Biroja dizains un arhitektūra: starp «ekseli» un komfortu

SADARBĪBĀ AR 

SARUNĀ PIEDALĀS: arhitekti Aleksejs Birjukovs (MARK arhitekti) un Rita Laudere (Lauder Architects), interjera arhitekti Anete Šalma (RADADARA) un Dāvis Štrams (U-E-Studio), Aleksandra Štrama (Trentini).

Projektēt biroju – vai tas ir vieglāk vai sarežģītāk salīdzinājumā, piemēram, ar privātmāju?

Aleksejs: Strādājot ar biroju, pretī visbiežāk ir korporatīvais klients, un tas nodrošina, ka process ir daudz strukturētāks, kas ir gan labi, gan slikti. Man kā arhitektam tas šķiet pozitīvi. Biroja ēku projektēšanas posms parasti notiek dinamiskāk, daudz precīzāk aprēķināts ir budžets.

Anete: Ja tev ir privāts pasūtītājs, viss parasti sākas ar vīzijām, mūdbordiem, materiāliem – klients grib iedvesmoties jau procesa sākumā. Biroja projektēšanā pirmā ir izpēte: man jāiepazīst nevis viena persona, bet vesela organizācija – tās darba paradumi, vajadzības, trūkumi līdzšinējā vidē. Ir jāveic liels iepazīšanās process datējot, analizējot, sarunājoties. Tas bieži aizņem pat mēnešus, kamēr tiek izstrādāts darba uzdevums vai panākta juridiska vienošanās. Sadarbības process ir gan strukturētāks, gan sarežģītāks.

ANETE ŠALMA:

Tā nav kastīte, bet pieredze, ko mēs veidojam. Lietotājs iegūst vidi, kas formē viņa izpratni par arhitektūru.

Dāvis: Darba gaitu padara komplicētāku arī saistības, kas iepriekš noslēgtas, lai gan daudzi aspekti tajā brīdī vēl nav skaidri. Rezultātā bieži vien noslēdzošais posms – interjera autors – nonāk ķīlnieka situācijā. Ir bijusi vienošanās, izveidots projektēšanas uzdevums, to pievieno kā līguma sastāvdaļu, kam ir arī juridisks spēks, un finālā tas kaut kādā mērā diktē dizaina lēmumus, piemēram, ka gaismas drīkst izmantot tikai atbilstoši iznomātāja noteiktai specifikācijai.

Aleksandra: Anete minēja, ka ir jāizpēta kolektīva sastāvs. Bet projekta sākuma stadijā – uzsākot būvēt biroja ēku vai pat to nododot ekspluatācijā – jūs jau nezināt, kam projektējat.

Aleksejs: Nevajag vienkāršot. Jā, mēs nezinām gala lietotāju, tomēr uzdevums ir radīt rāmi, lai tajā labi iekļautos gan zobārsta klīnika, gan IT birojs. Mūsu darbs ir uzprojektēt universālu, augstvērtīgu vidi, kurā ir labs klimats un akustika, un telpas ir vienkārši pārplānojamas. Tas ir pietiekami sarežģīti – radīt bāzi visam pārējam.

Rita: Pirmā ir arhitektūras fāze. Tajā mēs paredzam arī to, ka, piemēram, stāvu varēs dalīt līdz četriem nomniekiem. Tad seko vidus posms, kad attīstītājam parādās pirmie nomnieki, viņš sāk zonēt telpu, piedāvāt variantus. Un šajā brīdī arhitekti var izstrādāt test fit – apbūves iespēju pārbaudi. Tā ir izpēte un projektēšana klientam, pirms viņš par to kļūst, izveidojot vairākus aptuvenus plānojuma variantus. Šī, manuprāt, ir būtiska daļa, jo brīdī, kad izstrādājam testfitus, uz stāvu sākam skatīties fleksibli – šeit var būt simt kvadrātmetru birojs, bet var būt arī piecsimt.

Anete: Es visbiežāk saskaros ar plānojumiem, kas jau ir izveidoti, nezinot klientu. Arhitektam ir jāparedz dažādi iespējamie scenāriji jebkāda veida gala lietotājam, bet līdz ar to biroja karkass nereti ir ļoti bezpersonisks, un ir ārkārtīgi grūti panākt personīgumu, ieviest kompānijas profilu telpā. Tā būtībā ir tā sauktā interjera arhitektūra, kad tu saproti vajadzības, un tikai tad būvē ap tām telpu, nevis otrādi – izveido vidi, saliec cilvēkus iekšā – dzīvojiet!

Rita: Man šķiet, ka būtiski ir saprast visus aspektus. Stāsts ir par balansu. Nevar būt telpa bez arhitektūras un arhitektūra nevar būt bez lietotāja. Attiecīgi runa ir par saspēli. Un tā vidus fāze – testfits – šajā gadījumā var palīdzēt. Jo vairāk informācijas klients iedod attīstītājam, jo precīzāku telpu iespējams piemeklēt.

Aleksandra: Labi, bet standartā kāda ir formula? Kā jūs rēķināt, cik kvadrātmetru jāparedz uz cilvēku? Piemēram, man ir 20 cilvēki birojā. Cik liela platība vajadzīga?

Aleksejs: Divsimt kvadrātmetru, desmit uz katru cilvēku. Bet, atbildot uz iepriekš izskanējušo frāzi, kāpēc arhitekts nevar uzreiz radīt labu māju ar normālu plānu – īpaši pēdējos desmit gadus biroja projektēšanas metodoloģijas ir ļoti mainījušās. Arhitektūra netiek tam līdzi, vēl piedāvā kastīti.

Aleksandra: Kāpēc jūs nemaināties?

Aleksejs: Protams, mēs maināmies. Varbūt netiekam līdzi tādā tempā. Ēka – tā nav tikai telpa, tur vēl ir visas inženierkomunikācijas, elektrība, evakuācijas ceļi, gaisa pieplūde un apmaiņa, apkure. To visu jāparedz tā, lai pēc iespējas maksimāli stāvu plānojumu vēlāk var pārveidot.

Vai arī attīstītājs saprot, ka ir jāmainās gan arhitektūrai, gan interjera dizainam?

Aleksejs: Es domāju, ka labs attīstītājs visu saprot, visu zina. Bieži mēdz teikt, ka tas ir slikts attīstītājs, bet patiesībā vienkārši tāds budžets – viņš strādā ierobežotā tāmē. Ja mēs runājam par lielām korporācijām, teiksim, Verdes ēku un citiem milzīgajiem objektiem, skaidrs, ka tur cilvēki visu ļoti labi saprot. Ne jau pirmo reizi to dara, viņiem jau piemīt spēja kā Neo – redzēt cauri ekseļa tabulām.

Kāda ir Rīgas jauno biroju skatuve uz pārējo Baltijas galvaspilsētu fona?

Anete: Ar komandu apzināti esam veikuši Viļņas, Tallinas un Rīgas biroju vides izpēti. Īres cena visās trīs pilsētās ir līdzīga – aptuveni 20 eiro par kvadrātmetru A klases biroja ēkā labā lokācijā. Viļņā varbūt nedaudz vairāk – 25–28, bet būtībā cipars ir līdzīgs. Tomēr mēs visi godīgi varam pateikt: jauno biroja ēku arhitektūra Viļņas un Rīgas centrā būtiski atšķiras. Kā viņi to panāk? Kāpēc par 20 eiro kvadrātmetrā viņi var iedot gan sabiedrībai, gan klientam vairāk par kastīti? Manuprāt, tā ir mūsu visu atbildība pateikt attīstītājiem, ka ne vienmēr zemes platība un iespējamais apbūves augstums stāv pāri visam. Varbūt ekselis sanāk arī tad, ja to vienu stāvu nepieliec klāt un līdz ar to griestu augstums ir nevis 2,70 metri, bet varbūt trīs vai 3,20, toties lietotājs iegūst jau augstvērtīgāku vidi, labāku pieredzi, kas veido atkal viņa izpratni par arhitektūru, savu darbinieku labbūtību. Manuprāt, Verde ir ļoti labs piemērs, kur ekselis strādā, ēkas ir iznomātas, bet arhitektūra, ko viņi piedāvā, Rīgas kontekstam ir absolūti unikāla. Tā vairs nav kastīte, bet pieredze, ko mēs veidojam, un arī jebkurš neprofesionālis bauda šo vidi.

Dāvis: Tas ir labs punkts, kam tu pieskāries – ka tiek definēta nevis matemātika, bet pieredze un kvalitātes standarts. Skaidrs, ka attīstītājam ir izdevīgāk uzbūvēt matemātiski vairāk, spēt pārdot vairāk, bet tajā pašā laikā vai kvalitāte būs pietiekami augsta, lai cilvēki gribētu šajās telpās atrasties? Un vienlaikus arī uzņēmumiem jābūt iekšējiem standartiem, pēc kuriem vadās, meklējot telpas. Primāri, protams, skatās, vai satilps visi departamenti un cilvēki, bet svarīgas ir arī citas kvalitātes, piemēram, vai visiem būs dabiskais apgaismojums. Šie nosacījumi veido pievienoto vērtību, ko ir grūti ekonomiski pamatot. Uzbūvētais kvadrātmetrs pret neredzamo pieredzi ir sarežģīti argumentējams.

DĀVIS ŠTRAMS:

Procesu sarežģī iepriekš noslēgtas saistības, kuru iespaidā interjera autors reizēm nonāk ķīlnieka situācijā.

Rita: Es gribētu vēl papildināt par Baltijas kontekstu, jo mēs strādājam gan Latvijā, gan Igaunijā, gan arī Lietuvā, un uz biroja vidi es neskatītos tik skeptiski. Redzu, ka arī attīstītāji apzinās, ka ir pieprasījums pēc telpas kvalitātes, lietotāja labbūtības. Piemēram, mēs strādājam ar Gotland gan Latvijā, gan Tallinā, un es nevarētu teikt, ka pieredze ir atšķirīga vienā un otrā valstī. Arī jau pieminētajā Verde vai Sateklas ielā, kuru mēs projektējam, attīstītāji domā par vides kvalitāti un lietotāju pieredzi. Bieži birojos parādās dažāda veida papildu pievienotā vērtība lietotājam – gan konferenču centri, gan koplietošanas telpa.

Te izskanēja doma, ka nereti interjera dizainera rīcībā nonāk bezpersoniskas arhitektūras čaula. Ko jūs sagaidītu ideālā variantā?

Anete: Es apzinos, ka tas parasti nav arhitekts, kas ir mērķtiecīgi radījis bezpersonisku plānojumu, to ietekmē daudz citu procesu – attīstītājs, viņa uzdevums, vīzija, plāni. Un svarīgi ir tas, ko tikko arī Rita minēja, ka pats attīstītājs jau sākotnēji redz, ka ir jādod daudz vairāk par telpu un vizuālu pieredzi. Es gan teiktu, ka attīstītāji to sāk saprast, jo ir gana liela konkurence tirgū tieši Rīgā starp A klases biroju ēkām. Lai iegūtu nomnieku, tev ir jāmēģina atrast jaunu funkciju, vai tas ir konferenču centrs vai kopstrādes telpa, kā, piemēram, Pillar savā New Hanza projektā uzbūvēja koplietošanas telpas visiem ēkas nomniekiem, kas var brīvi tur strādāt, mainīt darba režīmu. Tāds ir pieprasījums, ar ko jau gana gudrais lietotājs jeb īrnieks nāk – viņam vajag vairāk par to, ka ir iedota čaula, par kuru viņš maksā lielu naudu. Un es sagaidītu, ka jau sākotnēji, kad projektēšanas uzdevums tiek uzlikts uz papīra, tur iesaistīti ir gan arhitekts, gan inženieri, gan dizainers, gan attīstītājs. Bieži vien attīstītājam šķiet, ka viņš visu zina pats, bet patiesībā tāpēc jau ir profesionāļi, kas var ierosināt labus risinājumus. Tu vari izdarīt gudri, investēt gudri.

Uz ko birojā noteikti nevajadzētu taupīt, lai gan attīstītājiem vai pasūtītājiem var rasties šāds vilinājums?

Anete: Ja runājam par mēbelēm, klients tagad jau pats ir diezgan gudrs. Viņš apzinās, ka lielākā daļa darbinieku visu dienu sēž, tāpēc krēslam jābūt ļoti kvalitatīvam, lai nerastos muguras problēmas. Vismaz mani klienti vēršas ar šādu prasību – gribam labus krēslus.

Aleksejs: Birojs dinamiski attīstās, piemēram, mēs tagad visi sēžam zoom konferencēs, un ārkārtīgi svarīga kļūst akustika. Akustisko elementu izceltu kā vislielāko komfortu veidojošo rīku birojos. Es būtu gatavs bez krēsla strādāt, bet ar labu akustiku.

Anete: Vienīgi vai pasūtītājs ir gatavs tajā investēt? Es teiktu, ka nav, jo viņš nesaprot, ko nozīmē akustika, un bieži vien tā ir ievērojami dārgāka pozīcija par krēsliem. Tāpēc klienti vēl jo vairāk nesaprot, kāpēc par to jāmaksā.

Rita: Svarīgi ir galvenās komponentes savienot – gaismu, akustiku, labbūtību, ko var sekmēt ar mēbelēm. Bez kvalitatīvas akustikas, gaismas un ventilācijas cilvēks nespēj justies telpā labi. Un tas šajā gadījumā ir pat ne tik daudz par funkciju, lai nodrošinātu biroja darbību, kā par labbūtību. Īstenībā svarīgākās lietas ir neredzamās.

RITA LAUDERE:

Tas, ko arhitekti var piedāvāt, ir test fit – sākotnēju telpu vai apbūves iespēju pārbaudi.

Atšķirībā no dzīvokļa iekārtošanas birojā dažu krēslu vietā būs vajadzīgi desmiti. Te uzreiz varētu būt daudz ieinteresēto. Kādas ir jūsu attiecības un sadarbības noteikumi ar piegādātājiem?

Aleksejs: Būdami arhitekti, savā ikdienas darbā ar mēbeļu iepirkšanu mēs nodarbojamies mazāk, bet uzskatu, ka labākais risinājums būtu design & build modelis, kur projekts nav nošķirts no realizācijas un viss tiek apmaksāts kā viens pakalpojums. Tādējādi uzreiz parādās stipri vairāk opciju, kā strādāt ar budžetu. Tev ir atbildība arī par to, kā krāsotājs vai elektriķis savu darbu paveicis. Un tad tu rūpējies gan par projektēšanas procesu bišķi citādāk, gan par budžetu. Šobrīd modelis ir tāds, ka saņem daļu savu ienākumu par darbu no honorāra un daļu komisijās no piegādātājiem, un šī ir tā pelēkā zona, kura ir tāda drusku lipīga, neskaidra. Ja tu kā design & build gadījumā atdod visu vienās rokās, kāda atšķirība, par cik viņš to krēslu nopērk.

Dāvis: Bet tas ir koks ar diviem galiem, jo tajā pašā laikā ar šādiem nosacījumiem var ieslēgties mantkārība. Ja man ir zināms budžets, tad tikpat labi varu mēģināt ietaupīt uz mēbeļu rēķina un paņemt sliktākus produktus.

Aleksandra: Tas ir ļoti atkarīgs, cik godprātīgs ir tas, kas pieņem lēmumus. Mēs strādājam pēc atvērtā principa, jo nav nekā slēpjama. Cenu lapas ar īstajām cenām ir pieejamas pilnīgi visiem. Jo lielāks projekts, jo lielāka atlaide – tas nav noslēpums, visi tā dara. Arhitektiem un dizaineriem pie mums ir daudz izdevīgāki nosacījumi, nekā atnākot pasūtītājam no malas. Diemžēl daudzi neuzticas saviem interjera arhitektiem, jo ir aizdomas, ka šajā jautājumā valda pelēkā zona. Bet es tagad skaļi pateikšu: ne visi liek savā kabatā. Ir arī daudz tādu, kas atdod savu komisiju pasūtītājiem. Tāpēc man gribas lūgt: uzticieties saviem interjera arhitektiem, jo neviens nevēlas nopelnīt tik daudz, kā jums šķiet! Visi grib, lai projekts izdodas.

Aleksejs: Es vēl par to pelēko zonu gribēju papildināt, kāpēc tā ir tik bīstama. Jo mēs nevaram salīdzināt pakalpojuma izmaksas. Ja, piemēram, tu konkurē ar kādu citu dizaineru, kas daļu no saviem ienākumiem gūs komisijās, tad viņa klientam piedāvātā cena par savu darbu var būt daudz zemāka nekā tava. Un šis ir bīstams moments.

Anete: Tieši tāpēc es esmu tā, kurai visbiežāk ir grūti konkurēt. Man uzņēmums ir 10 gadus, un es klientam šabloniski vienmēr saku: es strādāju jūsu interesēs. Mana pakalpojuma cena ir augstāka par kāda cita dizainera, viņam varbūt nav komandas, man ir birojs, turklāt es atradīšu projekta risinājumus vai optimizēšu izmaksas, kas atbilst pasūtītāja budžetam. Es gribu, ka projekts izskatās labi, man ir interese, ka ir skaistas mēbeles un augstvērtīgi apdares risinājumi, izcila akustika, kvalitatīvs apgaismojums. Bet klients netic tam, ko es saku. Tas ir kā katru reizi sākt no nulles punkta, stāstot – jūs varat man uzticēties, es strādāšu jūsu interesēs. Un es 10 gadus apzināti neņemu absolūti nevienu komisiju, un saku sadarbības partneriem – lūdzu, šo atlaidi iedodiet klientam. Pasūtītājam varu sagādāt vislabāko cenas piedāvājumu materiāliem vai mēbelēm tāpēc, ka man ir daudz projektu, un līdz ar to salonam nodrošinu zināmu apgrozījumu. Tāpēc man piedāvā arī šādu atlaižu līmeni. Tas nav no zila gaisa, tas ir mans darba ieguldījums. Vienīgi gadās, ka to atlaidi nemaz neiedod klientam, tirgotājs patur sev.

Dāvis: Situācija veidojas paradoksāla. No vienas puses, tas ir ieguvums, ka tev ir stabili sadarbības partneri, bet klientam var rasties arī ilūzija, ka tu velc visu laiku uz turieni, lobē un tev tajā ir kaut kāda interese. Lai gan īstenībā interese ir iespēja sasniegt labāku rezultātu.

Aleksandra: Tas, par ko mēs maksājam dizaineram, ir padarīts darbs. Man atnāk gatavas specifikācijas, kuru sagatavošana nav nekas vienkāršs. Tāpēc mēs arī ļoti mudinām: ielieciet, lūdzu, divus vai piecus procentus, ja vēlaties, un konkrēti klientam pasakiet – mēs saņemam no apgrozījuma tādu summu, jo mēs izdarām šādu darbu.

ALEKSANDRA ŠTRAMA:

Trentini mēs strādājam caurspīdīgi, jo mums nav ko slēpt.

Kas jums palīdz savā darbā neizdegt un būt radošiem, motivētiem, disciplinētiem?

Anete: Esmu tādā dzīves periodā, kad ir diezgan lielas pārdomas par to, ko vispār šī nozare un profesija prasa. Es strādāju no kādiem 20 gadiem. Jūtos diezgan izdegusi birokrātijas, pelēko zonu, neuzticēšanās dēļ, patiesībā tas process ir gana smagnējs. Ja tagad sākam runāt par šīm tēmām, kas būtu jāaplūko gan no attīstītāja un klienta perspektīvas, gan no mūsu pašu radošā skatpunkta, tas varētu būt virziens, kas palīdzētu nodrošināt, ka arī pēc pieciem vai desmit gadiem mēs joprojām varam strādāt savā profesijā. Varbūt tā ir tēma, par ko arī šeit ir vērts runāt, ka labi profesionāļi ir gatavi daudz dot, bet ir svarīgi arī gūt novērtējumu – no nozares, no klientiem.

Aleksandra: Katrs labs vārds dod motivāciju strādāt tālāk.

Anete: Viennozīmīgi, arī sadarbība ar kolēģiem, sarunas ārpusē. Mēs labi saprotam, kam otrs iet cauri, spējam rezonēt ar savas profesijas kolēģi un sajust, ka esi pilnīgi normāls ar visām emocijām, ar kurām ikdienā saskaries, vadot lielākus un mazākus biroja projektus un organizējot cilvēkus. Vēl viens aspekts – lai gan sabiedrībā mums sievietes un vīrieši ir līdzvērtīgi, tā nebūt nav būvniecībā un arhitektūrā. Tur joprojām, ja sieviete iet uz būvlaukumu vai objektu runāt ar būvniekiem, vienmēr tas skats ir no augšas, un tas prasa ļoti lielu atdevi procesā. Tā ir ilūzija, ka dizainers ir bohēmists un 80 % ir radošs darbs. Patiesībā ir otrādi: 80 % ir ļoti strukturēts darba režīms un 20 % tev ir laiks būt radošam.

Dāvis: Klausoties tajā, ko saki, man šķiet, ka mēs, iespējams, pēc būtības esam nedaudz nesagatavoti industrijai un īsti neapzināmies, ko process prasa. Un, kad tu beidzot nonāc līdz sapratnei vai pieredze ir uzaugusi, tas ir brīdis, kad jau esi bišķiņ noguris. Jo īstenībā tā ir sava veida uzņēmējdarbība, ir jānodarbojas ar ļoti daudz dažādiem citiem uzdevumiem un darbiem, kas nav kreatīvi nekādā veidā. Ir tik daudz iesaistīto – klients, attīstītāji, saloni –, un tev bieži vien jākļūst par vidutāju. Un gribas jau vienmēr iedot vairāk, jo tas kaut kādā mērā ir arī personīgi – tas nav līdz galam nošķirams no biznesa.

Aleksejs: Gribi vai negribi, ir jāmeklē kompromiss starp patērētām stundām, kvalitāti un biznesa modeli, ko tu mēģini uzturēt. Ir taču arī komanda, kurai jānosedz ikmēneša algas. Bet novērtējums, ko Anete minēja, domāju, mums visiem ir vajadzīgs kā gaiss. Tā ir privilēģija – strādāt profesijās, kurās mainām fizisko pasauli, mēs burtiski atstājam kaut ko aiz sevis, un tas silda. Man personiski ir svarīgi, ka bērniem varu pateikt – re, māja, es to projektēju.

ALEKSEJS BIRJUKOVS:

Labākais risinājums būtu design & build modelis, kur projekts nav nošķirts no realizācijas un tiek apmaksāts kā vienots pakalpojums.

Rita: Kad mani aicinājāt uz šo sarunu, kādu brīdi domāju, par ko tad šeit runāsim. Un tad pati sev noformulēju vārdu balanss, kas šobrīd dominē kā svarīgs jautājums manā dzīvē. Mums ar vīru ir uzņēmums, un privātā dzīve vienmēr saplūst ar biroju un darbu, tāpēc līdzsvaru ir jo svarīgāk meklēt. Es arī jūtu izsīkumu. Bet brīdī, kad saskaries ar tik daudz komponentēm, sev jāpajautā: kāpēc tu to dari. Ko vēlies iegūt no šī darba, no dzīves kopumā? Mani dzen uz priekšu pats process un rezultāts. Protams, lauku mājas, aizbraukt pie dabas un tur pabūt – tas arī palīdz. Bet ļoti būtiska motivācijas daļa ir jau pieminētais novērtējums: redzi, ka tavs darbs ir vajadzīgs, ka tas sabiedrībai un klientam dod labumu.

Dāvis: Mūsu profesijā diezgan lielā mērā ir iesaistīta kreativitāte, un tas radošuma muskulis ir jātrenē nepārtraukti. Ik pa laikam vajag aizbraukt, apskatīties un arī redzēt, kas notiek starptautiski. Ir viegli ieslīgt darbā, rutīnā, kad problēmas sāk nomākt. Vismaz man braucieni ļauj iziet vai atkāpties no tām, uz situācijām paskatīties no malas. Un tas rada atkal jaunas idejas un citas perspektīvas skatījumam uz lietām.