Rīga +22°C 
Skaidro Diāna Zande, psiholoģijas zinātņu doktore, kognitīvi biheiviorālā terapeite
Viss sākas bērnībā. Bērnam dažkārt mēdz teikt: «Ko tu visu laiku čīksti – paskaties, cik slikti iet citiem bērniem!» To nekad nevajadzētu darīt, jo pēc šāda aizrādījuma bērna sāpe nepazūd un tai vēl pievienojas vainas izjūta, ka viņš vispār atļāvies bēdāties. It kā bēdāties būtu kas slikts! Drīzāk bērnam jārāda, ka viņš drīkst vēlēties un drīkst just, ka viņa vajadzības ir svarīgas, vienlaikus mācot atšķirt vajadzības no iegribām un saprast, ka ne visas vēlmes iespējams piepildīt. Jā, tu drīksti gribēt katru nedēļu doties uz ballīti, sapņot par jaunāko telefonu vai batutu, kuram dārzā īsti nav vietas. Vēlme pati par sevi nav ne slikta, ne nekaunīga, taču tā nevar būt pavēle un vecākiem nav pienākuma to piepildīt. Pastāv ģimenes iespējas, reālā dzīve un arī citu cilvēku vajadzības.
To var mācīt jau ļoti agrā vecumā. Sākumā tā ir prasme piecpadsmit sekundes pagaidīt, kamēr mamma no virtuves atnāk līdz istabai, nevis ir klāt acumirklī, vēlāk – spēja veikalā pārdzīvot, ka pie kases kārdinoši noliktais čupačups šoreiz paliks plauktā. Ja mazliet paaudzies bērns saka: «Bet Sofijai ir jaunāks telefons!» vai «Alberta ģimene katru ziemu brauc slēpot!» – var godīgi atbildēt: «Tā ir – kādam ir kaut kas viens, kādam kaut kas cits. Kad izaugsi, varēsi daudz darīt, lai tiktu pie tā, kas tev ir svarīgs.»
Vecāka uzdevums nav tūlīt aizvākt visas nepatīkamās emocijas, bet palīdzēt tās izturēt.
Pieaugušā vecumā salīdzināšana ar citiem kļūst daudz duālāka. Mēs skatāmies apkārt, lai saprastu, vai esam sociāli pieņemami, vai ievērojam normas un vai vispār ar mums viss ir kārtībā. Ja cilvēks nekad nesalīdzinātu sevi ar citiem, viņam būtu grūti orientēties pasaulē. Vienlaikus salīdzināšanās palīdz pamanīt, ka tava situācija nav pati grūtākā pasaulē. Atziņa, ka citiem klājas vēl sliktāk, var palīdzēt izkāpt no upura lomas un atgūt mērogu. Jā, situācija ir nepatīkama, bet esmu sveika, dzīva un vesela, man ir jumts virs galvas un varu samaksāt rēķinus. Jā, šogad nevaru aizbraukt atvaļinājumā uz Tenerifi. Tas ir sarūgtinoši, bet tā nav dzīves traģēdija. Reizēm patiešām ir vērtīgi savas grūtības salīdzināt ar to cilvēku dzīvi, kuru zemē plosās karš, kuri ir zaudējuši mājas vai nezina, vai rīt būs drošībā. Šāda perspektīva var atgādināt, cik daudz ikdienā uztveram kā pašsaprotamu.
Taču ir arī situācijas, kad nevajag sev teikt, ka citiem ir vēl sliktāk.
Šī frāze var devalvēt sāpes un kļūt par ieroci, ar kuru cilvēks pats sevi apklusina. It kā tikai tam, kuram ir vissliktāk pasaulē, būtu tiesības raudāt. It kā tu nedrīkstētu sūdzēties par izdegšanu, ja reiz citiem vispār nav darba. It kā tu nedrīkstētu atzīt, ka attiecībās jūties pazemota un vientuļa, ja reiz citas sievas vīrs sit. It kā tu nedrīkstētu pateikt, ka šis ēdiens tev negaršo, ja reiz nabadzīgās valstīs bērni cieš badu.
Dzīve nav ciešanu olimpiāde, kurā medaļu saņem tikai pirmie trīs visvairāk cietušie. Viena cilvēka sāpes neatceļ otra sāpes. Tas, ka kādam ir salauztas abas kājas, nepadara tavu lauzto roku veselu. Tas, ka citam ir ļaundabīga slimība, nenozīmē, ka tev nav tiesību pārdzīvot par savu šķietami vieglāko diagnozi. «Es drīkstu tā justies. Man šobrīd sāp. Man ir grūti neatkarīgi no tā, kas notiek ar citiem.» Un tikai pēc tam, kad savas izjūtas esam atzinuši, varam sev pajautāt: «Vai šī situācija tiešām ir bezcerīga? Ko es varu mainīt? Kas man var palīdzēt?»
Veselīgs līdzsvars nozīmē spēt pateikt abas frāzes: «Jā, man ir grūti» un «Nē, mana dzīve nav beigusies.» Tātad – neuzpūst katru neērtību līdz katastrofai, bet arī nenocienāt ciešanas. Apziņai, ka citiem iet vēl sliktāk, ir jābūt kā logam, pa kuru paskatīties plašāk, nevis durvīm, ar kurām aizcirst ceļu uz pašai savām jūtām.
Uzmanības centrā
