Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
2
-
0
-
Neatkarīga no skatuves
«Iekšējais nemiers dīda, ka visu laiku ir kaut kas jādara,» atzīst Ginta. «Man gribas atsākt mācīties. Protams, es ļoti mīlu skatuvi un dziedāšanu, bet vienmēr bijušas jomas, kurās esmu jutusi sirds aicinājumu, taču kuras nav izdevies vairāk attīstīt. Esmu beigusi Kultūras akadēmiju, man ir bakalaura grāds mākslas zinātnēs, un gribu to attīstīt un iet tālāk.
Ja man izdotos iekļūt kādā maģistra programmā un turpināt mācīties… Jo mākslas teorija, mākslas vēsture, mākslas zinātne mani aizrauj un interesē. Protams, jādomā, ko ar to izglītību varētu darīt, un man ir idejas. Tās varbūt ir lielākas, nekā būtu pieklājīgi domāt, cerēt un sapņot, bet es sevi par to vairs nešaustu. Kā jau teicu, es dzīvoju ar sajūtu – jutīsim… Zelmiņa vēl neiet bērnudārzā, tā ka šogad neiznāks uzsākt mācības, taču par nākamo gadu domāju – jā, tad gan!
Kā es to savienošu ar skatuvi? Vēl nezinu, bet domāju, ka viss sakārtosies pats no sevis.
Man ir tikai 31 gads, man ir sajūta, ka es, ja to gribētu, varētu attīstīt un celt skatuvei paralēlo dzīvi.
Man negribas nonākt punktā, kad jūtu, ka esmu atkarīga no skatuves, jo tā ir mana vienīgā iespējamā maize – un tādā situācijā man ir jāsāk piekrist visam, jāsāk dziedāt visu, ko man dod, un vairs nevaru atļauties izvēlēties, un tajā brīdī es palieku nīgra. Es vienkārši zinu, kas tad ar mani notiks. Un vēl man gribas, lai brīdī, kad jutīšos pārāk veca, lai uzkāptu uz skatuves, es varu pateikt: «Paldies, tas bija brīnišķīgi, bet es tagad darīšu ko citu!» Man gribas, lai man ir tāda iespēja. Es to saprotu kā savu potenciālo brīvību.»
Te gluži pats uzprasās jautājums – vai Ginta nekad nav apsvērusi iespēju būt pilnas slodzes mamma un sieva? Viņas atbilde ir zibenīga: «Kādreiz man šķita, ka es tā varētu dzīvot, bet pēc pirmā gada mājās ar Kristīni sapratu, ka nē. Kristaps ir cilvēks, kurš dzīvo tik ļoti piepildītu profesionālo dzīvi, ir tajā tik aizņemts un ļoti laimīgs.
Savukārt tas, ko es nespēju, ir vienmēr būt mājās un viņu gaidīt, un gaidīt un gaidīt…
Esmu sapratusi, ka nevaru no viņa prasīt – esi mājās, jo man vajag, lai tu te esi! Jo viņš tāds nav un nekad nebūs. Es zinu, ka viņš ļoti mīl mani un bērnus, un ģimene viņam ir bezgala svarīga, bet Dievs devis talantu un ceļu, kas viņam jāiet. Tiklīdz es mēģināšu Kristapu piesiet mājai, viņš paliks par nīgru veci, ar kuru mēs tikai kašķēsimies, un nekas labs no tā neiznāks.
Man šķiet, kad divi cilvēki ir kopā, abiem ir jāmēģina izkāpt no tās savas egoistiskās vēlmes gribēt otru tādu, kā tev vajag. Nu, tad labāk neprecēties! Kad es precējos, es taču zināju, kāds ir Kristaps un viņa darbs, es to labi zināju. Muļķīgi būtu gaidīt, ka viņš manis dēļ mainīsies, jo man tā vajag.
Līdz ar to es domāju, ko darīt, lai manī nebūtu šīs bezgalīgās ilgošanās un vajadzības, lai vīrs ir mājās. Patiesībā ar gadiem man tas sanāk aizvien labāk. Turklāt notiek tāda brīnumaina lieta: kad es viņu mazāk aiztieku un vairāk domāju, ko pati darīšu, vīrs to redz un novērtē, un tad atkal es redzu, kā rīkojas viņš. Kristaps tad mēģina tā skaisti, pēkšņi pasakot: «Es šodien nestrādāšu!»
Redzu, viņš to dara tāpēc, ka es viņu uz to nepiespiežu.
Un tas ir attiecību brīnums: nedomāt par to, kas otram jādara, vai ko tu gribētu, lai viņš dara vai nedara, bet gan vairāk koncentrēties uz sevi, vispirms meklēt cēloņus un apstākļus sevī. Un tad notiek pozitīvi brīnumi. Vismaz mums ar Kristapu.»
