Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
2
-
0
-
Jā, jutīsim!
Iepriekšējo reizi Ievas Stāstos Ginta bija pirms četriem gadiem. Kas pa šo laiku mainījies viņas dzīvē? Ginta mirkli apdomājas un saka: «Man tagad ir nevis viens, bet divi bērni, un līdz ar to esmu mainījusies es pati. Tagad manī ir vairāk drosmes pašai sev ko atzīt, kā arī nebaidīties no pārmaiņām.
Aizvien biežāk sastopu cilvēkus, kas krasi mainījuši savu dzīvi. Nav nobijušies sev kādā brīdī pateikt – stop, es gribu, lai viss ir citādi! Līdz šim man šķita, ka tas ir kaut kas pārāk sarežģīts, bet tagad jūtu, ka manī ieplūst vēlme vairāk paļauties uz savām idejām un nedomāt, ka tās ir kaut kādas muļķības vai fantāzija.
Tagad saprotu, ka savas dzīves scenāriju mēs varam pārrakstīt, cik bieži gribam.
Un šī doma manī sāka dzīvot aizvien spēcīgāk jau ar to brīdi, kad pieteicās Zelmiņa, kuru es nebiju plānojusi. Pirmajā mirklī man šķita – tas neietilpst manos plānos, man taču nav laika, kā es vēl vienu bērnu apvienošu ar to, to un vēl to?! Un tajā brīdī sapratu, ka man ir izvēle: stresot un dusmoties, ka viss nenotiek pēc maniem plāniem, vai arī vienkārši paļauties uz Dievu. Tā paļāvība dzīvē daudz ko sakārto…
Man kā Jaunavai ir tieksme kontrolēt situāciju, izplānot rītdienu, parītdienu. Vēl pirms dažiem gadiem, kad man neizdevās visu saplānot, tas mani sadusmoja. Tad mans vīrs teica (Ginta runā lēni, kā domājot.): «Nu, jutīsim, jutīsim…» Tas mani tracināja: «Ko nozīmē – jutīsim?!» Bet, gadiem ejot, es aizvien vairāk to saprotu – jā, jutīsim!
Tagad vairāk dzīvoju pēc jutīsim un, atskatoties, kāds man bija pagājušais gads… Man bija tik intensīvs novembris, decembris un arī janvāris, tik daudz koncertu, un tas atkārtojās katru dienu – sešos no rīta pamosties, dabū lielāko bērnu uz dārziņu, sagatavojies koncertam, sagaidi Zelmas auklīti, aizbrauc, mēģinājums, koncerts, naktī mājās… Zelmiņa maziņa maziņa, tikai pusgadiņš. Patiesībā es katru dienu dzīvoju ar domu, ka šodien man Dievs palīdzēs. Kad satraucos, kā es paspēšu, kā izdarīšu, kā …, dziļi izelpoju – nu, jutīsim… Un viss notika!
Izgāju cauri tam maratonam, un skatos – Zelma smaida, Kristīne smaida, viss ir kārtībā, nevienam nekas ļauns nav noticis.
Laikam tas mani ir mainījis, jo arī tagad, ja notiek kas neparedzēts, es spēju uzreiz nereaģēt, bet gan ievilkt dziļi elpu, vispirms skatīties, un tad saprotu – es neko nedaru, taču situācija sevi sakārto. Laikam tā ir mana dzīves mācība pēdējos pāris gados.
Protams, ikdienā man ir nenovērtējami palīgi. Baiba, vīra māsīca, kura auklēja arī Kristīni, un tagad Zelmiņu. Kristapa mamma, meiteņu ome, kuru radi un draugi sauc par Kēti. Kad Baiba aizlidoja uz Ameriku, Zelmiņas pieskatīšanā bija jāiesaista ome. Kaut man šķita – Kētei jau 81 gads, nesen lauzta roka, vajadzīga rehabilitācija, nē, nu es nevaru viņu mocīt!
Taču ome ir tik varena, tik enerģiska – viņa dusmojas, ja neiesaistu mazmeitu pieskatīšanā: «Tu man neuzticies?!» Protams, ka uzticos, bet mazs bērns prasa daudz uzmanības, enerģijas, viņš jāpaņem opā, jāieceļ ratos, un tas prasa spēku. Es par to uztraucos, bet ome saka: «Tas taču man dzīvē lielākais prieks!» Un tad es sevi apturu – Ginta, tu nevari risināt citu lietas! Ja viņa teic, ka var, tad viņa to var, un man nebūs viņas vietā lemt.
Nē, mēs visi nedzīvojam kopā. Kēta no centra brauc pie mums uz Āgenskalnu. Arī tā ir viņas izvēle – ome uzskata, ka mazmeita labāk jūtas savā vidē. Man ir brīnišķīga vīramāte!» Ne jau velti Krievkalnu vecākā meita nosaukta Kristapa mammas vārdā – Kristīne, savukārt jaunākajai ticis Kristapa vecmāmiņas vārds – Zelma.
