Dramaturgs un aktieris Uldis Siliņš: Mans lielākais sasniegums ir bijis nodzīvot tik daudzus gadus bez nomiršanas

Intervija
Līga Blaua
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
5. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
«Esmu dramaturgs, žurnālists, aktieris un plānā galdiņa urbējs,» pie par sevi saka ULDIS SILIŅŠ. Lielāko mūža daļu pavadījis Austrālijā, pirms diviem gadiem atgriezies Latvijā un vēlreiz apprecējies.

Materiāls pirmo reizi publicēts žurnāla Ievas Stāsti 2019.gada 25.oktobra numurā. 

MUMS NEVAJAG JŪSU SMADZENES

«Mans lielākais sasniegums ir bijis nodzīvot tik daudzus gadus bez nomiršanas, lai gan pāris reižu esmu bijis Viņa valstībai ļoti tuvu,» ironizē Uldis. Un tāds – ar smaidu par garajā mūžā piedzīvoto – ir viss viņa stāsts. «Pēc izglītības es esmu galīgs muļļa. Sāku studēt inženierzinātnes, bet tā nebija mana fakultāte, un studijas pārtraucu. Kad divdesmit gadu vecumā ierados Austrālijā, mani salīga darbam uz dzelzceļa. Mums bija jānostrādā divu gadu līgums, un tad bijām brīvi darīt, ko gribam, un sākt patstāvīgu dzīvi jaunajā mītnes zemē. Austrālijas imigrācijas ministrs toreiz teica: «Mums nevajag jūsu smadzenes, mums vajag jūsu muskuļus.» Neko muļķīgāku pateikt viņš nevarēja, jo latviešu smadzenes ļoti ātri uzpeldēja virspusē.

Pēc līguma beigām sāku strādāt Sidnejas pasta un telegrāfa departamentā Postmaster-General par strādnieku, tad par ierēdni, un turpināju virzīties pa karjeras kāpnēm, līdz sasniedzu administratīvā menedžera posteni. Tas bija milzīgs uzņēmums. Zem manis bija 880 cilvēki. Labi izklausās, un to es saku, lai plātītos. Darbs man patika, es tur biju laimīgs un nostrādāju līdz 1991. gadam, kad aizgāju pensijā un nodarbojos vairs tikai ar rakstīšanu, kas līdz tam bija mana brīvā laika pavadīšana.»

Ulda Siliņa darbu sarakstā ir 11 grāmatas, 14 lugas, daudzi humora un satīras uzvedumi. Viņu dēvē par trimdas latviešu humoristiskās rēvijas ceļlauzi.

Ulda sešdesmitajos gados iesāktie humora sarīkojumi Kaleidoskops, kas bija muzikālas izrādes ar pasmiešanos par vietējiem notikumiem, bija ļoti iecienīti latviešu sabiedrībā. Ar savu humoristisko personālizstādi, kā to pats nosaucis, Ciemos pie Ulda Siliņa 1979. gadā devies turnejā pie latviešiem pa Austrāliju, Kanādu, ASV, Zviedriju, Dāniju un Vāciju.

1950. gadā ierodoties Austrālijā, Uldis pievienojās Sidnejas latviešu teātrim, kur mācījies no profesionālajiem Rīgas teātru aktieriem, kas bija devušies emigrācijā. «Sidnejas latviešu teātris no trimdas teātriem septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados ārpus Latvijas bija viens no labākajiem pasaulē. Izrādījām manas lugas, pats tajās spēlēju, vajadzības gadījumā biju arī režisors,» stāsta Uldis. «Mēs braucām turnejās uz Ameriku, Kanādu. Manu komēdiju Vēstules no dzimtenes Jāņa Lejiņa režijā uzveda Amerikas latviešu teātris Bostonā. Tā ir iestudēta arī Kanādā, Zviedrijā un Latvijā Marijas ielas teātrī. Viena no manām visvairāk spēlētajām lugām Ir akmeņi raud uzvesta Amerikā, Kanādā, Anglijā, Zviedrijā. Latvijā Arnolda Liniņa režijā to izrādīja Eduarda Smiļģa muzejā, ar šo lugu Rīgā viesojās Sanfrancisko Mazais teātris.»

Austrālijas latviešu teātra festivālos Uldis Siliņš divas reizes apbalvots kā labākais aktieris. Sarakstījis vairākas kultūrvēsturiskas grāmatas, no kurām Dziesmai vieni gala nava: Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs, 1918–1944 ievietota ASV lielākajā grāmatu glabātuvē – Kongresa bibliotēkā.

Ģimnāziju beidzot, 1949. gadā Dedelstorfas bēgļu nometnē
Ģimnāziju beidzot, 1949. gadā Dedelstorfas bēgļu nometnē

ESMU CARNIKAVIETIS

«Pasaulē nācu 1930. gada 26. janvārī Rīgas pilsētas 2. slimnīcā. Mana māte Elza Vilhelmīne Siliņa bija skolotāja, tēvs Mārtiņš Eduards Siliņš – zvejnieks ar mākslinieka dvēseli un sabiedrisks darbinieks, vairāku biedrību priekšnieks, teātra kopas vadītājs Carnikavā. Abi mani vecāki bija amatieraktieri, un par tādu, saprotams, vēlāk kļuvu arī es. Manā bērnībā, kas pagāja Carnikavas Spārēs, māja nedēļas nogalēs bija pilna ar aktieriem, kad tēvamāsai Elzai Siliņai, kas bija aktrise, līdzi atbrauca Drāmas studijas aktieri – Elvīra Baldiņa, Mudīte Šuriņa, Jānis Pūce, režisora Voldemāra Pūces brālis, ar kuru mana tante Elza apprecējās,» stāsta Uldis. «Spārēs ciemojās arī Harijs Liepiņš, tolaik sešpadsmitgadīgs ļoti runīgs puisis. Satikāmies pēc daudziem gadiem, kad biju atbraucis uz Latviju un viņš bija slavens premjers. Harijs mani atcerējās, redzēju pāris izrādes ar viņu.

Carnikavā es biju aktieru ielenkts. Vistuvāk kaimiņos, Mēnesdēlos, kur bija dzimis mans tēvs, dzīvoja Kārlis Lagzdiņš un Ņina Melbārde, Karašās – Anna Jēkabsone un Konrāds Kvēps. Visi Nacionālā teātra aktieri. Par mūsu māju pudura – Skabi, Kaķi, Sproģi, Laveri, Karašas, Mēnesdēli – mājasvārdiem bija teiciens: «Laverim sprogainais kaķis apēda Mēnesdēlam skābo karašu.»

Mans tēvs pelnījās ar zveju, bet pašmācības ceļā bija izglītojies mūzikas teorijā, vijoles, harmonija un ērģeļu spēlē, beidzis aizsargu diriģentu kursus. Viņam bija laba humora izjūta, kādas izteikti trūka mātei. Viņa bija pienākuma cilvēks, laipna, izpalīdzīga, sabiedriska, bet reizē distancēta. Pa visu dzīvi viņai bijusi tikai viena draudzene, kuru vienīgo ārpus ģimenes viņa uzrunāja ar tu. Ne ar vienu citu tādu familiaritāti viņa neatļāvās, un neviens cits arī ar viņu.

Mātei bija viena neparasta kaislība – viņa mīlēja ar zobiem skrubināt kaulus. Pie zupas vai cepeša kauliem nepalika nevienas kripatiņas gaļas.

Zvejnieku mājas ēdienkartē biežāk bija zivis – vimbas, laši, taimiņi, reņģes, brētliņas. Laši un taimiņi nebija ikdienas maltīte. Prastāka manta skaitījās bute jeb leste, tāpat menca jeb dorša. Nēģu sezonas laikā pusdienās bieži bija cepti nēģi ar vārītiem kartupeļiem. Ļoti trekna barība, kas negausīgākajiem ciemiņiem no Rīgas radīja dažu labu problēmu. Sezonas laikā mums nēģi nāca pa ausīm ārā, pat mūsu zirgs Baltiņš ēda šo delikatesi, tiesa gan, neceptu.

Atmiņas par savu bērnību un Carnikavu esmu uzrakstījis grāmatās Mēs esam carnikavieši un Atskatīties, pasmaidīt…»

VISS MAINĀS

«Man bija desmit gadi, kad 1940. gadā vienu rītu skolas telpas bija pilnas ar savādu, svešādu aromātu. Poligonā, kas atradās vairākus kilometrus no mums, bija ienākusi krievu armija. Māte man teica: «Dēls, Latvijas vairs nav!…» Vēl tagad dzirdu, kā viņa to pasaka, un redzu mātes acis. Presē parādījās pirmais jauno iekārtu slavinošais dzejolis Uz Maskavu vilcieni skrien. Drīz skrēja arī, bet pilni ar izsūtītajiem. Dzejoļa autore Rūta Skujiņa bija mātes skolasbiedrene. Viņas vīrs Jūlijs Lācis kļuva par jaunās padomju valdības izglītības komisāru un drīz Maskavas vilcienā sēdēja arī viņš. Apcietināts un vēlāk nošauts.

Krievu virsnieku sievas, ko redzējām staigājam, bija īstas ģerevņas čāčas. Apkārt ceļoja anekdote: kas iznāk, krustojot govi ar sudrablapsu? Atbilde: krievu virsnieka sieva. Domādamas, ka lepni apģērbušās, ar Rīgas veikalos pirktiem naktskrekliem viņas ieradās operā. Armijnieki nepazina ūdens tualetes, kāpa uz poda ar kājām, tualetes aizdambējās. Krievietes tualeti lietoja kartupeļu mazgāšanai un sūdzējās, ka ūdens tos skalo prom.

Uz Carnikavas skolu atnāca dzīvot divas krievu virsnieku ģimenes ar bērniem. Ja viņiem kas nebija pa prātam, viņi sāka uz mani spļaut.

Un tad pienāca diena, kad krievi bija prom un sācies vācu laiks, bet vajadzēja tikai vienu gadu, lai puiku žargons būtu pilns ar krievu vārdiem: skola kļuvusi učene, skolotājs – učuks, cietums – častoks. Bet arī vācu laiks nāca ar saviem teicieniem. Mēs uzrāvām: «Iepūt man,/ tā kā skan. /Belamī, tev skan diktāk/ nekā man, Belamī…»

Pēc Carnikavas skolas mācījos Ādažos, beidzu tur pamatskolu un iestājos Rīgā Klasiskajā ģimnāzijā, kas tagad ir 1. ģimnāzija. Mana māte to bija beigusi, bet man neiznāca tur mācīties. Krievi bija atgriezušies bīstami tuvu, un mēs devāmies ceļā uz Kurzemi. Apmetāmies Gudeniekos, kur jau bija pilns ar bēgļiem. Klausījāmies radio, situācija frontē kļuva arvien ļaunāka, un vecāki izlēma, ka jādodas uz Liepāju un jāpiesakās izbraukšanai uz Vāciju. Aizbraucēji bijām seši – mani vecāki, mātes māte, mātes māsa, viņas meita un es. Uzkāpām uz kuģa un 1944. gada oktobrī jau bijām Vācijā.»

ŠĶĪRA TIKAI ELBA

«Dancigā nokāpām no kuģa, drīz devāmies tālāk uz Garmišpartenkirheni. Bija vēl citas apmešanās vietas, līdz nonācām nometnē pie Elbas. Vienā pusē tai bija angļi, otrā pusē – krievi, un arī Elbas upe tika dalīta uz pusēm. Mēs bijām angļu pusē. Mūsu ģimeni izmitināja pie vāciešiem. Ar kādu savu darbu reiz izpelnījos īsu ievērības brīdi ciematā. Manai saimniecei pagalmā bija savesti malkas bluķi. Viņa bija aizbraukusi uz pilsētu, un es ķēros pie darba. Skaldīju bez pārtraukuma trīs četras stundas. Kad saimniece atgriezās, pagalms bija pilns ar malkas pagalēm. Saimniece tūlīt aizskrēja stāstīt draudzenēm, ko trakais auslenders izdarījis. Diemžēl biju sasvīdis un saslimu.

Pienāca diena, kad latviešu bēgļiem ciems bija jāatstāj. Mūs savāca smagajās mašīnās un veda, kā mēs domājām, uz bēgļu savākšanas punktu apriņķa galvaspilsētā Ludvigslustē. Šoferis bija no amerikāņu armijas, neteica, uz kurieni mūs vedīs, tik braucām un braucām, un vienā brīdī sapratām, ka mūs ved arvien tuvāk krievu zonai. Izcēlās liels tracis, daži pār malu lēca laukā. Šoferis apturēja mašīnu, prasīja, kas par lietu. Mans tēvs vāciski skaidroja, kāpēc negribam braukt pie krieviem.

Tajā laikā Staļins amīšiem vēl bija labais onkulis Džo, un viņi nevarēja saprast, kāpēc negribam braukt atpakaļ uz mājām.

Šoferis, baltais seržanta pakāpē, apgrieza mašīnu, aizveda, no kurienes mūs bija savācis, un savai priekšniecībai pateica: «Ja cilvēki negrib braukt pie krieviem, es viņus nevedu.» Mēs izglābāmies burtiski dažu minūšu laikā. Ja būtu ievesti krievu zonā, mums atpakaļceļa nebūtu. Mēs būtu nonākuši okupētajā Latvijā, bet, visticamāk, Sibīrijā. Paldies tam amerikāņu šoferim, ka viņš izšķīrās braukt ar mums atpakaļ, zinot, ka viņam par armijas pavēles nepildīšanu draud sods. Amerikāņi pēc tam vairs nemēģināja sūtīt mūs uz krievu zonu.

Vācijā beidzu ģimnāziju, tekoši runāju vāciski, bet vecāki bija izlēmuši, ka dosimies uz Austrāliju. Ceļš veda caur Aversas tranzītnometni Itālijā, un tur es saslimu. Man bija sastrutojusi aklā zarna, ko konstatēja pēdējā brīdī, kad biju aizvests uz klostera slimnīcu Neapolē. Ar lokālo narkozi, jo vispārējo es neizturēšot, mani operēja, un hroma lampas atspīdumā es noskatījos savu operāciju. Redzēju rokas, kas iet iekšā manā vēderā un nāk atkal ārā…

Kad tiku uz kājām, kāpām uz amerikāņu kuģa ar kursu uz Austrāliju. Pa Suecas kanālu braucot, piedzīvoju neaizmirstamu skatu. Stāvēju uz kuģa klāja, slīdējām cauri kanālam, kuram vienā pusē slējās augsta smilšu kāpa, uz tās bija beduīns kamieļa mugurā, bet debesīs spīdēja mēness. Pēc gandrīz trīsdesmit ceļā pavadītām dienām iebraucām Sidnejā, un 1950. gadā sākās mana dzīve Austrālijā.»

ILZE

«Meitenes man vienmēr ir patikušas. Dažas brūtes bija jau Latvijā. Pirmo nopietno iemīlēšanos piedzīvoju Vācijā. Latviešu bēgļu nometnē biju sporta vadītājs, un mani aizsūtīja uz kursiem, kur es satiku ungāru meiteni. Man viņa patika, un es viņai ļoti patiku, bet tad vienā dienā zvana manējie, lai braucu atpakaļ. Komisija, kas pieņem bēgļus uz Austrāliju, atļāvusi mums doties ceļā. Ungāriete brauca uz Ameriku, gribēja, lai braucu viņai līdzi, bet es paliku kopā ar savējiem un par ungārieti neko vairs neesmu dzirdējis. Man nekad nebija domas, ka es gribētu precēt sveštautieti. Ļoti ilgi par precēšanos vispār nedomāju.

Četrpadsmit gadus Austrālijā nodzīvoju viens. Taisīju karjeru, rakstīju, spēlēju teātri, sportoju. Man bija interesanta dzīve. Kāda brūte arī bija, bet tad latvieši mani uzaicināja ar saviem humora stāstiem braukt uz Pērtu, kas ir Rietumaustrālijā. Tur es satiku Ilzi. Jau pirms tam reiz biju viņu saticis. Viņa bija ļoti laba sportiste, visā Austrālijā astotā labākā galda tenisā. Piecdesmito gadu sākumā bija atbraukusi uz meistarsacīkstēm Sidnejā, un es viņu intervēju latviešu avīzei. Pērtā sakūlāmies kopā un norunājām, ka būs jāprecas.

Nodomāju, ka labāku sievu par viņu nedabūšu un nebūtu arī dabūjis.

Ilze bija nākusi no Gaujienas, no Vītolu Anniņām. Viņa bija Jāzepa Vītola sievas Annijas māsasmeita. Tāpēc arī uzrakstīju grāmatu par Jāzepu Vītolu. Tas gan notika vēlu. Man jau bija astoņdesmit pieci gadi. Manai sievas māsai bija pilna vanna ar Jāzepa Vītola vēstulēm. Divus gadus būros tām cauri.

Apprecējāmies 1964. gadā. Ilze atbrauca man līdzi uz Sidneju, dabūja darbu, Universitātē ieguva sociālās darbinieces grādu. Mēs izaudzinājām trīs bērnus – Mārtiņu Juri, Anni Gundegu un Uldi Ginteru. Meita tagad dzīvo Amerikā, dēli palikuši Austrālijā. Abi izstudējuši, Uldim ir doktora grāds. Esmu ticis pie sešiem mazbērniem. Man bija laba dzīve, bet pirms trim gadiem es zaudēju Ilzi. Viņai bija audzējs. Vienu gadu palaida garām krūšu pārbaudi, un tas bija liktenīgi. Ilzes pelnus kopā ar maniem, kad nomiršu, apglabās Carnikavas kapos. Pagaidām viņas pelni atrodas pie bērniem, bet es esmu atgriezies Latvijā.

Pirmo reizi te kopā ar Ilzi atbraucām 1987. gadā. Dzīvojām viesnīcā Latvija ar skatu uz Ļeņina pieminekli. Bijām arī mana tēva mājās Carnikavā. Otrreiz atbraucu deviņdesmitajos, kad ar Sidnejas latviešu teātri bijām izrāžu tūrē, un tad jau diezgan bieži abi ar Ilzi braucām uz Latviju.»

AGRITA

«1997. gadā atbraucām uz 3 × 3 nometni, kas notika Gaujienā. Ilzi un viņas brāli Juri aicināja pacelt nometnes karogu, jo tā bija viņu dzimtas vieta un viņi bija tālākie nometnes dalībnieki. Nometnē piedalījās arī Agrita, mēs ar viņu iepazināmies. Viņa bija pavisam jauniņa, vienā vecumā ar manu vecāko dēlu Mārci. Man tolaik bija sieva, un es uz citām daudz neskatījos, bet Agrita pamazām kļuva par cilvēku, kas, atbraucot uz Latviju, man palīdzēja organizēt dzīvi un sadzīvi. Meklēja man īres vietas, plānoja manas tikšanās un braucienus, rediģēja manas grāmatas, kārtoja to izdošanu un pārstāvēja manas tiesības. Mums visus gadus pastāvēja draudzība, bet ne par kādu kopīgu dzīvi nebija ne domas. Kad nomira Ilze, divus gadus Austrālijā biju viens un izlēmu, ka pārcelšos uz Latviju. Dēliem Austrālijā ir savas dzīves, negribēju būt viņiem par apgrūtinājumu, bet tāds, kāds patlaban esmu, viens nevaru palikt.

Zināju, ka te man būs cilvēks, kas palīdzēs, un viens es nebūšu. Savam aprēķinam dzīvē arī drusku jābūt.

Bērni teica, ka tas ir mans lēmums un mana dzīve. Viņiem nebija nekādu iebildumu. Mani neuztrauca, ka tādu apstākļu, kādos dzīvoju Austrālijā, te man nebūs. Uz mantu es nekad neesmu bijis. Atbraucu ar pāris koferiem, kuros bija grāmatas un fotogrāfijas. Kopīgi ar Agritu iegādājāmies divistabu dzīvoklīti Valdemāra ielā pirmajā stāvā, lai man nav augstu jākāpj.»

«Pēc Ilzes nāves Uldis jutās ļoti vientuļš. Mēs gandrīz katru dienu runājāmies skaipā, un viņš pamazām sāka domāt par pārcelšanos uz Latviju,» stāsta Agrita. «Uldis man prasīja, kā es domāju, braukt viņam uz Latviju vai nebraukt. Teicu, ka atbalstīšu, bet jāizšķiras ir viņam, un tad viņš mani skaipā bildināja. Sākumā to uzņēmu kā joku, bet tad piekritu. Pateicu meitām, viņas mazliet pabrīnījās, bet, gluži tāpat kā Ulda bērni, teica, ka tā ir mana dzīve. Madara un Māra zina Uldi no bērnības. Iepazinās toreiz Gaujienā, kur visas piedalījāmies 3 × 3 nometnē un es mācīju gatavot pastalas. Pēc tam, Uldim atbraucot uz Latviju, vienmēr bija dažādi pasākumi, kuros viņu satika. Manām meitām Uldis patīk.

Mums vēl ir medusmēnesis vai, pareizāk, medusgads. Uldis atbrauca uz Latviju 2018. gada vasarā pirms Jāņiem, 30. novembrī apprecējāmies, bet 3. decembrī viņam bija insults, un es savā medusmēnesī katru dienu braucu uz Stradiņiem. Šis gads mums izvērties pavisam traki. Vasarā Uldim bija otrais insults, mana mammīte, kurai ir deviņdesmit divi gadi, kļuva neredzīga. Katru rītu skrienu pie vecākiem uz Purvciemu, palīdzu mammai piecelties, nomazgāties, uztaisu brokastis. Tētim arī bija insults, viņš palika uz gultas, bet ar milzīgu gribasspēku pats sevi dabūja uz kājām. Tagad man ir tāds brīdis dzīvē, kad jārūpējas par saviem tuvajiem. Vakaros atkal skrienu pie vecākiem, visu tur nokārtoju. Šajā gadā man bijis arī liels prieks, piedzima divi mani mazbērni. Dzīvē vienmēr viss sakārtojas līdzsvarā.»

 

 

«Nekad nevar zināt, kā liktenis pagriežas,» saka Uldis. «Kopš man bijušas divas nopietnas tikšanās ar slimību, tas ir iespaidojis manu redzi un dzirdi. Agrita par mani rūpējas vairāk, nekā vajadzētu un esmu pelnījis, bet esmu viņai par to ļoti pateicīgs. Dzīve pret mani vienmēr bijusi laipna un arī tagad ir tāda. Vienīgais mīnuss Latvijā man ir aukstums. Es te salstu. Oktobra sākumā mums vēl nekurina, un dzīvoklī ir auksti, ārā auksti. Man no rīta piezvana Mārcis un saka, ka viņiem ir četrdesmit grādu karstums. Es saku: «Labais!…» Tie garie gadi siltumā mani atradinājuši no aukstuma un drēgniem vējiem, kādus bez mazākās nepatikas izturēju bērnībā. Es tos nejutu. Tagad domāju rakstīt grāmatu par krievu laikiem Carnikavā. Pats tos neesmu piedzīvojis, jāpēta ļoti daudz materiālu, bet tas man dod enerģiju. Reizēm negribas kustēties, bet prātu gan nedrīkst palaist slinkumā.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+