Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Mazās uzņēmējdarbības garša Latvijā tomēr ir rūgta. Tāpēc jau laikam cepu tik daudz saldu kūku, lai būtu līdzsvars. Bet, nopietni runājot, ja man tik ļoti nepatiktu tas, ko daru, un šis darbs nesagādātu lielu gandarījumu un prieku, es jau sen būtu savu biznesu pametusi un strādātu algotu darbu. Jo viegli nav. Man patīk godīga spēle, prieku sagādā sajūta, ka nav nodokļu parādu, ka varu norēķināties ar kreditoriem, ka algas vienmēr samaksāju laikā, taču, lai to visu paveiktu, ir jāapēd ļoti daudz rūgta. Mani noteikti motivē mani kolosālie klienti, labie vārdi, komplimenti, pateicība par darbu. Man pašai patīk būt laimīgai, patīk, ka apkārt ir laimīgi cilvēki, un kūkas neapšaubāmi ir veids, kā dzīvi padarīt laimīgāku un priecīgāku,» savas pārdomas par uzņēmējdarbību Latvijā sarunā ar žurnālisti Lolitu Lūsi pauž Liene Zemīte, un vaļsirdīgi stāsta arī par iemesliem, kāpēc izjukas divas iepriekšējās laulības.
Šobrīd Liene ir laimīgi precējusies ar Oskaru Zemīti, taču pirms tam viņai bijijs nepieciešams kādu laiku pabūt vienai. «Kad sieviete paliek viena, viņai ir ļoti daudz iespēju – ja vien grib, viņa noteikti var atrast iespēju jautri pavadīt laiku, var iet uz kādu klubiņu un ļauties tam, kas notiks. Bet es tā negribēju. Brīvas sievietes acīs, gaitā un uzvedībā ir nekļūdīgi pamanāms: pie šīs drīkst nākt klāt un uzrunāt. Savādi bija tas, ka tolaik, kad biju viena, nāca klāt tādi, kam pašiem bija bēdas, – laikam mana dzīves sabrukuma sajūta bija skaidri nolasāma. Nē, nē, to man nevajadzēja!
Gadā pēc šķiršanās visus vīriešus, kā saka, atšuvu, sēdēju mājās, meditēju, gāju uz semināriem. Būdama viena, izmainīju sevi.
Līdz tam biju visurgājēja – nevienam neuzticējos: visu pati varu un daru. Sapratu – ja palikšu tāda, ar mani neviens vīrietis negribēs būt kopā. Kuram vajadzīga tāda trakā, kas visu var pati! Attīstīju sevī sievišķību. Tā manī ir bijusi vienmēr – attiecībās, izskatā –, bet darbos un sadzīvē manī sēdēja vīrietis. To es sevī apslāpēju.
Man vajadzēja tikt skaidrībā ar sevi – rakos savā pagātnē un bērnībā, daudz domāju par mammu un tēti, pierakstīju savas izjūtas, jo gribēju saprast, kāpēc manā dzīvē notiek tā, kā es negribu. Tolaik mans tēvs jau bija miris, bet no ģimenes viņš aizgāja, kad man bija deviņi gadi, pēc tam šad tad satikāmies. Viņš bija ballīšu cilvēks, bet mamma – pilnīgs pretstats, divi pavisam pretēji cilvēki bija satikušies. Strīdus neatceros, bet redzēju, ka mammai sāp, ka viņa pārdzīvo. Visticamāk, kaut kas viņiem nebija izrunāts. Kad mamma uzzināja, ka tētim ir cita sieviete un viņa gaida bērnu (man ir pusbrālis), vecāki izšķīrās. Mēs mainījām dzīvesvietu, un tas bija viens no lielākajiem triecieniem manā dzīvē. Pirms tam dzīvojām Pārdaugavā, pusmājā ar milzīgu dārzu – vectētiņš, būdams agronoms, to bija rūpīgi iekopis.
Māju samainīja pret diviem dzīvokļiem, bet ģimene sadalījās trīs daļās. Vecmāmiņa, tēta mamma, aizgāja uz vienu dzīvokli, tētis – pie savas jaunās sievas, bet mēs – mamma ar mani un māsu – pārcēlāmies uz dzīvokli Ķengaragā. Tas bija viens no trakākajiem mirkļiem manā dzīvē – mani atdalīja no man tik svarīgās vecmāmiņas. Viņa man bija viss. Biju pārliecināta, ka mana vecmāmiņa dzīvos mūžīgi. Mēs bieži tikāmies, bet tas vairs nebija tā, kā dzīvot kopā. Iespējams, es sevī gadiem nesu šo sāpi – nevarēju vecākiem to piedot… Bet ko citu pieaugušie tobrīd varēja darīt – mamma un tētis kopā dzīvot vairs nevarēja, bet mēs ar mammu nevarējām arī dzīvot kopā ar tēta mammu, jo mammai parādījās draugs».
Visu interviju ar šarmanto Lieni Zemīti lasi šeit:
