Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2011. gada 24. numurā.
Jānis paguva kļūt par daļu no Elitas dzīves neilgu laika posmu. Tā pavisam prom viņa Jāni nav aizlaidusi. Elitas mājās ir tādi kā divi altārīši. Viens guļamistabā, kur pie sienas ir daudz Jāņa foto un sveču. Elita katru rītu un vakaru aizdedzina kādu sveci un padomā par Jāni. Otrs – viesistabā, kurā uz galda stāv ierāmēta Jāņa bilde un apkārt vāzēs vienmēr svaigi ziedi. Šis altāris ir apliecinājums tam, ka dzīve nebeidzas, jo nupat uz galda blakus stikla eņģelīšiem un afrikāņu melnām krellēm pievienojušās koši dzeltenas glāzes.
– Cik ilgi jūs paguvāt būt laimīgi kopā?
– Divarpus gadu. Bet esmu dzirdējusi, kā cilvēki ar aizrautību stāsta par mīlestību, kas ilgusi tikai trīs dienas. Ne jau laikam ir nozīme. Vienlaikus ir bezjēdzīgi jautāt, kāpēc Jānis nevarēja dzīvot ilgāk. Jāpieņem viss un jādzīvo tālāk. Labi, ka mēs vispār satikāmies. Man taču visu laiku gribējās būt kopā ar Jāni, nebija nekādas vēlmes kaut kur skriet un piedalīties. Varbūt tā iekšēji jutu, ka laika nav daudz…
Tagad es atkal esmu viena. Tomēr mana dzīve vairs nav tādi pati kā iepriekš. Kaut kas ir mainījies. Bet dzīvē ir tā, ka tu sastop īsto cilvēku tieši tad, kad esi viņam gatava. Un velti jautāt, kāpēc viņam no dzīves bija jāaiziet tieši tad. (Raud.)
– Nākdama pie tevis, atcerējos rakstnieces Noras Ikstenas teikto par sievietes laimi, uz kuru viņa nemaz vairs nav cerējusi. Bet tad dzīve viņai atsūtīja gruzīnu dzejnieku un tulkotāju Levanu Beridzi. Man šķiet, ka tev dzīvē noticies līdzīgi. Vai nebija tā, ka, iepazīstoties ar Jāni, neticēji, ka tas notiek ar tevi?
– Pirms vēl nebiju iepazinusies ar Jāni, kāda draudzene man ieteica aiziet pie astroloģes vai zīlnieces. Es pretojos, jo līdz šim nekad nebiju gājusi pie gaišreģiem. Bet vienā mirklī pārdomāju un aizgāju. Zīlniecei vaicāju: vai tiešām tā arī nodzīvošu savu mūžu bez vīrieša? Viņa man atklāja, ka savu vientulības kausu es jau esot iztukšojusi un vīrietis man būšot. Tikai tad, kad satikos ar Jāni, atcerējos šo pareģojumu.
Kopš viņa nāves esmu iemācījusies novērtēt dzīvi šeit un tagad, jo saprotu, ka tā vienā mirklī var beigties. Turklāt apkārt mirst jauni un talantīgi cilvēki… Kaut vai mūziķis Mārtiņš Freimanis. Kāpēc tam tā vajadzēja notikt?
Esmu sapratusi, ka nav vērts kreņķēties par lietām, par kurām agrāk cepos. Visu vajag uzņemt daudz mierīgāk. Jo lietas notiks tā, kā tām jānotiek. Tagad, kaut arī man saplānoti simtiem darbu, vairs nenervozēju tā, ka galva kūp. Nu spēju nomierināties. Galu galā – darbs nav zaķis, nekur neaizbēgs. Tikai kad draugi un paziņas man jautā par nākamo izstādi, aizdomājos. Varbūt sevi pārāk sadalu sīkumos? Varbūt man vajadzētu sevi veltīt kaut kam vienam un lielam?
Tagad, kad atkal esmu viena, varu atsākt domāt par to, kas esmu un uz ko man vajadzētu tiekties. Reizēm vispār nevaru saprast, kā dēļ vērts dzīvot.
– Man šķita, ka tu esi dzīvesprieka iemiesojums. Ka tieši tev būtu sakāms kas iedvesmojošs sievietēm pēc četrdesmit, kurām zudusi dzīves jēga.
– Es nezinu… Kad kļūsti vecāka, aizvien vairāk aizdomājies par kaut kādām lietām, kas agrāk šķita mazsvarīgas. Es sevi nenorakstu, bet visu laiku nez kāpēc atceros, cik labi tomēr ir dzīvot divatā. Cik labi, ka ir kāds cilvēks blakus, ar ko parunāt. Mēs jau ļoti vieglprātīgi izturamies pret savu dzīvi – bieži vien esam tik nelaimīgas, ka varētu no bēdām nomirt. Tikai tad, kad ir reālas nepatikšanas, nemaz tā mirt vairs negribas.
Sievietēm pēc četrdesmit rūpīgāk jāpiedomā pie tā, kā viņas izskatās. Vairs nevar atļauties ēst visu un vilkt visu, kas ienāk prātā.
Es, piemēram, no rītiem vienmēr šausminos par to, kā izskatos. Tomēr nav tā, ka bezpalīdzībā esmu nolaidusi rokas. Nopirku riņķi un katru dienu drusku pariņķoju. Vasarās braucu ar riteni, peldu.
Pašlaik cenšos ēst pēc iespējas mazāk, tomēr nespēju ievērot diētas. Tas taču ir tik grūti! Es joprojām līdz galam nespēju pieņemt sevi, necepties par to, kā izskatos.
Bet mundrums ir jāuztur, tāpēc katru dienu cenšos pagleznot, padomāt, uzturēt dzīvu savu iztēli. Jo man taču ir tāda dzīves bagāža! Kas tik ar mani dzīvē nav noticis! Reizēm iedvesma atnāk no zila gaisa. Un tad domāju: ir tomēr dzīvē brīnumi, jo vienmēr, kad par kaut ko iedegos, manī ienāk dzīvesprieks. Lai gan man brīžiem ir skumji, brīžiem grūti, nebeigšu apgalvot, ka esmu laimīga. Laime bija tā, ka manā dzīvē ienāca Jānis. Jā, tas bija īss brīdis. Bet – kā bija, tā bija labi.
– Un Dievam jau nav vērts vaicāt, kāpēc tas brīdis bija tik īss?
– Nesen noskatījos izrādi «Amadejs». Pēc tās manī raisījās pārdomas, ko lūgt Dievam. Saljēri, piemēram, Dievam lūdza talantu, bet dabūja ģēniju sev blakus. Taču šī izrāde kārtējo reizi liek aizdomāties, ka nedrīkst nevienam cilvēkam darīt sliktu. Nedrīkst otram nodarīt to, ko tu pati negribētu piedzīvot. Izdarot otram pāri, iespējams, par to būs jāmaksā visu mūžu. Bet dzīve ir dzīve. Cilvēkam jābūt patiesam.
Es lūdzu Dievam vīrieti, un viņš man iedeva Jāni. Un nesaprotu tos pārus, kas sūdzas par to, cik grūta ir kopdzīve… Jāmokās būs vienmēr. Ja dzīvē nebūs moku, tā jau būs paradīze. Un paradīzes zemes virsū, kā zināms, nav. Kreņķēšanās pieder pie dzīves. Arī mums nemaz negāja tik viegli. Tik un tā tas bija skaisti.
Man reizēm uz ielas nākušas klāt sievietes un teikušas paldies par atklātību intervijās. Iespējams, viena otra mana atklāsme viņām palīdzējusi saprast sevi. Pēc Jāņa nāves mani stiprināja arī vēstules «draugos».
– Tev pie sienas piesprausts Jāņa teiciens: «Mēs visi esam jauni.» Šie vārdi tevi neiedvesmo attiecībā uz gadiem?
– Kad Jānis nomira, šķiroju viņa neskaitāmos T kreklus ar uzrakstiem. Man šķita, ka no tiem varētu izveidot izstādi. Lai arī Jānis bija samērā konservatīvs savos uzskatos, taču viņam galīgi nešķita, ka viņš ir vecs.
Reiz nofotografēju Jāņa aci ar telefona kameru. Tagad man gribas iemūžināt viņa skatienu kādā mākslas darbā. Šobrīd jau ir tapis krekliņš ar uzrakstu «Mēs visi esam jauni».
– Mīlošs vīrietis vienmēr paceļ sievieti spārnos. Vai Jānis tev nelika justies skaistai?
– Jānis man teica daudz labu vārdu, arī es viņam. Mēs ar Jāni reiz runājāmies par to, kāpēc vispār satikāmies. Viņš bija pārsteigts, kā visu šo laiku esmu varējusi nodzīvot bez vīrieša. Jā, viņš man piešķīra vērtību, atvēra acis un pārliecināja par to, ka nevar dzīvot tikai darbam. Pirms tam pat nespējām iedomāties, ka varētu būt kopā. Bet notiek kaut kāds klikšķis – un visi pieņēmumi sabrūk kā kāršu namiņš.
Nupat paspēji iemīlēt kādu cilvēku, kad tev viņš jau jāzaudē.
Kā man viņa trūkst! Tā divtulība bija tik forša!
Kaut vai tāds sīkums, ka otrs pieskaras tavai rokai, ka gaida mājās… Kad tev ir kāds, kas pasaka: «Labrīt, mīlulīt!» Bet, kā jau teicu, paļaujos uz Dievu. Tikai Viņš zina, kāpēc notiek tā, kā notiek.
Man joprojām ir interesanti dzīvot… Nesen pat biju uz savas draudzenes Kikas (māksliniece Kristīne Keire – V. V.) izstādi un sajutos kā senākos laikos izstāžu atklāšanās, kad cilvēki aizrautīgi tērzēja par dzīvi un mākslu. Vai arī nesen biju Londonā uz modes dizainera Jamamoto izstādi un «Saatchi» galerijā uz rotu izstādi, kas mani tā iedvesmoja! Iegāju izstāžu zālē, un man gribējās raudāt. Ne tikai pārsteidzošo rotu dēļ, bet arī tāpēc, ka vienkopus ieraudzīju tik daudz skaistu cilvēku. Pat kāda sieviete gados ar daudzām krunciņām sejā vienkāršā melnā kleitiņā izskatījās tik inteliģenta un skaista!
– Kā tev pašai šķiet – kas tev padodas vislabāk?
– Nezinu. Vislabāk man laikam padodas dzīvot. Bet mans patikšanu saraksts varētu būt samērā garš – man patīk gatavot ēst, sauļoties, peldēties, braukt ar riteni.
– Tu esi īsts darbarūķis. Kamēr citas čīkst par to, ka nav naudas, tu uzadi šalli, uztaisi brošu, uzglezno kādu bildi un vēl uzcep plātsmaizi. Kaut kā visam tu atrodi laiku. Kad jūties labāk – kad darbu ir neprātīgi daudz vai kad vari atvilkt elpu?
– Es dzīvoju centra dzīvoklī, un man katru mēnesi jāmaksā pamatīga īres nauda. Jā, no vienas puses, esmu laimīga, ka dzīvoju centrā, bet, no otras, man katru mēnesi jāsaspringst, lai nomaksātu visus rēķinus. Noteikti būtu laimīgāka, ja man nebūtu jāsadalās uz visām pusēm. Tomēr tas uzdzen adrenalīnu, piespiež kustēties. Man taču ir saraksts katrai dienai – ar punktiem, kas jāizdara. Bet tas man netraucē veltīt laiku arī sev mīļiem cilvēkiem – pasēdēt kādu mirkli kopā, parunāties.
– Vai tev ir draudzenes?
– Mūžsenas ir mūsu saites ar Ilžuku (modes māksliniece Ilze Līdere – V. V.), man ir arī bērnudārza laika draudzene Dace, kuras meitai esmu krustmāte. Katru dienu sazvanos ar savu māsu Ilzi, labprāt tiekos un parunājos ar daudzām citām draudzenēm un cilvēkiem vispār.
Man ir arī labi draugi vīrieši, ar kuriem varu parunāties. Zinu, ka viņi man vienmēr palīdzēs, ja vajadzēs. (Paskaties, es esmu sagriezusies ar krēslu tieši pretī Jāņa bildei! Bet saule acīs spīd!)
– Vai tu atceries savas bērnības sapņus?
– Tu zini, par ko es sapņoju? Par to, lai man būtu tikpat sastrādātas rokas kā manai vecaimātei. Vēl mans ideāls bija gurķu skābētājas: sievietes ar kuplām formām – kā no Borisa Bērziņa gleznām. Mana tēta brāļa sieva Emīlija ir tāda. Lai iegūtu sastrādātas rokas, bērnībā ravēju, cik vien spēka. Kad kolhozā visu dienu biju plūkusi skābenes un rokas bija sagraizītas, tas man šķita ļoti «kruti». Jā, es sapņoju arī, ka man būs vīrs un divi bērni.
– Vai dusmojies uz Dievu, ka tev nav bērnu?
– Nē. Nevar prasīt kaut ko par jebkuru cenu. Uz Dievu vispār nedrīkst dusmoties. Jā, viņam var kaut ko lūgt, bet beigu beigās jāļauj, lai notiek pēc viņa prāta. Uzskatu, ka mums jābūt pazemīgiem. Nedrīkst plosīties pret Dieva gribu.
– Tev piemīt tāds paskarbs tiešums – ko tu domā, to arī saki. Vai citus tavs tiešums nenobiedē?
– Tik traki jau ar mani nav. Es tomēr saprotu, ko nedrīkst teikt. Nevienu nevajag sāpināt ar vārdiem, kas belž kā ar āmuru pa pieri. Bet citādi tiešumam nav nekādas vainas. Man nepatīk «figlierēt» vai melot. To nu gan nevaru ciest.
– Kāds ir tavs mīļākais ikdienas rituāls?
– Es ar nepacietību gaidu rītu, mirkli, kad beidzot varēšu celties. Tad uzleju krūzē kafiju, to gultā izdzeru, internetā paskatos ziņas. Vakarā man atkal raisās pilnīgi citas domas. Ar labi padarīta darba apziņu iekrītu gultā vai arī ielienu vannā. Vakaros man bieži vien rodas ļoti daudz ideju. Kamēr tās fiksēju, ir jau kādi divi naktī. Un tad arī var iet gulēt.
– Tev vienai nekad nav garlaicīgi?
– Lielākoties ne. Ja man sagribas ar kādu pabūt kopā, varu piezvanīt draugiem un kaut kur aizbraukt. Dzīve ir skaista tāda, kāda tā ir.
– Bet sarunas sākumā tu biji šaubās par to, kā dēļ vērts dzīvot.
– Manuprāt, ikvienam dzīvē ik pa brīdim iešaujas prātā drūmas domas. Šķiet, ka varētu nomirt un nekas no tā dzīvē nemainītos. Bet nomirt arī nemaz nav tik viegli. Taču mēs visi esam tikai cilvēki.
– Kam jānotiek, lai tu sašļuktu kā piepe?
– Nezinu. Varbūt es vispār neesmu pārlieku jūtīga. Kaut gan, runājoties ar tevi, esmu paguvusi apraudāties jau trīs reizes. Bet raudāt vajag. Pašlaik man vissvarīgākais šķiet sadzīvot ar saviem gadiem, pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Turklāt neko nezinu par saviem dzīves pagriezieniem – par to, kas mani gaida aiz nākamā stūra.
Jānis man kādreiz teica, ka viņš man vairāk varētu palīdzēt no augšas nekā uz zemes.
Citreiz satiekos ar kādu savu draudzeni, un mēs abas esam galīgi sašļukušas. Bet tad pamazām, vārdu pa vārdam, sākam runāties, kaut ko garšīgu pagatavojam – un garastāvoklis uzlabojas. Laikam katrā cilvēkā ir kaut kāds neizsīkstošs enerģijas avots.
– Kam tu būtu gatava iztērēt neprātīgu naudas summu?
– Ja man būtu ļoti daudz naudas, pirktu visu ko. Redz, kur mans pēdējais pirkums. (Elita rāda uz palmu puķpodā.) Tā neesot prasīga. Man taču patīk viss – skaistas glāzes, salvetes, sveces, kurpes, lūpukrāsas. Varu ieraudzīt veikalā kādu skaistu audumu, un man to uzreiz vajag. Tā ir kā tāda slimība. Arī mākslinieku veikali ir mana vājība. Tāpat varu iztērēt naudu par kaut ko garšīgu. Bieži ir tā – tikko dabūta nauda pēc mirkļa jau vairs nav. Tad man atkal jāsāk kaut kas darīt, lai nopelnītu.
Bet mēs varbūt varētu kaut ko nopietnāku apspriest…
– Ko tu šobrīd lasi?
– Tikko vēlreiz pārlasīju Salvadora Dalī «Ģēnija rokasgrāmatu». Tas bija kaut kas super! Šī grāmata mani tā uzjautrināja. Daudz kas jau bija piemirsies. Iedomājies, Dalī taču visiem māksliniekiem lika atzīmes – Vermērs viņam šķita vislabākais, bet Tērneram viņš bija ielicis nulli.
Man arī patīk ieklausīties gudru cilvēku domās un spriedumos. Piemēram, savulaik Mākslas akadēmijā ar patiesu interesi klausījos Igora Šuvajeva, Raita Vilciņa, filozofes Maijas Kūles lekcijas.
Manuprāt, arī par manu dzīvi varētu uzrakstīt romānu vai vismaz uztaisīt kādu «multeni». Tā vienmēr bijusi tik interesanta – ne sliktāka par kādu filmu vai teātri.
– Ar ko tevi var pārsteigt?
– Mani vienmēr aizkustina puķes un mūzika. Paklausies šo dziesmu, ko albumā «Viegli» dzied Kārlis Kazāks! «Es tevi pamīlētu tā un tad varētu arī mirt» (uzliek fonā šo dziesmu). Vai arī Renāra Kaupera dziesmu «Mazā bilžu rāmītī».
Divas dienas bez apstājas klausījos šo disku. Tas mani patiešām pārsteidza.
– Vilšanos arī esi piedzīvojusi?
– Atceros, kā mēs 1991. gadā «Rīgas modēs» veidojām kādu videosižetu. Izteicās modes mākslinieces Žanete Auziņa, Ilze Zvante, Ilze Līdere un es. Vēl tagad atceros, ka Žanete toreiz teica: «Man dzīvē galvenais ir darbs.» Abas Ilzes arī kaut ko tādu nopietnu pateica. Bet mani tieši toreiz bija pametis čalis. Taču, kad jautāja, kā man iet, atbildēju – man dzīvē viss iet kā pa diedziņu. Ilze man patstāvīgi atgādina šos vārdus. Bet tā mana dzīve rit. Tas, kas vienam šķiet bedre, man liekas kaut kas cits.
– Ko tu vēl vēlies piedzīvot?
– Visu ko. Es taču netaisos mirt. Jādzīvo tik nost!
– Par ko tu apskaud citus?
– Es nevienu neapskaužu, bet man arī gribētos ģimeni. Vairs negribas būt vienai. Bet ko tur daudz runāt? Tie taču ir tikai vārdi. Man ļoti patika aktiera Jāņa Paukštello atmiņas žurnālā «Ieva». Visa cita starpā viņš pieminēja Ēvalda Valtera teikto: «Nerunā, drīzāk kaut ko lolo sirdī!» Un tā arī vajag. Kad tu sirdī kaut ko lolo, tas arī piepildās. Man vienmēr ir kaut kāda sava bilde bijusi priekšā. Un lielākoties tas, par ko esmu sapņojusi, ir piepildījies. Tiesa gan, ne uzreiz un vienā mirklī, bet pēc kādiem piecpadsmit, divdesmit gadiem. Kaut vai tas, ka es kaut ko varu izdarīt savā jomā. Taču tas viss noticis, pateicoties manam darbam.
Kā jau teicu, gribētu būt tievāka un smukāka. Bet to vēlas visas sievietes.
– Vai kaut ko pilnīgi jaunu iemācīties tu gribētu?
– Manuprāt, katram jādara tas, kas viņam padodas vislabāk. Pirms kāda laika Stradiņa universitātē gleznojām kopā ar studentiem un bērniem. Nez kāpēc visiem šķiet, ka gleznot – tas ir baigi viegli. Taču tā nemaz nav. Kāpēc neviens neorganizē akcijas – operēsim kopā ar ķirurgu? Kaut gan – ej nu sazini, ko vēl dzīvē sanāks iemācīties… Jāpilnveido sevi visu laiku.
– Mēs nemaz par modi neparunājām…
– Tagad taču veikalos ienācis īsts krāsu bums! Bet zini, man vairs negribas tērēt tik daudz laika un enerģijas kaut kam unikālam – apģērbam ar simts vīlēm un vēl rāvējslēdzējiem pa vidu. Vienīgā kleita, kuras dēļ vērts pūlēties no visas sirds, manuprāt, ir kāzu kleita.
