Rīga +14°C 
Mazliet statistikas
Vecums nav slimība, bet gan privilēģija vai pat balva – ne visi to iegūst. Tiem skolas un studiju biedriem, kuriem mirušo piemiņas dienā noliekam svecītes, vecumu piedzīvot nav bijis lemts. Diemžēl vecums nenāk viens – tam līdzi atnāk virkne slimību. Uz zemes tā ir paredzēts, ka cilvēks piedzimst vesels, bet nomirst slims. Čakls autors te varētu uzskaitīt vismaz 20 slimības, es atgādināšu tikai par piecām slimību grupām: aterosklerotiskas izcelsmes sirds, asinsvadu un smadzeņu slimības; vēzis; intersticiālas plaušu slimības, HOPS un citas slimības, kuru dēļ nosmok; neirodeģeneratīvās un demences slimības; metabolās slimības, ieskaitot alkohola vai vīrusu izraisītu taukainu aknu slimību, 2. tipa cukura diabētu, insulīna rezistenci un vēl veselu virkni slimību.
Latviešiem vidējais dzīves ilgums ir 76,7 gadi (pēc 2024. gada datiem), un tas ir trešais zemākais paredzamais dzīves ilgums Eiropas Savienībā, aptuveni par 5 gadiem zemāks nekā ES vidējais rādītājs – 81,7 gadi. Toties Latvijā dzīvildzē ir izteiktākā dzimumu atšķirība – sievietes dzīvo gandrīz par 10 gadiem ilgāk nekā vīrieši (81,5 gadi sievietēm pret 71,6 gadiem vīriešiem).
Vienkāršoti sakot – Latvijas vīriešiem ir viszemākais paredzamais dzīves ilgums Eiropā.
Kopumā senioru veselības stāvoklis Latvijā nepriecē, jo pie mums ir Eiropas Savienībā viszemākais veselīgas dzīves gadu skaits (65 gadu vecumā) Eiropas Savienībā gan vīriešiem, gan sievietēm. Statistika nudien nav iepriecinoša – apvienojot nāves cēloņus, kas būtu bijuši novēršami, un nāves cēloņus, kas būtu bijuši ārstējami, Latvijā reģistrēti 543 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, un tas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā (vidējais rādītājs ir 258). Latvieši daudz smēķē un visvairāk Eiropas Savienībā lieto alkoholu.
Iespējas ir
Es ceru, ka statistiku pārskatījāt ātri un bez aizķeršanās, jo – statistika jau nav veselība. Gluži tāpat kā nauda nav veselība. Bet ar to naudu arī nemaz nav tik labi – no valsts kabatas Latvijā veselībai tiek vismazāk Eiropas Savienībā, un aptuveni trešo daļu no kopējiem veselības aprūpes izdevumiem iedzīvotāji maksā paši. Tādēļ garas ir rindas pie ģimenes ārsta, speciālistiem un uz datortomogrāfu, zāles, izmeklējumi un ārstēšana ir dārgi.
Latvijā nav iemesla dzīvot īsāku dzīvi kā Skandināvijā, bet ir iemesls dzīvot ilgāk nekā Viduseiropā.
Nāvējošu karstuma viļņu un Sahāras smilšu vētru mums nav. Gaiss mums ir tīrs, pat Rīgas centrā sastrēguma stundā daudzkārt labāks nekā brīvdienās Deli. Latvijā nav jāsēž citu piepīpētās kafejnīcās vai sabiedriskās ēkās. Ūdens mums labs arī no krāna, un es pat nemēģinātu to salīdzināt ar ūdeni, ko Persijas līča valstīs ražo, atsāļojot jūras ūdeni. Mums ir iespējams izvēlēties Latvijā ražotu veselīgu ēdmaņu. Neviens neliedz gulēt veselīgu miegu, bet, ja tas neizdodas, – apmeklēt miega speciālistu. Latvijā arī senioriem ir labas iespējas sportot un kustēties. Tātad mums ir visas iespējas sasniegt un pārsniegt citu Eiropas valstu veselīgas dzīves standartus, būtu tik valdībai gana daudz prāta padomāt par sabiedrības veselību un to izprast. Piemēru? Lūdzu! Samazināsim alkohola patēriņu Latvijā par 2 litriem uz iedzīvotāju gadā, un vidējais paredzamais mūža ilgums pagarināsies par 2 gadiem.
Ko ārstam nozīmē gudra paciente labākajos gados?
Ārsta acīs paciente pensijas vecumā ir nevis vienkārši seniore, bet gan komplekss un daudzslāņains medicīnisks izaicinājums. Nav viegli aprakstīt, kāda ir gudra paciente, kas tuvojas pensijas vecumam vai ir to jau sasniegusi.
Sākšu ar ārējo veidolu. Nav nekādu problēmu ar zobu izskatu – kroņi vai implanti rāda žilbinošu smaidu. Frizūrai viņa patērē daudz laika, tomēr mazāk nekā viņas māte šajā vecumā, kam bija katru nakti jāguļ ar ruļļiem. Nav jāuzmanās no grūtniecības, kontracepcija vairs nav vajadzīga. Viņa ir brīva un par sevi pārliecināta. Nesen uzzinājusi, ka visu mūžu alojusies, – vienmēr uzskatījusi, ka viņai patīk vecāki vīrieši, bet nu sapratusi, ka tā nav taisnība. Viņai patīk sava vecuma un jaunāki vīrieši. Viņa ir bijusi seksšopā, tiesa, visticamāk, ārzemju braucienā. Un ceļojumos viņa brauc vairāk nekā vidēji ASV vai Francijas sieviete.
Kopš vīrs ir piedzīvojis infarktu vai insultu ar letālām vai mazāk ļaunām sekām, pie televizora viņa ir izcīnījusi paliekošu vietu seriāla cīņā ar futbolu. Viņa apmeklē teātri, koncertus, izstādes, klubiņus, ūdens atrakciju parku un zoodārzu. Viņa lasa sieviešu žurnālus, skatās sociālos medijus. Lai arī Rīgas domē un Saeimā valda pārliecība, ka pensijas vecuma kundze nemāk nosūtīt e-pastu, patiesībā viņa labi prot rīkoties gan ar datoru, gan viedtālruni un tikai dažreiz pieklājības pēc znotam uzdod kādu jautājumu par kārtējo gadžetu.
Viņai ir visas kaites, un viņa šo slimību ārstēšanai patērē daudz sava brīvā laika.
Viņa regulāri mēra asinsspiedienu ne tikai sev un saviem laikabiedriem, bet iespēju robežās arī bērniem, kaimiņiem un sunim. Viņa jau ir izmēģinājusi visas pārtikas piedevas un brīnumlīdzekļus, ko reklāmas un nez no kurienes uzradušies izplatītāji piedāvā sirds, kuņģa, locītavu veselībai, kā arī pret vēzi, Alcheimera slimību un Papatači drudzi.
Viņa ļoti tic, ka viss, kas sendienās radīts, ir labs un pareizs, tādēļ labprāt izvēlas speķa pīrāgus, krējumā ceptus kartupeļus, cūkas ribiņas, saldu rabarberu ķīseli ar putukrējumu. Vēl viņa vienmēr patur prātā, ka ēdienu ārā mest nedrīkst, tādēļ kalpo par aizgalda dzīvnieku saviem mazbērniem – apēd to, ko šie nav apēduši. Strauji pieaug vidukļa apkārtmērs, un svara problēmas kļūst īpaši aktuālas līdz ar sāpēm ceļu un gūžas locītavās. Žultspūslis jau ir izgriezts. Iespējams, pašai vai draudzenei nule izoperēta dzemde. Olnīcas palikušas, hormoni joprojām bango (bet par hormonālo aizstājterapiju šajā rakstā – ne vārda).
Lielā svara un mazkustības dēļ varbūt ir atnācis otrā tipa cukura diabēts, kas būtu jāapkaro ar kustībām un stingru diētu, – to viņa realizē vidēji divas reizes nedēļā, pārējā laikā paļaujoties vien uz medikamentiem. Viņa ļoti labi zina, ka, lietojot medikamentus, nedrīkst lietot alkoholu, tādēļ lieto vienu vai otru, bet to pēdējo – tikai tad, kad citi neredz. Spriežot pēc netiešiem rādītājiem (iepirkumiem, notekūdeņu monitorēšanas rezultātiem), mūsu pacientei saldenā pudele ir ietilpīgāka nekā citām seniorēm Eiropā. Viņa mēdz arī uzsmēķēt.
Diemžēl vismaz piektā daļa no seniorēm smēķē, taču dara to paslepus un neatzīstas ne ārstam, ne publiskās aptaujās.
Viena no lielākajām medicīniskajām bažām kundzei, pensijas vecumam tuvojoties vai to sasniedzot, ir sarkopēnija – progresējošs muskuļu masas un spēka zudums. Muskuļu vājums palielina kritienu un traumu risku. Nebūtu slikti veikt densitometrijas mērījumus, un es gribētu motivēt pacientes veikt spēka vingrinājumus ar pretestību, kas ir labākā metode sarkopēnijas procesa ierobežošanai. Tiesa, vieglāk uzrakstīt nekā izdarīt. Vingrinājumus ar pretestību vislabāk parādīs un iemācīs labs fizioterapeits.
Zāles nepalīdz, ja tās nelieto
Par zālēm šajā rakstā gribētu rakstīt vairāk un skeptiskāk, jo vislielākās bažas rada multimorbiditāte (vairākas slimības vienam pacientam – red.) un polipragmāzija (pārāk daudz vienlaikus izrakstītu medikamentu – red.). Vairums vecāka gadagājuma pacientš slimo ar vairākām kaitēm, turklāt profilaktiskus un ārstnieciskus medikamentus izraksta arī ārsti speciālisti: otorinolaringologs, oftalmologs, urologs, gastroenterologs, ginekologs, anti-aging speciālists. Paciente lieto daudz zāļu un uzturbagātinātāju vienlaikus. (Uzreiz uzsvēršu, ka esmu kategoriski pret uzturbagātinātājiem, izņemot D vitamīnu gada tumšajos mēnešos un omega 3 taukskābes.)
Ja pacientei ir izrakstīts vairāk par sešiem medikamentiem, bieži vien viņa tos sāk lietot retāk, neregulāri vai nemaz, un šo procesu sauc par nelīdzestību. Par to nav pieņemts publiski diskutēt, bet nelīdzestības dēļ slimību ārstēšana kļūst dārgāka, pacienti slimo smagāk, mirst no izdziedināmām slimībām. Pacienti ļoti nelabprāt ārstam atzīstas, ka zāles nelieto, un ārsts bieži paliek pārliecībā, ka viss kārtībā. Risks palielināt nelīdzestību ir nopietns risks sabiedrības veselībai.
«Zāles neiedarbojas pacientiem, kas tās nelieto,» – šis teiciens ir piedēvēts bijušajam ASV veselības ministram Čārlzam Everetam Kūpam, un tas ir trāpīgs.
Interesanti, ka līdzestība zāļu lietošanā nav saistīta ar turību vai izglītības līmeni. Drīzāk varētu sacīt tā: turīgs cilvēks iegādājas visas izrakstītās zāles, bet daļu nelieto, savukārt mazturīgs iegādājas tikai daļu zāļu, bet tās lieto. Var likties neticami, taču no nelīdzestības zāļu lietošanā un režīma neievērošanas mirst desmitkārt vairāk cilvēku nekā no slepkavībām un nelaimes gadījumiem kopā. Tas ir fakts.
Bieži vien cilvēki nesaprot vai pārprot, ko viņiem saka ārsts. Kādā plašā globālā pētījumā savulaik tika noskaidrots, ka vairāk nekā 90 % pacientu itin labi saprot jēdzienu «vienu tableti vienu reizi dienā», toties 43 % pacientu, ārsta kabinetā būdami mērena stresa un steigas apstākļos, pārprot vai sajauc norādījumus «vienu tableti divas reizes dienā» un «divas tabletes vienu reizi dienā». Pārāk bieži ārsta kabinetā arī netiek precīzi izrunāts jautājums par to, cik ilgi pacientam jālieto zāles. Ja slimība ir akūta, ārsts precīzi nosaka – sešas dienas. Ja slimība ir hroniska, ārsts izraksta zāles, bet pieļauj, ka devas un paši medikamenti būs jāmaina. Nereti ārsts zāles izraksta, apzinoties, ka šīs zāles pacientam būs jālieto visu atlikušo mūžu, līdz brīdim, ko vidusmēra pacients pat nespēj iztēloties, – līdz nāvei. Kompensējamo medikamentu receptes lielai daļai pacientu tiek atjaunotas gandrīz automātiski, un recepšu atjaunošanas dati rāda augstu zāļu lietošanas procentu, taču tas ir mākslīgs skaitlis, jo patiesībā daudzi cilvēki zāles nevis lieto, bet uzkrāj – esmu redzējis saviem pacientiem pilnus skapīšus ar medikamentu blisteriem.
Valsts tādējādi maksā gan par pašām nelietotajām zālēm, gan par zāļu nelietošanas rezultātiem.
Pacienti zāles apzināti nelieto triju galveno iemeslu dēļ: blaknes (piemēram, pacientam šķiet, ka zāles varētu būt «novājinošas vai nevēlamas»), zāļu dārdzība vai vienkārši – paša lēmums, ka konkrētās zāles nevajag lietot. Šķiet, vienīgā speciāliste, kas spēj mazināt nelīdzestību, ir aptiekāre. Globāli pētījumi liecina, ka aptiekāru iesaistīšanās ārstniecības procesā ievērojami uzlabo līdzestību.
Man šeit būtu lūgums – ja kopējais izrakstīto un iegādāto medikamentu un uztura bagātinātāju skaits pārsniedz sešus, tikties ar ārstu (vislabāk – terapeitu), kurš zāļu skaitu, iespējams, reducēs.
Ķermenim un prātam
Vēl man šeit dažos vārdos gribētos atgādināt par klusā kaitējuma monitorēšanu. Augsts cukura līmenis nesāp, tāpēc svarīga ir regulāra glikozes līmeņa kontrole, lai novērstu hroniskus asinsvadu, nieru un nervu bojājumus. Oftalmoskopija būtu vēlama, jo acis (tīklene un redzes nervs) ir tiešs smadzeņu turpinājums un var signalizēt par paaugstinātu smadzeņu spiedienu vai asinsvadu stāvokli visā organismā. Psihosociālie faktori un stress, kā arī sociālā izolācija var paaugstināt kortizola līmeni, bojāt imūnsistēmu un sirds asinsvadu sistēmu. Konflikti var radīt hronisku iekaisumu organismā, kas ir pamatā daudzām modernā laikmeta slimībām.
Paciente pensijas vecumā ārstam nozīmē – nepieciešama integrēta aprūpe, kurā apvienojas precīza medikamentu pārvalde, muskuļu spēka uzturēšana un emocionālās labklājības aizsardzība.
Bet pats būtiskākais ir sekot līdzi kognitīvajām spējām un trenēt tās. Neviens nevēlas mūža beigas pavadīt citu aprūpē bez normālām spriestspējām un aktīvas domu izpausmes.
Jau pats fakts, ka esat tik tālu šo rakstu izlasījusi, liecina, ka no demences un Alcheimera slimības jūs mūkat, cik spējat. Demence nav viena slimība, bet gan slimību grupa, parasti definējam, ka tā ir sarežģīts un progresējošs stāvoklis. Tā ir atkarīga no dzīvesveida, uztura, kustību apjoma, liekā svara, blakusslimībām, nelāgajiem ieradumiem (nekad neaizmirstu saviem paziņām – vecāka gadagājuma smēķētājiem – aizrādīt, ka viņu demences dēļ mums drīz vairs nebūs iespējas komunicēt).
Demences attīstību kavē vai vismaz ievērojami mazina tās simptomus smadzeņu aktivitātes un vingrinājumi, piemēram, krustvārdu mīklas un loģikas spēles, datorprogrammas, kas veicina atmiņu un uzmanību, uzlabo smadzeņu darbību, aizkavē kognitīvo spēju mazināšanos. Arī rosība internetā un sociālajos medijos vismaz divkārt samazina smadzeņu novecošanu, un ar pilnu atbildību var teikt: feisbuks un X aizsargā smadzenes no Alcheimera slimības. Neapšaubāmi ļoti labas ir galda spēles (pasaulē visvairāk pētījumu veikts, analizējot šahistu smadzenes), tomēr smadzeņu šūnu atjaunošanos un jaunu šūnu veidošanos rada vien diezgan šaurā smadzeņu daļā.
Daudzi pētījumi pierāda regulāras fiziskās aktivitātes ietekmi uz smadzeņu asinsriti un spējām veicināt jaunu nervu šūnu veidošanos. Pastaiga noteikti ir labāka par sēdēšanu dīvānā, bet, kā pārliecinoši pierāda japāņu un korejiešu pētījumi, vislabākais iespaids, lai uzlabotu smadzeņu funkcijas, ir galda tenisam. Cilvēka acs spiesta ātri sekot līdzi bumbiņas lidojumam, līdz ar to neticamā kārtā tiek veicināta jaunu smadzeņu šūnu veidošanās. Āzijas pētnieki slavē arī badmintonu, skvošu, tenisu un atzinīgi izsakās par jebkurām kolektīvām sporta spēlēm.
Pētera Apiņa ieteikumi dāmai, kura sasniegusi vai drīz sasniegs pensijas vecumu
- Būtu labi atrast vienu ārstu (vislabāk terapeitu), kas pārskatītu visu zāļu kvantumu, ko izrakstījuši ginekologs, kardiologs, gastroenterologs, flebologs, neirologs, kaimiņu pūšļotājs un internets.
- Vajadzētu atturēties no uztura bagātinātājiem, ja tos nav izrakstījis un ieteicis ārsts, īpaši no tiem, kurus tablešu vai kapsulu izskatā ar mākslīgā intelekta palīdzību reklamē sociālajos medijos. Ja internetā ieraugāt, ka mākslīgais intelekts izmanto manu seju un runu kāda medikamentam līdzīga preparāta reklamēšanai, lūdzu, nelietojiet šo līdzekli – nekad un nemaz!
- Katru dienu – pastaiga, divreiz nedēļā – baseins, divreiz nedēļā – nodarbības fizioterapeita vadībā. Izcili būtu divreiz nedēļā aiziet uz trenažieru zāli un nedaudz pacilāt svarus – sarkopēnijas profilaksei.
- Uz ceturto stāvu jākāpj, nevis jābrauc ar liftu. Ļoti svarīgas ir pastaigas pret kalnu. Un suns patiesi labs dzīvnieks, jo izved saimnieci katru dienu izstaigāties vairākas reizes.
- Vajadzētu regulāri ļaut acu ārstam ieskatīties jūsu acīs, un šā ārsta apmeklējums nav tieši saistāms ar labāku vai sliktāku redzi.
- Ginekoloģei joprojām jābūt labākai draudzenei par frizieri un manikīri – pie ginekoloģes jāpiestaigā reizi gadā, un viņas ieteikumi ir jāievēro.
- Mīliet savu ģimenes ārstu! Viņš patiešām zina, ar kādām izmeklēšanas metodēm visvieglāk noteikt dažādas slimības.
