laikā bija arī diezgan liela dusmu deva, un šīs dusmas bija patiesas. Es gribēju, lai mani sadzird. Nevarēju rīkoties citādi, jo – ja ne es, tad kurš? 

Starp citu, Saeimā strādāju jau trešo reizi. Pirms daudziem gadiem sāku tur strādāt Preses centra bibliotēkā, biju jaunākā darbiniece.

Ja 1991. gadā nebūtu vīlusies politiķos, tajā, ko redzēju, varbūt šodien es nebūtu politikā.

Taču, būdama ļoti naiva, barikādēs pieredzēju, kā cilvēki nevis rūpējas par valsti, bet fīrē lietas, cenšas parūpēties par savām ģimenēm, izplānot, kā tās vajadzības gadījumā aizsūtīt uz ārzemēm. Tā man bija liela vilšanās.

Pēc laika no šā darba aizgāju, tad apprecējos, man piedzima puika, un es atkal īsu brīdi pastrādāju Saeimā. Un tad kādā televīzijas raidījumā man pajautāja kaut ko par barikādēm. No visas sirds pateicu visu, ko domāju. Taču nākamajā dienā Saeimas kancelejas direktors Māris Steins man izteica pārmetumus – es turpmāk nedrīkstot teikt, ko domāju. Atbildēju, ka nebūšu marionete, un aizgāju, pirms tam paziņojot, ka pēc gadiem šeit atgriezīšos, tikai citā statusā. Šos vārdus visu mūžu esmu atcerējusies, jo īpaši tagad, kad atkal ienācu Saeimas mājā un pirmais cilvēks, kuru satiku, bija tieši Māris Steins.  

– No kādas ģimenes tu nāc? 
– Mans enerģijas avots ir mājas, kur dzimis mans tētis, – Zeltiņu ciemā netālu no Alūksnes. Šeit savulaik dzīvoja mans vecaistēvs, kurš četrdesmit gadu vecumā izmācījās par ārstu un vienā mājas galā izveidoja ambulanci. Māsas vīrs, kurš ir ļoti darbīgs, šīs mājas ir atjaunojis, un tur vienmēr jūtos ļoti labi. 

Tētis nomira pirms vairāk nekā divdesmit diviem gadiem. Tētim bija svarīgi, lai mēs ar māsu Baibu (Reklāmas asociācijas vadītāja Baiba Liepiņa – red.) būtu izglītotas, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. No tēva mums ieaudzināts taisnīgums un godīgums, reizēm tā ir pat pārāk daudz. Tētis savulaik nestājās komjaunatnē, bija ļoti nacionāli noskaņots. Iespējams, tāpēc, ka bija tādi laiki, viņš mums, meitenēm, neko nebūtu teicis. Taču pēc reizes, kad pamostoties konstatēju, ka pie mūsu galda sēž divi nepazīstami vīri, kā vēlāk izrādījās – čekas darbinieki, tētim kaut kas mums bija jāsaka.

Tētis bija baigais protestētājs, tieši tāpēc viņš, pat būdams ļoti labs bērnu lors, nekad tā arī nekļuva par nodaļas vadītāju. 

– Par tēvu tu runā ar lielu mīlestību. Esi tēva meita? 
– Agrāk domāju, ka esmu tikai tēva meita. Taču pēdējos divos gados, kopš esmu politikā, esmu sapratusi – mana mamma ir klusais, dziļais ūdens. Šķiet, viņa šai vēlēšanu laikā pārdzīvojusi visvairāk. Varu tikai apbrīnot, cik liela saņemšanās viņai bijusi vajadzīga, lai to neizrādītu man un neizsistu no sliedēm. Tā vietā viņa mani atbalstīja un lieki netraucēja, lai kā to būtu gribējusi. 

Jā, bet tēvs man bija īpašs. Man viņa arvien pietrūkst. Viņš nomira piecdesmit gadu vecumā, es tobrīd dzīvoju Francijā, un bija paredzēts, ka pēc konferences Vācijā, uz kurieni viņš grasījās doties, tēvs atbrauks pie manis. Naktī pirms došanās uz Vāciju viņš nomira. 

Tēvs bija ļoti ass, viņš varēja pateikt tā, ka pēc tam zāle neaug. Vai arī sadusmoties un nerunāt nemaz. Bērnībā traki bija, kad kaut ko sastrādāju, un viņš vairākas dienas ar mani nerunāja.

Bet vistrakākais bija tas, ka tētis nekad tā arī neakceptēja manu laulību, viņš bija pārliecināts, ka esmu kopā ar neīsto. Tā tas diemžēl arī palika. 

– Tas nozīmē, ka attiecības tā arī nenokārtojāt? 
– Atbraucu uz tēva piecdesmit gadu jubileju, un viņš par visām varītēm gribēja no manis izvilināt, ka nejūtos laimīga, ka man ģimenes dzīvē kaut kas nav kārtībā. Viņš to redzēja, bet es spītīgi neatzinos. Tāpēc jau tētis bija nolēmis mani apciemot Parīzē, lai redzētu, kā ir īstenībā. Šo tikšanos ļoti gaidīju, bet vienlaikus arī ļoti negribēju, lai viņš brauc. Biju pārliecināta, ka viņš tūlīt redzēs, kā ir patiesībā, ka viņš visu sapratīs. 

Juties vainīga par savu negribēšanu, kas viņu šķietami iedzina nāvē? 
– Jā, ilgu laiku par to jutos ļoti vainīga. Lai gan kopš viņa aiziešanas esmu jutusi… (Linda ilgi klusē un mēģina valdīt asaras.) Man ir divi sargeņģeļi: tētis un mans labākais draugs Jānis Vaišļa. 

Sagadījās, ka nokļuvu pie cilvēka, kas, iespējams, redz vairāk nekā citi. Pirmais, ko šī sieviete sacīja, mani ieraugot: «Es ar šo nenodarbojos!» Biju neizpratnē – ar ko? Tad viņa man pajautāja, vai es tiešām nezinu? Es nestaigājot viena, pie viņas esmu atnākusi kopā ar kādu kungu. Tai brīdī man bija pilnīgi skaidrs, ka runa ir par manu tēvu, kuru joprojām neesmu atlaidusi. Līdz tam man visu laiku bija ilgas – ak, kaut es vēl mazliet varētu ar tēvu parunāt. Un šī sieviete man saka: «Kaut ko teiksiet viņam vai tāpat turpināsiet staigāt?» Un tad bija brīdis kā no fantastikas filmas.

Šī sieviete vairs neizskatījās pēc sevis – viņa runāja kā mans tētis, smējās kā mans tētis un stāstīja tādus notikumus, kurus varēja zināt tikai un vienīgi mans tētis. Tas bija baigi.

Bet man vienīgais jautājums bija: «Kā tu varēji nomirt piecdesmit gadu vecumā, kad tavam mazdēlam, ko tu tik ļoti mīlēji, bija tikai trīs gadi?! Kāpēc tu aizgāji tik ātri?» Viņš atbildēja: «Es vienkārši biju piekusis.» Viss. 

Šī sieviete man ieteica tai pašā dienā doties pie tēva uz kapiem. Es aizbraucu. Un atkal – saulainā, mierīgā dienā sekundes laikā sākās tāds vējš, ka knapi tiku uz priekšu. Ticu neredzamajai pasaulei, ticu enerģētikai, un šis brīdis man ļoti palīdzēja. 

Tēva stingrās audzināšanas dēļ man bieži šķita, ka neesmu pietiekami laba, ka man jācenšas būt labākai. Padsmit gadu strādāju mediju aģentūrā, iekšējā balss teica, ka nevaru strādāt ar dokumentiem, ja man nav juridiskās izglītības. Izlēmu iestāties juristos, turklāt Latvijas Universitātē, kas tēvam šķita prestižākā no mācību iestādēm. Tad gan iejaucās mamma, kura sacīja: «Tu vari beigt tēvam sevi pierādīt? Viņš jau sen ir miris.» Taču pie vietas mani nolika slimība, kurs dēļ pārtraucu mācības.

– Kas tā bija par slimību? 
Man konstatēja kavernozo malformāciju smadzeņu stumbrā, un šo slimību nav iespējams izārstēt. 

Ilgāku laiku biju dzīvojusi nemitīgā stresā un nepievērsu uzmanību galvassāpēm, reibšanai. Sāpēja tā, ka nevarēju pagatavot bērnam vakariņas. Draudzene aicināja, lai aizbraucu pie viņas, viņa mani apčubinās un piespiedīs atpūsties. Viss bija labi līdz otram rītam, kad, paceļot galvu no spilvena, pēkšņi sajutu galvā tādu kā zibens spērienu. Zināju – tas ir insults. Taču ātrie man nenoticēja, uzskatīja, ka kaut kas nav kārtībā ar mugurkaulu. Tāpat arī slimnīcā – tur atkal man nenoticēja un sacīja, ka tā esot veģetatīvā distonija.

Tikai pēc piecām dienām, kad beidzot veica magnētisko rezonansi, ārsti nofiksēja, ka asinsvadi smadzeņu stumbrā man veidoti ne tā, kā ir visiem cilvēkiem.

Tur ir tāda kā kabatiņa, kura, uzkrājoties asinīm, pie liela stresa tās var izšaut kā vulkānu, izraisot insultam līdzīgu situāciju. 

Man no jauna bija jāmācās gan staigāt, gan arī runāt, jo pēc visa notikušā runāju diezgan neskaidri. Nedomāju, ka vairs jebkad varēšu skriet, staigāt augstpapēžu kurpēs. Taču ar manu tuvo cilvēku atbalstu vairāku mēnešu laikā atkal atguvu veselību. 

Arī no šīs situācijas guvu mācību. Pirms tam kādā biju izteikusies: «Kā man apnicis visiem palīdzēt, es gribētu, lai beidzot palīdz man!» Tikai tad, kad uz slimnīcu nāca māsa, mamma, draugi un pie rokas mani veda laukā, jo pati nevarēju paiet, atcerējos šos vārdus. Tie ieguva pavisam citu jēgu. Kopš tā laika negribu, lai man kāds palīdz, es visu varu pati. 

– Pieminēji Jāni Vaišļu. Saprotu, ka viņš tev bija īpašs cilvēks. 
– Jā, ļoti. Mēs ar Jāni bijām labākie draugi. Ar viņu iepazinos, kad strādāju Augstākajā padomē, bet viņš dzīvoja Anglikāņu ielā dzīvoklī, kur vienmēr notika baigie tusiņi – dziesmu un deju vakari. Zinu, ka mēdz teikt: neeksistē draudzība starp vīrieti un sievieti, agri vai vēlu tā pārvēršas seksuālās attiecībās. Es varu apgalvot, ka tā nav taisnība. Mēs ar Jāni bijām sirdsdraugi līdz pašai pēdējai viņa dienai.

Tieši Jānis mani savulaik izcēla no slimības gultas, pasakot – pat netaisies te gulēt kā slimniece. Es jau biju saklājusi gultu, sagatavojusies tajā gulēt un gaidīt nāvi.

Viņš teica: «Celies, saklāj gultu un dari to pašu, ko darīji pirms slimības. Jā, nesanāks tik ātri, kā iepriekš, bet tu darīsi.» Viņš man ieborēja, ka mēs katrs esam individuāls, unikāls. Ka ikviena diagnoze ir tikai kārtējā excel rūtiņa kāda daktera failā. 

– Tagad dzīvo kā uz pulvera mucas?
– Medicīniski droši vien. Taču es nedomāju par to, esmu aizliegusi sev par to domāt. Dakteri saka – jums jāpārbaudās, jādara tas un tas. Taču neko izmainīt nav iespējams, to nevar izārstēt, tad – kāda jēga? Agri vai vēlu mēs visi nomirsim. Vienīgi negribētos palikt uz gultas par dārzeni. 

Man palicis prātā Jāņa sacītais – iespējams, šāda problēma ir visām manas dzimtas sievietēm, tikai neviens to nav pārbaudījis, un viņas mierīgi dzīvojušas savu dzīvi. Nomierinies, aizmirsti un dzīvo tālāk! 

– Parunāsim par mīlestību? Tās dēļ nokļuvi Francijā. 
– Man ir tendence iemīlēties sliktajos puišos. No otras puses – es nekad neesmu attiecības veidojusi racionāli. Ir sievietes, kuras apsver – kāds vīrietim raksturs, kāds viņš būs ģimenes dzīvē… Es mīlu tikai ar sirdi – ja ir, tad ir, ja nav, tad nav. Nevaru iedomāties, kā es varētu dzīvot kopā ar cilvēku, kuru es no visas sirds nemīlētu. Iespējams, tieši tāpēc arī šobrīd dzīvoju viena.

Francijas stāsts, kas man ir ļoti sāpīgs, sākās ar to, ka gāju uz randiņu ar vienu puisi, bet tā laikā iepazinos ar citu – viņa draugu, kurš tobrīd ciemojās Latvijā. Vīrietis, kurš vēlāk kļuva par manu vīru, savulaik aizbēga no Latvijas un daudzus gadus dzīvoja Francijā. Kad aizbraucu no Latvijas, man bija astoņpadsmit gadu. Sameloju vecākiem, ka braucu mācīties, bet patiesībā aizbraucu pie viņa. Jau kopš pirmās dienas Francijā strādāju. Sākumā tīrīju dzīvokļus, bet par to man deva istabiņu studentu hostelī, kur dzīvot. Mēs pat nedzīvojām kopā! Mans nākamais vīrs, kamēr sakārtoja visus dokumentus, dzīvoja bēgļu nometnē.

Vēlāk pa kluso apprecējāmies, mani vecāki par to uzzināja tikai pēc tam, kad tas bija noticis. Paliku stāvoklī un viena atbraucu atpakaļ uz Latviju – man taču bija vajadzīga veselības aprūpe, arī dzemdēt Francijā maksātu ļoti dārgi, nevarēju to atļauties. Tā, it kā nekas nebūtu noticis, pārrados atpakaļ vecāku mājās. 

– Ko vecāki teica, uzzinot – esi apprecējusies? 
– Tētis sacīja, ka es esot izvēlējusies visnepiemērotāko no tiem, kas bija apkārt. Diemžēl starp viņiem antipātijas bija jau kopš pirmā tikšanās brīža. Ja tēvs nebūtu tik klāji izrādījis savu nepatiku, varbūt tik lielu antipātiju nebūtu. Taču, ja kāds tevi visu laiku baksta, kritizē un pārmet, automātiski rodas pretreakcija. Lai nu kā, tēvs manu laulību neatbalstīja. 

Un te nu ir otra etīde. Ja kāds zina, kā ir, kad čalis čībās iznes atkritumus un pazūd, tad tā esmu es. Vīrs bija atgriezies Latvijā, dzīvojām kopā. Bet kādu dienu viņš izgāja no mājas un neatgriezās. Sākumā domāju – aizgājis pie draugiem. Pēc laika jau sāku uztraukties un zvanīju viņa draugiem. Un saņēmu atbildi: «Kā, tu nezini?! Viņš taču aizbrauca atpakaļ uz Franciju!» Vīrs vienkārši pazuda, un no viņa aptuveni gadu nebija ne ziņas, ne miņas. Tad pēkšņi viņš atkal uzradās, sāka sūtīt naudu – acīmredzot bija iekārtojies darbā. 

Un tad no draugiem uzzināju, ka Francijā viņš dzīvo kopā ar citu sievieti un viņas bērniem. Mani tik daudz neaizskāra tas, ka viņš ir kopā ar citu sievieti, kā tas, ka viņš ir kopā ar svešiem bērniem, nevis savu dēlu.

Izdomāju – man kaut kas jādara, un aizlidoju uz Parīzi. Viņš mani sagaidīja, aizveda uz restorānu, bet pēc vakariņām paziņoja, ka esot noīrējis man viesnīcā numuru. Gandrīz kā misiju uztvēru pašai sev doto uzdevumu viņu atmaskot. Sacīju – nē, tagad iesim ciemos. Pie kā, pie draugiem? Atbildēju – pie tevis. Tā neesot laba doma. To tikai man vajadzēja dzirdēt! Paziņoju – es visu zinu, tikai gribu redzēt savām acīm. 

Joprojām nezinu, vai rīkojos pareizi, bet sievietei, kura man nikni uzklupa, kāpēc esmu atnākusi, atbildēju: «Es?! Es esmu viņa sieva. Nesaprotu, ko šeit dari tu.» Nezinu, kas mani raustīja aiz mēles pateikt: «26. martā ir mūsu kāzu diena, un 26. maijā šai dzīvoklī kopā ar savu bērnu dzīvošu es. Ko darīsi tu, tā nav mana darīšana.» Tā arī notika. 

Kopā nodzīvojām vēl pāris gadu. Strādāju tūrisma kompānijā – izveidojām vienas itāļu tūrisma firmas filiāli, un finansiālā ziņā dzīvojām ļoti labi. Bet attiecības… Skaidrs, ka saplēstu krūzi nesalīmēsi. Pamēģināju divas reizes, bet nekas nesanāca. 

– Francija, Parīze! Daudzu sieviešu sapnis. Kas tevi padarīja nelaimīgu? 
– Viņš nebija labs cilvēks. Šeit vietā būtu vecais labais teiciens – ja tev iesit vienu reizi, nemaz nešaubies, ka būs arī nākamā. Tas ir tikai laika jautājums. Mācība, ko guvu, – ja vīrietis tev iesit, pagriezies un ej prom. Tas nebūs tavs īstais. Tu vari mīlēt, kā gribi, bet, ja cilvēks to izdarījis vienreiz, viņš to noteikti darīs atkal, atkal un atkal. 

Bet, ja runa ir par varmākām, pakļaušana jau var būt dažāda – ne tikai fiziska, bet arī emocionāla. Arī emocionāli var iesist cilvēkam. Arī emocionāli var pazemot.

– Tu neaizgāji? 
Pēc pirmās reizes ne. Taču pienāca reize, kad paņēmu bērnu, pagriezos un aizgāju. Izšķīrāmies, kad mūsu dēlam Tomam bija pieci gadi. 

– Un rokas pacelšana – tā notika Francijā?
– Vienu reizi tas notika šeit, Rīgā. Pēc tam tur, Francijā. Joprojām brīnos, kā es kaut ko tādu varēju piedot vairākas reizes. Paldies Dievam, viņš to nedarīja ikdienā, bet tomēr…

Brīnos, kāpēc man bija vajadzīgs tik ilgs laiks, lai aizietu. Par laimi, vienā brīdī sapratu – ja nu mani nosit? Tad arī savācu bērnu un aizgāju. 

– Viena uzaudzināji dēlu, kurš nu jau ir pieaudzis cilvēks. Saka, ka sieviete viena ar dēlu audzināšanu nevar tikt galā. 

– Es tiku. Man bijuši lieli strīdi ar mammu, ar manu māsu, arī ar draugiem, kas uzskatīja – dēlu audzinu pārāk stingri. Taču pati savā skolas laikā biju redzējuši puišus, kurus audzinājusi mamma viena. Viņi visi bija tādi memmīši, kurus skolā vai nu pazemoja, vai klapēja. Es apņēmos – mans dēls tāds nebūs, tāpēc arī biju stingra mamma. 

Kad dēlam bija četrpadsmit, piecpa­dsmit gadu, tas atmaksājās – apkārtējie sāka teikt, ka man ir ļoti labs dēls, un tas tā arī ir. 
Tagad Toms dzīvo Igaunijā un ilgāku laiku manā vietā pieskatīja Wok to walk tīklu Tallinā.

– Šķiet, visu mūžu esi par kaut ko cīnījusies, kārpījusies. Nav gribējies tā mierīgi, lai par tevi kāds parūpējas?
– Varbūt no malas izliekas, ka esmu baigi cīnījusies, taču nē – mana dzīve bijusi diezgan jautra. Varbūt tagad mazāk, bet vispār esmu bohēmas, ballīšu cilvēks. Man patīk organizēt pasākumus, festivālus. Pēdējos trīs četrus gadus gan neesmu to darījusi. Pirmkārt, tāpēc, ka dzīvoju Igaunijā. Otrkārt, tāpēc, ka iesaistījos politikā, un man bija citas rūpes. Taču draugi saka – viņiem pietrūkstot vecās Lindas. 

No otras puses – cīņa par kaut ko laikam ir manā dabā. Vēl skolas laikos cīnījos par to, lai vidusskolēniem, kam ir labas sekmes, būtu brīvais apmeklējums. Neticami, bet mēs taču to panācām!

Vēl jau Tautas frontes laikā, būdama pusaudze, aktīvi iesaistījos cīņā par latviešu puišu glābšanu no padomju armijas. Pie Tautas frontes bija tāda Latvijas sieviešu līga, kas slepeni uz Latviju nogādāja un slēpa puišus, kas padomju armijā cieta no ģedovščinas un dezertēja. Lai novērstu aizdomas, izlikos par puišu draudzeni, sagaidīju viņus stacijā un vedu uz slepeno dzīvokli.

Vai vēlos, lai kāds par mani parūpējas? Atbilde ir – nē. Man jau pietika ar slimības laiku. Vairs neko tādu piedzīvot nevēlos. 

– Tu esi laimīga? 
– Jā un nē. Manā apziņā iepotēts modelis, ka laimīga ģimene var būt tikai tāda, kurā ir mamma, tētis un bērni. Tāds, kuras man tā īsti nekad nav bijis. Tad vēl zināma nozīme ir stereotipam, ka nav labi šķirties. 

Bet, ja tu man prasi, vai esmu iemīlējusies… Jā. Nē, pat nevis iemīlējusies. Es mīlu. Tikai mīlestība ne vienmēr ir laimīga un ne vienmēr ar laimīgām beigām. Paldies Dievam, vismaz šo es esmu sapratusi. 

Runājot par attiecībām – tajās visās, kas man bijušas un ir, stāsts ir tikai un vienīgi par sliktajiem puišiem. Lai tu saprastu, izstāstīšu vienu stāstu no sērijas – ko domā sieviete, un kā ir patiesībā. Šis vīrietis no matu galiņiem līdz papēžiem bija manis izsapņots, biju debesīm «pasūtījusi» – viņš būs tāds un tāds, strādās tādā un tādā jomā. Iedomājies, un es tiešām pāris nedēļu laikā satieku šādu cilvēku! Ar viņu biju kopā ilgāku laiku, un starp mums bija viss – mīla, kaisle. Šķita, ka šis ir mans īstais. 

Kopīgi bijām noīrējuši dzīvokli, un vienu vakaru pa ceļam uz mājām iebraucām degvielas uzpildes stacijā šo to nopirkt. Ejam jau uz mašīnas pusi, kad viņš mani pēkšņi apstādina un saka: «Klausies, man tev jāsaka kaut kas ļoti nopietns.» Pie sevis domāju – vai tiešām viņš mani bildinās degvielas uzpildes stacijā?! Vai tad nevarēja izvēlēties kādu romantiskāku vietu?

Tā vietā viņš man paziņoja, ka ir citās attiecībās, un šajās attiecībās drīz būšot ģimenes pieaugums.

Tāpēc mēs tagad nevaram būt kopā, bet, ja es pacietīšoties, pēc kāda laika varēsim. Tas «pēc kāda» ir pieci, seši gadi. Līdz saproti, ka tas «vēl pēc kāda laika» nepienāks nekad. Un ka tev jāpieliek punkts, lai cik grūti tas būtu. 
Šķiet, es pievelku tādus tipus. Nemaz nemēģināšu stāstīt par pārējiem (iesmejas). Līdz ar to mani tikpat kā vairs ne ar ko nevar pārsteigt. 

– Un ar visu to tu joprojām neesi vīlusies mīlestībā un vīriešos? 
– Nē, noteikti nē. 

Mans publiskais tēls jau arī nenāk par labu attiecībām. Taču man arī nav sajūtas, ka kaut kas atņemts, ka kaut kā pietrūkst. Man pat grūti iedomāties, kādam vajadzētu būt tam vīrietim, ar kuru es spētu dzīvot kopā vai kurš spētu dzīvot kopā ar mani. 

Es dzīvoju, kā ir, un man ir labi. Slimība man palīdzējusi saprast – ir lietas, kuras dzīve grib mums iemācīt. Vispirms tā māca maigi, noliekot šo mācību tev priekšā. Bet gadās – mums negribas šo mācību pieņemt, atpazīt, mācīties.

Tad nāk nākamā mācību stunda, kas noliks tev priekšā situāciju, kad tev tas būs jāsaprot piespiedu kārtā.

Tikai nu jau šī situācija būs simt reižu draņķīgāka nekā tad, ja tu būtu to sapratis pats. 
Līdz ar to – runājot par to ceļu, kas man jāiet politikā, es varu pretoties, varu izdomāt tā un šā, bet… Ja tas ir mans ceļš, man tas ir jāiet. Jā, protams, man ir bail, man ir nepatīkami, es nezinu, kas būs šā ceļa galā. Bet es vienkārši eju, jo man nav cita varianta. Kāds teiks – kā tad nav, tu vari visam atmest ar roku. Jā, it kā varu. Taču es zinu – ja tā izdarīšu, pēc laika es atkal nonākšu līdzīgā situācijā. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+