Suns smird. Kāpēc?

«Katru vasaru uz nāk suņu saimnieki un stāsta, ka mīluļi sākuši smirdēt. Par smakām nekad nesūdzas ziemā,» atzīst veterinārārste Daiga Bokvalde. Kāpēc tā notiek un kad saimniekiem tiešām ir pamats satraukumam par suņa smaku?
Suņa kopšana
Ligita Timma
28. maijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Smakas no ādas un kažoka

Vasarā lielākoties par suņa savādo smaku sāk sūdzēties labradoru, ņūfaundlendu un citu suņu peldētāju saimnieki. Īpatnējā smaka – pēc vecas grīdas lupatas – rodas tikai un vienīgi no tā, ka suns bieži atrodas ūdenī un viņa kažoks kārtīgi neizžūst. Parasti šajos gadījumos nav runas par veselības traucējumiem un pat ne par ādas izsutumu. Vienīgais risinājums ir suni mazgāt un pamatīgi izžāvēt. Protams, to nevajadzētu darīt katru dienu – vēlams, ne biežāk kā reizi nedēļā. Ja saimniekam ļoti traucē slapja suņa smaka (netrūkst arī tādu, kas to sauc par suņa smaržu), tad nevar viņam ļaut bieži peldēties.

Otrs variants – nelikties par smakām ne zinis, lai vasarā dzīvnieks tiek pie ūdens priekiem, cik vien pašam labpatīk. Ja vien dzīvniekam nav ļoti garš un biezs apmatojums, tad tas pietiekami izžūs saulē un vējā. Nevajag gribēt, lai suns vienmēr smaržo atbilstoši saimnieka vēlmēm.

Ja suns savdabīgi ož, bet uz slikto pusi neizmainās viņa pašsajūta un uzvedība, tad var par to nesatraukties. Bažām ir pamats, ja mīlulis jūtas arī saguris, pastiprināti kasās.

Kad suns sāk īpaši nepatīkami smirdēt, tad, visticamāk, ir sākusies ādas kaite – dermatīts. Tam gan jāpievērš uzmanība, un, jo ātrāk dakteris izrakstīs zāles, jo labāk. Suns bojāto vietu ļoti kasa. Jutīgiem suņiem dermatīts strauji iet plašumā – trīs dienu laikā tas no maza pleķīša pirksta platumā var izvērsties par plaukstas lieluma iekaisumu. Pieredzējuši saimnieki to zina un rīkojas nekavējoties. Dažreiz dermatīts nav viegli pamanāms, īpaši ja paslēpies garākā apmatojumā. Biežāk tas mēdz būt ādas krunkā pie astes, uz vaigiem, pie skausta, pakaklē.

Ko darīt? Izcirpt un apsmērēt bojāto vietu ar ūdeņraža pārskābi vai joda tinktūru, vai kādu citu antiseptisku šķidrumu. Jāsmērē vairākas reizes dienā. Ja pēc vairākkārtējas apstrādes dermatīts neiet plašumā – āda kļūst sausa, pārstāj ost, tad tas arī pāries. Parasti kaite šādi norimst suņiem, kas nav alerģiski un ir ar spēcīgu imunitāti.

Ādas smarža izmainās sunim, kurš ir slims, piemēram, diabēta slimnieki ož pēc acetona, nieru slimnieki var ost pēc urīna.

Smakas ap galvu

Dažkārt nepatīkams aromāts patiesībā ir tikai ap galvu, bet cilvēkam šķiet, ka nelabi ož viss suns. Bieži pie vainas tad ir nesakopta mute – zobi, smaganas. Parasti tas ir pirmais, kas nāk prātā, bet ir arī pavisam citi smakas cēloņi. Piemēram, sejas krunkas, kuras prasa papildu tīrīšanu. Pat Jorkšīras terjeriem, kas smaku ziņā tiek uzskatīti pie mazāk problemātiskiem, uz vecumu tās mēdz parādīties – vainīgas ir baktērijas, kas savairojušās krunciņās pie acīm.

Suņa elpa ļoti nepatīkami ož arī tad, ja dzīvniekam nenoslēdzas vārstulis uz barības vadu un kuņģi – dažiem ir tāda anatomiska īpatnība, bet tā diemžēl nav novēršama. Smaka pavada arī hroniskas ausu slimības. Starp citu, arī uzturs ietekmē ķermeņa smaržu.

Smakas ap dibengalu

Anālie maisiņi izdala specifisku sekrētu, kas cilvēka degunam atgādina bojātu zivju šķebinošo smārdu. Tas satur informāciju par konkrēto suni un atbilstoši dzīvnieka fizioloģijai nelielās devās tiek pievienots pie izkārnījumiem. Taču šī sekrēta izdalīšanos var radīt arī bailes un liels prieks. Par to saimniekam nav jāsatraucas. Pie daktera jādodas, ja specifiskā smaka parādās komplektā ar suņa šļūkšanu uz dibena, pastiprinātu tā laizīšanu.

Ņem vērā, ka sunim tas ir aromāts, ar kuru viņš varbūt pat lepojas, jo grib smaržot pēc puikas.

Smakas dibengalā vairāk raksturīgas suņu puišiem. Dzimumaktīvajā periodā suns biežāk urinē (lasi: atstāj ziņojumus), viņam ir izdalījumi no dzimumkanāla. Ja viņš pats sevi neapmazgā, tad neapšaubāmi smaka būs jūtama. Savukārt kuces citādi sāk ost, kad tuvojas meklēšanās, jo organisms izdala feromonus, izmainās hormonu līmenis, pēc tam parādās izdalījumi. Pat ja kucīte ir ļoti tīrīga, meklēšanās laikā ap viņu virmos specifisks smārds. Arī mazgāšana ar šampūnu to nenovērsīs.

Suņu, kas nesmird, nav!

Ja ņem suni, rēķinies, ka viņš nesmaržos pēc ziepēm, uzsver veterinārārste Daiga Bokvalde. Katrai smaržai, kas fizioloģiski normāli rodas, dzīvnieku vidē ir noteikta funkcija, un par to nevajag savam sunim piekasīties.

Vienīgi labi koptus pūdeļus un špicus varbūt varētu ierindot pie šķirnēm, ar kurām nesaistās smaku problēmas.

Ir šķirnes, kam biežāk parādās smakošana, īpaši no pusmūža. Tas saistīts ar anatomiskām un fizioloģiskām īpatnībām. Piemēram, mopšiem ož mutītes un krunkas, tāpat šarpejiem, kokerspanieliem uz zoda ar laiku veidojas kabatas, kas smako. Ļoti tīra āda ir levretēm, toties tām ož mute, savukārt dobermaņi un franču buldogi bojā gaisu, palaižot gāzi. Savas smakas ir garspalvainajām šķirnēm, jo garā vilniņa ātrāk sasūt.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs