Vilis Daudziņš par pieredzi filmēties ar suņiem: Pilnas kabatas cīsiņu!

Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, filmējoties spēlfilmā Ar putām uz lūpām, jaunā gaismā ieraudzījis suņu pasauli.
Intervija
Egils Zirnis
1. jūlijs, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Mans skolotājs režisors Pēteris Krilovs teica, ka cilvēks suņiem ļoti daudz ir parādā, un es tam varu tikai piekrist – rezumējot pieredzi, ko guvis, filmējoties galvenajā lomā Jāņa Norda jaunajā spēlfilmā Ar putām uz lūpām, saka Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. Šajā attiecību trillerī, par ko Viesturs Daudziņš ieguva Lielo Kristapu kā labākais vīriešu lomas atveidotājs, ir daudz mīlas, trakuma un arī suņu. Līdz filmēšanai Daudziņš ar dzīvniekiem bija spēlējis tikai uz teātra skatuves. Tagad viņš saka: dzīvniekus cirkā un teātrī izmantot nevajag, bet suns ir īpašs gadījums.

Ņemot vērā, ka Jaunais Rīgas teātris tagad pārcēlies uz jaunām, pagaidu telpām, vispirms jāprasa, kāds dzīvnieks tu esi attiecībā uz pieķeršanos telpām – kā kaķis, kuram mājas svarīgas, vai kā suns, kas mierīgi dodas līdzi saimniekam?
Protams, man ir sentiments, bet īsts sentiments būtu tad, ja «vairs nekad». Šis ir pagaidu notikums, interesants piedzīvojums, un ceru, ka pēc četriem gadiem varēsim atgriezties savā ēkā. Bet tagad manā jaunajā grimētavā bilde pa logu ir tīri laba, var redzēt Dzemdību namu…

Kāds bija jaunās filmas dzemdību process?
Mūždien ir tā, ka visādas interesantas lietas sakrīt kopā. Tev ir grūti un nav īsti laika tām sagatavoties, jo tās visas ir foršas, ne no vienas nevar atteikties. Tā man sanāca, kad Gundars Āboliņš bija aizbraucis uz Vāciju un tika domāts, ko darīt ar izrādi Tēvs – vai ņemt nost, bet, ja ne, tad kurš spēlēs? Biju priecīgs, kad Māra Ķimele to piedāvāja man. Gadījās tā, ka mācījos no galvas tekstu, vienu nedēļu bija mēģinājumi, sestdienā un svētdienā pirmizrādes man šai izrādē galvenajā lomā un uzreiz nākamajā pirmdienā pirmā filmēšanas diena ar suņiem. Būtu daudz priecīgāks, ja laiks būtu sadalījies citādi, lai es ar suņiem varētu vairāk trenēties – jo tu vairāk ar viņiem kopā dzīvo, jo labāks rezultāts, galvenokārt tāpēc, ka viņi tevi iepazīst un tu viņus. Taču piedzīvojums man tiešām bija ļoti interesants. Suņus filmēšanas vajadzībām atveda viena ungāru kompānija, kas nodarbojas ar kino dzīvniekiem. Cik nopratu, viņiem ir ne tikai suņi, bet arī baloži, cūkas, zirgi un citi zvēri, un šos dzīvniekus viņi izīrē filmu grupām, kad ir attiecīgs projekts, jo filmēšanā ir svarīgi, lai dzīvnieks būtu dresēts, nebaidītos no cilvēka, paredzami reaģētu. Protams, filmēšana dzīvniekiem ir sarežģīts process, viņu psihofizisko stāvokli ietekmē daudzi apstākļi. Piemēram, mums filmēšanas laukumā visur bija izlīmēti uzraksti, ka filmēšanas grupai ir aizliegts bez trenera atļaujas suņus aiztikt, glaudīt un barot, ir jāizturas maksimāli klusu un kadra filmēšanas laikā nedrīkst izdarīt asas kustības.

Bet ja tev lomā jāizdara asas kustības?
Tas attiecas nevis uz aktieriem, kas ir kadrā, bet uz visiem pārējiem – gaismotājiem, skaņotājiem… Jo suns, protams, ir ļoti uzmanīgs, viņam viss, kas notiek kino laukumā, ir interesants, tur ir ļoti daudz objektu, kas kustas, un uz katru kustīgu objektu suns pamet aci. Bet mums vajag, lai viņš pamet aci tikai uz to, kas ir nepieciešams kadrā, lai viņa uzmanība fokusējas tikai uz uzdevumu.

Kādas šķirnes šie četrkājainie aktieri bija?
Dažādi. Galvenie bija vācu aitusuņi un beļģu aitusuņi. Pēdējos tagad kā dienesta suņus izmanto daudz vairāk, tie ir reaktīvāki un ātrāki – vācu aitusuns tev pieskries un iekodīs, bet beļģu aitusuns kož jau lēcienā. Viņi arī nepiekūst tik ātri kā vācu aitusuņi. Vācu aitusuns ir ļoti simpātisks radījums, bet 20. gadsimta sākumā šī šķirne tika sabeigta, smukuma vārdā veidojot zemo pakaļu. Spiežot uz leju pakaļkājas, radīts tāds eksterjers, ka suns staigā saliektām kājām un vecumā ātri iedzīvojas locītavu problēmās.

Divos vārdos pastāsti, ap ko šajā filmā lieta grozās.
Ap vienu figurantu. Filmā esmu cilvēks, kurš apmāca dienesta suņus. Cilvēks, kurš sunim ir nosacītais noziedznieks, kurš sunim māca pareizi iekosties rokā, kājā vai ādas spilvenā, kas viņam tiek piedāvāts, vai arī es esmu viss apģērbts tajā speciālajā biezi cauršūtajā apģērbā, suns tiek palaists un gāž mani gar zemi. Mana varoņa sieva (aktrise Ieva Puķe – red.) ir mediķe, terapeite, kas strādā sporta skolā. Filma sākas ar faktu, ka figurants autokatastrofā pirms kāda gada vai pusotra ir zaudējis kāju. Pēc tam viņš kaut kā ticis uz kājām, lielākoties pateicoties savai sievai un gribai. Viņš grib strādāt un darīt savu darbu, neraugoties uz to, ka katastrofas rezultātā viņam tagad ir protēze. Un viņš strādās un pierādīs galvenokārt pats sev, ka viņš to spēj. Bet, aizraujoties ar sevis audzināšanu vai sevis veidošanu, viņš nepamana, ka viņa uzmanības centrā ir tikai viņš pats un viņa suņi. Neviļus notiek tā, ka sievai rodas kāda aizraušanās, un viņu laulības dzīvē kaut kas sāk iet greizi. Tad notiek nelāgs atgadījums ar viņa suņiem… Filmas beigas neatklāšu, bet filma Ar putām uz lūpām tā saucas tāpēc, ka šie suņi kļūst neadekvāti, dabū kādu slimību un manis attēlotais varonis mēģina saprast, kas notiek ar suņiem, kuriem parādījušās putas uz lūpām, un arī pats ar putām uz lūpām mēģina sakārtot savu ģimenes dzīvi, kas jūk un brūk, un slīd viņam no pirkstiem ārā. Tāds traks gabals, kura darbība risinās Rīgas piepilsētā. Suņi filmā piedalās visa tās garumā.

Vai pirms šīs filmēšanās biji filmējies ar dzīvniekiem?   
Nē, bet esmu spēlējis ar dzīvniekiem uz skatuves. Mums ir bijis ponijs, tagad ir ēzelis. Laikam pirmais dzīvnieks, ar kuru man bija darīšana uz skatuves, bija bruņurupucis un iguāna izrādē Arkādija, bet tie ir dzīvnieki, ar kuriem tu daudz nesarunāsies, – iguāna tikai staigāja ar cēlu sejas izteiksmi, un mums svarīgākais bija, lai viņa nenokāpj no galda. Taču laikam viņai tur bija labi un interesanti… Es pat nezinu, vai tagad varētu Arkādiju rādīt, ņemot vērā pieņemtos likumus par savvaļas dzīvnieku izmantošanas aizliegumu, droši vien uz skatuves bruņurupucis un liela ķirzaka nedrīkstētu būt.

Tu šo savvaļas dzīvnieku izmantošanas aizliegumu atbalsti?
Jā, atbalstu! Esmu ļoti priecīgs, ka cirks mainās, ka vecais cirks, kurā rādīja dzīvniekus, aiziet. Mēs labi zinām: lai cik mīlīgs un draudzīgs pret savu dresētāju cirka dzīvnieks neizskatītos, tā paklausība tiek panākta ar diezgan nežēlīgām un cietsirdīgām metodēm, jo citādi nevar. Tas vairs nav vajadzīgs. Dzīvnieki cirkā ir relikts, atavisms, kas saglabājies no ļoti seniem laikiem, senākiem par viduslaikiem. Būtu tā kā laiks beigt! Kad mēs ar izrādi Garā dzīve sākām braukāt pa Franciju, varēja just, ka mūs tur uztver kā laikmetīgā cirka māksliniekus, kuri veikli pārvietojas pa skapjiem. Ka mēs sev esam, pirmkārt, izdomājuši apgrūtinājumu, ka esam ļoti veci, un, otrkārt, ka tas ir tāds priekšmetu cirks, kurā mēs rādām, kā ar šiem priekšmetiem sadzīvot un tikt galā. Laikmetīgais cirks Francijā ir pazīstams un ļoti augstvērtīgs žanrs, kurā dzīvnieki nepiedalās. Tas ir priekšmetu teātris, starpžanrs starp teātri, leļļu teātri, cirku, ekvilibristiku. Jūtu, ka tas ir virziens, kurā Rīgas cirks tagad grib virzīties. Man par to ir prieks. Cirkā dzīvniekiem nav vietas.

Suņiem arī ne?
Ar suņiem varbūt ir citādi, suns ir gadu tūkstošos transformējies dzīvnieks. Jā, suns ir īpašs gadījums – augstākās beznosacījumu mīlestības iemiesojums.

Reizēm esmu par to domājis, ka tu vari būt pēdējais draņķis, īsts mūdzis, bet tavs suns tevi mīlēs bezgalīgi, nevērtēs, kādas mūdzības tu esi izdarījis.

Tev pašam suņi ir bijuši?
Man bija viens. Atbraucu no Daugavpils, kur mācījos, un pēkšņi ieraudzīju pie manām durvīm smilkstam melnu plušķi. Es viņu ielaidu. Mēs pat izvietojām sludinājumu, ka suns pieklīdis, bet neviens uz to neatsaucās, un tā tas suns pie mums nodzīvoja gadus divpadsmit.

Bērnībā tev suņa tātad nebija?
Nē, bet man toties bija trīs kaķi: Princis, Maksis un Rubiks. Kaķis Rubiks man ir pieminēts izrādē Latviešu mīlestība. Bet suņa man bērnībā nebija, iespējams, tāpēc, ka mēs dzīvojām mazā dzīvoklītī. Droši vien bērnībā mammai biju čīkstējis, ka man vajag sunīti, un mums arī reiz tāds bija, bet viņu jau trešajā dienā Lokomotīves ielā nobrauca mašīna. Pēc tās nelaimes citu suņu mums vairs nebija.

Lauku tev bērnībā nebija? 
Nē, mana bērnība pagāja Ķengaragā.

Kā sauca to plušķi, kurš pie jums nodzīvoja pilnu suņa mūžu?
Ripa. Tas bija nesaprotams melns jauktenis apmēram spaniela izmērā. Ļoti mīlīgs, bezgalīgi. Ej nu sazini, kāpēc viņš smilkstēja pie manām durvīm. Mēs dzīvoklī dzīvojām trīs – mamma un es ar brāli. Vēlāk, kad sākām mainīt dzīvesvietas, Ripa aizceļoja pie brāļa. Lauku mājās Vallē, kas mums ir tagad, mūsu pagalmā reiz pieklīda viena laika. Kādu laiciņu viņa pie mums nodzīvoja, bet uz Rīgu viņu neņēmām, atradām turpat Vallē citus saimniekus. Rīgā dzīvojam sestajā stāvā, apkārt ir tikai asfalts, un es, godīgi sakot, nevaru ciest to nomīnēto pagalmu un negribu būt vēl viens, kurš suni mocīs pa dzīvokli. Dzīvnieks mājās – tā tomēr ir milzu atbildība. Labprāt turētu suni, ja mainītu dzīvesvietu, pārceltos uz privātmāju vai laukiem. Tiešām ļoti gribētu suni, bet pagaidām situ sev pa pirkstiem: nedrīkst, nedrīkst…

Tātad liels mājdzīvnieku turētājs neesi.
Bērnībā manam brālim bija akvārijs, un pirms gadiem pieciem mums bija kāmis Skrapijs – ar vienu aci. Manam jaunākajam dēlam ļoti gribējās dzīvnieku, un mēs kāmi nopirkām veikalā, likās – kurš cits tādu pirks?

Varbūt tas kāmis bija ar atlaidi?
Varbūt nocenots, nezinu… Bet Skrapijs bija ļoti foršs. Nodzīvoja pie mums savu kāmja mūžu – pusotru gadu. Un pēc viņa citi dzīvnieki man nav bijuši. Toties laukos man ir 21 putnu būrītis. Garās dzīves viesizrāžu laikā vienā jaukā pavasara dienā biju Bernes botāniskajā dārzā. Man ļoti patīk pastaigāties pa Eiropas vecajiem botāniskajiem dārziem. Tajā Bernes dārzā pie palmu mājas bija izstāde – dažādi putnu būri un būru sistēmas, kādas cilvēki varētu likt sev mājās. Noskatīju vienu putnu būri, kuram priekšējā siena ir paceļama uz augšu – pacel, iztīri būri un nolaid sienu atpakaļ. Tagad katru gadu iztīru savus būrīšus, un pavasarī man tajos saviešas publika.

Tu to putnu publiku pazīsti? 
Drusciņ pazīstu, bet gribētos vairāk. Pirmie man atnāk strazdi, tad mušķērāji un zīlītes – meža zīlītes un tās klasiskās, kas visās bilžu grāmatās. Žubītes man ir, sarkankrūtīši, vienreiz pupuķis bija atlidojis – ļoti skaists putns, ielaidās ozolā, drusku patupēja un aizlaidās. Jā, putnu būri ir mana aizraušanās, esmu tos vai uz katra koka uztupinājis. Ar skreju piecu centimetru diametrā, kas varētu derēt lielai daļai manu ligzdotāju. Bet ir pelēkās dzilnas – tās atlido un izbliež tāāādu caurumu, jo viņām, redz, par šauru!

Putnu vērotājiem vēl neesi piepulcējies?  
Nē. Man tik ļoti patīk mani lauki, ka nemaz negribas kaut kur citur pavadīt sestdienu vai svētdienu, ja tā man ir brīva. Sēnes tur ar prieku lasu, nesen atradu tādu retumu kā netārpainas rudmieses!

Sēņotāji šogad droši vien bija atmetuši sēnēm ar roku, tik ilgi tās neauga. Kādus dzīvniekus vēl redzi savos laukos?   
Pagrabā mums ziemo sikspārņi. Gribēju uzzināt, vai manējie sikspārņi ir kādi īpaši sikspārņi vai visparastākie – man patīk vērot un reģistrēt. Aizsūtīju to kunkulīšu bildes galvenajam sikspārņu speciālistam, un viņš ātri noteica, ka tie ir garausainie sikspārņi – bildē bija redzams, ka vienam auss atritinājusies.

Jā, garausaiņi laikam ir vienīgie no mūsu sikspārņiem, kas viegli atšķirami no citām sugām.
Ziemā man tur parasti ir kādi seši septiņi sikspārņi. Jā, vēl man ir ūdensžurkas…

Tās, kuras smukas čupiņas taisa?
Jā, garenas čupiņas, tunelīšus. Eju tik un skatos: atkal čupiņas visapkārt! Kurmji ir nieks, salīdzinot ar ūdensžurkām!

Atgriežoties pie suņiem – vai tev no viņiem nekad nav bijis bail?

Protams, reizēm klaiņojošs suns ievieš respektu, ja uz tevi palūr un uzrūc, bet kinologi man iemācīja, kas jādara, ja suns tev iekodis rokā vai kājā un tu neesi no sāpēm noģībis, jo sāpju šoks ir pamatīgs.

Bet tas der tikai ļoti drosmīgiem cilvēkiem, un šo paņēmienu nevajadzētu reklamēt, jo tas domāts tikai aizsardzībai pret nepieskaitāmiem suņiem.

Filmējot suņi tev taču koda?
Jā, es viņiem biju desiņa, tas jau bija viņu uzdevums – mani sakost. Es gan biju bruņots pret košanu, bet drusku izkoda cauri tik un tā, rokas bija vienos zilumos. Rokām ir arī speciāli cimdi, bet labāk tos nevilkt, drošāk ir ievilkt roku dziļāk piedurknē.

Kaskadieri tev šajā lietā nepalīdzēja?
Nē. Bet man patika ar suņiem tā spēlēties! Jo tā ir spēle. Es ieraugu viņu acīs azartu, viņi manās, un tad noskaidrojam, kurš kuru.

Vai tad tu filmā neesi ar viņiem draugos?
Redzi, tur notiek tā pārvērtība, kad viņi ir mani suņi, bet pēkšņi vairs nav mani.

Vai tādā gadījumā pēdējās ainas nenācās filmēt pirms pirmajām, jo sākumā suņi tevi vēl nepazina un varēja būt niknāki?

Nē, es jebkurā gadījumā viņiem esmu pilnīgi svešs cilvēks. Sunim ir viens saimnieks, kuram viņš klausa, un viss. Galvenajai varonei Džīnai bija divi dublieri, jo sunim var iemācīt daudz ko, bet ne visu. Katram sunim ir savi talanti. Arī seriālā Reksis patiesībā darbojas vairāki suņi, kurus skatītājs neatšķir. Viens, teiksim, labāk lec, cits labāk atnes alus bundžiņu no ledusskapja. Mums, piemēram, bija viena sunene, kura vislabāk no visiem mācēja gulēt kā beigta. Protams, katru reizi pēc uzdevuma veikšanas viņa dabūja cīsiņu. Man bija pilnas kabatas cīsiņu, ungāru suņiem mūsu piena cīsiņi ļoti gāja pie sirds. Grūtākais jau nebija tas, ka suņi man uzbrūk, vissarežģītāk bija nospēlēt to, ka esmu viņu saimnieks, jo tā tomēr ir ļoti smalka lieta. Katrs, kuram ir suns, zina, kā suns jūt savu saimnieku. Tās ir partnerattiecības, un filmēšanas laikā tas man bija visgrūtākais uzdevums.

Kā tas tika panākts?
Suns pamazām pierada pie manas smakas, kustībām un droši vien pie balss tembra, un tad mēs trenējām vienu lietu. Suņa saimnieks bija otrā galā, un suņa uzdevums bija skriet vai nu pie viņa, vai pie manis – katrā ziņā galā viņu gaidīja cīsiņš, ja vien viņš savu uzdevumu bija veicis. Ārkārtīgi interesants pasākums! Trenējoties pirms filmēšanas, par suņiem uzzināju ļoti daudz jauna un nezināma, ieskaitot to, ka ir tāda suņu daudzcīņa, kurā ietilpst paklausība, šķēršļu pārvarēšana un figuranta aizturēšana. Izrādās, ar to nodarbojas ļoti daudz cilvēku, tā ir vesela pasaule, par kuru pirms tam neko nenojautu.

Braucu arī uz Kleistiem, kur ir Valsts policijas Kinologu nodaļa. Tur par suņiem uzzināju ļoti daudz, tostarp to, cik kaitīgs viņu ķepām ir sāls maisījums ziemā. Sunim jau nekas cits neatliek, viņam ir jāiet pa pēdām arī ziemā. Tāpēc kinologi savus suņus pa Rīgas ielām ziemā pastaigāties neved. Viņiem ir ļoti labs treneris Stefans Sabo, kurš kopā ar sievu apmāca kinologu suņus. Mācījos ar viņiem kopā. Pasaule jau ir ļoti maza – uz filmēšanu bija atbraucis viens augsta līmeņa igauņu speciālists. Gadu iepriekš bija noticis terorakts Parīzes koncertzālē, tajā terorists nošāva arī vienu suni, kurš bija apmācīts spridzekļu meklēšanā. Šis speciālists to suni zināja!

Un tomēr – kā filmā tika panākts tas, ka suns tevi uzskata par saimnieku, ja patiesībā viņš tā nedomā?
Jāskatās filma, tad redzēsi!  

 

   

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs